ARHĪVA PERSONĪBA: Eduards Pāvuls (0)

Jaunībā veikls dejotājs, izteikts mājas cilvēks, vienmīlis, aktieris pret paša gribu, caurumcauri savas zemes patriots, vienkāršs un dabisks cilvēks.

 

Eduards Pāvuls (1929.07.07. – 2006.14.07.)

 

E. Pāvula vecāki viens otru sastapa kara laikā. Eduarda mātei Annai, pēc tautības krievietei, latvieši nav bijuši pa prātam. Tomēr optimistiskais, kustīgais Kārlis Pāvuls kaut kādā veidā atkausēja viņas sirdi. Eduarda tēvs strādāja melnās miesās, jo tiecās pēc labākas dzīves. Gāja zvejā, bet kā jau allaž tas gadās - jūra mēdz pievilt. Tēvs strādāja arī par ugunsdzēsēju. Asaras uz Annas vaigiem nožāvēt bija grūti, viņa ilgojās pēc savējiem. „Mīkstā sirds un asaras Eidim no viņas.” Harijs Liepiņš, studiju gados biežs viesis Pāvulu mājās, Eduarda māti salīdzina ar Ibsena Ozi – „baras un mīļo, smejas un raud”. Par bērnību Pāvuls nevēlējās daudz spriedelēt. „Smaga un pelēka tā guļ manī dziļi nogrimusi”, - tā pats Pāvuls.

 

Tēva attieksme pret ģimeni un darbu veidoja arī Eduarda dzīves uztveri. „Eduardam māju izjūta ir gluži vai neaptverama. „Nekur nav tik labi kā mājās...” Eduards bieži dungo šo Raimonda Paula dziesmu, un tās vārdi ir kā radīti viņam. Eduardam nekad nav gribējies doties prom no mājām, jo tā ir viņa drošības un mīlestības sala.” Ja tas bija iespējams, filmēšanās laukumā Pāvulam vienmēr klāt bija dzīves draudzene Lilija – viņa mūža mīlestība. „Tā vajadzēja piestrādāt, lai iekarotu savu meiteni visam mūžam! Ar spītību, ar pāvulisko nepiekāpību. Vellos, vai tad nevar! Viņš bija ļoti iemīlējies. Arī studijā bija brīnišķīgas meitenes, bet Lilija viņa dzīvē ienāca uz mūžu. Viņš ir vienmīlis.” Eduards sniedza savai Lilijai uzticību, viņš visu dzīvi turēja prātā savas mammas sacīto: „Kad apprecēsies un tev būs bērni, tev nebūs tiesību viņus pamest”. Aktrise Helga Dancberga, Pāvulu kaimiņiene, stingri noteica: „Kaut jel katram lielam aktierim būtu tāda sieva kā Lilija! Ja Eduardam nebūtu Lilijas, viņam klātos baigi grūti. Nē, tad Eduarda vispār nebūtu.”

 

Teātrī Pāvuls nonāca nejauši. Tas ir no tiem stāstiem, kad aiziet līdzi draugam, bet pats tiec uzņemts. Pāvuls atceras: „Es tiešām nevaru pateikt, kas man bija uznācis. Bez jebkādas sasapņošanās, bez augšupvērsta skatiena un nopūtām. Fiksa ideja!” Lilija Dzene grāmatas „Aktieris pret savu gribu” ievadā uzbur fantastisku stāstu par to kā debesīs Pidriķis sajaucis likteņa izlikto pasjansu un tā nu pasaulē nāk aktieris, kurš tikpat labi varētu būt zvejnieks vai mežsargs. Kaut kur mežā sēž mežsargs, kurš sevī jūt bojā aizgājušu aktieri. Bet Pāvula sastrādātās un raupjās rokas liecina, ka nav viņš nekāds pilsētas švīts – aktierītis, bet gan strādnieku kārtas pārstāvis . „Pāvuls nav no tiem aktieriem, kas skatuves vai kino lomu pārnes uz savu ikdienu. Ne viņš to grib, ne ilgojas. Pāvuls pat vairās no iespējas, ka tēls, kuru viņš mēģina sevī iedzīvināt, varētu viņu jelkādā veidā pārņemt. Viņš prot atšķirt skatuvi no ikdienas.”

