LIELĀ INTERVIJA: Kristīna Zaharova - dabas bērns lielpilsētas putekļos (7)

Kafejnīcā, kur esam sarunājušas tikšanos, pirmajā brīdī sīciņajā meitēnā ar gaišo smaidu neatpazīstu šova „Zvaigžņu lietus” uzvarētāju, Īrijas un Latvijas Eirovīzijas fināla atlases otrās vietas ieguvēju Kristīnu Zaharovu. Sarunā viņas dažbrīd naivais atklātums un neviltotība pārsteidz, gaišais skatījums uz dzīvi ir kā saulesstariņš ikdienas nomākto cilvēku masā.

 

Kristīnas pozitīvisms ir lipīgs - jo pēc sarunas ar viņu vēl ilgi gribās ticēt, ka cilvēkos ir daudz labā un dzīve ir skaista....

 

Tevi var salīdzināt ar romantisko varoni, kas no Latvijas mazpilsētas Alūksnes devusies iekarot lielpilsētu...

 

Pagājušajā gadā nolēmu 12. klasi beigt Rīgā, nevis Alūksnē. Tad man bija sajūta, ka esmu nonākusi svešā vidē. Rīgā dzīve ir straujāka, Alūksnē tā ir daudz mierīgāka. Šeit lielpilsētā esmu kā dabas bērns - man gribas domāt, ka cilvēki ir jauki un dzīve skaista, tomēr ir gadījies aplauzties. Savas pārdomas rakstīju draugiem.lv dienasgrāmatā. Rīgā katrs domā tikai par sevi, neredz, kas notiek apkārt. Piemēram, cilvēks uz ielas pakritis, visi iet garām, jo uzskata, ka viņš piedzēries. Bet varbūt viņam tiešām ir slikti! Taču es arī esmu redzējusi, ka garāmgājēji nezināmam cilvēkam palīdz, izsauc ātro palīdzību.

 

Pati ej klāt uz ielas pakritušam cilvēkam?

 

Ja es spētu palīdzēt, ietu… Bet katram ubagam jau tāpat naudu neiedosi. Man patīk piedalīties labdarības pasākumos bērniem ar īpašām vajadzībām, maznodrošinātām ģimenēm. Ceru, ka man izdodas ar dziesmu sasildīt kādu sirdi, radīt sajūtu, ka dzīvē viss būs kārtībā.

 

Vai tagad jau esi iejutusies Rīgas vidē?

 

Šogad Rīgā jūtos kā zivs ūdenī. Dzīvoju gan Rīgā, gan Alūksnē. Rīgā studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadību 1. kursā, dzīvoju studentu kopmītnēs. Tur dzīvo gandrīz tikai ārzemju studenti, maksa ir tikpat liela, kā īrējot istabu. Alūksnē savukārt mācos pie vokālās pedagoģes Sigitas Taivānes jau 10 gadus. Es uzskatu, ka balss ir jāattīsta nemitīgi, tāpat kā sportistam muskuļi. Palīdzu savam draugam Mārim vadīt skaistumkopšanas salonu.

 

Man patīk mainīgs dzīves ritms - nedēļu atpūsties, pēc tam saraut un nedēļas laikā izdarīt ļoti daudz. Uzskatu, ka cilvēks nevar visu laiku tikai skriet un saraut, vajadzīga emocionāla atpūta. Ir jāmāk sadalīt - paveikt neatliekamus darbus, bet lietas, ko var atlikt, - padarīt vēlāk. Man diezgan bieži sanāk atlikt darbus uz pēdējo brīdi, piemēram, ceturtdien sāku mācīties jaunu dziesmu, bet sestdien jau ir jāuzstājas. Neviens netic, ka es to izdarīšu, bet es saņemos un izdaru!

 

 

Esi sev nolikusi augstu mērķi - iekarot Latvijas šovbiznesu?…

 

Mans draugs par mani saka: es parasti lieku sev mērķus, kas ir augstāki nekā tajā brīdī iespējams. Tad nemanot esmu sasniegusi sev nepieciešamo un pat pakāpusies nedaudz augstāk. Pirms gada tas man vēl bija tāls sapnis, ka varētu iepazīties ar ietekmīgiem mūziķiem, piedalīties Zvaigžņu lietū. Piedaloties šovā, es pat necerēju, ka mēs varētu uzvarēt! Par Eirovīziju pat baidījos sapņot.

