LIELĀ INTERVIJA: Juris Žagars - Gribas patikt (5)

Aktieris Juris Žagars sācis gatavošanos jaunajam mīlas seriālam, kur spēlēs galveno lomu. Laika trūkums, stress un adrenalīns uzlādē, aktieris atzīstas.

 

 

 

Vasarā, kad teātrī atvaļinājums un sniega bizness arī iztrūkst, nejūti nemieru un garlaicību?

 

Grūti nav, jo man vienmēr bijis, ko darīt arī ārpus teātra un kino. Nav arī tā, ka es milzīgi ilgotos pēc teātra vai kino. Kad mani ņem, tad strādāju, bet lai es nervozētu, ja kādu laiku nav darba? Nē!

 

Varbūt tā ir tikai koķetērija, ņemot vērā, ka esi viens no pieprasītākajiem aktieriem gan teātrī, gan kino. Ja tā nebūtu, vai arī tad teiktu tāpat?

 

Ar šo tēmu nekoķetēju, un pierādījums tam ir tas, kā dzīvoju jau gadus divdesmit. Bez teātra man ir otra, paralēlā dzīve – bizness. Tā reizēm ir daudz, daudz intensīvāka kā dzīve teātrī. Tā es jūtos brīvāks un neatkarīgāks. Tomēr vienmēr esmu arī teicis, ka bez teātra nevarētu. Tas ļoti izkrāšņo manu dzīvi.

 

Vīriešiem jau, atšķirībā no sievietēm, primārais esot laba karjera un nauda, nevis emocionālā pasaule…

 

Protams, man ir svarīga materiālā drošība un neatkarība. Tās vārdā varu upurēt dažu labu māksliniecisku baudu.

 

No teātra kolēģu puses reizēm nejūti skaudību, ka tev netrūkst labu lomu un vienlaikus esi biznesā?

 

Pirmkārt, es galīgi ne visu labi varu… Neesmu pirmā numura uzņēmējs Latvijā, un arī varbūt ne pirmā numura aktieris arī. Bet skaudībai iemesls ir vienmēr. Varbūt manā gadījumā tas var būt par to, ka vienmēr varu aiziet no teātra un kino, un man dod iespēju atgriezties. Nav tā, ka pazūdi un tevi aizmirst. Tas ir zināmā mērā pateicoties fiziskiem dotumiem. (Ar pašironiju, mazliet sagurušā intonācijā). Tipāžs ir tipāžs. Tāds kā es, esmu pieprasīts. Tur neko nevar darīt. Esmu pieprasīta prece. (Nopūšas)

 

Jums ar Andreju (Jura brālis Andrejs Žagars, Latvijas Nacionālās operas direktors) ir veiksminieku aura, tā šķiet.

 

Jā, reizēm tiešām domāju, ka man ir noveicies. Biznesā jau arī es iespraucos tukšā tirgus nišā un diezgan ātri nostabilizējos. Turklāt vēl pusi sava laika visu laiku ziedoju jomai, kas naudu nenes – mākslai.

 

Tu nekad neesi publiski stāstījis, kā sāki savu biznesu.

 

Tas bija deviņdesmito gadus sākumā, kad Jaunatnes teātris bruka. Kopš 1991. gada man jau bija zemniekus saimniecību un vēl pēc diviem gadiem bija krīze – likvidējās teātris, aizgāju prom un nodibināju savu biznesu. Taču piehaltūrējis esmu no studiju laikiem un naudas pelnīšana man nebija nekāds pārsteigums. Mana ģimene nebija tik turīga, lai varētu nez ko man nodrošināt. Tā kā ambīcijas mums ar Andreju bija milzīgas, nācās strādāt, lai tās apmierinātu. Esmu pārliecināts, ka cilvēku uz priekšu dzen ambīcijas. Ļoti vairos pieņemt darbā cilvēkus, kuriem nav ambīciju. Ja kāds atnāk pie manis uz darba interviju un uz jautājumu par algu atbild – simts, simt piecdesmit, es viņu neņemu. Ja pasaka: «Gribu tūkstoti!» es sāku runāt, jo saprotu – viņš ir bezkaunīgs, viņš daudz grib!

