ARHĪVA PERSONĪBA: Māris Rudzītis (1)

Talantīgs sava amata meistars, latviešu kinomākslas celmlauzis, kinoteorijas aizsācējs, spilgti pretrunīga personība mākslā un dzīvē – Māris Rudzītis.

 

Māris Rudzītis (1932 – 1973)

 

Režisors Jānis Streičs reiz atzina: „Tā ir liela pārdrošība – mēģināt uzburt viņa portretu, viņa personības suģestējošo spēku, kas pievilka, atbaidīja, lika apbrīnot un lādēt, mīlēt un nīst.” Šāda veida vārdus nākas dzirdēt visnotaļ bieži tādu cilvēku virzienā, kuri savu dzīvi dzīvoja neordināri, visu varavīkšņu krāsās izkrāsotu, līdz galējībām galēju. Tad nu pamēģināsim balti paburties un ieraudzīt pirmo latviešu profesionālo kinooperatoru caur tekstu, citātiem un nedaudz atmiņu lāsēm.

 

Agri sasniedzot profesionālo briedumu, kā arī izskolojies Maskavā, Māris kļuva par autoritāti daudziem. „Viņa pārliecība par latviešu kinomākslas sūtību un nākotni bija aktīva, prasīga un nesatricināma. Māris Rudzītis bija augstu ideālu un kvēla idejiskuma cilvēks, viņš nīda provinciālismu un vienaldzīgu amatnieciskumu kinomākslā, pamatoti uzskatīdams, ka idejiski un mākslinieciski augstvērtīgas filmas nevar radīt cilvēki, kuri savā profesijā nav bruņoti ar plašām zināšanām, dziļu un nopietnu mūsdienu dzīves izpratni, atbildību par sava darba rezultātu. Cilvēciskā un profesionālā maksimālisma dēļ Māris Rudzītis iemantoja ne tikai draugus.”

 

Grāmata, kura iegūlusi plauktā un neba aiz saimnieka slinkuma pārklājusies ar vieglu putekļu kārtu, par Māri stāsta: „Četrdesmit dzīves gados Māris Rudzītis uzdevis ne vienu mīklu vien, atsevišķas viņa biogrāfijas lappuses apaugušas ar leģendām, tāpēc svarīgi, lai katrs no mums gūtu tuvāku priekšstatu par cilvēku, kuram kino bija ne tikai darbs un profesija, bet arī mākslinieka aicinājums un dzīves uzdevums”.

 

Par vienu leģendāru Māra izgājienu stāsta J. Streičs: „Šis cilvēks varēja pieiet, paspiest roku un, cieši acīs skatoties, pateikt tik iznīcinošu patiesību, kurā drosme un atklātība jau robežojās ar nekaunību. Daudzus gadus vēlāk, kad bijām kļuvuši draugi, kādā rītā studijas kafejnīcā gaidījām savu kārtu. Mums priekšā stāvošais jauneklis sveicināja Māri.

 

- Sveiki, sveiki! – Rudzītis nopietni atsaucās.

– Jūs esat tas inženieris N?

- Jā, - puisis, glaimots par uzmanību, atbildēja.

- Es vakar redzēju jūsu rasējumus, - Māris lietišķi turpināja, - nezinu, kā šī meiča (viņš norādīja uz jaunekļa draudzeni, kura stāvēja mums blakus) ir apmierināta ar jums mīlas mākslā. Bet, ja tā ir tādā līmenī kā jūsu rasējumi, tad es jūtu viņai līdzi.

 

Es jutos kā ar ūdeni apliets. Inženiera sajūta nav jāatstāsta, bet Rudzītis vienā mierā pagriezās pret mani un turpināja pārtraukto sarunu.

 

Es redzēju, es jutu šo indi jau pašā mūsu pazīšanās sākumā. Baidījos no tās, un tajā pašā laikā mani pievilka šī neaprēķināmā un spēcīgā personība.”

 

Kādā citā reizē Māris ticis iepazīstināts ar kādu rakstnieku.

 

– Ļoti priecājos, esmu par jums daudz laba dzirdējis, - tas teicis, spiežot Mārim roku.

– Ļoti žēl, ka par jums to nevaru teikt, - Māris atbildējis.”

