LIELĀ INTERVIJA: Santa Didžus - Sievietes stāsts pasaulei (3)

Santa Didžus ir monoizrādes „Alu sieviete” redzamā aisberga daļa. Alu sievietes monologā viņai ir ļauts runāt daudzu pasaules sieviešu vārdā. Teikt skaļi to, ko mūsdienu sieviete domā, jūt un vēlas. Ko domā, jūt un vēlas Santa, viņa stāsta šoreiz arī pati.

 

Santas stāstījums ir dzīvs, izteiksmīgs un atklāts. Iespējams, ka tiešums, kas raksturo Santu, ir elements, kā pietrūktu tajā būtnē, ko viņa sauc par plastmasas cilvēku, par kuru tik ļoti negribas pārtapt. Aktrise redz pasauli tādu, kāda tā ir. Un viņa tā par to arī runā. Mīlestība, bērni un radošā darbība ir atslēgas vārdi Santas pasaulē.

 

 

 

Kā tu nonāci līdz „Alu sievietes” lomai?

 

To īstenībā ir jājautā Arnim Mednim, jo es nezinu, kā viņš izvēlējās mani un kādi vēl pretendenti viņam bija padomā. Es vienīgi piekritu darboties šajā projektā ar tādu norunu, ka režisore būs Rēzija Kalniņa, jo es nevaru iedomāties nevienu sev tik līdzīgi domājošu cilvēku, kas varētu tik intīmā darba procesā kā šī monoizrāde man palīdzēt uzstellēt lomu, tās skatuvisko versiju.

 

Kāda nozīme aktiera darbībā ir tam, ka „Alu sieviete” ir monoizrāde?

 

Ērtāk ir tas, ka ja gadās sajaukt tekstu, to var arī skatītājs nepamanīt. Tādā gadījumā tu nekaitē nevienam, izņemot sevi pašu. Ja tev ir partneris, tad tev ir jāzina galavārds, jo tā nav spēlē vienatnē. Vienīgais mīnuss manā izrādē ir tas, ka skatītājs vērtē tikai tevi vienīgo, jo neviena cita jau nav. Pat arī tas nav mīnuss, jo no katra vērtējuma aug kaut kāda patiesība. Vai tas ir profesionāls vai skatītāja vērtējums, vienalga tā ir lieta, no kuras aktieris var kaut ko arī paņemt sev.

 

Vislielākais pluss ir tas, ka man ir dota iespēja runāt ar cilvēkiem, ar skatītāju jebkādā formātā, kā es šobrīd arī izpaužos. Un svarīgi ir, ja viņus tas aizķer, ja viņu pasaule tiek pagriezta kaut kādā virzienā — vai uz vienu vai uz otru pusi.

 

Kuras būtu tās idejas, motīvi, ko skatītājs promejot no izrādes varētu paņemt sev līdzi?

 

Katrā gadījumā pilnīgi noteikti, ja vīrs savai sievai pēc izrādes pateiks es tevi ļoti mīlu, vai kvēli viņu noskūpstīs uz lūpām, vai kaut vai saspiedīs ciešāk roku un ieskatīsies viņai acīs, kaut vai tikai samīļos vai pieglaudīs galvu pie pleca, tas jau būs ļoti, ļoti, ļoti daudz. Vai arī pēc izrādes aizsūtīs saviem vecākiem īsziņu, ka viņus mīl.

 

Skatītājs var būt samulsis, jo šobrīd ir divas monoizrādes ar identiskiem nosaukumiem.

 

Es nevaru neko daudz teikt, jo, piedod Anna[AnnaŠteina — Alu sievietes lomas atveidotāja otrā izrādē], neesmu skatījusies otru izrādi. Es ticu, ka Annair ieguldījusi tajā ļoti lielu darbu, tāpat kā es, jo monoizrāde balstās tikai uz viena aktiera pleciem. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo, pirmkārt, es neesmu redzējusi to otru, un, otrkārt, kā es varu kaut ko teikt pati par savu darbu?Tas būtu negodīgi - slavināt sevi, — cik es tāda un šitāda...

 

Tas jau nav mērķis, ka, o, es tagad monoizrādē un drausmīgā uzmanības centrā, preses uzmanības centrēta, publicitāte nenormāla, pat milzīga... Nē, tas nekādā gadījumā nav mērķis.

