LIELĀ INTERVIJA: Tomass Kleins - Sapnis par privāto rožu dārzu (8)

Viņš daudz nerunā. To, kas viņam ir sakāms, viņš pasaka mūzikā. Cilvēks, kas dara to, ko sirds viņam liek un kurš īpaši nestāsta, ko upurējis savas sirdslietas dēļ. Viņš – Tomass Kleins.

 

 

 

 

Tātad, sāksim no pirmsākumiem. Pirms armijas tu jau muzicēji tādā pagrīdes apvienībā kā "Saldās sejas". Kas tur īsti notika un kas tur bija tik salds?

 

Vai, tas nebija gluži pats pirmais projekts. Tiesa, tas bija atzīts - rajona skatēs balvas saņēmām. Pirms tam ar Daini (Līvs un Liepājas brālis, bundzinieks Dainis Virga. Gāja bojā autoavārijā 2003. 26. 07. — red.) mēs spēlējām skolēnu kultūras namā Vaduguns. Kas tur salds bija? Nu, mēs visi savā starpā bijām draugi, lustīgi gāja un viss. Spēlējām to, kas pašiem patika. Tautai arī patika.

 

Vai armijā arī iesaistījies kādos muzikālos pasākumos?

 

Es biju Kaļiņingradā. Ar mūziku es tur nodarbojos ļoti daudz, pat vairāk nekā dažubrīd mājās.

 

Vai tur bija līdzīgi kā tolaik "Zvaigznītē" (Leģendārais Rīgas karavīru estrādes ansamblis, mākslinieciskais vadītājs -U.Stabulnieks) — vairāk tā muzicēšana nekā dienests?

 

Pirmie septiņi mēneši man bija tādi grūtāki, ietrāpījos seržantu skolā. Bet bija jau jārīko koncerti. Kaut kādā veidā viņi sazīmēja manī mūziķi un iesaistīja mani.

 

Pēc armijas tu iestājies "Līvu" rindās un pavadīji tur aptuveni 14 gadus. Tas ir vērā ņemams cipars.

 

Jā, pat ļoti vērā ņemams.

 

Klīda baumas, ka "Līvu" tālajos izbraukumos tu autobusā esot sēdējis ar speciāli tev dāvinātu gāzmasku. Pastāsti ko vairāk!

 

Tā bija, ka man dažreiz nācās ciest tieši tādēļ, ka nepanesu cigarešu dūmus. Un, ja vienā mašīnā sāk pīpēt 5 vai 6 cilvēki, tad sāk birt asaras. Pārējiem tas nebija tik aktuāli. Manā dzimenē, kad mēs bijām Jūrmalas viesnīcā, džeki man vienu rītu uzdāvināja gāzmasku. Tas bija draudzīgs saržs "Līvu" garā.

 

Un kaut arī "Līvi" tev bija kā otras mājas, tu izlēmi mainīt savu dzīves ritējumu, sākt īstenot savas ieceres. Vai šīs domas tevī vārījās jau kādu laiku?

 

Tas absolūti nebija pēkšņs lēmums. "Līviem" bija tāds briku braku laiks, nestabilitāte. Īsti nevarēja saprast... Sliktākais bija tas, ka nebija motivācijas tālākai darbībai. Tad sieva mani iedrošināja, lai sāku pats kaut ko darīt, un es sāku rīkoties patstāvīgi, un kaut kas sanāca.

 

2003. gadā tu kļuvi par dueta "Fomins&Kleins" vienu no pamatakmeņiem. Kā radās šī doma spēlēt kopā ar Ivo?

 

Bija dziesmas un kādam vajadzēja tās dziedāt. Eksperimentālā kārtā izmēģināju ar Jāni Grīnvaldu no BTH. Viņš ir interesants kā dziedātājs, bet viņš dzied nedaudz savādākā stilā. Ivo tajā brīdī bija tuvākais, kas šeit atrodams, kādreiz kopā bijām spēlējuši.

