LIELĀ INTERVIJA: Māris Šveiduks - Labais vienmēr tiek atalgots (13)

Atlēts, fitnesa kluba īpašnieks, 12 kārtējais Latvijas čempions bodībildingā, Pasaules čempions fitnesā, „Baltijas Robinsons”, labs novērotājs, stāstnieks un rakstītājs, pasākumu vadītājs. Vienkārši labsirdīgs, mierīgs, nosvērts un izskatīgs cilvēks.

 

 

 

Vai tu, Māri, speciāli piedomā pie sava publiskā tēla?

 

Katrā ziņā man nav pašam savs PR konsultants un stabilas stratēģijas arī nav. Bet droši vien, ka piedomāju, katrs jau piedomā kā viņš izskatās sabiedrības acīs. Pats no sevis nekas neveidojas. Jāpieliek roka katrai lietai, lai kaut kas notiktu.

 

No malas šķiet viegli, bet aiz tā taču stāv smags darbs.

 

Protams. Diemžēl sabiedrībā valda uzskats, ka visi, kas sporto, rij tabletes un tāpēc tik labi izskatās. Tas ir slinku cilvēku attaisnojumu meklējums, lai neko nedarītu. Patiesībā, lai labi izskatītos ir pietiekoši daudz darba jāiegulda.

 

Cik daudz darba tu sevī ieguldi?

 

Vidēji rēķinot treniņiem veltu četras — piecas stundas nedēļā. Tas nav daudz.

 

Tevi un arī tavu ģimeni vienmēr var pūlī pamanīt vizuālās pievilcības dēļ. Vai jūties kā pārstāvis no ideālo cilvēku zemes?

 

Jāsaka, ka tāds viegls sārtums iesitās vaigos. Tas pilnīgi kā kompliments. Es jau sen nenodarbojos ar to, ka vēroju, vai mani pamana pūlī vai nē. Es tam nepiegriežu vērību. Zināma blakusparādība ir tāda, ka nepiegriežot vērību, es bieži paeju garām pazīstamajiem. Viņi vēlāk man aizrāda. Es vienkārši eju, savas domas domāju un neskatos apkārt. Bieži mani paziņas iet kādus 5 metrus aiz manis un klausās komentārus, ko dzird par mani no pūļa, viņiem tas ir interesanti. Es tik planēju savā nodabā.

 

Esi diezgan radošs un ar dzīvi apmierināts cilvēks, vai tev ir kāda īpaša dzīves formula?

 

Ar apmierinātību ir tā — tikko tu esi apmierināts, tā jau tu grimsti uz leju. Par radošo, nu, jā, man patīk darīt daudzas lietas. Jo vairāk dara, jo interesantāka dzīve. Kā teica vecais padomju laiku komjauniešu varonis Korčagins — dzīvi vajag nodzīvot tā, lai beigās varētu teikt, ka neesi par velti bijis te, šajā saulē. Es pie tā pieturos.

 

Tevī ir milzīga aizrautība, kādā veidā atjauno enerģiju?

 

Vislabākais enerģijas atjaunošanas veids ir fiziskās nodarbības. Kārtīgi pasportot. Cilvēks pēc smaga darba, atnāk, pasporto un, skaties, pēkšņi parādās mundrums un enerģija. Tā kā ne velti pie mums uz trenažieru zāli nāk arī krāvēji, kas visu dienu to tik vien dara kā krauj, nāk arī citi fiziski smaga darba darītāji. Tādā veidā viņi atpūšas, savādākā veidā sevi noslogo. Tas ir daudz efektīvāk kā gulēt uz dīvāna un skatīties televizoru. Es mēdzu teikt tā — nekur cilvēks tā nenogurst kā slimnīcā. Visu dienu guļ un pēc nedēļas ir tik noguris, ka knapi kājas var pavilkt.

 

Vai veselā miesā mīt vesels gars?

 

Nu, protams. Šo lozungu es skandinu kopš sevi atceros. Ne velti grieķi to izdomāja, gadu tūkstošiem tas nāk cauri. Veselam garam ir jādzīvo veselā miesā, kā saka, rumpī. Lai man tie kompjūteraktīvisti nestāsta, ka galvenais ir smadzenes, ka tad viss notiek. Es tam nepiekrītu un arī nepiekritīšu.

 

Ja tu būtu valsts veselības, pareiza uztura vai sporta ministrs, kāda būtu tava rīcība?