 

Kāds tad ir Tavs mērķis, piedaloties šajā izrādē?

 

Mērķis ir pateikt skatītājam tās svarīgākās lietas. Mērķis no mana punkta ir darīt savu darbu, caur to pasakot lietas, kurām šobrīd aiz lielās steigas, aiz aizņemtības, aiz stulbas politiskās situācijas, - kas rada to, ka cilvēkiem ir jāskrien pa sešpadsmit dažādiem darbiem, lai nopelnītu iztikas minimumu, kas katram ir savādāks, nevis valsts noteikts viens visiem vienāds, - ka aiz tā visa pazūd dzīve, mīlestība, bērni, attiecības... Aiz tā viss pazūd, un tā jau ir valsts politika.

 

Var pajautāt kaut vai katram uzvalkā tērptam kungam vai kostīmā tērptai kundzei, cik stundas vidēji viņi ir mājās, ne miegā esot? Ļoti maz! Cilvēki sāk iet mājās, tikai lai izgulētos, un tad izveidojas situācija, par ko mēs runājam izrādē „Alu sieviete”. Darbā mēs nogurstam tik ļoti, ka nespējam vēl arī mājās kopt attiecības, kas arī ir darbs.

 

Kādas ir tavas pamatvērtības otrā cilvēkā, kopjot savstarpējās attiecības ikdienā?

 

Svarīgi ir saprast, kāpēc viņš dara tā un ne savādāk, un nepārmest, ja tas neatbilst maniem parametriem, ja es nebiju tā izdomājusi, ka tā vajadzētu rīkoties. Vienalga par ko... Piemēram, kāpēc tu noliki tur kurpes, es tā nebiju izdomājusi, ka kurpes jāliek tur. Un kā tu nevarēji saprast, ka es domāju savādāk?... Tās visas ir sīkas nianses. Man liekas, runājot ar otru, jo tu mazāk centies viņu zāģēt, arī īdēt, vaidēt par kaut ko, jo labāk. Kā jau teicu, tā nemaz nav viņa problēma, tā ir mana problēma, ja es nespēju kaut ko pieņemt vai ja man tas traucē. Jo man tas traucē, nevis viņam, tam otram, kas tā dara. Man jau nav grūti paiet garām un pacelt tās zeķes vai kurpes un nolikt tur, kur es gribu.

 

Man personīgi patīk tīrīt māju, mazgāt traukus, tas mani nomierina. Es sakārtoju māju, sakārtoju arī līdz ar to sevi iekšēji. Tad es saprotu, ka man pietiek laika visam. Man pietiek laika sakārtot māju, izgludināt drēbes, atkal iztīrīt māju. Man patīk, ja pietiek tā laika.

 

Vai pietiek laiks tā meditatīvi to darīt ikdienā?

 

Šobrīd šķiet, ka pietiek. Es nezinu, kā būtu, ja man tas būtu jādara ikdienā. Iespējams, tas man apriebtos, un es kļūtu par vienu no tām, par kurām es runāju izrādē.

 

Feminisms mūsdienās tiek izmantots kā ierocis pret sievietes stereotipizēšanu kā mājsaimnieci. Kāda ir tava attieksme?

 

Es domāju, ka feminisms vispār ir diezgan bīstams, jo tas padara sievieti par kaut kāda veida cīkstoni, par brīvās cīņas meistari. Es neticu, ka mēs esam tik apspiestas, ka mūs apspiež, jo tā gluži nav. Jo mēs esam apspiestas tik, cik mēs pašas ļaujam, bet garu jau nemaz nevar apspiest cits. Dvēseli nevar apspiest. Staigā savas galvas labirintos un esi tik brīvs, cik vien tu pats vēlies!

 

Ko šī sieviešu — cīnītāju kustība ir izmainījusi, tavuprāt?

 

Feminisms ir tas, kas ir padarījis šo pasauli otrādu. Sievietei ir jābūt aizsargājamai, viņām nav pašām jāaizsargājas, viņām ir jāļauj to darīt vīriešiem. Manuprāt, tomēr vīrietim ir jādzen tā nagla sienā. Nevis, ā, mēs sievietes arī to varam izdarīt. Nē, tas ir vīrieša darbs, visīstākais vīrieša darbs. Jā, mēs to protam, bet domāju, ka mums to nevajag darīt.