 

Domāju, katrs cilvēks, katra iepazīšanās mūsu dzīvē nav nejauša. Acīmredzot man laimējās satikt īstos cilvēkus, kas man palīdzēja, ieteica… Pašlaik man ļoti gribās izdot savu albumu, pie tā jau tiek strādāts.

 

Taču es neesmu cilvēks, kas ietu pār līķiem, lai sasniegtu savu mērķi. Neesmu pārliecināta, ka šādā ceļā cilvēks var kļūt laimīgs. Varbūt tikai īsu brīdi… Es pazīstu bagātus cilvēkus, kas dzīvē daudz sasnieguši, bet savā ceļā arī daudz zaudējuši un dvēselē jūtas ļoti vientuļi.

 

Kādas dziesmas būs tavā pirmajā albumā?   

 

Manai būtībai ir tuvs liriskais, tas būs jūtams arī albumā. Taču ne tikai skumjas dziesmas par mīlestību, gribētos arī, lai albumā būtu kāda jautrāka dziesma.

 

Vai esi kādreiz izjutusi mazvērtības sajūtu: ko gan es - meitene no mazpilsētas?

 

Zinu, man ir malēniešu izloksne un nedaudz krievu valodas akcents. Paziņas par to mēdz pajokot. Arī zobi man nav ideāli. Pusaudža gados starp priekšzobiem bija pamatīga sprauga, tā ka varēja dakšiņu cauri izbāzt. Bet cilvēks jau ar to ir atšķirīgs, īpašs, ka viņā viss nav ideāli pareizs.

 

Latvijā reti kurš, panākumus guvis mākslinieks, ir īstens rīdzinieks. Lielākā daļa ir iebraukuši no Latvijas mazpilsētām un izcīnījuši savu vietu zem saules. Cilvēki no Latvijas mazpilsētām ir mērķtiecīgāki. Rīgas bērniem ir daudz vairāk iespēju: aizraujas ar sportu, mūziku, un beigās neko īsti nesasniedz. Es arī pusaudža gados trīs mēnešus mācījos sporta skolā, bet pēc tam izvēlējos par labu mūzikai.

 

Esmu beigusi bērnu mūzikas skolu, spēlēju klavieres un vijoli, tikai tagad īsti novērtēju, ko mūzikas skola man devusi. Mācoties jaunu dziesmu, kad  tā jānolasa pēc notīm, man tas nesagādā problēmas.

 

Vai jau izjūti atpazīstamību sabiedrībā?

 

Ir gadījies, ka cilvēki uz ielas atpazīst, taču ļoti reti. Paziņas gan joko: man drīz vajadzēšot pirkt mašīnu ar tumšiem stikliem. Vairs nevarēšu mierīgi braukt sabiedriskajā transportā. Ikdienas dzīvē es izskatos savādāk nekā uz skatuves. Uz skatuves parasti esmu klasiska stila kleitā. Ikdienā tā ģērbjas tikai filmā “Sekss un lielpilsēta”. Es parasti ikdienā ģērbojos neuzkrītošāk, arī daudz mazāk lietoju kosmētiku.

 

Vai panākumi tev nav sakāpuši galvā?

 

Par to var spriest tikai cilvēki no malas - tuvinieki, draugi. Pats cilvēks to gandrīz nekad nepamana. Domāju, ja mūziķis ir iedomīgs, klausītāji to jūt, zina, ka viņš nav patiess.

 

Zvaigžņu slimību izslimoju jau skolas laikā. Katrā klasē ir savi līderi, arī man bija svarīgi būt līderim. Nesu skolas vārdu ārpus tās, dziedot rajona pasākumos un konkursos. Pusaudža gados tas, dabiski, cēla pašapziņu.

 

 

Kas veido tavu skatuves stilu?