 

Katrā ziņā šis jautājums nav tik tāds uz šāvienu. Patiesību sakot, man bija sava koncepcija. Es domāju, es nebūtu sliktāks prezidenta padomnieks tautas atveseļošanas jautājumos kā Arnolds Švarcenegers prezidentam Bušam. Viņš bija labs un populārs konsultants un es savos brīvajos brīžos piedomāju pie tā, ko es darītu, ja es tāds būtu. Savs koncepts man bija. Bet tā kā es līdz reālam amatam vēl neesmu ticis, tad savas idejas pagaidām paturēšu pie sevis.

 

Esi žūrējis un veidojis skaistumkonkursus. Pēc kādiem parametriem un kādos svaru kausos var izsvērt un novērtēt skaistumu?

 

Skaistumkonkursos ir savi kritēriji. Skaistumkonkursos es nevērtēju cilvēkus tā, kā to daru fitnesa sacensībās. Tās ir divas dažādas lietas. Bet estētiskā un gaumes sajūta dominē visur. Cilvēkam jāizskatās kā vienotam veselumam, nevar būt kā salipināts no gabaliem. Tas jau nav rādītājs, ja tev ir garākas kājas, ka tu esi tuvāk mis nosaukumam. Tā nav. Patiesību sakot, iekšējais skaistums ir redzams caur ārējo apvalku. Nevar teikt, ka tie ir tikai ķermeņi, kas tiek vērtēti. Un otrādi, ka ir super gudrs un labs iekšējais starojums, bet ir vienalga, kāds staigā apkārt.

 

Tu esi liels ceļotājs. Kas tevi saista citās zemēs un kultūrās?

 

Ar ceļošanu ir tā — jo vairāk ceļo, jo vairāk gribas ceļot. Esmu pabijis vairāk kā 30 valstīs, bet man liekas, ka vēl nekur neesmu bijis. Es paskatos kartē — tik daudz pleķu, kur neesmu pat galvu pabāzis. Tā kā priekšā ir vēl daudz ceļojumu. Man patīk aktīvā ceļošana. Teiksim, aizbraukt uz dienvidu kūrortiem un gulēt pie baseina — tas man galīgi neder. Visideālākais ceļošanas veids ir saistīts ar fiziskām aktivitātēm — laisties lejā pa upi, iet pārgājienos, kāpt kalnos.

 

Ne velti tu piedalījies „Robinsonos”.

 

Jā. Galvenā doma, kāpēc es tur piedalījos, bija aizbraukt uz tropiem un padzīvot uz neapdzīvotas salas. Tas bija mans galvenais mērķis. Tas, ka vinnēju bija patīkams papildus bonuss.

 

It kā visiem ir dotas 24 h diennaktī, bet kādēļ cits paspēj izdarīt vairāk, bet cits mazāk, cits neko. Tavs viedoklis. Vai vaina ir motivācijā vai kur citur?

 

Vaina varētu būt plānošanā. Ja paplāno savu laiku, tad ir iespējams izdarīt daudz vairāk. Es esmu plānotājs. Es pierakstu, kas man ir jāizdara. Protams, neviens nav ideāls, ne vienmēr visu izpildu, bet esmu nolēmis — dienā izpildīt vismaz 4 punktus. Ja es tos neizpildu, tad drusciņ sevi parāju. Ja visu izdaru, tad es sevi uzslavēju, nopērku ekstra saldējumu. It kā sīkumi, bet tas, ka pieraksta, motivē to izdarīt. Ir cilvēki, kas var uzspēt vēl vairāk. Es neesmu pats sekmīgākais, bet es katrā ziņā cenšos. Ja man cilvēks saka — oi, es strādāju, man pat nav laika paēst! — tās ir muļķības. Vienkārši vajag plānot — 10 minūtes ēšanai un dari tālāk savas lietas. Jo vairāk dara, vairāk var padarīt.

 

Vai savu likteni veido cilvēks pats? Vai arī tas ir apstākļu, vides, apkārtējo cilvēku, iedzimtības mijiedarbības rezultāts?

 

Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Negribas visu atbildību novelt uz kādiem citiem spēkiem, ka viss dzīvē ir noteikts — tik atver durvis un ej pa koridoru uz priekšu un gan jau būs. Protams, liktenis piespēlē visādas iespējas un krustceles, ir jāizvēlas, bet es gribētu domāt, ka cilvēks pats veido savu dzīvi. Es ceru, ka kāds tagad no augšas uz mani bargi neskatās un nekrata ar pirkstu, ( 3 reizes pieklauvē pie koka ) bet tāda ir mana doma.

