Dailes teātra atvadu vārdi Vijai Artmanei (1)

15. oktobrī atvadīsimies no mūsu teātra spožākās zvaigznes Vijas Artmanes. Teātra un kino leģendas. Pielūgtas, mīlētas, apskaustas un aprunātas.  

 

Vēl nesen Vija kopā ar savu studijas biedru Eduardu Pāvulu atskatījās uz Dailes teātrī pavadītajiem gadiem, atceroties savu zvaigžņu stundu izrādē „Romeo un Džuljeta” – viņi bija paši jaunākie ģeniālā angļu dramaturga mīlētāji visā plašajā Padomju Savienībā. Vija tovakar bija tik skaista, klusināti starojoša, tik spēcīga... Pirms nepilna gada Vija bija teātrī, lai sveiktu savu partneri un ģērbtuves biedreni Indru Briķi jubilejā – koncentrējusies, gandarījuma pilna, ka spējusi veikt tālo ceļu no laukiem līdz teātrim. Pēc tam teātri vairs sasniedza tikai ziņas par Vijas slimību...

 

Kad skolā kādā stundā skolēni runājuši par to, par ko kļūs pēc skolas, Vija (tolaik Alīda – Vija ir skatuves vārds) gribējusi sacīt: advokāte, taču kāds zēns pasteidzies priekšā un saucis – aktrise! Drīz Dailes teātris izsludinājis uzņemšanu Dailes teātra II studijā, un Vija tajā iestājusies, vēl būdama skolniece. Pirmās lielās lomas pēc studijas beigšanas - Elīza B. Šova „Pigmalionā”, Ņina N. Ļermontova „Maskarādē”, Džuljeta, Ilze R. Blaumaņa „Pazudušajā dēlā”, Baiba Raiņa „Pūt, vējiņi!”, Jakobīne „Minhauzena precībās”, Nastasja Fiļipovna F. Dostojevska „Idiotā”, Lelde leģendārajā „Spēlēju dancoju” (1956) izrādē – visilgāk spēlētajā Eduarda Smiļģa izrādē, kura 1977. gadā pārnāca uz Dailes teātra jauno namu, un Lelde joprojām bija Vija Artmane, un vēl, un vēl... 

 

Vijas lomu sarakstā ir arī visdažādākās raksturlomas, sākot no Elenas Bezuhovas Ļ. Tolstoja „Karā un mierā” un Evas B. Brehta „Lielkungā Puntilā”, un katra no tām bijusi aktrisei mīļa, izņemot vienu – partijas funkcionāri Frīdu Simsoni E. Štritmatera „Bišu Olē”, jo aktrisei cilvēciski šādi cilvēki bija nepieņemami, taču loma tika nospēlēta lieliski. Šajā pat periodā aktrise nospēlēja savu kaislīgo provinces skaistuli Nadeždu Monahovu M. Gorkija „Barbaros”, Arkadinu A. Čehova „Kaijā”. Tām sekoja Trīne R. Blaumaņa „Trīnes grēkos”, Anglijas karaliene Elizabete F. Bruknera „Elizabetē, Anglijas karalienē”, Rakēna kundze E. Zolā „Terēzā Rakēnā”, Zenta Mauriņa izrādē „Sirdij ir spārni”...

 

Vija tiešām būtu bijusi lieliska advokāte. Viņas asais prāts, mērķtiecība, taisnīguma sajūta, pienākuma apziņa, iejūtība būtu palīdzējušas uzvarēt prāvu prāvas. Vija šīs savas spējas lika lietā, būdama ievēlēta par deputāti. Cik daudz viņas mājās ir pateicības vēstuļu! Citus viņa prata aizstāvēt, tikai sev gan neprasīja neko... Arī Trīs Zvaigžņu ordenis nāca tik vēlu, lai gan nez vai Latvijā ir daudz cilvēku, kas tik daudz būtu devuši Latvijas labā. Arī Valodas likums bez viņas uzstājības diez vai būtu ticis pieņemts tajā vēsturiskajā sēdē.Atcerēsimies un turēsim gaišu Lielās mākslinieces Vijas Artmanes piemiņu! Izsakām visdziļāko līdzjūtību Vijas bērniem Kasparam un Kristiānai, vistuvāko cilvēku aizvadot mūžībā.    

 

/Dailes teātris/

 

Izvadīšana 15.oktobrī Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē Brīvības bulvārī 23 (bijušajā planetārijā).Plkst. 8.00 – Dievišķā liturģija par jaunaizmigušo.No plkst. 9.30 līdz 11.00 – tautas atvadīšanās ar kolēģu goda sardzi.Plkst. 11.00 – apbedīšanas kārta, kuru vadīs Viņa Eminence Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs.Pēc dievkalpojuma - procesija uz Pokrova kapiem.