 

Daudzi nodzērās no bēdām, ka teātrī vairs nav darba un neziņas par nākotni. Tev laikam tāda «alternatīva» nekad nav bijusi problēma.

 

Nē, dzēris nekad neesmu. Nevis tāpēc, ka būtu labs. Pirmkārt, man ir noveicies ar fizioloģiju: vispirms paliek nelabi un tikai pēc tam pazūd filma. Tāpēc es nevaru dzert. Citiem Varbūt ir otrādi… Otrkārt, man no diezgan agras jaunības bijusi liela atbildības sajūta. Pirmais dēls piedzima, kad man bija divdesmit gadu. Otrais – pēc četriem gadiem. Briesmīgāks nekas nevar būt par lielu atbildības sajūtu! (Joko).

 

Nejūties noguris no tā virpuļa gadu desmitu garumā?

 

Es smejos, esmu Stresmens. Tāpat kā ir Spaidermens, Supermens. Stresmens ir cilvēks, kurš normāli nevar dzīvot bez, kā tagad moderni saka, draiva. Man tas, diemžēl, piemīt. Ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad pārdošu savu biznesu kādam jaunam un trakam, vairs tā nestresošu. Nopirkšu moci, braukāšu apkārt. Daudz slēpošu. Tā es esmu izsapņojis.

 

Kur tev svarīgāk būt labam: biznesā vai uz skatuves?

 

Man ir nepieciešams būt labam biznesā, bet lai es būtu apmierināts, man jābūt ļoti labam uz skatuves. Pilnīgi noteikti vieglāk pārdzīvoju neiegūtus tūkstošus biznesā, nekā nenospēlētu labu lomu. Varu lepoties, ka piederu pie pirmā, otrā desmita aktieru – profesionāļu Latvijā. Tas tāpat kā sportā: ir svarīgi, kurā ranga tabulā atrodies. Būšu ļoti ass, pat rupjš: ir mākslinieki, onānisti, kuriem patīk pašiem par sevi tīksmināties. Man ir citādi: svarīgi, ka mans darbs kādam patīk un ir vajadzīgs, ka es pats patīku. Mums taču visiem patīk patikt, vai ne? Šausmīgi garlaicīgi, ja vīrietis vairs negrib nevienam patikt. Otra lieta, kas man ļoti patīk: iegrimt izrādes realitātē kā upē un peldēt citā realitātē. It īpaši, ja liela loma un laba izrāde, tu vēl ilgi dzīvo foršās sajūtās. Man patīk ilūzija – būt citā realitātē. Jo biznesā savukārt nekāda aktjorņicevstvo nesanāk. Cilvēki, ar kuriem es strādāju biznesā, ir paskarbi, nopietni.

 

Vai tad biznesā tu neizmanto aktiermeistarību, lai piesaistītu, patiktu?

 

Es nedomāju, ka esmu no tiem aktieriem, kuri dzīvē visu laiku tēlo. Pāvuls bija ģeniāls ar to, ka – labā nozīmē – dzīvē visu laiku piespēlēja. Tad viņš bija krietns zvejnieka dēls, tad zemessargs, viņš to darīja ārkārtīgi patiesi. Nevis pižonīgi, bet bija aktieris divdesmit četras stundas diennaktī. Man tāda īpašība nepiemīt. Taču es protu cilvēkiem patikt un protu radīt produktu, kas viņiem patīk. Arī Andrejam šī īpašība piemīt. Labs aktieris nevar būt, ja viņš nav drusku narciss un drusku nekauņa. Kautrīgie, pieticīgie un sevi nemīlošie parasti teātrī nenonāk. Ārkārtīgi smalku intelektuāļu arī starp aktieriem ļoti maz.

 

Varbūt arī nevajag!