 

Vai ir kas tāds, kas tev sagādā grūtības?

 

Hmm, grūtības. Katru dienu jau ir grūtības, kas jāpārvar. Īstenībā tas ir treniņš, jo tu vairāk cīnies ar savām grūtībām, jo spēcīgāks kļūsti. Ja man jānosauc kāda konkrēta grūtība, tad... nezinu. Nevaru uzreiz tā pateikt. Jebkura grūtība ir pārvarama. Vajag saņemties un aiziet!

 

Vai ir kas tāds, kas ir nožēlas vērts?

 

Nožēla neko nelabo tavā dzīvē. Ja tu esi kaut ko izdarījis, ko tad tur žēlot. Ir katram cilvēkam tādas lietas, ko viņš gribētu, lai tādas nemaz nebūtu bijušas. Esmu vienmēr mēģinājis labestīgi attiekties pret dzīvi, tāpēc nav pārāk daudz tādu lietu, ko es baigi nožēlotu. Jāiet uz priekšu un jācenšas būt labākam, lai tas kompensējas. Kā budisti saka — skaiti savus labos darbus, tad pat nav jāgaida pateicība, galvenais, ka tu pats apzinies, ka esi ko labu darījis. Es mēģinu šo principu turēt sev priekšā kā karogu.

 

Kā tev ienāca prātā izveidot savu uztura bagātinātāju līniju?

 

Bija vairāki iemesli, kāpēc es izveidoju savu uztura bagātinātāju līniju — „Lāčplēša Spēks un Enerģija”. Pirmkārt, nav noslēpums, ka populārām firmām daudzi taisa pagrīdes pakaļdarinājumus. Tā kā sports ir mana sirdslieta, es negribu, lai cilvēki nopērk krutku, tāpēc sākumā es produktus, ko tirgoju, marķēju ar īpašām uzlīmēm. Lai cilvēki zinātu, ka ņēmuši no droša avota. Pēc tam es izdomāju, ka varu uztaisīt arī savu uztura bagātinātāju līniju. Protams, tam bija arī savs patriotisks iemesls. Šis projekts dod gandarījumu gan man, gan maniem klientiem. Smuki izskatās, oriģināla etiķete, uzraksti latviešu valodā. Atsauksmespar kvalitāti ir labas un tas gandarī.

 

Vai uzskati sevi par veiksmīgu cilvēku?

 

Tad jānoskaidro, kas ir veiksme. Es, piemēram, nekad neko neesmu vinnējis tāpat vien laimes pēc. —Ui,.... sorry, nesen vienā veikala atklāšanā vinnēju grilu. Tas man bija liels atklājums! Līdz tam nebiju vinnējis ne uzlīmi, pat ne tējkaroti. Veiksme ir veiksme, tā atnāk pie tiem, kas mēģina to noķert, kas kaut ko dara. Sēžot mājās uz krēsla, diez vai tā veiksme pienāks klāt. Bet, kā latvieši saka, cūcene jau gadās katram.

 

Vai ir kaut kas, ko nevar nopirkt par naudu?

 

Es zinu, ka tās cēlās lietas. Bet vienu es zinu droši, par naudu nevar nopirkt ģimeniskumu. Daudzi turīgi cilvēki apskauž manu ģimeni, jo mums ir tāds itāļu ģimenes variants. Viss klans turas kopā un palīdz cits citam. Cilvēki no malas ir teikuši, ka esmu tāds kā klana krustēvs, kas satur ģimeni kopā. Visi kopā darbojas. To jau nu tiešām par naudu nevar nopirkt — attiecības ģimenē, diez vai.

 

Vai Tu pieļauj tādu iespēju, ka varētu krasi mainīt savu dzīvi un nodarbošanos?

 

Jā, kāpēc ne. Katrā ziņā, diez vai es pamestu svaru cilāšanu. Tā nekad nebūs, tas man ir asinīs, tas ir nepieciešams, lai es dzīvotu. Nodarbību es varētu mainīt. Ja būtu kāds interesants piedāvājums, piemēram, lidot kosmosā. Es teiktu — jā. Esmu sevi izmēģinājis diezgan daudzās nozarēs. Esmu bijis skolotājs skolā, Liepājas Ledus halles pirmais direktors, kādu laiku biju amerikāņu sporta TV Eiropas nodaļas direktors, Latvijas TV biju raidījuma vadītājs, rakstu grāmatas, vadu un rīkoju pasākumus... un vēl daudz kas cits. Mans CV ir krāsains un plašs, pietiktu vismaz astoņiem cilvēkiem, ko paņemt sev.

