LIELĀ INTERVIJA: Pēteris Liepiņš - Cilvēciskā Holmsa intervija (6)

Pēterim Liepiņam Latvijas Dailes teātra jaunajā sezonā ir iedalīta titulloma R. Paula un J. Petera mūziklā „CITS ŠERLOKS HOLMSS”, un viņš mēģina atklāt skatītājam atpazīstamā detektīva cilvēcisko pusi.

 

Viņš ir pieredzes bagāts aktieris, kas meklē un atrod sev uzticēto lomu pareizo leņķi. Saruna notiek Dailes teātra piektajā stāvā, kur skatuves mākslinieks dalās pārdomās un iespaidos par „Spēlmaņu nakts” vērošanu un stāsta, cik svarīgi ir atcerēties ne tikai tekstu, bet arī to, kurā kabatā stāv sērkociņi, ar ko aizdedzināt Holmsa pīpi.

 

 

 

Pastāstiet, kādi ir Jūsu iespaidi pēc vakar notikušās ikgadējās teātra balvas pasniegšanas ceremonijas „Spēlmaņu nakts”, kurā arī Jūs bijāt nominēts kā Gada aktieris par otrā plāna lomu komēdijā „Mēs gaidījām jūs rītvakar” ?

 

Spēlmaņu nakti” skatījos TV. Kaut arī biju nominēts, tomēr neaizbraucu uz Liepāju, kur šis pasākums notika. Man ļoti patika tas, ko teica Juris Lisners, kurš bija arī tajā pašā nominācijā un ieguva balvu kā Gada aktieris otrā plāna lomā. Viņš uzsvēra to, ka nav labāks ne par Liepiņu, ne Bērziņu, ka viņš šoreiz ir veiksmīgāks nekā pārējie nominanti. Faktiski tas izsaka visu. Par savu kolēģi es patiesi priecājos, jo man patīk viņa attieksme pret šo lietu.

 

Ir jārunā tā, kā jūt. Man, lūkojoties uz visu no otras ekrāna puses, šķita, ka tas bija visai vājš pasākums. Man jau patīk, ka viss notiek īpaši, kad visi ierodas skaistos tērpos, jo tie ir svētki, bet mēs laikam esam kļuvuši pārāk noslogoti, samocīti, lai par to vēl domātu. Nejutu to svētku gaisotni, kaut gan iespējams, ja es būtu tur klātienē, viss šķistu citādi.

 

Ko šis pasākums, Jūsuprāt, maina Latvijas teātra dzīvē?

 

Katrā gadījumā šis pasākums liek katram no mums nomierināties un mazliet dziļāk padomāt par to, jo darām vienu darbu un zinām, cik tas katram no mums smagi vai viegli padodas. Tie cilvēki, kas prīzes ir dabūjuši, jau arī strādā ar lielu atdevi. Taču strādājot ir jāiemācās neizniekot savu spēku, atlasīt to, kas pašam ir vērtīgs.

 

Es tomēr uzskatu, ka „Spēlmaņu nakts” ir savdabīgs dopings teātra cilvēkiem turpmākai darbībai. Kaut gan pēc īpašām balvām es netīkoju, tomēr zemapziņā just atzinību ir patīkami, taču tam visam pāri stāv skatītājs. Viņa atzinība. Ja skatītājam patīk, tad tā ir labākā balva. Arī man, piemēram, tas, ka nedabūju šo balvu, ir sava veida stimuls. Kaut vai šorīt, ejot uz darbu, ir tāda dīvaina sajūta, ka ir taču jāpiestrādā vairāk, jāpievelkas, jāturas līmenī.

 

Aktieri dara vienu darbu, bet ar dažādiem pavērsieniem, attieksmēm un izjūtām?

 

Kad blakus ir talantīgi un strādīgi cilvēki, tas mani nenospiež, bet gan velk līdzi. Mēs visi šo darbu darām, tad ir jāpriecājas, ja kāds izlien kā īlens no maisa, ja spēj sevi saglabāt un darboties tur, kur uzskata par svarīgu. Domājot par nākotni, jaunie talanti, redzot, ka viņiem labi iet, tad arī spiež no sevis ārā cik var, iesaistās visur un līdz ar to ir ļoti pārslogoti, bet tas taču nav normāli. Cik ilgi tā var turpināt, atdodot visus savus spēkus visiem piedāvājumiem?

