LIELĀ INTERVIJA: Eduards Švāns - Maza reportāža no dīdžeju frontes (4)

Lai gan pirms tikšanās tieku brīdināta, ka būs jārunā ar skarbo puiku, tomēr redzu vīrieti ar veselīgu ironijas devu un skatienu bez rozā brillēm. Švāns ir DJ, kas iesaka nevis balsot vai iestāties pret kaut ko...

 

Lai gan pirms tikšanās tieku brīdināta, ka būs jārunā ar skarbo puiku, tomēr redzu vīrieti ar veselīgu ironijas devu un skatienu bez rozā brillēm. Švāns ir DJ, kas iesaka nevis balsot vai iestāties pret kaut ko, bet gan kaut reizi teikt „par” kaut kam. Kaut vai potēties nevis pret gripu, bet par veselību...           

 

Mūsu saruna ir tikai mazs ieskats mūzikas frontē – DJ kultūras aizkulisēs. Kas būtu, ja mums streikotu ne tikai mediķi, bet DJ-i apvienotos un izietu ielās kopā? Muzikālā revolūcija? Piektdienas vakars bez mūzikas? Vai sapratne par to, ka arī viņi tomēr ir neatņemama sastāvdaļa no pasaules rotēšanas veida, kas griežas tāpat kā plate kāda cita DJ rokās? Pie mums DJ jābūt nevis konkurentiem, bet kolēģiem.  

 

 

 

Tu pavisam esi atgriezies no Spānijas. Kādi iespaidi tika atvesti mājās? 

 

Spānija, kurā biju es, bija deviņdesmit kilometrus no Marokas uz diezgan kalnaini tuksnešainas salas. Bija tur, protams, palmas, apstādījumi, kaktusi un alvejas, bet pārsvarā viss ir atvests un iestādīts. Uz salas bija četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju un septiņdesmit tūkstoši kazu.  

 

Es nebraucu uz pieczvaigžņu hoteļiem, bet uz vasaru, sauli, okeānu. Izrādījās vēl labāk – zilzaļas lagūnas ar baltām pludmalēm kā no pastkartiņām, tur bija ik uz soļa. Plus, tu esi viens pats, jo nav sezona. Ideāli. Tur es tā padzīvojos trīs nedēļas.  

 

Ko latvietis varētu mācīties no cilvēkiem, kas dzīvo tur? 

 

Nesteigties. Nedomāt par muļķībām. Mācēt sarunāties. Mācēt priecāties kā maziem bērniem. Daudzas lietas. Pēc tā mēneša uz salas man bija grūti atkal iedzīvoties te Latvijā. Tur ikdienā dominē pilnīgi citas lietas.  

 

Spāņi strādā, lai nevajadzētu strādāt, lai varētu atpūsties? 

 

Protams, bet tas viss ir skaidrojams gan ar klimata ietekmi, gan ar vēsturi. Piemēram, kur gan tu steigsies uz salas? Tur ir prāmis no rīta un prāmis vakarā.  

 

Kaut kā jau mēs braucam un skatāmies, bet tas viss paliek tādā virtuves sarunu līmenī. Ar dažiem izņēmumiem. Ir sajūta, ka mūsu atbildīgie neredz to tik daudzo pozitīvo, ko varētu ieviest arī pie mums. Viņi droši vien iebrauc lidostas VIP zonā, tad ar limuzīnu viņi tiek aizvesti līdz viesnīcai, no viesnīcas uz kabinetu, no kabineta uz ēdnīcu - tā kā tādu pacientu sanatorijā. Protams, tādā gadījumā viņi maz ko redz, maz ko saprot.  

 

Man kā angliski runājošajam pie spāņiem bez spāņu valodas bija jautri un interesanti, kad es ar viņiem visu laiku komunicēju latviski. Angļu valodā viņi ne visai runā.  

 

Iebraukt tajā visā viņu būtībā ir grūti, bet, atbraucot mājās, sanāk, ka ar tiem iespaidiem tu arī viens pats esi, jo pārējie jau nebija nekur braukuši. Var jau parādīt fotogrāfijas, bet domāju, ka tās neko nevar īsti parādīt, ja vien neesi baigais fotogrāfs. Lai arī žēl, ka pēc atbraukšanas man tika nofenderēts telefons ar četrsimts fotogrāfijām... bet tur arī zog. 

 

Vai pēc šādiem braucieniem ir pavīdējusi doma par došanos uz dzīvi aiz Latvijas robežām pavisam? 