 

Iespējams, ja mēs visi atrastos vienā telpā plecu pie pleca, mēs ieklausītos Mārī pašā, ja vien viņš nemētātos ar savām dzēlībām, bet atklātu sevi caur tekstiem. Māris, students būdams, sāk: „Vai var radīt interesi stāsts par būtni, kam ļoti salst slapjās, neiedomājami cauros zābakos ietērptās kājas, kam ļoti gribas ēst sausu rupjmaizi, kam vienīgais tuvais cilvēks – māte tūkstoš kilometru tālumā cīnās par dzīvību, kam nesen mīlētais cilvēks iesmējis sejā dumju, tukšu smieklu, bet kas stūrgalvīgi pagriežas pret vēju, jautā sev: „Vai tu esi cilvēks?” – un, skaļi atbildējis: „Pie velna, jā!” – sabāž rokas vēl dziļāk kabatā un soļo uz savu iesnigušo mājvietu?

 

„Kas tu tāds esi?” – Bez piecām minūtēm kinooperators ar labām izredzēm nākotnē, samērā apdāvināts, enerģisks, dzīvi un skaistumu mīlošs. Tjā... Neglīts un kašķīgs... Pārāk ķeburains un paštaisns... Es esmu ciets cilvēks. Es nemīlu celt kāršu namiņus, ļoti labi zinādams, cik viegli tie sakrīt pie mazākās pūsmas.

 

Es – tā ir pilnīgi nenokārtota dzīve un ēzeliska ietiepība veidot dzīvi pēc sava prāta. „Gudri” cilvēki to sauc par sienā skriešanu.

 

Zēns nebija talants, viņš bija pavisam vienkāršs zēns – pārāk tipisks students ar vienu bikšu pāri, un nekad viņš nebija domājis, ka tam kāda nozīme.

 

Tāds ļauns un patmīlīgs ir Rudzītis. Kā ķirmis – mūžam neapmierināts un īgns – viņš grauž visu savu apkārtni. Ar tādiem ļaudis nemēdz laimīgi būt... Neesmu labs cilvēks. Un es nezinu, vai labums man vēl ir rodams, kaut vajag tā kā gaisa.”

 

Jāatzīst, ka Māris šķiet diezgan, lai neteiktu – pārlieku, paškritisks un nevar viņam piedēvēt narcisisma iezīmes. Arī egoists viņš nebija, jo „Māra ideāls bija draugi, kuri pastāvīgi cenšas celt cits citu. Šādām cilvēku attiecībām, pēc viņa domām, vajadzēja kļūt dzīvē par galveno motīvu un kompasu. It kā ciets un stiprs – viņš jutās vājš, kad bija viens. Visu savu dzīvi, tāpat kā izslāpušais meklē skaidra ūdens malku, viņš meklēja draugu – savu otru „es”, tuvāko biedru darbā un visās dzīves gaitās. Otru cilvēku, kurš ticētu viņa mērķiem, viņa patiesībai... Un mīlestības viņš alka. Mīlestības kā augstākās draudzības, kā dzīves skaistākā dāvinājuma. Viņam bija vajadzīga sieviete – draugs, kuru var cienīt kā cilvēku, kura, tāpat kā viņš, tiecas pilnveidoties un neraugās uz vīrieti no lejas augšup. Sieviete – balsts un zvaigzne. Viņam bija vajadzīgas attiecības, kas stāv ārpus vienkāršas aizraušanās vai viendienas mīlestības robežām. Un divas reizes dzīve tādu dāvinājumu viņam sniedza. Māra jūtas bija stipras un noturīgas. Visa viņa būtne sacēlās pret banālo patiesību, ka laiks tās nodeldē. Cilvēka jūtu pastāvība ir kā apakšzemes straume – ne katrā zemes vietā tā atrodama. Strauteļi, avoteļi – tie bieži gadās ceļā. Mārī plūda šī apakšzemes straume, un viņš gāja pa dzīvi, meklēdams otru cilvēku, kurā arī tā plūstu – neredzama un spēcīga. Viņā bija tik daudz dziļi slēptas mīlas, un bez pretmīlas viņš tapa vājš un lieks.”

 

Vienā mīlas uzplaukšanas brīdī Mārim tapa dzejolis:

 

Skati mums pirmoreiz sastapās

sprīdi virs rasola bļodas, un

brīdi pēc tam

jau es lūkojos

Tevī par ciešu:

laikam tā

lielais ceļotājs

Kolumbs bij ievēries

neskaidrā krastā.

 

Aicinu veikt eksperimentu, cik daudz varam nojaust par Māri pa teikumam vien liekot kopā un varbūt pat starp rindiņām lasot.

 

- Māra stiprajās rokās, trauslajā augumā un bālajā sejā burzguļoja darītgriba, pienākums, puiciski pasvītrota nopietnība. Acīs un valodā sprēgāja dzēlīga asprātība, zināšanas, pašapziņa. [R. Kalniņš.]