 

Jaunajā izrādē par Šerloku Holmsu ir tāda laba dziesmiņa, kas varbūt tur pat tā īsti neiederas un pavadījums nemaz nav ierakstīts, taču es izdomāju viņu tomēr dziedāt tur, kur man tas prasīsies arī bez pavadījuma: „Cik ilgi tā skrējiens vēl ilgs, ja jau pirms mērķa mēs krītam?..”

 

Kā ir ar jauno aktieru ienākšanu teātrī? Kā Jūs to izjūtat?

 

Liels prieks, ka jaunieši tomēr neiet visi studēt ekonomiku, biznesa lietas, bet, paskat, kāds konkurss ir aktieros, mūziķos. Diemžēl jaunos cilvēkus izdzen tik tālu, ka viņi ātri nogurs no visa. Trīsdesmit, četrdesmit gados jau nav mērķis, jo visu dzīvi aktieris strādā, tāds arī varētu būt viņa dzīves mērķis — kvalitatīvi darboties. Aizdomājos šad tad par jauniešu panākumiem un perspektīvām, bet mana pieredze rāda, ka daudzi nevar izturēt. Es nezinu, vai te ir vajadzība vainot straujo laikmetu, jo katrs tomēr pats nosaka, kur iesaistīties un kur ne.

 

Ļoti pareizi ir tas, ka „Spēlmaņu nakts” atbalsta jaunos, jo tas dod viņiem ierosmi strādāt tālāk. Zinu, ka ir cilvēki, kas gadiem strādā, dabū prīzes un turpina darboties, bet dažreiz žūrijas komisija domā tā, ka šim jau bija, tad dosim citam. „Spēlmaņu nakts” ir arī diezgan pedagoģisks pasākums. Es cienu Džilindžeru, ar ko ir nācies strādāt kopā, jo man patīk, ka viņš jauc gaisu šajā jomā. Tas taču ir kolosāli, ja viņš neļauj nevienam mierīgi nosēdēt. Cienu viņa patstāvību, neatlaidību un to, ka viņš nepazaudē sevi.

 

Kādi cēloņi var būt jaunā aktiera pārslodzei?

 

Tas lielā mērā viss ir saistīts ar samaksas sistēmu. Pārslodze rodas tad, kad mēs piekrītam visam un neiebilstam, kaut arī nepiekrītam tam, ko mums liek darīt, baidoties zaudēt savu turpmāko darbu, jo nevienam jau nepatīk, ka runā pretī. Vārdu sakot, nevienam nepatīk, ja tu saglabā sevi. Pārslodze tiek mākslīgi radīta — ka tik neizkrīt no aprites, ka tik neatsaka... Arī nauda ir vajadzīga. Tas daudz ko ietekmē sabiedrībā.

 

Bet ir taču aktieri, kas nav zvaigznes, bet gan tādi, kas visu dzīvi kvalitatīvi strādā. Un tie ir profesionāļi.

 

Kāds tādā gadījumā varētu būt profesionāla aktiera portretējums?

 

Ja jaunietis kļūst par profesionāli un līdz ar gadiem savu meistarību saglabā, pilnveido to, un pat ja viņam nebūs iedvesmas, bet viņš spēs uztaisīt savu lomu labu, tad tas nozīmēs, ka viņš prot savu profesiju. Ilglaicīgums ir profesionalitātes mērs.

 

Ar profesionālismu es saprotu sava darba pamatu zināšanu, spēju sakārtot savu domāšanu, spēju sasniegt skatītāju gan emocionāli, gan ar dikciju, gan ar vēstījumu, spēju uzturēt savu ķermeni kārtībā, spēju saprast, kas neder, piemēram, nevajag vienlaikus vingrot un dziedāt. Tas neies cauri, ir lietas, ko nevajag pat mēģināt, jo pat īstos mūziklos, ja dzied, tad dzied, nevis vēl vingro kopā. Jūs minējāt, ka teātra galvenais kritiķis ir skatītājs.