 

Ja ir darba piedāvājums, tad varam to izskatīt. Braukt uz kūrortu un kļūt tur par atpūtnieku izklaidētāju? Es jau esmu dzimis Jūrmalā un pludmales pasākumu atmosfēra nav sveša, taču pagaidām nē.  

 

Šī izskatās aktuāla tēma – daudz par to runā. Bieži arī atceros Žaneti Auziņu, kura kādā intervijā teica, ka šeit paliek tikai stiprākie. Pagaidām spēki sāk atgriezties.   

 

Tātad nav tādas domas - doties pasaulē ar savām platēm? 

 

Tā vai savādāk es to daru visu laiku. Mūzikas ir ļoti daudz, un cilvēku ir ļoti daudz. Es, to interesanto, īsto un labo, kas nonāk manā dzirdes lokā, vienmēr iegrāmatoju fonotēkā. Pagaidām pasaulei no tā maz labuma – manu draugu un paziņu loks nav liels, taču ir idejas. Bez tam arī, ja es uz Baltic Beach Party oficiālo deju telti atvedu labu DJ, tad to arī var pieskaitīt pie labajiem darbiem, jo galvenais ir mūzika un tā domāta cilvēkiem. Uz visas pasaules ir vieni, kuri mīl mūziku un vieni, kuriem patīk stilīgi izskatīties ar stilīgajiem kompaktdisku pleijeriem, stilīgajā klubiņā atspēlējot stilīgos hitiņus. 

 

Vai šis tēls nav vairāk  tāda vidusskolas laika tendence? 

 

Tas nav tikai vidusskolā. Vidusskolā tas sākas. Tagad tomēr puišiem un meitenēm ir informācija. Nenoliedzami, ka viņi skatās TV, skatās klipus, zina, kas ir jānopērk un kas ir jāpaklausās, viņi prot izteikt savu viedokli un galu galā viņiem ir savs tuss, kuri apvienojas lielākā tusā, tas ir, kopīgā diskotēkā, kur ir savs cilvēks, kas pārzina vietējos topus un zina, ar ko pārējos iekustināt. Tas, protams, ir labi, ka ir labi, taču, manuprāt, klubā no topiem jāatpūšas un jāizbauda bez robežām. Es, piemēram, nezinu, kāpēc man būtu jāspēlē populāra mākslinieka kompozīcija, kura man nepatīk, - tai laikā, kad es varu spēlēt vienalga kāda mākslinieka kompozīciju, kura man patīk.  

 

Kur ir kompromiss starp DJ un publiku? Spēlēt kaut ko savu, bet zāle ir tukša, vai to, kas pašam netīk, bet publikai gan?... 

 

Tas viss ir atkarīgs no vietas, no atmosfēras, no cilvēkiem, kurus pulcē konkrētā vieta. Arī no kodola, tas ir, no bārmeņa un no DJ, kas tajā brīdī ir komanda un strādā kopā. Tur viss ir skaidrs. Ronītis prot balansēt bumbu. Tāpēc cirkā viņam neliks braukt ar velosipēdu, jo to var iemācīt lācītim. Izmantojam dabiskos dotumus. Ja ronītim pasaka močī un ja lācītim pasaka močī, tad vajag rēķināties ar to, ka ronītis močīs ar bumbiņu uz deguna, bet lācītis močīs ar divriteni. Tas arī viss. Pārējo rada apmeklētāji. 

 

Un tukšās zāles tomēr paliek? 

 

Jā, ir tādas vietas ar tukšām zālēm, labiem DJ –iem un visīstāko attieksmi. Tukša zāle var gadīties arī mēneša beigās, pēc svētkiem, kad cilvēkiem nav naudas.Tas, ka kaut kur nav atmosfēra, ka uz turieni cilvēki nenāk aprunāties un pasēdēt, tā  ir cita lieta. Pie mums kaut kā tās dzeršanas kultūras tomēr nav – bieži vien ļaudis pat netic, ka kāds nevis dzer, bet tikai iedzer. 

 

Jūs DJ pasaulē darbojaties jau kopš 1986.gada. Kādas pārmaiņas esat novērojis pa šo laiku, ja tādas ir?  

 

Protams, ka mainās. Tehnoloģijas, tehnika, skaņas kvalitāte. Manā laikā skaņu klausījās ar ausīm un papīra skaļrunīšiem, kas plīsa reizi nedēļā. No mūsdienu skaļruņiem var izvilināt virmojošu gaisu, ja prot. Es vēl to turpinu mācīties.  

