LIELĀ INTERVIJA: Juris Kulakovs - Viens pats mājās (4)

Pēc grandiozā grupas Pērkons 25 gadu jubilejas koncerta, komponists Juris Kulakovs rītā pamodās tikai pēc 11.00. Saspringums, gatavojot programmu, bija tik liels, ka tagad viņš nolēmis tagad paņemt mazu atvaļinājumu.

 

 

 

Kāda sajūta Pērkonam ir tagad, stāvot uz skatuves pēc divdesmit pieciem gadiem, skaidri apzinoties, ka nav vairs tā politiskā konteksta, kam pateicoties grupas tekstu & mūzikas kontraversijas ieguva milzīgu popularitāti?

 

Man nešķiet, ka kaut kas mainījies. Tā sanāca, ka kļuvām par ļoti politisku grupu. Kaut gan vienīgā mūsu politiskā nostāja bija nacionālpatriotisms. Mūsu mērķis toreiz bija: radīt iespējami labāko rokmūziku latviešu valodā. Neviens no mums, izņemot Ievu Akurāteri, nebija un nav joprojām spējīgs radīt labu tekstu. Tādēļ izmantojām labāko tā laika dzejnieku tekstus. Viss, kas mūsu mūzikā bija toreiz aktuāls, ir arī tagad.

 

Bet vai mainījušies akcenti tieši, par publiku runājot, proti, tas, ko publika grib dzirdēt no jums un ko tā saklausa?

 

Akcenti, man šķiet, nav mainījušies. Par vieglumu, klipveida kultūru runājot – ir fakts, ka mūzika ir ļoti komercializējusies. Mēs ekonomiski dzīvojam pavisam citādāk – kapitālismā, un tam ir savi nosacījumi. Taču mūsu publika grib dzirdēt to pašu, ko pirms divdesmit gadiem. To, kas viņus toreiz uzrunāja un patika.

 

Jūsu koncertos publika it kā grib «iesēsties» tajā laikā, tajās sajūtās?

 

Populārajai mūzikai vispār raksturīgi, ka vistuvākā tā ir paaudzei, kas uzauga laikā, kad šī mūzika radās. Nevar gaidīt, ka jaunā paaudze kļūs par Pērkona tādiem faniem, kādi ir trīsdesmit, četrdesmit gadīgo paaudze. Rokmūziķi ir tādi kā sludinātāji savai paaudzei. Taču jaunieši arī dzird mūsu dziesmās tās vērtības. Mēs viņiem esam autoritāte, bet aktīvi viņi par mums, protams, nefano. Esmu dzirdējis, ka Pērkonu pastiprināti sākuši klausīties studenti.

 

Jums pašam ir savs «ideālais laiks», kad jutāties vislaimīgākais gan radoši, gan vispār, par dzīvi runājot?

 

Jā. Mans īstais laiks bija astoņdesmitie gadi un septiņdesmito gadu otrā puse, kad studēju Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. (Pasmaida) Tur arī izglītojos par pasaules mūzikas lielajām vēsmām, kas vēlāk ietekmēja paša darbu.

 

Sajūta, ka esiet centrā radoši un pieprasījuma ziņā, ir joprojām?

 

Ja es būtu tikai popmūziķis vai rokmūziķis, būtu diezgan skumji. Šai žanrā publika tiešām vēlas visu laiku redzēt jaunas sejas uz skatuves. Taču, tā kā es darbojos arī citā mūzikas jomā – akadēmiskajā, man nav sajūtas, ka nebūtu pieprasīts. Tas ir līdzīgi kā ar Imantu Kalniņu, kurš var publiku uzrunāt gan nopietnās, gan populārās mūzikas valodā. (Pasmīn). Ja viens padzīvojis cilvēks runā par puķītēm vai dzied kaut kādas banalitātes, tas ir smieklīgi.

 

Jums nav dīvaina sajūta sēdēt šeit (saruna ar Juri Kulakovu noris Komponistu Savienībā) , kur viss ir tik svinīgi kluss un skaists? (Klavesīns, jūgendstilā restaurētas telpas un mēbeles kontrastē ar Kulakovu pašu, kurš gan uz skatuves, gan dzīvē visu laiku «lec» ārā no formālisma).

 

(Smejas). Dīvainākais, ka es esmu arī Komponistu padomes loceklis (nospiež pelnutraukā sesto cigareti pārdesmit minūšu laikā un pasniedzas pēc šampanieša glāzes). Šodien bija sēde, pieņēmām iekšējos lēmumus un stratēģijas.

 

Nav grūti «maisīt visu kopā» – uzstāšanos ar Pērkonu, akadēmiskās mūzikas rakstīšanu, dažādus peļņas projektus un, lūk, vēl arī Komponistu Savienības stratēģijas…

 

Beidzot man radies brīvais laiks! Taču tā ir tikai sagadīšanās, ka varēšu atpūsties.

