LIELĀ INTERVIJA: Dita Rietuma - Paškritiskā kritiķe tuvplānā (8)

Kad kāds pasaka vārdu Dita Rietuma, tad prātā nāk filmu recenzijas un zvaigznītes blakus filmas nosaukumam. Viņa ir cilvēks, kas stāsta mums, ko redzēsim uz lielā ekrāna, kad ienāksim zālē, izdzisīs gaisma un atvērsies ekrāna aizkars. Ditas dzīve ir viena liela nonstop filma, un varbūt tieši tāpēc viņa pagaidām nevēlas pati pievērsties filmu režijai, jo ir pārliecināta, ka šobrīd nespēs radīt filmu, kas kļūs par šedevru, taču tas neliedz skatīties uz pasauli ar kinokameras objektīva acīm ikdienā.

 

 

 

 

Pastāstiet par saviem pienākumiem ikdienas ierāmētajās 24 stundās?

 

Tā kā es esmu algots darbinieks laikrakstā „Diena”, tad mana darba diena ir saistīta ar tā konkrētajiem uzdevumiem atbilstoši laikraksta ražošanas grafikam, līdz ar to tā ir tāda ļoti garlaicīga atbilde, ko reizēm pāršķeļ preses skates, kā arī šad un tad es braucu dažādos komandējumos.

 

Tātad kā centrālais punkts tam visam ir jūsu darbošanās kinokritikas lauciņā?

 

Jā, un arī redaktora funkcijas daļā no izdevuma „Izklaide” un arī „Kultūras Dienā”, kā arī kino tematikas kūrēšana laikrakstā „Diena”.

 

Paralēli tam pēdējo pusgadu mani saista pienākumi Kino muzejā, kur strādāju par konsultantu. Pats Kino muzejs nav nekāda jaunā parādība, jo tas eksistē jau pasen, aptuveni kopš deviņdesmito gadu sākuma, bet kopš zināmas reorganizācijas, kas notika pagājušā gada vasarā, Kino muzejs tika pievienots Nacionālajam kino centram, kas ir Kultūras ministrijas organisms, kas sadala finansējumu latviešu kino un kūrē filmas, kas nonāk pie skatītājiem.

 

Mani uzaicināja līdzdarboties Kino muzeja projektu realizācijā, kur šobrīd vēl pēdējos mirkļus piedzīvo Jānim Streičam veltītā izstāde, kam sekos citi projekti. Tad arī šie pienākumi iejūk manā dienas kārtībā.

 

Kritika un kritiķi ir sarežģīts mehānisms mūsdienu mākslas parādību analīzē. Kā, no jūsu pozīcijas skatoties, ir būt kinokritiķim Latvijā?

 

Vakar lasīju Jurgas Ivanauskaites grāmatu „Sapņiem līdzi”, kur bija brīnišķīgs citāts, kas lieliski raksturoja kritiķa profesiju un skanēja aptuveni tā: kritika un kritiķi eksistē kā apgrūtinājums citiem un rada neērtības arī paši sev... Lai gan tas bija domāts par literatūrkritiķiem un šie vārdi piederēja padzīvojušam romāna varonim rakstniekam alkoholiķim, domāju, ka tā labprāt kritiķa profesijas būtību raksturotu ne viens vien, kam ir nācies būt par kritikas objektu.

 

Protams, ka tā ir profesija, pret kuru attieksme mainās cilvēkam augot, nobriestot, novecojot. Teiksim, ja astoņpadsmit gados izvēlas kritiķa profesiju, tad tas būs pavisam cits priekšstats par to, kas tas ir un kas tas varētu būt. Un absolūti cits priekšstats par to ir tad, ja šajā profesijā pavadīti daudzi gadi. Ir vienkārši novērtēt mākslas darbu, ievietojot to kaut kādos estētiskos kontekstos, pasaules kontekstos, ar to nav problēmu. Bet nav vienkārši tas, ka Latvijā ir ļoti šaurs cilvēku loks, kas profesionāli nodarbojas ar mākslu vai kino, un tādējādi šo produktu radītāji un mākslas faktu veidotāji un kritiķi ir saistīti ļoti ciešā, kompaktā vidē.

 

Līdz ar to rodas problēmas funkcionēt kritikas laukā dažādu ārēju apstākļu dēļ, piemēram, autoru vide, kas ir personīgi pazīstama?