 

Vai viegli aiziet no kādas apvienības un sākt kaut ko jaunu? Varbūt tas tāpat kā ar kopdzīvi, neviens taču nezina, cik ilgi būs kopā. Tā nu jūs ar Ivo pašķīrāties.

 

Skaidrs, ka kaut ko jaunu uzsākt ir daudz grūtāk nekā turpināt iet pa veco, iemīto taciņu. Mums ar Ivo nebija stabilas pavadošās grupas, mūziķi nāca, gāja un mainījās, līdz ar to radās nestabilitāte. Arī savstarpējās attiecības nebija no labākām un tā tas beidzās ... knapi iesācies. Tā tam bija jābūt.

 

Lielos koncertos to varbūt neredz, bet tavos akustiskā roka vakaros tu diezgan labi vari nopētīt publiku. Kāda ir tava publika?

 

Pārsvarā ir tā - es redzu cilvēkus, kas nāk speciāli klausīties to, ko es daru. Viņi ne tikai dejo, bet arī dzied līdzi. Citreiz kāds pasaka priekšā, kas man jādzied, zina manu repertuāru. Mums ir savstarpēja sapratne. Ir daudz vieglāk strādāt, ja ir pretimnākoša un atsaucīga publika.

 

Visi exliepājnieki ir aizskrējuši uz Rīgu. Kāpēc tu vēl pa Liepāju?

 

Esmu sev bieži uzdevis šo jautājumu. Ir grūti pateikt, kāpēc tieši tā. Ir jau it kā Rīgā lielākas tās iespējas, bet nav jau tā Rīga tik tālu. Visa Latvija ir tāda normāla pilsētele pasaules mēroga kontekstā. Domāju, man nepatiktu Rīgā dzīvot. Nepatīk burzma, sastrēgumi ... tur nav jūras. Labprāt dzīvotu Siguldā. Tur ir OK ... riktīgi OK.

 

Ja cilvēks prot labi spēlēt ģitāru, vai tas nozīmē, ka viņš to pratīs visu laiku? Vai tu apgūsti ko jaunu, vai pašizglītojies?

 

Teiksim tā, es uzturu sevi formā.

 

Kā tas tā ir iegājies, ka uz skatuves tu allažiņ stāvi nomaļus, vienā un tajā pašā pusē. Līdzīgi kā Grodums. Tas no "Līvu" laikiem?

 

Nomaļus? Ja? Ā, nu, nevis pa vidu, bet ... Tas laikam tāds pieradums.

 

Daudziem, kas šogad apmeklēja Liepājas dzintaru, spilgtā atmiņā ir palikusi "Līvu" uzstāšanās kopā ar Aivaru Brīzi. Mūsu paaudzei, tas ir, 25 — 30 gadniekiem, šis pamatīgums ar Brīzi solista ampluā asociējas ar īstajiem "Līviem".

 

Mēs tik daudz neatceramies Ķiģeļa laikus un Igo, tādēļ mums liekas, ka tie ir mūsu "Līvi".

 

Vai tu piekristu, ja grupas vecais sastāvs nolemtu sanākt kopā kādai koncertu sērijai?

 

Kaut kādiem atsevišķiem koncertiem noteikti piekristu, bet uz tādu pastāvīgu koncertēšanu - nez vai ...

 

Tavs jaunais projekts ir "Cacao". Tāds jauks nosaukums, atgādina par ko mājīgu, mīļu. Kāds ir šī nosaukuma stāsts?

 

Mēs ar grupas kolēģiem ilgi dzemdējām to nosaukumu. Variantu bija daudz. Tad piesaistījām vēl cilvēkus no malas un tika izveidots nosaukums "Cacao". Man tas liekas visai veselīgs un saprotams ikvienam. Man piemēram garšo šis dzēriens ... Domāju, nebūšu vienīgais, kam tas iet pie dūšas. Ceru, ka tāpat būs ar "Cacao" mūziku.

 

Par ko tu domāji, kad komponēji dziesmu "Ziemassvētkos"? Kādas sajūtas tad valdīja?