 

E. Pāvula līdzgājēji pamanījuši, ka Pāvulam diezgan bieži ir bijusi nevēlēšanās rādīties starmešu gaismā, bet pēdējā brīdī viņa spēki tiek sakoncentrēti un viņš to izdara. Un tomēr, „Pāvuls, pie kārtīga darba radis, nekad nav spējis saprast, kā var filmā vai teātra izrādē spēlēt kaut ko tādu, ko tu pats neproti un neizjūti”. Ar Eduarda Pāvula lielo lomu - Romeo, saistās kāda interesanta leģenda ar kriminālu pieskaņu. Izrādās, ka nekad agrāk tik intensīvi nebija zagtas aktieru ģīmetnes no teātra foajē kā tas notika ar Pāvula fotogrāfiju. Kā bilde tika pielikta, tā to jau kāds, drīzāk gan kāda, pamanījās iebāzt sev azotē. Tas Pāvulam galvu nesagrozīja, viņam bija sava nostāja - „Es nemīlu teātri. To nemaz nevajag mīlēt. Jāmīl ir sievietes, bērni, dzīvā radība. Teātrī ir jāstrādā.” Tomēr „Romeo un Džuljetas” viesizrādēs Maskavā priekškars vērts sešpadsmit reizes un zālē sēdošie vienojušies skanīgā – „Павул! Павул!”.

 

Tā kā Pāvuls nemēdza virspusēji strādāt, bet iejūdzās darbā kā zirgs, tas atstāja nospiedumus viņa veselībā. Pēc smaga darba perioda un pilnīgas sevis iztukšošanas Pāvulu nogādāja slimnīcā, viņam piešķīra invaliditātes grupu. Man personīgi šķita pieminēšanas vērts tas, ka atnākot no slimošanas atpakaļ uz teātri, viņam kadru daļā strādājošā dāma prasījusi: „Sakiet, biedri Pāvul, vai teātrim kropļi ir vajadzīgi?” Pat mūsdienu vājprāta attieksmes oreolā tas liekas pārāk... zemiski.

 

Vēlāk daudzi Pāvula biedri viņam it kā draudzīgi pārmeta to, ka Eidis nav pārvarējis šo aizvainojumu un atgriezies teātrī, bet „neviens viņu neaizstāvēja. Neviens! Bet varēja taču kāds iestāties par viņu, un tad viss varbūt būtu iegrozījies pavisam citādi”. Cilvēkam ar dvēseli taču sāp un dažreiz nevietā ir šis nolīdzinošais „piedod un tev taps piedots”, Pāvuļeidis nebija tendēts uz sarežģītu situāciju risināšanu, viņš pagriezās un aizgāja. Vēl pirms aiziešanas no teātra viņš atceras kā no teātra tika atbrīvots Smiļģis un arī direktors J. Palkavnieks. Eduards atceras, ka viņš tāpat kā citi ierāvis galvu plecos un nav teicis ne vārda. Eduards uzskata, ka to lāstu, kas uzlikts teātrim Smiļģi - tēvu no mājām izdzenot nevar izpirkt dziedot „Kavalieru maršu” un skaisti runājot pie viņa kapa. E. Pāvuls divdesmit gadus pēc šķiršanās no Smiļģa: „ Ja nebūtu Smiļģa, nebūtu arī aktiera Pāvula. Un daudzu citu Dailes aktieru, kuri šodien pazīstami gan teātrī, gan kino. Jebkura mana kinoloma ir izaugusi no teātra, no Smiļģa skolas.”

 