 

Kas mūsdienās notur skatītāju teātrī, neņemot vērā visas modernās izklaides iespējas?

 

Skatītājs nāk sajust to gaisotni, ko sniedz teātris. Tā ir enerģijas lauku apmaiņa. Aktieris ļoti jūt skatītāju, tas viņam dod daudz, nevis kā TV, kur ir jārunā kamerai, kas ir grūtāk, jo iztrūkst sajūtas, kas ir ar dzīvo skatītāju esot vienā telpā. Teātris — tā ir dzīvā saikne starp aktieri un skatītāju, kuri var viens otram tieši ieskatīties acīs, lai sajustu to.

 

Kā Jūs raksturotu Dailes teātra publiku?

 

Man šķiet, ka Dailes teātris vairāk eksperimentē, līdz ar to ir gan veiksmes, gan neveiksmes. Tas ir tāds mazs brīnums, bet vienlaikus dabisks process, ka katram no Latvijā esošajiem teātriem izveidojas savs skatītāju kontingents. Teātru publika mainās apmeklētības ziņā. Tas tā būs vienmēr.

 

Šim procesam ir visādi komponenti, kāpēc tas tā notiek. Bieži vien cilvēkiem liek vilties jau pirmais gājiens uz vēl neapmeklētu teātri. Ja redzētā izrāde, aktieri, lugas tēma vai kas cits nepatiks, tad, iespējams, viņam arī vairs nebūs vēlmes nākt otrreiz. Protams, ka viss reiz jau ir bijis, taču simpātiski publikai iespējams šķiet, kā tas tiek pasniegts katrā teātrī ar īpašo skatījumu. Visam pamatā tomēr paliek sirds, dvēsele, cilvēks, cilvēku attiecības.

 

Tas, ka Dailes teātris iet pretī savai publikai, liecina arī Stāmerienas Dailes teātra festivāla piemērs, kur notika jaunās izrādes „Cits Šerloks Holmss” pirmizrāde īpašos brīvdabas apstākļos.

 

Jā, tā varētu teikt, vienīgi brīvdabas izrāde ļoti atšķiras no izrādes uz teātra skatuves. Tā ir liela āra skatuve, uz kuras mums pat nebija mēģinājuma ar visām dekorācijām. Mums tika teikts, ka te būs tas un tur tas, un tādā veidā mēs centāmies iedomāties, kā viss notiks. Taču, kad nokļuvām Stāmerienā, lielu daļu dekorāciju izvietojuma vajadzēja mainīt, jo izrādījās, ka kāds neredz no konkrētām vietām, bet skatītājam taču ir jāredz, jādzird un jājūt.

 

Brīvdaba ir brīvdaba. Tur visi ēd, desas smaržo, citi kaut kur staigā, bērni ar ārdās. Tas mazliet traucē, arī novērš uzmanību. Viss mēģinājuma laiks pagāja, tikai izstaigājot vietas un atceroties kas un kur atrodas, jo tas plāns pašam ir jāsastāda savā galvā. Ceru, ka to haosu cilvēki nepamanīja, jo es esmu par to, lai daudz kas paliktu teātrī iekšpusē, tas ir, aizkulisēs. Ir lietas, ko skatītājam nav jāredz. Brīvdabā nav kur noslēpties. Visur tevi redz.

 

Vai izrādē, neskatoties uz šīm nekārtībām, tomēr izdevās iejusties Šerloka Holmsa lomā?

 

Redz, tur bija paredzēti sprādzieni, kuros gandrīz pats uzsprāgu. Tika spridzināts vietā, kur vaļā veras lūka, bet es to nemaz nezināju. Es tiktāl biju šajā tēlā iekšā, tā kā Holmss nekur nelūr, tā es stāvēju pie tās lūkas un puh! gandrīz norāva galvu. Es jau esmu pret šitādām sprāgšanām, lāzeriem, video, milzīgajiem decibeliem, no kuriem sirds apstājas un mati plīvo, jo tas nav teātra uzdevums, kas dažreiz liecina par galvenā uzdevuma vājumu.