 

Patiesībā, kad es dziesmu uzrakstīju, es nedomāju par Ziemassvētkiem. Bija labs noskaņojums, uzrakstīju melodiju un aizsūtīju Guntaram (Tekstu autors,bundzinieks Guntars Račs — red.). Nē, bija tā — viņš piezvanīja un prasīja: „Vai tev nav kāda dziesma par Ziemassvētkiem?” Es teicu, lai uzraksta vārdus un mūzika būs. Aizsūtīju viņam savu mūziku un bija OK. Tīri normāla dziesma.

 

Kā tev šķiet, vai ar laiku cilvēks nepārstāj ticēt Ziemassvētku brīnumam?

 

Noteikti, ka pārstāj. Godīgi sakot, es tā īsti nekad neesmu ticējis. Tas ir katram individuāli. Citi jau tic ilgi un dikti, gaida tos salavečus un rūķus... ...

 

un sniegbaltīti.

 

Jā, un sniegbaltīti.

 

Kas ir jāprot un jāzina cilvēkam, lai viņš varētu komponēt?

 

Domāju, ka tas ir dabas dots talants. Es nezinu, vai to var tā ņemt un iemācīties. Ir lietas, kas nāk no tevis paša. Protams, ja ir izglītība, tad tas ir pluss. Ja nav talanta, tad var beigt augstskolas, bet komponēt marasmu.

 

Bet ir taču daudz augstas klases mūziķu, kas vai nu neuzdrīkstas, vai ir pārāk paškritiski, bet paši nemaz neraksta mūziku. Piemēram, tādi mākslinieki kā Tīna Tērnere, Džo Kokers...

 

Viņi ir augstas klases dziedātāji, un viņi var atļauties ņemt labu komponistu darbus un tos izpildīt. Man gan liekas, ka abiem ir pa dažām pašu uzkomponētām dziesmām. Katram ir jādara savs darbs. Ja esmu mājās labs pavārs, tas nebūt nenozīmē, ka man vajadzētu iet uz kādu ēstuvi strādāt. Esmu muzikants un tāds arī palikšu.

 

Vai tu vēl joprojām dodies muzicēt tautiešiem Īrijā? Kā viņiem tur vispār klājas? Atceras vēl kādus latviešu gabalus, dungo līdzi?

 

Kad es tur biju pēdējo reizi, vakars izvērtās par kopā sanākšanas un sadziedāšanās svētkiem nevis koncertu.

 

Tas viņiem tur pietrūkst?

 

Jā, pietrūkst. Redz, tās dziesmas, ko es dziedu, ir visiem labi zināmas, tāpēc var kārtīgi izdziedāties, izraudāties un izpriecāties. Esmu ļoti gandarīts, ka varu viņiem to sniegt.

 

Runā jau, ka viņi tur Īrijā vairs nerīkos tādus sarīkojumus, neesot izdevīgi.

 

Varbūt izdevīgi nav ar lieliem projektiem. Es jau braucu viens. Man nevajag lielu skatuvi vai zāli un aparatūru īrēt. Manas prasības ir daudz piezemētākas.

 

Pastāsti ko vairāk par projektu "Cacao". Par nosaukumu jau noskaidrojām.

 

Puikas ir tepat no Liepājas. Andris Ērglis, Jānis Strazds, Aivars Meijers - visi trīs profesionāli mūziķi.

 

Kā ir ar sastrādāšanos, tomēr jaunāka paaudze?

 

Jaunāki ir, jā, bet tur tā lieta, ka viņiem ir liela pieredze. Pastāvīgs darbs ar mūziku cilvēku atbrīvo, viņam ir lielāka bagāža. Tādā veidā ir ļoti viegli strādāt, jo nav nekas burtiski jāpaskaidro un jāmāca.

 

Kā jums dziesmas rodas? Ilgos strīdos? Tu pārsvarā raksti?