 

Atteikties no piedāvājumiem jau Jūs nevariet, jo nākamreiz tad nepiedāvās?

 

Tā ir. Es labāk izturu maratonu, vai atlieku kādu projektu uz vēlāku laiku, bet nekad neatsaku.

 

Kas ir vērtīgākais, pie kā tagad strādājiet?

 

Tagad man ir pienākums uzrakstīt dažus gabaliņus Deju svētkiem.

 

Gabaliņus?!

 

Jā! (Sirsnīgi smejas). Pilnīgi jaunus rakstu (nopūšas). Man, skraidot pa ielām, neienāk prātā meldiņi. Man tie rodas ļoti smagi – klusumā un mierā, savā studijā.

 

Sievietes un bērni netraucē?

 

Nevaru rakstīt, ja kāds ir blakus. Tāpēc man ir atsevišķs dzīvoklītis – studija. Man bieži pat mājas telefonam ir atslēgta skaņa, nerunājot nemaz par mobilo. No rīta (kas patiesībā mēdz būt arī pusdienlaiks) pamostos un paskatos: o, kāds zvanījis! Tad atzvanu. Dažkārt neatzvanu, domādams: ja ļoti vajadzēs, gan jau vēlreiz piezvanīs!

 

Kas ir fundamenti, uz kuriem turas Jūsu dzīve – mūzika, ģimene, mīlestība?

 

Man piemīt izteikta filozofa daba. Varbūt vairāk pat esmu filozofs, nekā mūziķis.

 

Sengrieķu kultūrā tas būtu ideāls salikums: mūziķis un filozofs!

 

(Nosmej) Jā. Mūzika un arī grāmatas man ir viss. Esmu tāds pētnieka tips. Tas laikam nāk līdzi no skolas laika. Es daudz mācījos, biju teicamnieks.

 

Tas ir, pa jokam?

 

Nē, nopietni!

 

Sievietes dara laimīgu?

 

Jā, protams!

 

Tieši tā – daudzskaitlī?

 

Es mīlu sievietes.

 

Jums bija ilgas un skaistas attiecības ar Mākslas Akadēmijas prorektori, mākslinieci Barbaru Ābeli.

 

Jā. Viņa dzīvo šeit pat, apakšējā stāvā. Arī es tur nodzīvoju četrus gadus. Ļoti jaukus gadiņus. (Pauze). Tad, kad man sakrājas ļoti daudz darbu, jāizvēlas mūka vientuļnieka dzīve. Ierokos savā studijā, kas vienlaikus tagad ir arī manas mājas.

 

Tagad dzīvojiet viens?

 

(Ironiski iesmejas. Viņam nav atbildes uz jautājumu par privāto dzīvi )

 

Ko šobrīd dara Jūsu meita?

 

Justīne šogad pabeidza 9. klasi. Spēlē Mediņa mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī. Man, atklāti sakot, ir diezgan vienalga, vai viņa paliks mūzikā. Tā būs viņas brīva izvēle. Kad meita pabeidza Rīgas Daiļamata vidusskolu, gleznošanas skolotāja ļoti nožēloja, ka viņa neiet tālāk pa mākslas līniju. Viņai bijusi labākā krāsu izjūta klasē. Taču Justīne izvēlējās mūziku. Pērkona koncertā viņa spēlēja 2. daļā, bija koncertmeistare stīgu orķestrim.

 

Draugi Jums kaut ko nozīmē?

 

Mēs Pērkonā visi esam draugi. Citādi laikam nemaz nebūtu vērts spēlēt. Kad nodibināju grupu, ar bundzinieku vairākas stundas staigājām pa kafejnīcām, runājām. Tās sarunas bija tikai par dzīvi, ne par mūziku. Mani viņš interesēja kā personība un vienīgais noteikums mūzikā: lai pazītu notis. Jo spēlēt iemācīties var katrs, bet cilvēcīgais un psiholoģiskais moments – ja nav nekā kopīga, tad nav vērts.

 

Kā intuitīvi var «trāpīt» uz cilvēkiem, kas vēlāk saslēdzās par leģendāru kopumu, rokgrupu?

 

Abus Sējānus un Raimondu Bartašēvicu «paņēmu» līdzi no Menueta , kur biju ērģelnieks. Ar Ievu Akurāteri iepazinos Konservatorijā. Viņa Liepājā bija pabeigusi teātra studiju un Rīgā studēja vokālo mākslu, strādāja Operetē. Svarīgi bija, ka viņa ir aktrise. Godīgi sakot, arī tas, ka viņa nāk no Akurāteru dzimtas, nospēlēja lomu. Bija skaidrs, kāds ir viņas pamats.

 

Pirmo Pērkona mēģinājumu atceraties?

 

Tā kā mēs jau bijām kopā spēlējuši Menuetā , bija viegli sākt.