 

Jebkurš autors, izlasot ne īpaši pozitīvu recenziju par saviem darbiem, piedzīvo pirmo reakciju, kas vienmēr ir emocionāla un ļoti cilvēcīga, tad autors jūtas apvainojies, uzskatot, ka kritiķis ir muļķis. Līdz tam otram solim, ka kritiķim tomēr ir zināma taisnība atsevišķos punktos autora radītā darba novērtējumā, jo kritiķis atšķirībā no autora uz darbu var paskatīties neemocionāli, bezkaislīgi, kaut vai salīdzinot to kādā laika vai ģeogrāfiskā kontekstā ar to pašu, kas notiek citur pasaulē, jā, ar šādu uztveri Latvijā ir šausmīgi.

 

Ja vēl ņem vērā, ka Latvijā veidotu filmu ir ārkārtīgi maz un finansējums tām ir pieticīgs, tad sekojoši ir milzīga konkurence, kamēr tiek pie šī finansējuma, un filmai, kas grūti un smagi top, ir milzīgas gaidas gan no finansētāju puses, gan no valsts institūcijām, kas to naudu ir devušas, gan no pašiem autoriem, kam šķiet, ka kaut kas brīnišķīgs noticis. Taču šis milzīgi brīnišķīgais nav īsti objektīvs, bet gan subjektīvas paša autora sajūtas, un tad rodas problēmas arī kritiķim. Protams, ka tad neviens negrib uzklausīt kritiku, jo pats bērns negrib, lai viņam pasaka, ka tas nav glīti uzrakstīts.

 

Es zinu, ka, piemēram, Kultūras Akadēmijā ir bijis milzīgs konkurss uz šo nozari, tas ir, uz audiovizuālās kultūras studijām, bet tas vien nozīmē, ka jaunībā šai profesijai ir cita aura, sapratne par to, kas un kā. Tas tomēr ir smags darbs arī tādā ziņā, ka nav nemaz viegli darbu šai profesijā atrast. Kā jebkurai radošai profesijai, un kritiķis arī ir radoša profesija, tas nenozīmē, ka tev būs ekskluzīvi vai ļoti komfortabli dzīves parametri vai iecerētais, nepieciešamais dzīves standarts mājiņām, kredītiņiem, visādiem tehniskiem štruntiņiem.

 

Kritiķim diez vai pietiek ar plašām zināšanām konkrētajā nozarē, tas ir, kino, literatūrā, mūzikā. Kādi tādā gadījumā ir galvenie priekšnoteikumi tam, lai kļūtu par labu kritiķi?

 

Ir jābūt pamatīgai erudīcijai, un vēlams, lai šī erudīcija neaprobežoties ar mazo, konkrēto kino vai literatūras lauciņu, bet lai kritiķis, analizējot kādu mākslas parādību, spētu brīvi aptvert dažādu mākslu izpausmes, ko pie mums Latvijā dara ļoti maz un reti. Ļoti maz cilvēku spēj profesionāli rakstīt gan par teātri, gan par kino. Varbūt tāds ir pusotrs visā mūsu valstī.

 

Svarīgi, lai būtu skats uz kultūras norisēm pagātnē un tagadnē, nedrīkst dzīvot savā mazajā mākslas geto un nedrīkst dzīvot tikai latviešu mākslas robežās. No tā, ka nebrauc, neskatās, nesalīdzina ar to, kas notiek citur, no tā izriet nepareizs priekšstats par to, kas ir brīnišķīgs notikums mūsu mākslas parādībās. Ir jājēdz pasaules mākslas konteksti, mākslas strāvojumi, tad var vilkt kaut kādas paralēles un mazliet skaidrāk paskatīties uz pasauli.

 

Tas ir viens, bet otrs - cilvēcīgi ir jābūt dzīvesgudram. Jaunu cilvēku kritikas parasti ir vai nu pārāk skarbas, vai arī pārāk emocionālas. Man patīk, es tā domāju, un tāpēc tā vai šitā...Tad sākas braukšana ar ceļa rulli, neiedziļinoties tajā, ka nav jau svarīgi, ko tu pasaki, bet kā tu pasaki autoram vai lasītājam, vai lasītājam un autoram. Jāpadomā, vai vienmēr tas tanka vai ceļa ruļļa izteiksmes veids ir optimālākais, jo tur komunikācijas vienkārši nav, to aizvieto patosa vai sašutuma paušana.