 

Tas netiek mērķtiecīgi, apzināti veidots - kaut ko iesaka mana mamma, draugs, menedžere Patrīcija Kraukle. Mans skatuves stils iziet no manas būtības un tam jābūt ar mani harmonijā. Uz skatuves esmu sievišķīga, gaiša, meitenīga, nedaudz koķeta. Biju ļoti pārsteigta, kad šogad tiku izvirzīta stila balvai. Acīmredzot stils nav tikai apģērbs, bet kā tu sevi tajā pasniedz. Dolce@Gabbana apģērbs vien nepadara cilvēku stilīgu. Katrā ziņā man nav svarīgi, lai apģērbs būtu kāda zīmola, pērku lietas, kas atbilst manai būtībai un gaumei.

 

Mūsdienās vairums jauno dziedātāju uz skatuves nes agresīvu, seksuāli izaicinošu tēlu, piemēram, Ella Eirovīzijā, kaut kas starp policisti un bargo kundzi...

 

Varbūt mūsdienās šāds tēls ir pieprasīts un ceļ popularitāti?

 

Nedomāju, ka Eirovīzijā tas tika darīts dēļ popularitātes. Ellas, Anmary un Candy uzstāšanās bija ļoti drosmīgs eksperiments. Nebija pārliecības, vai sabiedrība to pieņems, sapratīs. Es uzskatu, ka viņām izdevās! Zvaigžņu lietū, uzstājoties kopā ar Nikolā Roldānu, arī ļoti daudz eksperimentējām. Šis šovs tam bija ļoti piemērots.

 

Man arī pašai patīk eksperimenti. Divus gadus man bija vienāds matu griezums. Kādu dienu draugs ierosināja: derētu ko mainīt! Nokrāsoja man matus un priekšā uz pieres nogrieza. Es vienkārši viņam ļāvos, uzticējos, baudīju procesu. Un rezultāts man pašai ļoti patīk.

 

Tu tomēr krietni atšķiries no mūsdienu popsīgajām skatuves dīvām… Vai tev nav padomā kaut ko mainīt - skatuves tēlā vai dziedāšanas manierē, lai vairāk līdzinātos, piemēram, Ellai un Aishai?

 

Katrs skatuves mākslinieks ir atšķirīgs, tāpēc arī interesants. Es tāda esmu vienīgā, tāpat kā Ella un Aisha. Es necenšos pielāgoties kaut kādiem standartiem. Uzskatu: no sevis aizbēgt nevar. Manā skatuves tēlā un dziedāšanas manierē ir kaut kas no vecajiem laikiem - liriskums, bet, galvenais, es uzskatu: mūzikai ir jābūt patiesai. Es noteikti turpināšu attīstīt un papildināt sevi. Turklāt liriskas dziesmas var jau arī būt ātras un dzīvīgas. Ja es tagad sāktu dziedāt roku, tā vairs nebūtu es.

 

Mans mērķis ir ar savu mūziku iedvest cilvēkiem ticību, iedvesmot viņus pārdomām, pozitīvām pārmaiņām.

 

Vai tu būtu ar mieru izraisīt kādu skandālu, lai celtu savu popularitāti, par to rakstītu dzeltenajā presē?

 

Nebūtu gan! Es ilgi domāju, vai piekrist sniegt interviju kopā ar draugu, jo tas ir pārāk personīgi. Abi nolēmām tomēr sniegt interviju, lai nenotiek tā - ja ne ar labu, tad ar sliktu, uzrakstītu kaut ko skandalozu bez mūsu piekrišanas. Man jau arī nav īpaši ko slēpt!

 

Bet kā tad noturēsi sabiedrības uzmanību?

 

Es nenosodu sievietes, kas piesaista uzmanību, izģērbjoties žurnālu vākiem. Man arī ir bijis šāds piedāvājums, bet es atteicos. Gan vēl paspēšu (Smaida). Pagaidām man vēl ir citas iespējas, kā sevi popularizēt – ar savu  darbu, mūziku.

 

Domā, ar to pietiks?

Es zinu, ka pasaule ir nežēlīga. Bet tāpēc pašam nav tādam jākļūst, ne vienmēr tas ir labākais ierocis. Arī fiziski spēcīgākais ne vienmēr izrādās stiprākais. Vajag censties saglabāk sirdī optimismu un gaišumu. Labāk ļaut, lai izsāp, nevis paturēt sevī nīgrumu, dusmas, aizdomas.

 

Vai ar dziedāšanu izdodas sevi nodrošināt?  

 

Jā. Draugs man palīdz, citreiz es viņam. Tas ir labu attiecību pamatā: cilvēki viens otram palīdz un atbalsta.