 

Jā. Man reizēm tieši traucē, ka sāc sevi kontrolēt, analizēt, kurā punktā šobrīd esi mākslā. Nekas nevar būt briesmīgāks par pārcentību. Šapiro (leģendārais Jaunatnes teātra režisors Ādolfs Šapiro) mums, jaunajiem aktieriem, kādreiz mācīja: iedomājieties, kāda mīlēšanās var sanākt, ja tikai domājiet: man tagad jārada bērns, man tagad jārada bērns! Tāpat ar visu pārējo dzīvē: tikko saspringsti, nekas prātīgs nesanāk.

 

Šaubu par sevi tev nav?

 

Jo vecāks palieku, jo vairāk man par sevi šaubas.

 

Kaut gan izskatās pretēji!

 

(Domīgi) Kaut gan izskatās pretēji… Vienkārši es reizēm lecos.

 

Man patīk tevis vienmēr atkārtotais, ka talantīgiem cilvēkiem jāzina sava vērtība, un tu vairs sen nepieļauj, ka tevi «pasvilpj» vienalga kurš, vienalga, kādā projektā.

 

Jā, tagad atkal filmēsim jaunu seriālu (Juris Žagars būs galvenajā lomā kopā ar Aurēliju Anužīti – Lauciņu). Protams, brīžiem apnīk, ka mani ekspluatē lovera lomās, tas nervozē.

 

Par ko?

 

Par to, ka man jāattaisno cilvēku liktās cerības. Tas tā muļķīgi… Ķēdes reakcija progresē: visi to spēli spēlē, visiem patīk, un to no tās netiec ārā. Izvēloties, vai piekrist kādam projektam, man svarīga ir scenārija kvalitāte, kolēģi, ar kuriem kopā jāspēlē un, protams, nauda. Arī jaunākā seriāla sakarā mēs nerunājam par mākslas projektu, jo seriāls nav mākslas produkts, bet, ceru, profesionāli, kvalitatīvi nostrādātu darbu. Rudenī sāksies filmēšana un paralēli arī gatavošanās ziemai uz kalna.

 

Tikko biji Spānijā, atpūties. Šādi laiski izrāvieni tev ir svarīgi?

 

Jā. Es esmu ārkārtīgi trenēts katru minūti izmantot racionāli. Līdz idiotismam! Tā, ka citreiz pat, braucot pie stūres, man šķiet, ka veltīgi tērēju laiku. Katra stundiņa man ir pilna. Ja ēdu pusdienas, tad ar cilvēku, ar kuru jārisina sarunas. Un tā tālāk. Tādēļ tad, kad aizbraucu ceļojumā, iestājas laimes punkts, kad, no rīta ēdot brokastis, sāku domāt: ko mēs šodien darīsim? Pirms tam tu visu esi izplānojis, bet ar katru nākamo dienu plāni arvien vairāk izzūd. Tu dari, ko gribi. Tev visa diena ir brīva. Pagājušogad manā kempingā ieradās kungs ar kundzi ap sešdesmit gadiem milzīgā dzīvojamā vāģī ar uzrakstu Ferrari, kur iekšā bija sarkankoka mēbeles, guļamistaba, viesistaba, dzīvojamā istaba. Milzīga! Kungs stāstīja, viņam viss esot piegriezies, pārdevis savi biznesu un māju. Biznesa naudu noglabājis bankā, bet par mājas naudu nopircis, lūk, šo te auto. Viņam vairs nav biznesa, nav mājas un viņi jau otro gadu ceļojot apkārt. Mūžu gribot pabeigt kaut kur Austrālijā vai ASV. Pie mums, Gaujmalā, viņi nodzīvoja divas nedēļas – lasīja grāmatas, braukāja apkārt. Tur ir jābūt lielam spēkam, lai tā dzīvotu. Man tā arī laikam kādreiz gribētos. Nedomāju, ka vecumdienās ļoti raušos tikt uz skatuves vai kino, un nospēlēt gudru, godājamu sirmgalvi.

 

Un joprojām pievilcīgu.

 

Kā būs, tā būs.

 

Vecumu jūti?