 

Ko Jūs sakiet par Ievas aizraušanos ar budismu?

 

Budisms viņai izpaužas labos tekstos, bet, būsim precīzi, viņa pieņēmusi pareizticību. Man ir tolerance pret reliģijām un šeit nav nekādas pretrunas. Jebkuri garīgie meklējumi dara cilvēku labāku, tāpēc tas, manuprāt, ir ļoti atbalstāmi.

 

Par budismu man ienāca prātā, jo pasaulē budisma mūki izmantojot kādu viņas dziesmu garīgajās praksēs.

 

Es zinu, par ko ir runa. Tas nav pie budisma mūkiem, bet kādas vispasaules dvēseles ekoloģijas organizācijas, kas vienu Ievas dziesmu izmanto savos aizlūgumos. Tā dziesma ir viņas platē Spogulis, Kā man klājas. Kādi dienu uzradās no ārzemēm cilvēki, kas viņai stāstīja, ka šo dziesmu izvēlējušies. Tas, man liekas, ir ļoti labi.

 

Kas notika ar Raimondu Bartašēvicu, kurš Pērkona 20 gadu koncertā Dzintaros uz skatuves bija redzams tikai līdz 1. daļas beigām?

 

Jā, notika… 1. daļā viņš bija tik spēcīgs. Varbūt pārāk spēcīgas bija emocijas un atmosfēra zālē. (Mūziķim neizturēja sirds, viņš tika aizvests uz slimnīcu ar infarktu).

 

Pēc lieliem koncertiem un mūzikas rakstīšanas tūrēm viegli pielāgoties ikdienai, kurā nenotiek nekas grandiozs?

 

Man reti gadās tāds ilgāks brīvais brīdis.

 

Bailes izrakstīties Jums nav?

 

(Domīgi nopūšas) Redz, tas ir ļoti komplicēts jautājums. Ko nozīmē izrakstījies? No sevis aizmukt tālu prom ir ļoti sarežģīti. Katram māksliniekam ir savs rokraksts, vairāk vai mazāk atpazīstams. Taču katrā jaunā darbā gribas ielikt kaut ko jaunu, vēl nebijušu un labāk kā visu iepriekšējo. Jā, tā ir lieta, par ko bailes ir katram komponistam.

 

Katram darbam būtu jābūt labākam par iepriekšējo. Ja aiz muguras ir daudz veiksmes, tas vienmēr rada lielu uztraukumu. Es apsēžos pie baltas lapas un domāju: tā… Kā izdarīt labāk un nekādā gadījumā – ne zem līmeņa, kas man jau ir.

 

Teicāt, rakstīšana Jums nākas grūti.

 

Jā. Zinu, ka Imantam Kalniņam mūzika pati plūst. Man – ļoti smagi. Līdz ar to, atskaitot Pērkona dziesmas, man nav nekā, kas nebūtu pasūtījuma darbi. Man mājās nestāv čupām sarakstīti darbi, kas gaida atskaņošanu. Tieši otrādi, ja kāds diriģents prasa, vai ir kāda dziesmiņa, ko nospēlēt, saku: man nav!

 

Rakstiet aiz kauna vai bailēm, ka apsolīts un nedrīkst neizdarīt.

 

(Sirsnīgi smejas) Jā, tieši tā!

 

Un kas Jums tagad uzkrauts?

 

Kaut kā sen nav bijusi neviena teātra mūzika. Pēdējās, ko rakstīju, bija divas kantātes, ko atskaņoju Dzintaru koncertā 1. daļā.

 

Ir iekšēja prasība rakstīt nopietno mūziku?

 

Varētu teikt, lielākais sapnis, kas man bija studiju laikā, tagad realizējies. Mani vienmēr interesējusi ne tikai rokmūzika, bet arī akadēmiskā, simfoniskā mūzika. Pirmoreiz Konservatoriju pabeidzu kā estrādes un pūtēju orķestra diriģents. Otro reizi iestājos komponistos.

 

Dungot mēdzat?

 

(Smejas) Dažreiz.

 

Jūsu nazālā balss ir gandrīz leģendāra!

 

Tam varētu būt medicīnisks pamats. Man mūžīgi bijuši kaut kādi aizdegunes polipi un mandeles arī izrautas. Ar šo balsi man tomēr ir arī viens pluss. Ar Pērkonu pirmoreiz esot Amerikā, žurnālisti rakstīja, ka manu angļu valodu bijis grūti saprast. «Labi, ka zālē sēdēja daudz latviešu un viņiem varēja pārjautāt,» viņi rakstīja. Savukārt kad bijām Francijā ar Pērkonu divos lielos festivālos, viņi mani uzskatīja par savējo. Teica, mana balss atgādinot vienu vecu franču komiķi. Tā nu franču valoda ir mana mīļākā valoda.