 

Draugs pieņem no tevis palīdzību?! Vīrieši parasti tam ir pārāk lepni...

 

Tur jau tā lieta, ka viņš nevēlas paņemt... Bet es gribu viņam palīdzēt. Tad es saku: ”Kāpēc tu man liedz prieku tev palīdzēt!?”

 

Ar ko tavs draugs ir īpašs, kāpēc izvēlējies tieši viņu?

 

Man patīk vīrišķīgi vīrieši, kas rūpējas par sevi. Nepatīk saldie puiši, kas stundām pavada pie spoguļa. Mārim patīk klasiskais stils, šajā ziņā viņš arī mani ļoti ietekmējis, devis padomus. Viņš ir ļoti saprotošs, rūpējas par mani. Man ir cilvēks, kam varu uzticēties. Protams, jebkurās attiecībās ir melnie brīži, kad gribas visu spert gaisā!

 

 

Mūsdienās reti kurš tava vecuma jaunietis ir nobriedis tik nopietnām attiecībām…

 

Man tomēr vairs nav 15 gadu!!! Nekad nevari zināt, kādā vecumā 18 vai 30 gados satiksi cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā nopietnās attiecībās.

 

Ar Māri iepazināmies salonā, es strādāju par administratori, viņš - par frizieri. Esam kopā jau divus gadus - domāju, mūsdienās attiecībām tas jau ir daudz... Protams, jaunībā ir jādomā, ko dari, lai nesanāk tā, ka visiem sapņiem pārvelk pāri strīpu. Taču visu nekad nevar paredzēt… Viņš tur augšā zina, ko dara…

 

Kāda ir tava ģimene, vide, no kuras esi nākusi?

 

Esmu no vienkāršas ģimenes, mēs neesam miljonāri, mums arī nav Bentley automašīnas. Tuvinieki un draugs man palīdzēja ar pirmo iemaksu par mācībām. Saprotu, ka ģimenei šajos laikos klājas grūti, tāpēc cenšos ar visu tikt galā pati. Ģimenē visi esam ar māksliniecisku ievirzi: mamma modelē tērpus un skaisti zīmē, māsa mācās mākslas skolā, vecāmamma ir frieziere, bet vectēvs šad tad uzdzied, viņam ļoti labi skan. Man nebija tēva, nekad neesmu viņu redzējusi, jo vecāki izšķīrās, kad man vēl nebija gads. Taču vectēvs man bijis lielisks piemērs, kādam jābūt vīrietim. Četru gadu vecumā viņš mani aiz rokas aizveda pie vokālā pedagoga. Vectēvs ir bijušais armijas cilvēks, oficieris, stingrs, ar savu nostāju. Vectēvam varu teikt paldies par to, kas tagad esmu. Viņš mani iedrošināja, lika sev noticēt. Vectēvs man iemācīja mērķtiecību. Viņš man ierosina idejas un mērķus, kas sākumā liekas neiespējami, piemēram, savulaik ieteica piedalīties konkursā Jaunais vilnis. Protams, es viņam sākumā pretojos: Kā tu kaut ko tādu vispār varēji izdomāt! Pēc tam es apdomāju un nolemju: “kāpēc gan nepamēģināt?” Ģimenē mani neviens bez jēgas neslavē. Tas ir labi, jo man nerodas sajūta, ka varētu atslābt, vairs sevi nepilnveidot.

 

Mamma nav saistīta ar mūziku, bet viņai ir kāda iekšējā sajūta - bieži par manu dziedāšanu pasaka, to pašu, ko mana vokālā pedagoģe, tikai citiem vārdiem. Mammas brālis mani ļoti kritizē - tā viņš uztur manī vēlmi sasniegt vairāk. Arī draugs ne vienmēr saka, ka ir ideāli. Tikai reizēm uzslavē, kad viņam patiešām ir paticis.

 

Kā notika, ka piedalījies Eirovīzijas konkursā Īrijā un Latvijā?

