LIELĀ INTERVIJA: Dž.Dž.Džilindžers - Gada režisors attiecību pētīšanas studijā (16)

Dž.Dž. Džilindžers aizsāk radošo gadu ar „Dailes teātra” šī gada pirmo pirmizrādi INTIM. Denī Robēra luga INTIM Džilindžera režijā un dramatizējumā pārtop par stāstu, ko viņš pats dēvē par attiecību pētīšanas studiju.

 

Vīrietis ar kūpošu cigareti, tiešu skatienu, pēkšņiem smiekliem un straujām kustībām. Smieklu, vārdu un kustību trajektorijās tiek iezīmētas „Spēlmaņu nakts 2006” Gada režisora Dž. Dž. Džilindžera aprises. Viņa radošajās kulisēs ir vairāki desmiti izrāžu, kurās režisors runā par tiem motīviem, kas ir izjusti, nevis ir tikai priekšstatu līmenī. Un tad skatītājs notic, ja stāstu stāsta cilvēks, kas ir to izjutis pats.

 

 

 

Kādas ir jūsu izjūtas pirms INTIM pirmizrādes?

 

Piecas dienas ir palikušas līdz pirmizrādei, bet sajūta ir forša. Kā jau pirms visām pirmizrādēm, esam strādājuši un būs jāskatās, kāds būs rezultāts.

 

Kādi bija izrādes INTIM aktieru atlases kritēriji?

 

Savām izrādēm, ko iestudēju Kamerzālē, es izvēlos savus aktierus, un man ir svarīgi strādāt ar pārbaudītiem cilvēkiem. Šajā gadījumā tie ir Ģirts Ķesteris un Kristīne Nevarauska, kas ir ļoti labi aktieri un ideāli strādā kopā ar mani. Tie ir savējie aktieri un dabīgi, ka izrādei, kurā ir jārunā par ļoti sarežģītām un intīmām lietām, es izvēlos cilvēkus, ko pazīstu, kam varu uzticēties.

 

Kādi būs izrādes INTIM vadmotīvi?

 

Domāju, ka šajā izrādē ļoti lielu lomu šoreiz spēlē tieši seksuālā puse attiecībās starp vīrieti un sievieti. Tā būs vienu attiecību norises atspoguļojums, kuras sākas diezgan jauki un ļoti erotiski, bet beidzas diezgan dramatiski, izejot caur visiem attiecību kalniem, aisbergiem un pazemes klintīm, bet dominējošais, protams, pāri visam ir un paliek mīlestība. Stāsts ir par to, kurā brīdī tā atnāk, kurā brīdī mēs sākam to apzināties, kurā brīdī tās dēļ mēs uzupurējamies un kurā brīdī to sačakarējam.

 

Izrādē „Dārznieks Kamals” jūs mēģinājāt risināt sievietes un vīrieša attiecības, mēģinot pavedinātāja lomā iedomāties vīrieti, taču tas neizdevās. Sieviete bija tā, kuras rokās bija liktenīgais auglis - ābols...

 

Hmm...Tas bija tāds īpašs mēģinājums ar labām īpatnībām, bet tur vairāk bija vēlme norādīt uz atsevišķām īpašībām, stāvokļiem, uz to, ka cilvēks sevī ir saplosīts un izārdīts, tādēļ izrāde bija ļoti eksperimentāla un varbūt to pat grūti ir nosaukt par izrādi - bet drīzāk par performanci.

 

Piemēram, Rembo ir tāds paņēmiens, lai nonāktu pie kaut kādas patiesas, īstas domas un cilvēka būtības, ir jāveic process „rasstrojka vseh chuvstv” [visu jūtu izjaukšana], bet izrādes „Dārznieks Kamals” gadījumā bija nepieciešamība „rasstrojit” visus priekšstatus par teātri, lai nonāktu pie kādām jaunām lietām. Un es domāju, ka arī izrādē INTIM šo to jau izdodas tādā veidā pateikt.