 

Vai pie tevis nāk daudzi cilvēki pēc padoma sporta, veselības jautājumos?

 

Jā, tā ir mana ikdiena un mans darbs. Cilvēki nāk un prasa, kā labāk tikt ar sevi galā, kā uzturēt savu ķermeni formā.

 

Nav noslēpums, ka tava ģimene ir lieli karnevālu fani, kāda ir priekšvēsture šai aktivitātei?

 

Patiesībā tā ir viena no labākajām tradīcijām mūsu klanā, tur ietilpst arī paziņas un draugi. Runājot tautas valodā — pie mazāka alkohola, lielāka jautrība, tas pa jokam. Bērni jau no četru piecu gadu vecuma piedalās. Tas stiprina ģimeniskumu, visi kopā ālējās. Jaunie gadi vienmēr ir ļoti jautri, jo kopā sanāk visi. Neviens jau nezin, kādas katram būs maskas. Tās jau nav vienkārši sivēna seja uz galvas. Ir draugi, kas šuj tērpus 2 — 3 nedēļas iepriekš, pilnīgi autentiskus — bavāriešu, viduslaiku, hercogu, mistiskus un vēl sazin kādus. Īpašas tēmas karnevāliem nav, jo tas ierobežo fantāzijas lidojumu. Jo trakāk, jo labāk. Es novēlu to tradīciju pārņemt, jutīsiet, cik superīgi ir.

 

Ieejot kluba „Lāčplēsis” telpās liekas šis jautājums ir lieks — vai jau sen krāj žurnālu, avīžu izgriezumus par un ar saviem attēliem, rakstiem, intervijām?

 

Jā, es krāju. Pašā sākumā, kad sāku nodarboties ar šo lietu, man gribējās, lai man ir ko atcerēties un arī citiem parādīt. Lai nebūtu tukša runāšana — jā, es tur kādreiz biju tāds čempions! Man pašam ir interesanti skatīties visus tos izgriezumus. Vēl viens punkts — kad sāku nodarboties ar kultūrismu, tas bija aizliegtais sporta veids. Visi teica, ka tie piepūstie kultūristi visi ir slimi, spēka viņiem nav, nu, tādā garā. Padomju Savienības laikā ar kultūrismu nedrīkstēja nodarboties. Tas bija aizliegtais sports, tāpat kā karatē un visādas tādas lietas. Lai pierādītu, ka kultūristi ir īsti sportisti, es vienkārši krāju šos materiālus. Tas gan tagad vairāk pašam priekš sevis.

 

Vai tev nav doma nodibināt tādu kā kultūrisma muzeju?

 

Mums jau te — „Lāčplēsī” ir maziņš muzejiņš. Gadu laikā ir savāktas bildes ar visiem slavenākajiem pasaules atlētiem ar kuriem esmu ticies. Pēdējais eksemplārs nupat kā atnāca no Silvestra Stallones — foto ar autogrāfu. Lai tik nāk apskatīties, mums ir tā saucamā Slavas siena. Vispār tāda kultūrisma muzeja nav pasaulē, jo tur ir liels darbs jāiegulda. Nav jau izslēgts, ka cilvēkiem rodas interese, kā tas viss ir radies. Ja kāds entuziasts to uzņemtos, es varētu palīdzēt, jo diezgan daudz zinu, esmu gājis kopsolī ar kultūrismu kopš tā atdzimšanas brīža, 70 — to gadu beigas un 80 — tie gadi, kad tas sāka parādīties dzīves legālajā pusē. Es zinu, ka Daugavpilī kluba vadītāji kaut ko raksta.

 

Kad piedalās kultūrisma sarīkojumos, vai tiesa, ka pretinieki izstrādā visādus jokus viens ar otru?

 

Nē. Tas īstenībā nāk no tās slavenās filmas „Cilājot dzelžus”, kad tur noglabāja krekliņu, cilvēks sanervozējās un zaudēja mačus. Patiesību sakot, tagad, kad jubilejas sakarā iznāca filmas turpinājums, tur izstāsta visu kā ir bijis. Tas bijis safabricēts triks, nekas tur tāds neesot bijis. Tas viss ir mīts, lai būtu interesantāk. Tāpat bija „Robinsonos”, daudz ko samontēja un sastiķēja, lai radītu lielāku ažiotāžu un intrigu. Bet kā uz salām bija patiesībā — var izlasīt manā grāmatā „Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā”. Tur uzzināsiet daudz patiesu, negaidītu un neatspoguļotu notikumu.