 

Latvijā Eirovīzijas finālam bija izvēlētas gan Laura Reinika, gan Mārtiņa Freimaņa rakstītas dziesmas manā izpildījumā. Bet tad Latvijā Eirovīzijas konkursu draudēja atcelt. Lauris sāka meklēt iespēju, kurā Eiropas valstī varētu iesniegt citvalstu dziesmu, un tā izrādījās Īrija. No 300 dziesmām mūsu dziesma iekļuva labāko sešiniekā! Tad izrādījās, ka Latvijā Eirovīzija tomēr notiks. Nolēmām, ja vajadzēs izvēlēties - jebkurā gadījumā piedalīsimies Īrijas konkursā. Tā bija pirmā reize, kad Latvijas dziesma piedalās Eirovīzijas lielvalsts, par kādu var uzskatīt Īriju, konkursā. Ne brīdi nenožēloju šo soli! Tā man bija jauna pieredze.

 

Ar ko atšķīrās Īrijas Eirovīzija no Latvijas konkursa?

 

Man pilnībā mainījās viedoklis par Eirovīzijas konkursu. Īrijā Eirovīzijas konkurss neizraisa tik lielu ažiotāžu - tas norisa daudz vienkāršāk, uz ļoti nelielas skatuves ar humoru. Mēs bijām vienīgie, kam priekšnesumā bija šovs, pārējie izpildītāji vienkārši nodziedāja savu dziesmu.

 

Īrijā Eirovīzija, galvenokārt, ir komponistu konkurss, tā tas bijis jau vēsturiski, dziedātājam ir otrā loma. Konkursa laikā intervē komponistus. Latvijā ir pavisam savādāk - tikai retais zina, kurš sarakstījis Intara Busuļa dziesmu Sastrēgums!?

 

Divās valstīs Eirovīzijas konkursā ieguvi otro vietu, nevis pirmo... Vai tā nebija divkārša vilšanās?

 

Nemaz nejutu vilšanos. Ko vēl labāku es varētu vēlēties? Tikai uzvaru! Taču arī tai ir sava garoza, atbildība. Tagad man vēl ir uz ko tiekties.

 

Pēc Latvijas Eirovīzijas konkursa klīda baumas - ja Intars Busulis būtu dziedājis krievu valodā, kā tas būs fināla konkursā Maskavā, uzvarējusi būtu Kristīnas Zaharovas un Annijas Putniņas izpildītā dziesma “Angel of mine”.

 

Tiešām klīda šādas baumas? Iespējams, mēs varējām uzvarēt. Taču dzīvē lietas notiek tā, kā tām jānotiek. Bieži vien neatkarīgi no mums. Cepuri nost Busuļa priekšā! Viņš ir profesionālis. Tā bija Intara izvēle, kādā valodā dziedāt. Neuzskatu, ka dziesma kļūst sliktāka vai labāka, ja to dzied citā valodā.

 

Uzstājoties Eirovīzijā, biji satraukusies?

 

Dziedot Īrijā, biju ļoti uztraukusies. Likās, ka tūlīt noģībšu… Domāju : Ak, dievs, kur esmu iekūlusies!!! Man pat pie zobārsta nav tik ļoti bail… Taču pēc iegūtās otrās vietas gandarījums bija neizsakāms. Atzīšos, Īrijā gandarījums bija pat lielāks, nekā iegūstot otro vietu Latvijas konkursā. Īrijā otro vietu piešķīra par dziesmu, nevis zināmiem cilvēkiem, tur mūs neviens nepazina.

 

Vai nebaidījies, ka Latvijā tev pārmetīs nodevību par šādu soli?

 

Interneta komentāros pārmeta gan. Es zinu, ka nevajag lasīt interneta komentārus, bet reizēm tomēr palasu. Taču es domāju: vairums cilvēku mūs atbalstīja un saprata, jo mēs nesām Latvijas vārdu Īrijā.

 

Drīzumā tev dzīvē gaidāms vēl viens svarīgs notikums…

 

Jā, 27. maijā man paliks 20 gadu. Vairs ne 19, ne 18..., ieiešu trešajā gadu desmitā. Neticami! Tāpat kā neticēju, ka nokārtošu autovadītāja tiesības. Man ir sajūta, ka dzīvē sākas jauns posms, atveras kādas durvis. Parasti svinības iepriekš neplānoju, viss tiek organizēts spontāni. Droši vien dzimšanas dienu svinēšu pie dabas, ar šašlikiem, kopā ar tuviem cilvēkiem.