 

Kā jūs raksturotu 21.gadsimta cilvēka – skatītāja aktuālās tēmas, par kurām, jūsuprāt, ir būtiski runāt šodien?

 

21.gadsimta cilvēkam apziņa ir tik sadrumstalota, saplosīta, ka skart viņu var gandrīz vai jebkura tēma. Varbūt tas ir kaut kāds laika, esošā laikmeta spiediens uz cilvēku sensoriem, bet trāpīt var, uzdodot pareizos jautājumus.

 

Domāju, ka nevar izkristalizēt kaut kādu vienu tēmu vai pat divas, trīs. Cilvēks dzīvo dažādās tēmās, un viņus var saistīt dažādie piedāvātie viedokļi par tām, kurus uzskatāmi piedāvā teātris.

 

Jūsu iepriekšējās izrādēs, bieži vien ir novērojama aizraušanās ar kultūrzīmju, citātu un atsauču lietošanu. Vai kaut kas tāds būs sagaidāms arī izrādē INTIM?

 

Nē, šajā izrādē nē, jo tā, manuprāt, vairāk vai mazāk būs attiecību pētīšanas studija, kurā tiks atspoguļotas dažādas psiholoģiskās nianses. Pats materiāls to pat nepieprasa un tas šajā gadījumā, domāju, ka būtu lieki.

 

Arī mūzika ir speciāli rakstīta šai izrādei, nevis paņemta gatava, izmantojot atpazīstamus melodiju motīvus. To ir radījusi grupa „Dzelzs Vilks” ar sev ne tik ļoti raksturīgām muzikālajām noskaņām.

 

Ģirts Ķesteris. „Dzelzs Vilks”. Divu cilvēku attiecības. Pēkšņi tas viss sasaucas ar pirms kāda laika tik īpašu „Dailes teātra” izrādi - „Man arī būtu bail”.

 

Nē, tā nevajadzētu būt, jo atšķirībā no tās izrādes, darbā INTIM „Dzelzs Vilks” nespēlēs dzīvajā, arī mūzika ir vairāk noskaņas radīšanai, nevis kam citam.

 

Gada režisors. Gada izrāde. „Spēlmaņu nakts 2006” laikā piešķirtie un iegūtie tituli. Kā tie ietekmē vai neietekmē jūsu turpmāko darbību?

 

Ko lai daudz saka, protams, ka ir patīkami. Balvas saņemt ikvienam patīk, ja ņem vērā, ka līdz šim tās netika saņemtas. Principā, gaidījis īpaši nebiju, jo, ja godīgi, man šķiet, ka agrāk ir bijušas izrādes, kuras to bija pelnījušas vairāk, bet dažādu iekšējo kritikas attiecību kolīziju rezultātā tā tomēr nebija noticis.

 

Es nezinu, īpaši jau tas neko nemaina, jo galvenais, lai tas nenosprosto kaut kādus ceļus, turpmākos radošos meklējumus. Būtisks nekas. Patīkams.

 

Kāda ir jūsu paša mēraukla tam, vai izrāde ir izdevusies no jūsu redzespunkta vai tomēr ne tik ļoti, kā vēlētos?

 

Es teikšu tā, ka līdz ģenerālmēģinājumam es skatos tās visas izrādes n-tās reizes caurcaurēm. Ja ir patīkami skatīties, un ir reizes, kad pat skudriņas kādu brīdi pa muguru skrien, tad ir labi. Turpretī ir citas reizes, kad daudz kas kaitina un tu kļūsti nervozs, vērojot notiekošo uz skatuves. Tad ir sajūta, ka nav, nu nav.

 

Ir jāredz, kurā vietā ir jāklusē, kurā jāuzrunā. Tas viss ir sajūtu līmenī, kuras vai nu ir vai nav, jo es mēģinu runāt par tām lietām, ar kurām esmu pats saskāries, nevis tikai zinu, ka tādas ir.