 

Kritiķa profesija prasa dzīves pieredzi un mākslas norišu izpratni, respektīvi, nevar apgūt kritiku skolas solā?

 

Kritiķis - tā nav jaunības profesija, tāpat kā režija nav tāda. Ir vajadzīgs briedums. Es atceros, ka augstskolā, ko es esmu beigusi (Maskavas Kinematogrāfijas institūtu), tajā laikā bija ārkārtīgi elitāri mācīties, un arī bija faktiski vienīgā kino augstskola visā lielajā Padomju Savienībā. Toreiz režijas kursā vispār nevarēja iestāties, tas bija unikāls gadījums, ja režijas kursā iestājās kāds, kas tikko beidzis vidusskolu, jo tika uzskatīts, ka šāds cilvēks vēl faktiski neko nevar režisēt, jo viņam vēl nav radies savs priekšstats par pasauli. Tā ka jātiek skaidrībā ar sevi vai jāpamudžinās citās profesijās, lai varētu stāstīt stāstus par dzīvi. Es domāju, ka ar kritiku ir tieši tāpat.

 

Vai jūs varētu pastāstīt to, kā notiek zvaigznīšu piešķiršanas process filmām, ko skatītājiem pēc recenzijas vai anotācijas izlasīšanas ir iespēja redzēt uz ekrāna? Par ko tad filmas nopelna zvaigznītes?

 

Mums šad un tad pārmet, ka mēs esam pārlieku dāsni, jo patiesībā šī zvaigznīšu likšana, ko mēs pirms daudziem gadiem kopā ar Normundu Naumani uzsākām, ir savā ziņā pārvērtusies par tādu kā zīmolu. Bieži vien saka, ka tas taču ir tik šausmīgi viduvēji, nu kas tur ir tai filmā, bet mums ir tā iekšējā noruna vai sajūta, ka tādam ļoti viduvējam, veikli uzņemtam profesionālam Holivudas produktam, ar ko pilna kino pasaule, ir standarts šīs trīs zvaigznītes, bet ja tas ir glupāk, neveiklāk, vardarbīgāk, aprobežotāk kā tās trīs zvaigznītes, tad, protams, ir mazāk. Taču filmai, kas mēģina piedāvāt kaut cik oriģinālu skatu uz parādībām vai piedāvā oriģinālāku stāstu, vai arī tas ir režisors, par kura darbu var zināt, ka tas nebūs nekāds standartprodukts, kura darbus ir vērts skatīties, tad tie kino darbi iegūst augstāku vērtējumu. Tātad šī sistēma jau ir ļoti elementāra, iespējams, pat pārāk elementāra.

 

Piemēram, kaut kādai arthouse filmai vai arī filmai, kas iecerēta kā mākslas darbs, teorētiski varētu likt kādas trīs zvaigznes, kaut gan šī filma varētu būt vienkārši nekāda, bet parasti roka ceļas ielikt arī to ceturto, jo filma vismaz ir atšķirīga no pamatmasas. Taču veselīgais standarts, kas neliks domāt, saspringt un ko veikli varēs aizmirst, parasti ir trīs zvaigžņu vērts.

 

Kas ierobežo iespējas paplašināt recenzijas lasošās auditorijas redzesloku kino pasaulē?

 

Ja runā par „Izklaidi”, tad tās konkrētais uzstādījums un mērķis ir atspoguļot tikai tos piedāvājumus, kas ir aktuālais kinoteātru repertuāros. Tā strādā arī visas pasaules avīzes. Tas ir fokuss. Protams, ka kaut kādi raksti vai recenzijas par to, kas nav repertuārā, parādās vēl citās avīzes sadaļās. „Izklaidē” ir tikai tie raksti, kas ir piesieti pie „Coca-Cola Plaza” repertuāra.

 

Tas nozīmē, ka tiek apskatīti vidusmēra kino skatītāja intereses apmierinošie kino produkti, tas ir, nedomāt, nesaspringt un veikli aizmirst?

 

Tā ir realitāte, ko var skatīties katrs, kas aiziet uz ķinīti Rīgā. Mēs rakstām arī par festivālu produktiem, par pasaules procesiem, bet, runājot par to realitāti, piemēram, šis gads, man liekas, būs pirmais, kad faktiski visas labākās „Oskara” balvai nominētās filmas būs simtprocentīgi rādītas Latvijā.