Kristīnes Matīsas rakstā kā naglai uz galvas lasāms: ”Eduardam Pāvulam nav tāda sava, tikai viena režisora, kurš tad nu vienīgais būtu varējis atraisīt viņa talantu. Nē, Pāvuls nāca ar savu es, un režisora uzdevums bija tikai ieraudzīt viņu konkrētā lomā, pārējo aktieris izdarīja pats. Pa izcilai lomai Eduards Pāvuls ir nospēlējis gandrīz pie katra latviešu kinorežisora, turklāt gan teātrī, gan kino viņa spēks ir dažādībā. Pāvuls nebija visu mūžu liktenīgais vīrietis, kā Gunārs Cilinskis, viņa amplitūda ir ārkārtīgi plaša – no sušķīgi nekrietnā Sutkas pie Leonīda Leimaņa (Purva bridējs, 1966) līdz laikmeta dzirnavās ierautajam godavīram Ozolam pie Aloiza Brenča (Ilgais ceļš kāpās, 1981); no baskājainā izēdāja Ērmanīša pie Aleksandra Leimaņa (Vella kalpi, 1970) līdz elegantajam viltniekam Ceplim pie Rolanda Kalniņa (Ceplis, 1972); no smieklīgi ziņkārīgā mopēdjātnieka Sietiņa pie Ērika Lāča (Dāvana vientuļai sievietei, 1973) līdz simboliskajam Oskaram pie Vara Krūmiņa (Zvejnieka dēls, 1957), kurš nāca tik grūti un negribīgi, ar milzīgu pierunāšanu. Un vēl taču bija leģionārs Ričards (Akmens un šķembas, 1966), vēl bija inteliģentais Kurmja kungs (Pie bagātās kundzes, 1969), zvejas vīrs Grīntāls pie Gunāra Pieša (Nāves ēnā, 1971), vēl arī krietnais saimnieks Pētertāle Gunāra Cilinska nepietiekami novērtētajā filmā „Bailes” (1986) – togad daudzi runāja, ka Lielā Kristapa balvu labākajam aktierim būtu pelnījis tieši Pāvuls.”

 

Gunārs Cilinskis toreiz teica: „Eduarda Pāvula tēlotais Pētertāle, manuprāt, ir aktiera meistardarbs, kurā viņš pārspēja pats sevi. Tādēļ man ļoti sāpēja, ka Eida darbs netika pienācīgi novērtēts, ka viņš nesaņēma „Kristapu”. Atzīstos, bija daudz tādu brīžu, kad, stāvēdams aiz kameras, es sekoju Eidim ar bezgalīgu apbrīnu. Man pat aizžņaudzās kakls un acīs sariesās asaras. Man, kurš ilgus gadus bijis aktieris un kaut ko saprot šajā profesijā. Eidis šo lomu netvēra vienīgi kā vēsturiski patiesu literāru tēlu, viņš to izsāpēja dziļi sevī. Un tas, lūk, satricināja.”

 

Ārpus teātra, Eduardu Pāvulu varēja vērot filmās – „režisora Vara Braslas garā dokumentālā sarunā „Kā tev klājas, Eidi?” (1996), liela loma Ulda Pūcīša televīzijas filmā „Izpostītā ligzda” (1998), krietnais zemnieks Jāzeps Poškus Aigara Graubas filmā „Baiga vasara” (2000). Un Jāņa Streiča pēdējā dāvana Eduardam Pāvulam – „Vecās pagastmājas mistērijas” (2000), kur aktieris atkal nospēlēja savu plašo iespēju amplitūdu – no sušķīga vecā čekista līdz tautas mīlētai zvaigznei baltā uzvalkā”, lai gan pats atzina, ka īsti nesaprata, ko tur spēlē. Atkalredzēšanās prieku Pāvuls saviem cienītājiem sagādāja koncertējot vienotā tandēmā ar E. Veidemani un A. Brīzi. Dziļi personiski uzrakstītajā grāmatā „Latvietis vējā” E. Veidemane saistoši stāsta par šiem izbraucieniem uz Latvijas pilsētām un pilsētelēm. Par piedzīvojumiem un atziņām.

 

Eduards nevarēja bez cilvēkiem, viņš skatītāju uztvēra kā partneri, viņam bija nepieciešams redzēt un kontaktēties ar savu partneri. Arī skatītājiem Pāvuls bija nepieciešams, to pierāda tautas mīlestība, kuru nevar iekarot ar ārišķību. To var apmānīt, apstulbināt, bet ne iekarot. Pāvulam bija skatītāju mīlestība, bez noteikumiem.

 

Līdzgājēji paspilgtina Eduarda portretu

 

Lilija Dzene, teātra zinātniece: „Patiesums, dabiskums, organika Pāvulam bija daudzkārt augstākā pakāpē nekā citiem. Tagad māksla kļūst elitāra, bet viņš bija aktieris demokrāts. Tādu arī vairs nav".