 

Kas tādā gadījumā tomēr būtu tās lietas, kas sievietei jāveic savas dzīves laikā?

 

Sievietei tomēr ir jābūt tai pavarda kopējai. Ja viņa grib ieņemt feministisku pozīciju, lai viņa to dara, bet tādā veidā, lai neuzspiež apkārtējiem to. Es varu būt feministiski noskaņota, jā, es varu būt ministre, varu būt prezidente, varu būt biznesa haizivs, varu būt nenormāli auksta sniega karaliene, bet mājās, tur man ir jābūt sievietei — vājai, aizsargājamai, pavarda kopējai, bērnu aprūpētājai, tādai, kas spēj dzemdēt bērnu. Iespējams, tā arī ir lielākā sieviešu kļūda, ka viņas pavada lielāko daļu laika darbā, taču, atnākot mājās, ietur to pašu darba pozīciju.

 

Atpūtieties, dažreiz nedariet neko, padzīvojiet bardakā, tas nekas, ja putekļi veļas pa grīdu, tam nav nozīmes, svarīgi ir būt sievietei un būt vīrietim.

 

Kā tu iedomājies tipisku 21. gadsimta sievietes portretu — raksturojumu?

 

Tas ir briesmīgi, man šķiet. Te var minēt visu, kas ir saistīts ar plastmasas cilvēku. Vienīgais varbūt, kas viņam funkcionē, ir acis, ar kurām viņš vēl drudžaini skatās. Es pat nezinu, baidos, ka manā raksturojumā tas var sanākt kaut kas ļoti netīkams citiem. Ieskaitot visas iespējamās plastiskās ķirurģijas uzlabojumus, kaut gan es neesmu tā visa noliedzēja, šajā gadījumā es domāju par tiem maksimālistiem, kas ir ar mieru pārmainīt sevi pilnīgi visu, lai būtu ideāls. Tam vēl jāpieskaita nenormālā kāpšana pa karjeras kāpnēm. Laikam tomēr ir cilvēki, kam tas viss ir vajadzīgs.

 

Varbūt šajā brīdī man kāds no malas varētu pārmest, lai paskatos, ko es pati daru. Varbūt arī pati kāpju pa tām kāpnēm, bet finālā, salīdzinot paveikto ar Kosmu, Visumu, - tas diez vai sniedz kaut kādu drausmīgi lielo gandarījumu...

 

Gandarījuma sajūta ir viena no pozitīvākajām emocijām un iedvesmas cēloņiem turpmākai darbībai. Kas sniedz gandarījumu tev?

 

Man patīk būt kopā ar ģimeni. Te darbojas apgrieztais princips, ka ir jābūt vai nu vīram miljonāram, lai varētu sēdēt kopā ar ģimeni, kas atkal ir savādāk, jo tā atkal ir cita pasaule, citi principi. Kaut kā es mēģinu atrast to zelta vidusceļu, lai vilks ir paēdis un kaza - dzīva. Tā, lai nav jāstrādā no rīta līdz vakaram, bet lai ir laiks redzēt bērnus un būt kopā ar tiem, lai būtu laiks viņus samīļot, lai pietiek laiks tām lietām, kas ir nepieciešamas katram cilvēkam tik lielā apmērā, cik viņš to vēlas. Gribētu, lai cilvēki piepilda savus sapņus, bet ne caur kaut kādām drausmīgām mokām.

 

Laiks ģimenei. Tai vajadzētu būt pašsaprotamai parādībai. Kā ir ar tavas ikdienas divdesmit četru stundu sadalījumu?

 

Es jau citās intervijās minēju, ka es labprāt tagad kādu pusgadu sēdētu mājās kopā ar bērniem, jo viņi ir mazi, es viņiem esmu vajadzīga. Piemēram, mana meitiņa tagad runā tādas pērles, un tik ļoti negribas laist to visu garām — gribas redzēt, dzirdēt, just. Dažreiz es viņu paņemu uz darbu līdzi [Leļļu teātrī], labi, ka es tā varu. Un tad viņa man reiz jautā, kāpēc es viņu paņēmu uz darbu. Es jautāju, vai viņa negribēja. Viņa atbild, ka gribēja, bet gribēja arī palikt mājās ēst pelmeņus. Ir tik daudz tādu jauku lietu, ko viņa runā, ka dažreiz nemaz nevaru iedomāties, kā kaut kas tāds ienāk bērnam prātā. Piemēram, viņa man stāsta — kad tu nomirsi, tad tu izaugsi, tad tu piedzimsi un es tevi ņemšu līdzi gultā... Kā? Kā kaut kas tāds rodas bērna prātā? Vai arī laimes gals, kas nozīmē laimīgas beigas...No tā visa var secināt, ka vajag daudz vienkāršāk skatīties uz lietām.