 

Vārds teātris ir vārds teātris, kur galvenais ir cilvēks un ko var izspēlēt vispār bez jebkādiem atribūtiem. Ir jābūt ideālām sasaistījumiem, kad no runas var pāriet dziesmā un no dziesmas - dejā. Man daudz kas nepatīk, taču es nejaucos režisora darbā. To daru tādā gadījumā, ja man prasa, tad gan izsaku savas idejas, un kopīgi var rast kompromisu.

 

Kāds, Jūsuprāt, būs CITS Šerloks Holmss uz Dailes teātra skatuves 4.decembrī?

 

Šī izrāde ir piemērs tam, kā tiek izmantoti klasikas motīvi, kam klāt nāk oriģinālais, ko sniedz katra par jaunu iestudētā izrāde. Izmantot tikai jau zināmo būtu diezgan liela nabadzība. Brīžiem man rodas doma par to, ka pagaidām varbūt nemaz nevajadzēja aiztikt Holmsu, lai viņš tāds ir, kāds tika radīts Kārļa Auškāpa versijā. Un tomēr es nedrīkstu apdzēst režisora ieceri ar savu neticību.

 

Vispār es neesmu gatavs vēl Holmsam. Joprojām mainu sevī visu, jo jūtu, ka kaut kas pagaidām nav pareizi uzstādīts, un tad es jūtu iekšēju pretošanos. Turpinu meklēt. Ko mans organisms pieņem, to es attīstītu, jo jūtu, ka ir precīzi. Uzskatu, ka tas ir paša darba process.

 

Piemēram, jaunie aktieri bieži vien dara tikai un dara, un nemaz neprotestē, ja jūt, ka nav labi. Viņam saka, lai ģērbjas pliks, un viņš to dara, nepadomādams, vai tur to vispār vajag. Tā ir sevis izvarošana kaut kādā mērā, darīt pret savu gribu. Man ir tā laime strādāt kopā ar cilvēkiem, piem., Džilindžeru, M.Gruzdovu, K.Auškāpu, ar ko es varu konfliktēt, diskutēt par šīm lietām, ko viņi neņem ļaunā, un kopīgi izlemt - kas pastiprina ideju un kas traucē tai.

 

Izģērbšanās nevietā, iespējams, ir viens no lētiem trikiem, kā piesaistīt uzmanību?

 

Visur ir sekss, sekss, sekss. Lai piesaistītu cilvēku uzmanību? Nezinu, katra guļamistaba nav interesanta, bet, ja intīmajai dzīvei ir aizkariņš priekšā, kāds noslēpumainības plīvurs, tad tas iegūst vilinājumu. Mani visvairāk interesē apģērbta sieviete. Tās ir normālas attiecības, tāpēc mēs esam radīti pasaulē, tas jau nekur neizpaliek.

 

Tas mani nevis mulsina, bet es pret to protestēju. Uz to nav jāielaižas, bet gan jāizdomā kaut kas interesants. Katrā gadījumā noliegt kaut ko drīkst tikai tad, ja ir pašam savi priekšlikumi vietā. Ja aktieris sadarbojas ar režisoru idejiskā līmenī, tad var izveidoties labs produkts.

 

Vai ir bijušas lomas, kas nav patikušas, vai pēc dažām izrādēm ir radusies sajūta, ka tas nav priekš Jums?

 

Tās lomas, kas man izdevušās, vienmēr ir nākušas grūti. Neizdošanās piespiež strādāt, kamēr esi apmierināts pats ar savu darbu. To palīdz veikt dabiskā spītība, pat pašlepnums. Piemēram, četrdesmit gados es Dullo Dauku spēlēju, kas arī bija īpašs pārbaudījums. Tad man likās, ka to nevaru, bet varēju gan, jo tā bija tiekšanās uz horizontu. Esmu sapratis, ka nekad nav jāspēlē bērni.

 

Kā ir ar bērnu auditoriju Jūsu radošās darbības ietvaros?

