Mārtiņa Freimaņa, Olgas Rajeckas, Mirdzas Martinsones un Intara Busuļa fanu sagādātie pārsteigumi (0)

Picām piebāzta pastkastīte, milzīgs ceriņkrūms, kas pēc koncerta pasniegts ziedu vietā, uzmācīgi fani – šādus un citus stāstus par slavenību cienītāju uzmanības izrādītājiem ir apkopojis žurnāls „Privātā dzīve".
 
Mūziķis Mārtiņš Freimanis pie neparastām fanu izdarībām esot pieradis – piemēra, kāds asprātis pie viņa dzīvokļa durvīm nolicis spaini ar jēlu gaļu, bet kāds cits kautrīgais labvēlis naktī pielādējis pilnu Mārtiņa pastkastīti ar picām. Biedējošāki ir negatīvi noskaņoties izsekotāji, kas vienkārši dežurē pie Mārtiņa mājām. Taču tie mūziķim patīkot labāk nekā cilvēki, kas meklē iespēju pamācīt, kā viņam vajadzētu dziedāt.

Dziedātāja Olga Rajecka fanu uzmanību baudījusi pārpārēm. Visdedzīgākie fani bijuši padomju laikos. „Pirms 20 gadiem uzstājos Aizputes kultūras namā. Bija pavasaris, un ļoti skaisti ziedēja baltie ceriņi. Pēc pirmās dziesmas zālē ienāca jauns puisis un uzdāvināja man mazu ceriņu pušķīti. Pēc trešās dziesmas viņš nāca atkal – jau ar lielāku ceriņu pušķi. Pēc pirmās daļas beigām puisis ieradās atkal – nu jau ar milzīgu pušķi. Visa zāle jau bija viņu ievērojusi un gaidīja ar sajūsmu. Mana kolēģe Ilona Stepanova jokoja – skaties, ka beigās neienāk ar visu ceriņkrūmu! Otrās daļas beigās viņš tiešām zālē ienesa ceriņkrūmu. Skatītājiem patika. Pēc koncerta puisis pienāca aprunāties. Teica – es viņam tik ļoti patīkot, ka kultūras nama vadībai par to krūmiņu samaksājis. Kaut kā es to ceriņkrūmu arī aizvedu sev līdzi,” žurnālam stāsta Olga.

Aktrise Mirdza Martinsone stāsta, ka viņas talanta mīļotāji bieži atpazīst aktrisi sabiedriskajā transportā. Drosmīgākie autogrāfu lūdzēji tramvajos un trolejbusos esot krievu vīrieši. „Pamanot mani, viņi nāk klāt, stāsta, ka atceras mani no padomju kinofilmu laikiem, un lūdz autogrāfu. Parasti gan viņiem papīra nav pa rokai, tāpēc daži mēdz izlīdzēties, pasniedzot krekla piedurknes manšeti. Uz jautājumu – vai sieva par aprakstīto kreklu nedusmosies, viņi atbild, ka mans autogrāfs tak esot daudz vērtīgāks.”

Mūziķis Intars Busulis atklāj, ka dīvaiņu, kas meklē iespēju pakomunicēt ar viņu netrūkstot. „Ir viens nojūdzies komponists, kurš sevi dēvē par Kapteini. Viņš man regulāri zvana un draud nogalināt par to, ka es it kā esmu atdevis Raimondam Paulam viņa sacerēto dziesmu „Es zinu, kas notiek Latvijā”. Tam nav nekāda loģiska skaidrojuma. Taču es no viņa nebaidos un necenšos nekādā veidā pret viņu cīnīties – vienkārši aprunājos, jo mīlu visus cilvēkus,” atzīst Intars.