 

Piemēram, Raimonds Bergmanis stāsta, ka spēkavīri tieši palīdz viens otram.

 

Jā, nu spēkavīros ir draudzīguma princips, šeit tā kā... Cilvēki ir dažādi, bet nav baigi naidīgi viens uz otru. Paprasa, lai uzklāj grimu uz muguras. Bet viens ir palūgt, bet otrs — pie spoguļa ir jāpārliecinās, vai tiešām grims ir uzklāts. Tā jau sportisti savā starpā ir draudzīgi, nav tāds klajs naids. Sporta sabiedrība ir saliedēta, savējais ir savējais.

 

Tu esi ticies ar pasaules spicākiem večiem. Kādi viņi ir kā cilvēki?

 

Jāsaka tā, jo augstāku līmeni cilvēks sasniedz jebkurā nozarē, viņš paliek vienkāršāks. Viņš ir sevi pierādījis, viņam nav jābūt ne uzpūtīgam, ne lecīgam. Piemēram, Ronijs Kolemans, kas astoņus gadus bija nepārspēts čempions kultūrismā ir mierīgs, normāls vīrs, pat diezgan vienkāršs. Ir inteliģenti cilvēki, zinoši. Es uzskatu, ka jebkurš augsta līmeņa cilvēks ir vienkāršs. Tas lecīgums piemīt zaļknābjiem un zīmuļiem. Protams, gadās, ka ir čempioni, kas iedomājušies, ka ir galvastiesu pārāki par citiem. Tā pamatmasa, ko esmu saticis, ir draudzīgi.

 

Vai tiesa, ka jau divus gadu desmitus tavas brokastis ir nemainīgas — omlete un apetīti raisoša bekona šķēle?

 

Pamatā, jā. Neliegšos. Nu, bekona šķēle gan nav katru reizi, bet omlete ir. Man kaut kā liekas, ka bez omletes man brokastis par plānu. Ja es akurāt neesmu prom kādos izbraukumos, bet pat tad viesnīcā, ja redzu omleti, tad es to vienmēr paņemu.

 

Kā tev šķiet, vai aktīva cilvēka dzīvē var pienākt brīdis, kad viss jau ir izmēģināts un rodas jautājums, ko tālāk?

 

Es domāju, ka tāds brīdis pienāk vienu minūti pirms tu nomirsti, tad ir doma, ko darīt tālāk. To jau mēs nezinām, kas tur tālāk notiks. Šeit vietā ir vikingu teiciens — es miršu ar zobenu. Nav jāsaprot, ka tieši ar zobenu, bet mirt cīņā. Vislabākā nāve ir, ka tu skrien un pēkšņi esi beigts, tu pat nenojaut, ka esi pagalam. Tas būtu vislabākais, bet .... vēl ir stipri pāragri par to runāt. Jādzīvo ir aktīva dzīve. Tie, kas domā, ka pēc 30, 40 dzīve ir beigusies, kad ir jābūt tikai čībām, televizoram un krēslam, tie rūgti maldās. Dažam dzīve sākas tikai 70 gados un tad vēl iet tīri jautri.

 

Kurš no šiem moto vēl joprojām ir tev aktuāls : 1) Jo mazāk guli, jo vairāk atliek laika dzīvot; 2) Neviens nav tik labs, lai nekļūtu vēl labāks. Varbūt ir parādījies vēl kāds?

 

Tie moto, kas man ir bijuši intervijās un grāmatās, tie ir aktuāli un es pie tiem pieturos. Par slimnīcu jau runājām. Jo mazāk guli, ... Tā jau mēs noguļam vienu trešdaļu no dzīves. Otrais moto — tas ir labs stimuls, lai neapstātos. Paštīksmināšanās ir beigu sākums. Ja tu uzskati, ka esi labākais, gudrākais, veiksmīgākais, tas jau nozīmē, ka ripo no kalna lejā. Kā trešo var pievienot — jo vairāk dāvā labestību, jo vairāk tā atgriežas atpakaļ. Neskatoties uz to, ka citi to izmanto ļaunprātīgi, tomēr kopumā labestība nāk atpakaļ. Tā kā labais tēls, labais kino varonis beigās vienmēr tiek atalgots.

 

Tad uz šīs patīkamās nots arī beigsim!