 

Kaut gan es nezinu, cik es ilgi varētu nosēdēt mājās, jo neesmu to mēģinājusi. Tā harmoniski, smuki, mierīgi, ar mājām, bērniem, ģimeni. Es nezinu, bet varbūt es varu mēģināt to darīt, un tad jau redzēs.

 

Pirms kāda laika iedomājos, kāpēc cilvēks nevarētu, piemēram, uz divām nedēļām tā paiet klusi maliņā, izstāties no dzīves, lai atgūtos, sakārtotu sevi un ietu atpakaļ pie citiem. Un tomēr laikam tas nav iespējams...

 

Cilvēks to var izdarīt, bet baidās, jo dzīves temps ir nenormāls. Katrs vēlas sev labus sadzīves apstākļus, katrs dara visu iespējamo, lai visu to maksimāli piepildītu. Katra mūsu mērķis ir dzīvot labi, nodrošināt savu dzīvi, lai arī pa ceļam uz šo mērķi tiek sadragātas daudzas skaistas lietas. Daudz vienkāršāk mūsdienu cilvēkam šķiet nevis mīlēt savu sievu, bet paņemt mīļāko... Tas šķiet vieglāk, jo nav jāstrādā pie šīm attiecībām, bet ar sievu tas ir jādara. Maldīgi!

 

Vīrieša un sievietes attiecību tīkli ir vērojami arī jaunajā latviešu projektā, tas ir, TV seriālā „Prāts vai instinkts”, kurā kā aktrise piedalies arī tu. Kā tu vērtē savu dalību seriālā?

 

Es diemžēl redzēju tikai pirmās divas sērijas pagaidām, jo demonstrēšanas laikā man ir teātra izrādes. Ļoti iepriecinoši ir, ka būtībā es uz sevi nespēju skatīties jebkādā ierakstā. Ā, nē, izņemot grupas „Jumprava” mūzikas klipu, kurā piedalījos un kur man patika rezultāts, taču toreiz bija arī sajūta, ka man ļauj strādāt tā, kā man pašai šķiet labāk.

 

Ar šo seriālu bija tā, ka apskatījos pirmās sērijas, un es varēju uz sevi skatīties. Un tas ir ļoti daudz tomēr. Arī, filmējoties seriālā, bija sajūta, ka es mierīgi varu strādāt tā, kā jūtu, ka nav kaut kas drausmīgi pārgalvīgs vai nesaprotams jādara. Līdz ar to strādāt ir viegli, kā arī rezultāts ir vieglāk uztverams.

 

Tu esi pamēģinājusi darboties gan skatītāja priekšā teātrī, gan arī kinokameras vērota. Kā jūti atšķirības šajos divos darba laukos?

 

Teātrī tu vari labot sevi no reizes līdz reizei, tu vari just skatītāju, tu vari viņam piedāvāt to vai šito, vadoties no viņa reakcijas. Tas nozīmē, ka ir iespējams iet vēl augstāk savā spēlē, kas jau var robežoties ar pārspēli, bet arī tas var gūt pozitīvu vērtējumu, ja cilvēkam nāk smiekli. Kino nekas vairs nav labojums, un ir jāspēj maksimāli koncentrēties, kad pasaka aizie!. Ir jāspēj noslīpēt savu prasmi katrā dublī ļoti, ļoti.

 

Kādam jābūt cilvēkam, kas grib dzīvot aktiera dzīvi?