 

Pārsvarā es. Jānis arī.... Ir tā — uzraksti dziesmu un, mēģinājumos spēlējot, apmēram var just, vai tā dziesma iet vai nē. Skaidrs, ka nevar visas dziesmas būt vienlīdz veiksmīgas. Pagaidām maz ir atsijājies.

 

Tu esi no tiem mierīgajiem mūziķiem, nekādas agresivitātes. Vai tas ir tavs raksturs vai īpaši veidots tēls?

 

Nē, es absolūti neesmu veidojis tādu tēlu. Nemierīgumu es ielieku mūzikā, izlādējos. Ne viss ir tā, kā izskatās.

 

Vai mūzikas dēļ esi kaut ko upurējis un vai tu būtu gatavs to darīt?

 

Muzicēt bija vienīgais, ko es gribēju darīt. Man jau bērnībā bija doma kļūt par muzikantu. Mājās visi teica: „Kas tad tā par profesiju, tā jau nav nekāda profesija. Ar to tu nenopelnīsi.” Vidusskolas laikā, kad uz skolu bija jāiet arī sestdienās, bieži nācās upurēt skolu, jo iepriekšējā naktī bija jāspēlē.

 

Līdzīgi kā Džona Lenona tante Mimī mēdza teikt, ka ar mūziku viņš naudu nekad nenopelnīs. Vēlāk, jau kļuvis slavens, Lenons tantes sacīto ierāmēja un uzdāvināja viņai.

 

Jā, man arī teica: „Ej taču dabū darbu!” To naudu, ko es skolas brīvlaikā nopelnīju strādājot celtniecībā, es sakrāju un nopirku mūzikas instrumentu.

 

Kā ir ar lampu drudzi, kāpjot uz skatuves? Neaizraujas elpa, kad ieraugi milzīgu cilvēku pūli, kas atnākuši klausīties?

 

Ir bijis. Tu izej un redzi savā priekšā milzīgu pūli, skaidrs, ka atbildība ir liela. Tāds vieglais lampenieks ir. Bet tas ir pozitīvi, tas sapurina. Varbūt lieliem māksliniekiem bezgala garajās tūrēs, kad katru otro dienu ir koncerti, tas vairāk jau ir kā darbs. Es gan nezinu ... Skatījos, liekas, ka Robija Viljamsa koncertu... Tur varēja diezgan just, ka ... ...

 

džeks ir satraucies?

 

Jā, satraucies, ieraudzījis pūli un ... Es gan tik lielu pūli nekad neesmu redzējis, bet tā sajūta ir, jā.

 

Vai ir nācies izgāzties uz skatuves? Kādas ķibeles?

 

Jā, protams, nemaz nevar uzskaitīt. Viskautkādas lietas ir bijušas.

 

Daudzi ģitāristi salīdzina ģitāru ar sievieti. Vai tu esi kādreiz par to domājis, ka tu spēlē uz ģitāras kā uz sievietes? Vai tev ir bijušas kādas formas asociācijas?

 

Kaut kad jaunībā, jā. Tad bija sapņu ģitāras, par kurām sapņoja un gribēja tādu, kaut ko īstu. Tas bija kaut kas neaizsniedzams. Tāds — johaidī! — būtu tāda ģitāra.

 

Kā B.B. Kinga Lucille, kas viņam ir jau kopš 1949. gada ...

 

Jā ...

 

Vai ir kāda joma, kurā tu sevi vēl varētu izteikt bez mūzikas?

 

Īsti nezinu. Māksla tā noteikti nevarētu būt. Bet es zinu, kas man ļoti varētu patikt — mans privātais rožu dārzs.

 

Privāts rožu dārzs? Audzētu puķes?

 

Jā. Tikai sev, ne biznesam. Izeju vasarā laukā un man ir rožu dārzs. Jā, tas ir kaut kas tāds ... ļoti labs.

 

Kāds ir tavs dzīves moto?

 

Moto? ... Darīt to, ko sirds man liek.

 

Nu ko, laikam jautājumi beigušies.

 

Hmm, baigi ātri.