 

Mani bieži uzskata par bērnu aktieri, lai gan nevienu izrādi bērniem neesmu veidojis, kaut gan bērnus es ļoti cienu un mēģinu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, jo tikai tā var ar viņiem saprasties. Ar bērniem vajag gan jokoties, gan arī runāt nopietni, lai rastu kopīgu valodu. Un tomēr man ir tāds teiciens, ka man ļoti patīk bērni, bet tikai piecpadsmit minūtes.

 

Secinu, ka esmu iemācījies runāt ar pusaudžiem un jauniešiem viņu valodā, kas man dažreiz pat ļoti patīk. Man ir bijušas tikšanās skolās, kur to esmu darījis. Man nav absolūti bail ne no pankiem, ne no kādiem citiem mūsdienu jauniešu izpausmes veidiem. Esmu pieredzējis onkulis gados, līdz ar to dažbrīd šķiet, ka jauniešiem neinteresē, ko viņš domā, taču tas ir aplams uzskats. Interesē gan, tikai vajag atrast pareizo piegājienu.

 

Mūsdienu bērni un pusaudži. Kā Jūs viņus raksturotu, balstoties uz savu saskarsmi ar tiem?

 

Lai ko viņi teiktu vai noliegtu, es vienalga zinu, ka pamatvērtības visiem cilvēkiem tomēr ir vienas un tās pašas. Mīlestība, uzticība, draudzība. Vari darīt, ko vien gribi, taču katrs savā sirdī sapņo par to. Bērni var ārdīties, kā grib, iztaisīties, par kādiem grib, bet tik un tā viņos ar laiku būs ilgas pēc ģimenes, laba darba un mīlestības. Jo cilvēciņš jau paliek, un es redzu un jūtu, ka tā sirsniņa viņos ir.

 

Cilvēks tomēr ir tik īpašs veidojums. Mums galvā ir tik daudz failiņu, mēs pašiem sevī tik daudz ko ražojam, mūsu ķermenis tik sarežģīti darbojas. Tas ir brīnums, bet viss jau ir veidots no dabas — lidmašīnas ir analoģija putniem, elektronika ir analoģija cilvēka mehānismiem.

 

Katrā no mums ir cilvēks, bet atklāt izrādēs atveidoto cilvēka būtību ir sarežģīti. Kāds būs Jūsu Šerloks Holmss?

 

It kā viņš ir visa zinātājs, taču tik un tā tikai cilvēks. Šobrīd es viņā meklēju tieši to cilvēcību, ko parādīt citiem, patiesu pieeju, patiesu cilvēku gribu rādīt. Tikai vakar es sapratu, ka visu laiku esmu runājis garām un mēģinu tikt vaļā no šīs nostājas un atklāt Holmsu kā vienu no mums. Es tāpat kā detektīvs ar dedukcijas paņēmienu mēģinu tikt no atsevišķām detaļām pie veseluma, pie Holmsa būtības.

 

Kaut pagaidām vēl meklēju pieeju Holmsam, man tomēr ir prieks, ka Andris [Andris Bērziņš — mūzikla režisors] iedalīja man šo lomu. Pat kādā īru bildē, kurā bija attēlots kāds no Holmsa atveidotājiem, bija manāma liela līdzība ar mani.

 

Vai Holmsa tēli, kas nāk no citām izrādēm un filmām, netraucē piešķirt savu skatījumu šim tēlam?

 

Viss vecā Holmsa izveidotais tēls kopumā man mazliet traucē veidot savu, īpašo redzējumu. Tā kā tas ir dramatizējums, tas nozīmē, ka klasiskas motīviem ir ļauts piešķirt savu oriģinālo. Iepriekšējais uzvedums, pie kura strādāja vesela profesionāļu komanda, bija spēcīgs. Tagad šķiet, ja šajā izrādē kaut kas netiek darīts tik asprātīgi, kā tajā, tad tas traucē. Es domāju, ka esmu citādāks, bet nevar zināt, vai skatītāji pieņems šo citu Šerloku Holmsu...

 

Kur ir robežšķirtne starp lomas būtību un Pētera Liepiņa būtību?