 

Kāda ir jūsu attieksme pret kritiķu zvaigznītēm, ābolīšiem un citiem apzīmējumiem, ar ko viņi mēra jūsu darbu?

 

Nesaprotu es īpaši viņus... Bet ja jau mēs par to runājam, tad lieta ir tāda, ka kritika Latvijā šobrīd ir ļoti politizējusies. Tur daudz kas balstās uz lobēšanu, un tu nekad nezināsi, kurā brīdī tas būs. Kritika ir neadekvātā pašreizējam teātra stāvoklim, kas notiek Latvijā teātra pasaulē.

 

Kāds tādā gadījumā ir ceļš uz objektīvāku, neatkarīgāku teātra kritiku?

 

Ai, es nezinu, vai ir vērts par to tagad runāt un iegūt sev vēl ienaidniekus tajā pusē [smejas].

 

Bet varu teikt, ka notiek dažādas interesantas lietas šajā jomā. Piemēram, Latvijas Nacionālā teātra „Karalis Līrs” ir pilnīgi norakta izrāde kritiķu darbā, turpretī uz šīs kritikas fona piepaceļas Valmieras Drāmas teātra „Karalis Līrs”, lai gan man nešķiet, ka vispār šos darbus tā var salīdzināt. Kritika ir negodīga, pat brīžiem netīra spēle, ka par to patiešām negribas runāt.

 

Kādi sarežģījumi radošajā darbībā var kavēt režisora ieceru īstenošanu? Kas ir tās lietas Latvijā, ko var saukt par problēmām šajā jomā?

 

Nav, nav nekādu problēmu, ja ir idejas galvā. Vienalga, kur tu esi režisors Francijā, Vācijā vai Latvijā, ja ir ieceres, tad visu var arī īstenot. Es vairs nesatraucos par tādām lietām, kā finansējums, vai to, kurš man veidos scenogrāfiju. Es daru to, kas man patīk un kā man patīk, nerēķinoties ar blakusefektiem.

 

Kā tiek atlasītas izrādes, kuras nonāk jūsu kā režisora rokās?

 

Tas notiek pavisam nejauši. Tam piemīt gadījuma raksturs, tas tāpat kā ir ar sievietēm, tas ir, tu nekad nevari zināt, kurā mirklī un kura sieviete tev var iepatikties. Tāpat ir ar izrāžu materiāliem, tie nonāk nejauši tavās rokās, un tad tu sāc skatīties, kas tur var būt.

 

Man ir tā priekšrocība, ka man vairs nenosaka, ko un kā man jāveido, kuras izrādes jāiestudē. Tas man dod rīcības brīvību, un es to izmantoju, lai runātu par tām lietām, kas man ir svarīgas.

 

Kāds ir ceļš līdz tam punktam, kad tiek sasniegta skatītāju un teātra uzticība režisora darbam un tajā neviens neiejaucas?

 

Tas ir atkarīgs no iegūtā uzticības daudzuma, kad visa zāle būs pilna, kad skatītājs noteikti nāks un nebūs tukšās vietas. Tas ir spēcīgākais arguments.

 

Režisoram ir ļoti svarīga šī brīvā griba, tas ir, izvēlēties pašam par ko viņš runās savos darbos. Taču es izvēlos runāt par to, ar ko pats esmu saskāries, kam gājis cauri, ko varu stāstīt īstu. Piemēram, pasaulē ir nenormāli daudz un laba dramaturģija par homoseksuālismu, taču es par to neņemos runāt, jo man ir tikai priekšstats par šo parādību, nevis dziļāka izpratne, līdz ar to arī izrādei var trūkt dziļuma, jo zināšanas te pieklibos.

 

Protams, šajā jautājumā var redzēt sabiedrības vairākuma attieksmi arī nesenajos PRIDE notikumus. Tas nozīmē, ka arī skatītājs tam vēl var nebūt gatavs, jo trūkst iecietības?