- Māris bija ne tikai ass, nepielūdzams un sarkastisks, viņš atvērās arī negaidītā rūpestā par otra cilvēka likteni. [R. Kalniņš.]

- Tiesa, Mārim patika pasēdēt restorānā vai bāra trokšņainībā, labi un garšīgi paēst, izjust vēsa degvīna sūrumu vai aromātiska konjaka reibumu. Tiesa, viņš arī dzēra, ālējās, bija raupjš un nesavaldīgs. Taču nebija tieksmes pēc bohēmas, izlaidīgas dzīves. Saasinātu jūtīgumu, vieglievainojamību, nepārtrauktu nemieru un ilgas pēc cilvēciskā siltuma viņš slēpa zem šaustīgas ironijas, bravūras. [R. Kalniņš.]

- Labestīgs un vērīgs Māris bija pret krietniem darba darītājiem. Viņš nepazina bijāšanu pret rangiem, tituliem, viņa acīs cilvēka vērtību noteica tā attieksme pret darbu. Ar vienādu cieņu viņš runāja kā ar Tautas mākslinieku, tā ar šoferi, amatnieku, elektriķi, ģērbēju, ja tie katrs labi veica savu darāmo. [J. Streičs.]

- Māris nekad nav pārkāpis doto vārdu. (Šis spriedums par viņu ierakstīts jau vidusskolas beigšanas raksturojumā).

- Kinomīlestība Mārī bija ieprogrammēta jau pirms dzimšanas.

- Māra tēvs Kārlis bija kinomehāniķis kinoteātrī „Radio” Rīgā;

 

Māra māte Emma vietu ierādītāja turpat. Tēvs no ģimenes aizgāja un devās uz Lietuvu, pēc tam tika līdz ASV. Bet Māris tai pat laikā dzīvoja ar ilgām pēc tēva un veica mājas ikdienas pienākumus. Māte vienmēr sūdzējās par slikto veselību. Dēlā māte redzēja sava mūža gaišāko un lielāko cerību piepildījumu, šajā ziņā viņai nebija jāviļas. „Pieredzētās sāpes un posts, patstāvība un atbildība par ģimeni lika viņam justies daudz vecākam par saviem gadiem, daudz stiprākam par savu trausli puicisko ārieni.”

 

- Māris nekad nerakstīja ar lodīšu pildāmzīmuli. Viņš iegādājās Pārkera pildspalvu ar zelta spalvu un zaļu tinti. Vēlāk tintes krāsa mainījās – zila, melna. Režisora scenārijs filmai „Ilze” uzrakstīts zaļās tintes periodā. [R. Kalniņš.]

- Māris bija izcils operators, un tādi kā viņš seko aktiera psihofiziskajai darbībai kadrā un ar viņiem vien zināmiem līdzekļiem var izcelt vajadzīgo vai arī novērst nepatiesību. [J. Streičs.]

- Kad viņš „ar kaulainu aci” paskatījās uz mani pāri kamerai vai stāvēja un drūmi klusēja, bija skaidrs – kaut kas nav labi. Dažreiz viņš diezgan skaļi pa visu paviljonu nobļāva: „Ko tu tur āksties?” (Viņam bija ārkārtīgi skaļa balss, megafonu uzņemšanas laukumā nevajadzēja.) Taču, ja man Māris pēc uzņemta kadra, pie kameras stāvēdams, parādīja īkšķi uz augšu, režisors varēja teikt, ko grib, es zināju – viss kārtībā,” – atceras aktieris Voldemārs Zandbergs.

- Māra Rudzīša īsās dzīves pēdējie desmit gadi bija lielu pārbaudījumu un saspringta darba gadi. Viņš strādāja ar maksimālu slodzi: skatītāji varēja spriest par filmas „Cīruļi atlaižas pirmie” varoņu ētiskajām saknēm; man viņš iedeva kinostāstu par izcila sportista rakstura rūdīšanos; attēla kultūra iedzirkstījās „Vālodzītē”. Arī tajās reizēs, kad viņa ieceres un ierosinājumi tika netaktiski noraidīti, Māris nežēlojās, nespēlēja nesaprastu mocekli, bet sakopoja visus spēkus, saglabāja saltu mieru, pašcieņu un lepnumu. [R. Kalniņš.]

 

Māris mēdza veikt dažādus ideju uzmetumus, pierakstīt domugraudus, ko pats dēvēja par domu ķirsīšiem.

 

- Viņš bija kā ragavu sliece – pamazām dila, bet vienmēr palika spožs. Atmiņas, kas dažreiz sagrābj dvēseli tik cieši, ka jākliedz; mierinājums tad ir jāmeklē darbā, neatlaidīgā darbā... [06.12.53.]