 

Pēdējo piecu gadu laikā vidusmēra situācija ir krietni uzlabojusies, jo, saprotot, ka „Coca-Cola Plaza” nedragā smalku mākslas kino, tur tomēr parādās arī jēdzīgākais no meinstrīma, no Holivudas pamatstraumes. Piemēram, „Bābele”, kas noteikti nav Holivudas pamatkino, lai gan tas ir retais produkts, kad vienlaikus filmai izdevies gūt ievērību un balvas lielos festivālos un iespraukties arī tajā meinstrīma straumē, kas domāts cilvēkam, kas īpaši nekur neiet, neinteresējas un nemeklē neko smalku un īpašu, bet kas vienkārši šad un tad aiziet uz kino.

 

Nominācijas un iegūtās balvas kino darbam ir tās pašas pasaules kino ekspertu zvaigznīšu alternatīvas? Vai uz to var paļauties skatītājs?

 

„Oskari” ir milzīga laimes spēle, kā arī ļoti laba publicitātes iespēja. Nominējot balvām vai piešķirot tās, cilvēks saprot - o, es neesmu redzējis filmu „Mis Saulstariņš”, kas patiesībā ir tāda maziņa un nekāda komēdija, ko tikpat labi neviens varēja arī nepamanīt. Ar šo konkrēto filmu notika brīnums. Tā tika pamanīta, tad vēlreiz pamanīta - reizēm tā notiek, kad par mazu naudu tapušas filmas piedzīvo pelnrušķītes likteni, jo īstās vietās to pamana īstie cilvēki un palaiž straumē, kura ieplūst globālajā telpā un atnākt līdz tam pašam kaktam kā Latvija, tad vēl iegūst labākas filmas „Oskara” nomināciju. Nekas vairāk ar mazbudžeta filmu nemaz nevar notikt. Tas ir tāds success story vispārākajā pakāpē.

 

Līdz ar to situācija, kad tiek lamāta „Coca-Cola Plaza” par to, ka tā debilizē latviešu tautu, sen vairs nav patiesība un nekad arī nav bijis. Caur lielajiem Holivudas kanāliem ienākošais kino ir ļoti dažāds. Ir debilas komēdijas, ir brutālas šausmenes, bet ir arī mākslas darbi kā „Bābele”, kas, manuprāt, ir viena no dekādes labākajām filmām. Ir šis pats „Mis Saulstariņš”, kam izdevās noturēties tikai sešas nedēļas, bet tad tas vēl bija agrs rudens un neviens vēl nenojauta par šo filmu, ar ko atgadīsies pelnrušķītes stāsts.

 

Tā situācija ir ārkārtīgi dažāda. Bet, protams, kaut kur pasaulē ir daudz ģeniālākas filmas, kas tapušas pa mazām naudiņām, bet kuras nekad mūžā līdz šejienei nenonāks tikai tāpēc, ka tās nebūs gadījušās īstajā laikā un vietā, kā arī, ja nav satikti īstie producenti, kas spētu iegrūst īstajos mehānismos, kas nodrošinātu šāda brīnuma notikšanu.

 

Vai kino festivāli ir alternatīva aktuālā, holivudiskā kino repertuāriem?

 

Tie ir pasākumi ar īpašu fokusu īpašai auditorijai, kas interesējas par mazliet netradicionālāku kino, kur pasaules uztvere ir smalkāka, kura grib pārdzīvot estētiskos un garīgos atklājumus. Kino un tā sasnieguma veids ir dažāds, tikai mūsu problēma ir tā, ka mums festivāli varētu būt biežāk, bet mūsu auditorija, kas interesējas par citādo kino, arī nav bezgalīga. Bet tāda pastāv. Un var redzēt, ka tā aug.

 

Par to laikam liecina arī izpirktās biļetes uz „Baltijas Pērli”, „Arsenālu” un pārpildītās zāles šo festivālu kino demonstrējumu laikā...

 

Jā, tas ir viens. Bet otrs ir tas, ka pirms „Coca-Cola Plaza” uzcelšanas arthouse jeb tādu smalko filmu kā mākslas faktu skatījās vidēji trīs tūkstoši cilvēku, bet tagad šāda filma mēdz savākt arī ap desmit tūkstošiem cilvēku, un tas ir milzīgs cipars, jo, ja nemaldos, tad Platīna disks Latvijā ir ap desmit tūkstošiem eksemplāru, bet grāmatai, lai kļūtu par bestselleru, pietiek ar trīs tūkstošiem. Tā ka nav nemaz tik slikti ar produkciju, kura ir jāvērtē katru nedēļu ar zvaigznītēm.