 

Es domāju, ka par aktieri izmācīties var jebkurš. Tikai ir tāda atšķirība, ka brīdī, kad cilvēks iet stāties aktieros, svarīgi ir, cik atbrīvoties spējīgs viņš ir tai mirklī, cik atvērts viņš ir, cik daudz viņš ir atkailinājis savu emocionālo pasauli un nervu galus. Ja esi spējīgs momentāni uztvert komisijas dotos uzdevumus, tad arī ir iespējams iegūt lielāku baļļu skaitu. Iedarbināt to mehānismu, ko sauc par smadzeņu emocionālo pusi, nevis tikai domājošos pusi, man šķiet, ka var izkopt ikviens. Tur jau slēpjas tā būtība, ka mēs izvēlamies profesiju un tad izkopjam savas prasmes attiecīgā virzienā.

 

Vai izdarītā izvēle par labu aktiera profesijai nevienā brīdī nav tikusi nožēlota? Vai arī bija citas alternatīvas?

 

It kā nē. Nē. Taču dažreiz man gribas būt par bērnudārza audzinātāju, jo izaudzināt bērnu tomēr ir tik feini. Tā ir atkal izglītības sistēma. Mēs atdodam savus bērnus audzinātāju rokās, kur viņi tiek skoloti pēc audzinātāju ieskatiem, varbūt nemaz neiestāstot, ka pasaule ir labāka, nekā tā šķiet esam. Es domāju, ka bērnu nežēlība, kas tiek pieļauta, kad bērni apceļ viens otru, iekausta, paliek atstāta pašplūsmā, nepastāstot, ka labāk varbūt ir nevis sist pretī, bet samīļoties un atvainoties. Vienkāršāk ir ļaut izkauties, nevis pastāstīt lietas būtību. Ja tas tiktu darīts, tad mazo bērnu pasaule kļūtu daudz bagātāka.

 

Domāju, ka tā ir taisnība, ka bērnam visu var ielikt līdz piecu gadu vecumam. Ja varētu no kaut kādā tāda aspekta apmācīt bērnudārzu audzinātājus, ne tikai iedodot stacionārās zināšanas, tad arī situāciju zināšanas palīdzētu pozicionēt bērnam to, ka pasaule tomēr var būt laba. Ja viņi ies ar tādu pozīciju, ja, piemēram, visi Latvijas bērnudārzu audzinātāji pieņemtu šo pozīciju, tad tiktu izaudzināta labāka paaudze.

 

Neiespējamā misija.

 

Bet varbūt var mēģināt. Tas tāpat kā ārsti. Atnāk, paskatās un nosaka — nu jā, jūsu bērnam ir normālas vēja bakas, nav tik traģiski, bet kad aizej pie citas dakterītes, izrādās, ka tas ir pasmags gadījums. Tā nav ārstes vaina, bet gan darba apjoma un slodzes vaina. Vienlaicīgi tā ir attieksmes problēma, jo ir jāspēj pieiet katram individuāli, tas mazais, personiskais mirklis, nevis tā vispārīgi skatīties pāri. Ir svarīgi, lai cilvēki viens otram vismaz acu skatienu veltītu, bet tādu, kas ir konkrēti viņam vienam. Es nepiekrīt, ka bērniem uzreiz ir jāiemāca, ka pasaule ir nežēlīga. Kāpēc viņiem uzreiz ir jāsaka, ka dzīve iedos pa pakausi? Priekš kam?

 

Rūpes un interese par bērniem radusies laika gaitā darbā Leļļu teātrī?

 

Nē, es domāju, ka tā ir dzīves pieredze. Es, protams, nezinu, kādi izaugs mani bērni, nevaru to paredzēt. Taču vismaz cenšos viņiem iedvest to, ka viss, kas ar viņiem notiek, ir labi, un ka nevajag darīt sliktas lietas, vairojot ļaunumu. Darbs Leļļu teātrī ir tas, kas man patīk. Arī tas, ka bērnam var daudz tādā veidā dot. Taču nu jau par daudz filozofijas, bet tā ir manas dzīves intuitīvā puse, kurai es cenšos sekot.

 

Kuras ir tās lietas, bez kurām tu nevarētu iztikt?

 

Bez mīlestības noteikti. Ja tās nav, nekam nav jēgas. Ko gan tu vari mīlēt tad? Savas GUCCI kurpes? Nē, viņas tev nonēsāsies. Tieši mīlestības dēļ vīrieši jāj kalnā Saulcerīti lūkoties.

 

Šaubos, vai mūsdienās tas vēl notiek...