 

Jā, Latvijas sabiedrībā vērojamās tendences šajos jautājumos ir tādas, kādas tās ir. Tolerances trūkums un izpratnes trūkums. Varbūt tas arī kavē šīs tēmas ievešanu teātrī.

 

Uz kādiem principiem balstās jūsu dramaturģijas atlase darbam ar to?

 

Es atlasu tos materiālus, ar ko strādāt, kuros es saskatu sev svarīgas lietas. Pat ja tie ir romāni, tur es varu paņemt to, kas man šķiet interesants dramatizējuma veidošanai, ja romāns atļauj izmantot līdzekļus tā tēmu, motīvu izvēršanai plašumā.

 

Jebkurā gadījumā arī , ja tiek ņemtas lugas, tās ir jāpārveido kaut kādā mērā 90% no tām visām, lai pielāgotu sev, savai iecerei, ko īstenot uz skatuves. Tas lielā mērā atkarīgs arī no mūsdienu sabiedrības laika resursiem. Ja agrāk cilvēks varēja teātrī sēdēt un nesteidzoties vērot izrādi trīs, četras stundas, tad mūsdienās tas vairs neiet cauri. Stāsts ir jāstāsta koncentrētāk.

 

Kāda ir jūsu pozīcija attieksmē pret pašmāju lugām, romāniem, to dramatizēšanu?

 

Negribu nevienu aizvainot, bet šķiet, ka situācija ir briesmīga. Kaut gan šobrīd es sadarbojos ar Ilmāru Šlāpinu, un mēs radām stāstu par mūsdienu Drakulu. Darbība notiek mūsdienās Londonā, kur Drakula ir bijušais rokdziedātājs, bet fonā tam visam ir teroristi, musulmaņi, imigranti un citas aktuālas parādības. Tas būs moderns stāsts par aktuālām norisēm mūsdienu pasaulē.

 

Un kā ir ar klasikas plauktiņa darbiem?

 

Jā, būs man arī Latvijas Nacionālajā teātrī luga „Ričards III”. Taču strādāt ar visiem zināmiem stāstiem ir jāprot, jo skatītājs, kas zina sižetu, ir jāieinteresē un jānotur zālē līdz lugas beigām. To var paveikt katra režisora individuālais skatījums. Mēs jau nenākam uz viesībām un nejautātajam – vai jūs zināt šo anekdoti par kazlēnu? Visi saka, jā, bet jūs sakāt, labi, bet es vienalga pastāstīšu. Tā līdzīgi ir ar teātra klasikas darbiem, kā Šekspīrs, Čehovs un citi.

 

Tas taču vislielākajā mērā ir atkarīgs no režisora interpretācijas...

 

Tas, ko es varu mēģināt izdarīt, ir pārsteigt skatītāju, jo sižetu viņš zina, un tāpēc jau viņš nenāk vienkārši skatīties izrādi, ko zina, un gaidīt, kad beigās galvenais varonis nošausies. Vajag ieinteresēt un ieraudzīt to citā gaismā.

 

Kā ir ar kino jomu? Tas arī piesaista vai tie ir citi horizonti un vienīgā režisora darbošanās ir pa un ap teātra skatuvi?

 

Nē, ir gan interese, jo nupat uzfilmējām filmiņu. Domāju, ka kaut kad februārī tā arī būs klajā. Šis stāsts būs par mācītāju un prostitūtu.

 

Te uzreiz veidojas paralēles ar Jaunā Rīgas teātra izrādi „Nakts tarifs”, kurā arī varoņi ir šie divi cilvēki – mācītājs un prostitūta.

 

Nē, tas ir pilnīgi neatkarīgs projekts no JRT veidotā, ko rakstīja I. Šlāpins. Tas bija liels pārsteigums, kad jau darbošanās vidū uzzinājām, ka ir jau kaut kāds līdzīgs motīvs izmantots. Bet darbs jau bija uzsākts, un arī stāsts ir pavisam citāds. Drīz to varēs redzēt arī visi un vērtēt paši.