 

Konkrēta kinoteātra piedāvātais repertuārs laika gaitā rada auditorijas noslāņošanos jeb pieradina skatītāju konkrētam kinoteātrim un tā afišai. Kā jūs to vērtējat?

 

Jā, tā ir. Kaut gan ar kino „Rīga” šobrīd ir ļoti problemātiska situācija, jo tas šobrīd vairāk neeksistē, nekā eksistē. Ar „K-suni” ir tā, ka tas šobrīd nevar pildīt savas funkcijas, jo nepiedāvā oriģinālu programmu, jo nav naudas, bet dabūt smalko kino līdz šejienei ir dārgi. Pamatpublika iet uz „Coca-Cola Plaza” un tāpēc ir ļoti labi, ka arī tur parādās filmas, kas ir mazliet dīvainākas, jancīgākas, oriģinālākas nekā vidējais trīszvaigžņu produkts. Domāju, ka kaut kādi 99% kino skatītāju iet uz „Coca-Cola Plaza”.

 

Arī tas, ka mēs šobrīd runājam tikai par Rīgu, jo laukos jau kinoteātru nemaz tik daudz nav, visapkārt notiek legālais vai puslegālais pirātisms un tad vēl arī ir mūžīgais televizors. Tā arī Latvijā ir ļoti dīvaina situācija.

 

Esmu novērojusi to, ka bieži vien festivālu filmas parādās pēc to beigām atkārtoti mūsu kinoteātros, tātad redzēt citādu kino ir iespēja arī tiem, kas nav paspējuši iegādāties festivāla kino biļetes.

 

Pasaulē tas notiek savādāk, bet pie mums ir tā, ka lielie festivāli Berlīnē, Kannās, Venēcijā ir kā skate, kur filmu izrādītāji, kas nestrādā Holivudas studijās, bet gan sadarbojas ar Eiropas neatkarīgām studijām, nopērk šīs filmas, lai pēc tam turpinātu biznesu ar tām savās valstīs. Festivālu laikā tiek ziņots, piemēram, ka filma X ir pārdota trīsdesmit teritorijām, tātad tas pārtop par sava veida tirgu.

 

Latvijā tas notiek citādi: festivālu organizētāji zina, ka kāds no lielajiem filmu izrādītājiem, kuriem ir pieeja filmu iegūšanai, piemēram, lietuviešu kompānija „ACME”, iegādājušies filmu, kas būtu piemērota „Arsenāla” publikai. Tiek nopirkta iespēja izrādīt šo filmu festivālā, un savā ziņā tas ir kā reklāmseanss filmai, kas pēc tam parādās repertuārā. Parasti šīs filmas nonāk pie skatītājiem arī repertuārā, bet, solidarizējoties ar žurnālistiem, filmu izrādītāji reti pasaka, kuras būs tās filmas, kas parādīsies uz ekrāna arī pēc festivāla beigām.

 

Jūs kopā ar kritiķi Normundu Naumani kādu laiku atpakaļ esat izveidojuši divas grāmatas par kino – „Planēta Neholivuda” un „365 Dienas filmas”. Kāds bija šo grāmatu izdošanas mērķis?

 

Visā pasaulē eksistē grāmatas par kino, bet pie mums tādu nav, tās nemaz netiek rakstītas. Abām šīm grāmatām Latvijai bija ļoti pieklājīga tirāža, un šobrīd šīs grāmatas ir izpirktas līdz pēdējam eksemplāram. Tieši tāpēc mēs ar kolēģi N. Naumani esam nozvērējušies līdz šā gada Ziemassvētkiem uzrakstīt vēl vienu grāmatu ar nosaukumu „66P”. Tas nozīmē, ka arī šādam diezgan specifiskam produktam ir noiets, neskatoties uz to, ka vairākums grib skatīties filmas, nevis lasīt par tām. Taču man liekas, ka ir jāzina, ko skatīties.

 

Ja tev ir kaut kāda racionāla pieeja kino, tad skaidrs ir tas, ka cilvēks interesēsies arī par to, kas bijis pirms 2006.gada kino procesos pasaulē. No tā izriet, ka jābūt kaut kādiem vidutājiem, kas pastāsta, kas tās ir par lietām un kur tās var atrast.

 

To var saukt par lielisku ceļvedi filmu kāram cilvēkam?