 

Ļoti reti notiek. Daļēji varu teikt — jā, bet tas ir tāpēc, ka šķiet - ir maz laika. Vēl viens variants ir, ka var jau nopirkt, jo arī tāda ir mīlestība...

 

Cilvēki mēdz pirkt viens otra mīlestību ar mantām. Dārgu mantiņu pirkšana un dāvināšana kā uzmanības apliecinājums. Absurds, vai ne?

 

Tad pie tā pierod un gaida tikai to, bet tomēr ir tik ļoti svarīgi paturēt tā otra roku savā - mājās, kaut vai skatoties „Panorāmu”. Vai aiznest sievieti no TV skatīšanās vietas uz gultu vai sameklēt sveču galu, iedegt to un sajust, jā, tagad mums būs romantika. Vajag pamazītēm.

 

Protams, nozīme ir arī lieliem žestiem, bet tomēr tie mazie... Jebkuram patiktu, ja tur lejā zem loga stāvētu vīrietis ar magnetofonu uz pleca un dziedātu kaut vai šķībi kādu dziesmu. Nevis mantiskām lietām ir vērtība, bet tieši tādiem gājieniem, soļiem, kur ir jāpārvar sava nedrošība, bailes un kauns.

 

Mūsdienu cilvēks ir tik ļoti aizņemts, ka vienā brīdī šīs radošās izpausmes zaudē iespēju īstenoties.

 

Un tomēr var izkārtot to dienu tā, ka var satikties. Atrast baltu parūku, bruņinieka kostīmu un zobenu, un aiznest sievai rozi uz darbu vienkārši tāpat. Tāda tā sadzīve jāveido, ja gribam dzīvot interesantāk. Tomēr domāju, ka vīrietim jābūt tam, kas aplido sievieti, kurai jājūtas kā ziedam. Kaut vai vīrs to var darīt, pats sarunājot auklīti vakaram, lai var ar sievu aiziet uz kino. Uzmanība un mīlestība, kas izriet viena no otras.

 

Un kā ir ar taviem brīvajiem vakariem? Vai ir vēlme kaut kur doties atpūsties ārpus mājas?

 

Pagaidām nē. Es tomēr jūtos tik nepasargāta. Es negribu pārvērsties par tādu plastmasas cilvēku, kam ir jāietur kaut kāda poza, ejot pa ielu. Var jau būt, ka neviens no manis to neprasa, bet, ņemot tādu vidējo aritmētisko, ka cilvēki ne vienmēr ir gatavi redzēt aktieri kā vienkāršu cilvēku uz ielas, mani var nesaprast.

 

Es ikdienā nekrāsojos, bet kolēģi to man pārmet dažreiz kā sevis nekopšanu. Jā, bet es to daru darbā, un man ar to pietiek. To es daru, kad eju uz svētkiem, lai būtu tās pārvērtības, pārsteigums, ka varu izskatīties savādāk.

 

Cilvēki ir tik ļoti aizņemti paši ar sevi, ka laikam jāatzīst, ka arī mīl visvairāk sevi, kaut gan tam tā nevajadzētu būt. Ir jāmācās kaut drusciņ upurēties, jo tas viss nāk atpakaļ ar tādu uzviju.

 

Bet vai tas nevar draudēt ar otra cilvēku izlutināšanu?

 

Jā, tieši tāpēc ir jārod līdzsvars. Vienā gadījumā tas var kļūt slimīgi un uzmācīgi, bet otrā gadījumā - par izmantošanu, līdz ar to otrs cilvēks var kļūt par kājslauķi, kas atkal ir pretīgi.

 

Tāpēc ir daudz jādomā, kā un ko teikt vai neteikt, kaut gan vienmēr jau labāk ir izstāstīt, tādā veidā var izvairīties no pārpratumiem, lai gan ir reize, kad vajag noklusēt un varbūt pateikt pēc tam.

 

Tev šobrīd ir daudz piedzīvojumu un darbu, taču vai tam visam pa vidu ir jau arī kādas jaunas ieceres?

 

Es negribu, lai manis ir par daudz, tāpēc kādu laiku es esmu nolēmusi klusēt. Neko neteikt, jo esmu teikusi tik daudz, ka nezinu, vai vēl varu un vai vēl gribu kaut ko kādam teikt. Taču ir iecere. Vēl bērnus. Un jācer, ka dieviņš dos.