 

Man ir četrdesmit pieci. Vairs nevaru noskriet tik ilgi un tik lielu gabalu. Slēpošanas trasē dēls mani apsteidz. Nezinu, vai tas saistīts ar vecumu, bet es kļūstu aizvien mazāk sabiedrisks. Loks, ar kuru kontaktējos, kļūst arvien šaurāks. Nepatīk vairs iepazīties ar svešiem cilvēkiem, pirmā pusstunda apgrūtina. Kādreiz es taču biju bla, bla, bla! Kad satieku savu brāli, šausminos, cik viņš slikti izskatās (smejas). Tai pašā laikā viņš man pieliecas klāt un čukst: Jurka, tev vajadzētu lietot sejas krēmus! Tad saprotu, ka viņš tāpat ir nolēmis par mani. Vēl es jūtu vecumu tā, ka… Paaudzes sadalās pa telpām, vienā zālē spēlē šlāgerus, citā tehno, un tā tālāk. Mēs ar draugu automātiski dodamies, kur jaunā paaudze un pēkšņi ir skaidrs, ka esam divi veci idioti, kas jauniešu lokā iekļuvuši.

 

Tas vecums dod arī kādu labumu?

 

Ar gadiem esmu ieguvis arvien lielāku brīvību. Bērni izauguši, kļuvuši patstāvīgi, nodrošināti.

 

Ne jau visi tavi bērni. Tev taču ir arī maza meitiņa.

 

Vecākajam dēlam ir divdesmit četri gadi, jaunākajam divdesmit un meitiņai trīsarpus. Vecākais dēls ir bioloģijas doktorands, nākamgad rakstīs disertāciju. Viņš specializējas tropu bioloģijā. Viņa darba joma visticamāk nebūs mūsu platuma grādos, un tas mani mazliet skumdina. Jaunākais studē Kultūras akadēmijā kultūras socioloģiju. Visai mistiska fakultāte, un nesaprotu, ar ko viņš nodarbojas. Galvenais, ka viņam patīk! Visvairāk man nepatiktu, ja viņiem nebūtu ambīcijas. Šķiet, ka viņu prasības pret dzīvi ir augstas.

 

Tas, ka tava meitiņa piedzima, kad tev bija jau četrdesmit, kaut ko mainīja attieksmē pret dzīvi, ģimeni?

 

Vienīgā oriģinālā sajūta par to, ka mans trešais bērns, meitiņa (ar otro sievu Indru Lūkinu, Latvijas Nacionālās Operas direktora vietnieci administratīvajos jautājumos) piedzima četrdesmit gadu vecumā, ir, ka man ir vairāk laika vērot, kā viņa aug. Par visiem saviem bērniem vienmēr esmu ļoti baiļojies un pārdzīvojis. Tas man laikam iedzimts no mammas. Viņa vēl tagad četrdesmit septiņus gadus vecajam Andrejam, kad viņš ir Ņujorkā vai kur citur, zvana un prasa, vai nav apmaldījies. Man viņa prasa, vai nebraucu par ātru un tamlīdzīgi.

 

Mana attieksme pret ģimenes institūciju vienmēr esmu izturējies, hm… Vienaldzīgi. Laulība pēc manas saprašanas ir reālo attiecību juridiskas sakārtošanas akts, kas attiecas uz bērnu mantojumu (Juris pirms pāris gadiem apprecējās otrreiz).

 

Emocijas tur klāt tev nav?

 

Nē. Tuvie cilvēki, ar kuriem dzīvoju kopā un kurus mīlu, man ir ļoti svarīgi, bet laulību kā institūciju es nesaprotu. Tai nav nekāda sakara ar mīlestību! Ļoti cienu vīriešus, kuri nodzīvojuši ar sievieti gadu trīsdesmit un saka par viņu: mana draudzene. Man tas izklausās šarmanti. Tas nozīmē, ka tie cilvēki par sevi un otru ir tik pārliecināti, ka viņiem nav tam vajadzīgs oficiāls dokuments. Saviem dēliem arī saku: jo vēlāk apprecēsieties, jo laimīgāks tēvs būs!

 

Ar kādām sajūtām gaidi rudeni?

 

Būs skriešana. Filmēšana, gatavošanās ziemas sezonai uz kalna. Man to adrenalīnu tieši vajag!