 

Jā, tas ir tāds grūdiens, lai cilvēks paskatītos, pameklētu, jo tas viss ir nopērkams vai pat lejupielādējams, lai gan ar to neaizraujos, jo tas nav legāli. Taču viss aprakstītais grāmatās ir pasūtāms arī internetā, kaut vai portālā Amazone.com, ja tiešām ir liela interese par kādu filmu. Mūsdienās šī interese pieaug, jo cilvēkiem ir mājas kino zāles, un cik tad ilgi varēs skatīties tikai aktuālo kino? Sāk gribēties kaut ko vēl.

 

Tā labā ziņa ir tāda, ka „365 filmas” ir izpirktas pilnīgi un laikraksta „Diena” izdevniecības vēsturē tā ir otrā pirktākā daiļliteratūras grāmata divu gadu laikā, pirmā bija Imanta Ziedoņa un Noras Ikstenas grāmata „Nenoteiktā bija”. To laikam var uztvert kā komplimentu? Tātad jātaisa augšā nākamā, jo ne visi lasa pielikumu „Izklaide”, turklāt man nepatīk tas, ka mēs ļoti maz esam pārstāvēti internetā, kur kino atsevišķi nav pozicionēts, taču tas arī kaut kad būs. Ja jau mēs turpinām ar to nodarboties, tad jāizmanto pilnīgi visi ieroči, lai ar to, ko tu dari, nokomunicētu cilvēkiem.

 

Kas jums personīgi šķiet pēdējā laikā labākais redzētais kino, kas uzrunāja jūs pašu kā cilvēku, ne kā kinokritiķi?

 

Es tiešām bez liekulības uzskatu, ka „Bābele” ir izcila filma, jo to no citām labām un ļoti labām filmām atšķir tas, ka tā piedāvā pilnīgi precīzu šā brīža pasaules sajūtu. Tas ir nevis profesionāls vingrinājums par skaistu mīlestību, bet filma, ko varbūt noskatoties pēc 15 gadiem varēs saprast, kāpēc tā ir viena no būtiskākajām 2006. gada filmām. Tā ir par saārdītu, uz galu ritošu, neirotisku pasauli, kuras režisors ir radījis īpašu kino valodu, īpašu pulsējošu ekrāna vieliskumu, kas tev to liek sajust nevis ar vārdu, bet ar emocijām, ar jutekļiem.

 

Tur notiek viss gan starp skatītāju un šo filmu, gan starp režisoru un šo laiku un tā sociālpolitiskām norisēm, kurās mēs dzīvojam. „Bābeli” redzēju jau maijā Kannās, un visu laiku nevaru sevi piespiest aiziet vēlreiz to pārskatīties. Tā ir filma, ko var un vajag skatīties daudzas reizes, tomēr pēdējā laikā ir arī citas ļoti labas filmas.

 

Kā jūs raksturotu Latvijas kino situāciju pēdējo gadu šķērsgriezumā?

 

Latviešu kino ir daudz par maz, lai par to vispār varētu runāt kā par kino procesu. Savukārt nabaga kritiķi, kam jāraksta par latviešu kino darbiem, nonāk diezgan divdomīgā situācijā, jo jārūpējas par nacionālā kino tēlu un publicitāti, jo ir taču tik viegli no kaut kā atteikties.

 

Kā zināms, pirms dažiem gadiem E.Repšes valdība bija gatava vienkārši nosvītrot latviešu kino, bet tagad tas šķiet kā absurds murgs un finansējums palielinās. Bet joprojām latviešu kino ir tik maz, ka var runāt vienīgi par atsevišķām vairāk vai mazāk veiksmīgām filmām, bet ne par kino procesu kopumā. Tas ir traģiskākais, jo ir šīs divas, trīs spēlfilmas gadā, kuras tad visi gaida.

 

Un domā, ka noteikti taču ir jānoskatās, jo tā taču ir LATVIEŠU filma...

 

Jā, un tad tu noskaties un saproti, ka neko nesaproti, jo tas ir izteikti ekstrēms autorkino, kā tas ir Lailas Pakalniņas gadījumā, kas ir īpatnēja režisore un nav saprotama plašam masu skatītājam, bet ārzemēs viņa ir ļoti pieprasīta.