 

Ir ļoti būtiski, lai teātris nesajūk kopā ar dzīvi. Un otrādi. Taču katram aktierim šis process atšķiras. Es arī jūtu, kad esmu viens pats, esmu pats, bet līdzko ir otrs, tā mobilizējos un tā kā neapzināti visu izdaru spilgtāk, mazliet sākas spēle. Taču tu nekur no sevis nevarēsi aizbēgt.

 

Uz ielas esmu diezgan pelēks, taču cilvēki atpazīst arī manis vadītā TV raidījuma „MANS BŪS MANS” dēļ. Es nekad neizliekos, ka to nemanu, varu aprunāties ar nepazīstamu cilvēku, ja ir vajadzība. Tad, kad uzeju uz skatuves, pelēkums pazūd un parādās pilnīgi kaut kas cits. Taču šķiet, ka man nekādas īpašības un iezīmes no atveidotajiem tēliem nepielīp . Nezinu, kā ir citiem. Man šķiet, ka aktieriem viņu varoņu raksturi nepielīp, bet no lugas lugā aktieris mēdz šo to pārņemt.

 

Vai Jums ir nepieciešams laiks, lai tiktu ārā no tikko spēlētas lomas?

 

Tomēr kādas piecas minūtes pēc izrādes vienmēr vajag pasēdēt, lai atietu no sava tēla, jo ir tā, ka esi izpumpējies, izšāvies un vajag sakopot spēku sev. Tēls aizmirstās un, kad atkal vajag, tad tas nāk atpakaļ.

 

Mums agrāk teātrī notika dažādas teātra konferences. Atceros, reiz man aizmugurē sēdēja Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs, bet priekšā - Liepājas teātra prīmas. Tad tur priekšā runājošie no tribīnes teica, ka vajadzētu teātrim psihologu sagādāt, kas palīdzētu aktieriem iziet no lomas, bet šie abi sačukstas aizmugurē un saka to, ka viņiem vajagot psihologu, lai tiktu lomā iekšā. Tas man ir palicis atmiņā, un es viņiem pilnīgi piekrītu.

 

Runāt ir interesanti ar jebkuru cilvēku. Iespējams, sētnieks arī varētu pastāstīt daudz neapjaustu lietu un sakarību, vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu, aktieru, profesija ir redzama.

 

Jūsu iecere ir rādīt Holmsu cilvēcīgu. Kā ir iespējama ticamības un īstuma iedvešana uz skatuves?

 

Atļaušos pastāstīt vienu sižetu, ko redzēju mūsu pašu televīzijā, kas bija raidījumā par pārapbedīšanas jautājumu. Tas bija kādu laiku atpakaļ aktuāli. Nu, lūk - sēž pie kādas fermas kāds pavecs vīrietis ar garu bārdu, kas arī ar to nodarbojas. Un viņam jautā korespondents, kā viņš domā, vai ir vajadzība pārapbedīt šeit esošo cilvēku kaulus vai lai viņi guļ kur gulējuši? Bet viņš tā turpina sēdēt, pīpēt saliecies uz priekšu, atstutējis rokas pret ceļiem, un saka tā - h** jevo znajet...Viņš to pateica tai mirklī tik dziļdomīgi un trāpīgi, ka nekādus citus komentārus tas neprasīja. To arī ielika TV, jo tas bija tik patiesi.

 

Tās rupjības, kas šodien ir uz skatuves, ir jāieliek tikai tā, ja tas patiesi trāpīs idejas mērķī. Tad es to pieņemu, nevis rupjību, necenzēto vārdu nejēdzīgu ekspluatēšanu.

 

Jūsu tuvākie nodomi, vēlmes, ieceres?

 

Nekas īpašs nav. Būs pirmizrāde. Tad pēc kāda laika es labprāt uztaisītu kādu monoizrādi, pēc kā esmu mazliet sailgojies.

 

Tas pats galvenais, ko vēlos, ir atvēlēt vairāk laika saviem tuviniekiem. Būt kopā. Pagaidām nekas liels un dižs nav ieplānots. Un varbūt nemaz nevajag iecerēt. Jātiek vispirms galā ar Holmsu.