- Dzīve gāza virsū kalnu, veselu milzīgu darba kalnu, bet viņš satvēra to prasmīgās rokās un uzvēla plecos; mazliet sagrīļojās kājas, bet tad viņš stāvēja atkal stingri un spēra soli tālāk... [10. 1954.]

- Nekad nevajag lielo un skaisto dzīvē novirzīt sīkumā. Kuģim seklumā nav peldēšanas; uz ikdienības lipīgā sēkļa tas paliek guļam tā, ka pat vētra to nespēj kustināt.

- Dzīve ir liela un sarežģīta. Aiz milzīga daudzuma dažādu sīkumu jāuztver tās būtība un jāredz progress, kā dēļ vērts sisties un dzīvot.

- Nemēģini nekad līdzināties kādam, lai cik viņš būtu liels vai labs! Cilvēka vērtība ir tā pirmreizībā, tajā individualitātē, kas ļauj nosaukt viņu īpašvārdā un kas dod viņam tiesību ieņemt pilntiesīgu vietu sabiedrībā.

- Svarīgs ir nevis cilvēku draudzības konkrētais rezultāts, bet gan tas, cik bagātāku viņi darījuši viens otru.

- Kad lemesis uzplēš dvēseles velēnu, daudz sīku tārpiņu paliek rakājamies svaigajā plēsumā.

- Man daudzreiz ir smagi. Tas ir tad, kad redzu, ka man trūkst meistarības vai izturības. Tas ir arī tad, kad man nav iespējas pierādīt, ko varu. Sakrājies ir daudz, es alkstu darboties...

 

Arī savās runās, ar kurām Māris uzstājās PSRS Kinematogrāfistu savienības sēdēs viņš bija atklāts.

 

- Ja man jautātu, kas man dzīvē ir pats dārgākais. Vai ir tādas minūtes, kad domas iemirdzas, apgaismojot ceļu kādam laikam uz priekšu. Tad es atbildētu: jā. Tie ir radošās iedvesmas brīži pirms kārtējā darba un šā darba laikā. Lai cik savādi, tās man ir pašas gaišākās minūtes. Darbu nobeidzot, vienmēr izjūtu vilšanos, neapmierinātību. Tu apjaut starpību, kāda pastāv starp ieceri un tās realizāciju. Tu jūti, ka esi pārāk jauns, maz proti un maz zini. Bet iedvesmas brīdis ir tas, kas man ir ļoti dārgs. Iedvesma neatnāk no ārpuses, tā acīmredzot dzimst tajā brīdī, kad tu ar visām iekšām esi izjutis ieceri. [19. 02. 1965., Rīgā]

- Manuprāt, pats interesantākais šodienas cilvēkā – tajā cilvēkā, kuru es gribētu izzināt, - ir viņa stimuli darbībai. Viņa tieksmju būtība un avoti. Pasaule ir sarežģīta, cilvēks dzīvo, lai to pārveidotu un – ak vai! – vēl vairāk sarežģītu. Mēs sakām – jaunais cilvēks, jaunās iezīmes viņā. Tad kādas ir šīs iezīmes? Tieši mums, māksliniekiem, ir jādod atbilde uz šo jautājumu. [23.-26. 11. 1965., Maskavā]

- Spēju radoši degt nosaka divi faktori. Pirmkārt, radošais potenciāls, t.i., zināšanas, prasme, ja gribat – talants, un, otrkārt, mākslinieka personiskā atbildība. Viņa vēlēšanās strādāt ar pilnu atdevi. [01. 11. 1960., Rīgā]

 

„Vai Tu domā, ka vienmēr būs kaut kur jāskrien, jābrauc, jāsteidzas? Man ir tāda sajūta, ka ne... , man liekas, ka man dzīvē vēl ļoti daudz kam būs laiks. Nedrīkst pieļaut, lai tā aizsteidzas ātri, lai tā steidzina cilvēkus. Jo – cikreiz tad viņš dzīvo, tas ļautiņš? Vienreiz, man šķiet.” [No vēstules B. Rudzītei, 27. 10. 1964., Rīgā]

 

„To es Tev gribēju pastāstīt par sevi – redzi, cik maz man ko teikt: viena lappuse, ja savelk kopā. Un tomēr tā lappuse ir viens cilvēks. Tas pārāk vispārīgi? Bet tā ir būtība.”

Māris Rudzītis

 

Izmantotie materiāli:

„Kinooperators Māris Rudzītis”: [Rakstu krāj.] Sast. S. Līce; Priekšv. sarakst. M. Zvirbulis. – R., „Liesma”, 1983.