 

Tā problēma ir tāda, ka līdzās L.Pakalniņas ekstrēmajam arthouse kino nav vēl četras citas filmas kā romantiskas komēdijas, brīnišķīgas melodrāmas, jestra nacionālā trillera, lai katram būtu savs kumosiņš, kā arī lai varētu realizēties jaunie divdesmit, trīsdesmit gadīgie režisori, kuriem tagad ir pilnīgi traģiska situācija, jo viņiem ir jāstāv rindā pēc naudas.

 

Tas vienkārši ir smagi, jo arī mūsu tirgus ir mazs un līdz ar to tas ir totēms darbs, totēms prieks. Ar latviešu filmu Latvijā nekad šos līdzekļus atpelnīt neizdosies dažādu iemeslu dēļ.

 

Tas nonāk pretrunā ar Latvijas Kultūras akadēmijas lielo konkursu uz režijas kursu.

 

Tas ir tas, ko saku - sevi iedomāties kaut kādā profesijā jaunībā ir forši, bet tad, kad izmācies, tad saproti, ka labākajā gadījumā taisīsi reklāmas, kas, protams, nav slikti, jo daudzi atzīti, lieliski režisori ir sākuši ar reklāmām.

 

Šķiet, ka arī „Bābeles” režisors Injaritu izgājis reklāmas skolu, kā arī Tonijs un Ridlijs Skoti, kas strādā Amerikā, tas pats krievu Fjodors Bondarčuks, viņi visi ir reklāmklipu skolu izgājuši režisori. Ļoti labi, tas nozīmē, ka viņi iegūst prasmi perfekti montēt, ir laba ritma izjūta, esi spiests tēlaini domāt. Slikti tas nav, bet Dievs dod, lai pēc tiem n-tajiem reklāma pavadītajiem gadiem ir vēl arī vēlme darīt kaut ko citu, lai pelnītu normālu naudu un dzīvotu nodrošinātu dzīvi.

 

Kas ir tās nodarbes, kas ir jūsu dzīvē vēl bez kino pasaules un kinokritiķes skatiena uz lietām?

 

Tas kino šodien jau ir tāds, ko var iestiept mājās, kino jau nekur ārpusē nepaliek. Nav tā, ka es no rīta līdz vakaram dzīvoju kino zālē, jo man tomēr vispār dominē kinematogrāfiskā realitātes uztvere. Esmu arī sākusi mazliet vairāk ceļot, kā to darīju kādreiz un, ja man būtu vajadzīgie apstākļi, es to darītu aizvien intensīvāk. Kas ir ceļojumi? Tas arī ir viens brīnišķīgs nonstop kino...

 

Ja pasaule tiek skatīta caur savu acu objektīviem, kā jūs minējāt - kinematogrāfiski, vai nav klusa vēlme pamēģināt pašai radīt kādu kino darbu?

 

Daudzi kritiķi, pārsvarā jau meitenītes, izdomā, ka būs režisores, bet saprot, ka tādām jaunām esot, viņām neviens to darīt neļaus, tāpēc viņas iet uz teorētiķiem. Pasaules kino vēsturē ir daži tādi laimīgi gadījumi, kur kritiķi kļuvuši par lieliskiem režisoriem, tas attiecas uz franču jauno vilni sešdesmito gadu pašā sākumā – Godārs, Renē, Trifo bija kritiķi pēc profesijas, bet tad viņi iestūrēja režijā, veicot lielu apvērsumu. Vairāk arī šādus brīnišķīgus stāstus es nezinu.

 

Lai veidotu savu kino, jābūt ārkārtīgi pašpārliecinātam, lai, tik ilgi rakstījis par citu darbiem, sev un visiem citiem pierādītu, ka arī es to varu. Tad tai jābūt pilnīgi ģeniālai filmai. Es to arī nekad neesmu gribējusi, jo esmu diezgan paškritisks cilvēks, brīžiem varbūt pat par daudz, līdz ar to liekas, ka nav jēgas taisīt vēl vienu filmu, jo uzreiz smadzenēs parādās gandrīz kā kino katalogs.

 

Piemēram, trilleris tāds un tāds sižetā tādā un tādā - un uzreiz sarakstiņš ar piecpadsmit filmām, kuri ir šedevri. Un es nekad neuztaisīšu pat ne sešpadsmito. Šobrīd es par daudz zinu, lai saprastu, ka es to visu nevaru noslaucīt un uztaisīt visu laiku labāko filmu. Man liekas - ja to nevar, tad taisīt kārtējo filmu varbūt nemaz nav vērts.