 

Viss visu laiku mainās un mainās uz augšu. Arī mūziķi arvien atrod jaunus paņēmienus un skaņas, ar kurām iedarboties uz cilvēkiem un tas man ļoti patīk.   

 

Cik zinu, šobrīd ir pieejami gan dažādi DJ kursi, gan DJ skolas. Kā jūs to vērtējat? 

 

Ļoti labi, ka cilvēki tā dara. Ko tur var iemācīties, man ir grūti pateikt.    

 

Vai DJ būšanu var iemācīties vai tomēr tur ir jābūt savai gaumes izjūtai? 

 

Ja jau tu strādā ar mūziku, tad noteikti izveidojas noteikta gaume. Var, protams, veidot fonotēku balstoties to, ka tajā jābūt visam, taču kas der visam, tas maz kam vispār der.Man ir ļoti interesanti klausīties daudzu manu kolēģu darbus.   

 

Kāds ceļš ir jāveic jauniņajam, kurš izvēlas DJ gaitas?  

 

Tas ir grūti, bet tajā pašā laikā viegli, jo viss jau ir atkarīgs no tā, kāds tu esi cilvēks. Viss jau skaidrs, jo kā tu ietusēsi, tā tu patusēsi.  

 

Protams, ka tas ir grūti, jo visur jau ir savas komandas. Pie mums visi ir sarāvušies tādās čupiņās, kurās ir grūti ielauzties, bet tajā pašā laikā tas nav neiespējami. Galvenais ir, vai tu proti spēlēt, ko tu spēlē, kā tu spēlē un vai tu proti spēlēties.  

 

Kas jāņem vērā tiem, kas grib darboties šai lauciņā? 

 

Daudz kas. Ļoti daudz. Tas ir dzīves stils kaut vai tādēļ, ka mūzika ir gan jānoklausās, gan jāsaprot un tas aizņem daudz laika. 

 

Jāpārzina gan viss dzīvais, gan arī viss mehāniski tehniskais klubā vai ierakstu studijā. Aparatūra, tas ir, ne tikai tas, kas atrodas uz tava galda, bet arī tas kā tu skani. Kā tas skan, kur tas skan un kas skan, – tas viss ir ļoti niansēti un peldēt tajā ir jāprot. 

 

Bišķi izkropļojies tas viss ir, bet to rada arī vietējais tirgus. Cilvēkiem nav laika, viņiem ir arī pofig un viņi īpaši neiedziļinās, jo katram ir savs bizness un DJ bizness lielā mērā tomēr ir iedziļināties.  

 

Dzīves ritms kļuvis ātrāks un fons spilgtāks, krāsaināks. Ir jāprot uz tā izcelties. Visi cenšas sevi pierādīt vai vismaz parādīt un bieži vien šoks no kādas vienkārši pazīmēšanās pāraug sakropļotā priekšstatā par lietu.  

 

Vai cilvēku var vēl ar kaut ko arī pārsteigt? 

 

Manuprāt, nemaz nevajag pārsteigt. Pēdējos gados manas darbības pamatprincips ir necensties nevienu pārsteigt. Es rīkoju prezentāciju VV Stils izstāžu zālei. Visu principu uzbūvēju ar galveno formulu, ka mēs nevienu necenšamies pārsteigt.  

 

Visiem māksliniekiem, kas tur piedalījās, to arī teicu. Tur bija mazā mākslas vingrotāja, kurai teicu, ka nav jācenšas nevienu pārsteigt. Izdari visu kārtīgi un pareizi, jo tu taču jau esi čempions. Šoreiz nav jātiecas pēc zelta medaļas. Tieši otrādi, ja salauzīsi kāju, tad pasākums gan izgāzīsies. Arī uztraukušies runātāji bija nomierināti un pianiste bija mierīga un viss kopā bija lieliski.  

 

Uz katra soļa cilvēki runā, ka jāmācās ir noticēt brīnumam un prast priecāties. Jā, kaut kādā veidā tas ir jādabū, bet ne jau ar cenšanos kādu pārsteigt. Jo tas pārsteigums jau ir tikai pirmajā brīdī un uz divām sekundēm. O, rozā biksītes, o, kāds salūts... Un tad tas viss pazūd. Gadās arī, ka solītais brīnums ir tikai uz glancētā plakāta uzdrukāts vilinātors. 

 

Iekustināt uz ilgāku brīdi cilvēku kaut kādā savā pasaciņā, kurš pēc tam, piemēram, iet ārā no filmas pilnīgā kaifā un ir aizdomājies vai vēlas pakavēties sajūtā, ir daudz interesantāk.