 

Mudīte Šneidere, aktrise: „Eduards Pāvuls bija atvērtās sirds aktieris. Viņš nespēja aizslēgt savu sirdi nevienai lomai arī pēc izrādes. Vienmēr strādāja tā, ka gribējās no teātra bēgt, jo zināja, ka viņā turpināsies tie procesi, ko loma prasa. Arī pēdējo gadu kaites, kas Eduardam piemetās, bija tāpēc, ka viņš nespēja savu likteni šķirt no tēvzemes likteņa. Kā klājās Latvijai, tā klājās Eduardam Pāvulam.”

 

Dainis Īvāns, publicists: „Ar Eidi mēs daudz kontaktējāmies grāmatas „Eida pirtiņā” tapšanas laikā. Viņš bija cilvēks, kuru ļoti uztrauca apkārt notiekošais, un viņš arī savu sašutumu centās izrādīt. Tagad visspilgtāk atceros, kā mēs sēdējām viņa virtuvē un runājāmies. Viņš bieži vien, paužot sašutumu par kādu tematu, mēdza uzsist dūri uz galda vai pacelt balss toni. Runājot viņš vienmēr bija aktieris. Ne tikai uz skatuves, bet arī ikdienā un ģimenē."

 

Juris Strenga, aktieris: „Vesela laikmeta ģēnijs."

 

Artūrs Skrastiņš, aktieris: „Pusotru nedēļu pirms nāves apciemoju Pāvulu Vaivaros un sapratu – teātris viņā ir šūnu līmenī, un tur neko nevarēja darīt. Sarunās viņš pie tā arvien atgriezās, un tieši to vajadzēja ārstēt. Tikai – nezinu, kā. Teātris ir tas, kas sadedzina. Kad Pāvuls vairs nebija teātrī, viņš izvēlējās partnerus dzīvē, ar ko spēlēt. Vai tas bija suns, vai malkas pagale, ar ko runāt. Allaž, kad viņu satiku, Pāvuls bija emocionāli uzvilktā, uz skatuves iet gatava aktiera stāvoklī.”

 

Jānis Streičs, režisors: „Atceros, kad Eidis jau bija uz pjedestāla, es ienācu mākslā. Man bija tā retā laime redzēt vienīgo izrādi Pāvula mūžā, kad viņš spēlēja Šveiku. Nebiju iedomājies, ka varoni varētu izvēlēties nevis tādu, kas līdzīgs zīmētajam Šveikam, bet, ka Šveiks ir pats Eidis. Tas bija fantastiski, bet nez kāpēc mākslinieciskā padome šo netradicionālo ideju nepieņēma. Kad sāku strādāt kinostudijā, biju asistents un vajadzēja viņam aiznest scenāriju. Sirds dauzījās kā negudra, ka es tagad uzrunāšu Pāvulu. "Ir labs?" viņš man prasīja, paņēmis scenāriju. Es saku: „Nezinu, es jau tikai asistents.” „Nu, katrs kareivis grib būt ģenerālis, asistents arī būs režisors.” Un, redz, tas piepildījās. Tā mēs toreiz iepazināmies. Nākamā tikšanās reize jau bija filmā „Vella kalpi Vella dzirnavās”. Tad mēs darbojāmies roku rokā, jo man kā otrajam režisoram nācās strādāt ar aktieriem. Leimanis man uzticēja visas filmas skaņošanu, tad mēs arī ar Eidiņu ņēmāmies, jo viņš bija ļoti atsaucīgs tieši uz improvizācijām. Daudzi teksti, par ko vēl tagad smejas, tapa tieši skaņošanas periodā. Piemēram, "Teku, teku! Stāvi, lai var šaut!" Viņa lielā spēja improvizēt parādījās arī filmā „Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kur viņš katru epizodi nospēlēja neatkārtojamu.”

 

Varis Brasla, režisors: „Eduards Pāvuls, ar ko man laimējās strādāt un ko es vērtēju kā vienu no izcilākajiem latviešu aktieriem – izcilāko, ar kuru man bijusi saskarsme, kurš varēja pieveikt absolūti visus žanrus un kuram nebija varēšanas griestu, tomēr nespēja uz skatuves nospēlēt fizisko, juteklisko mīlestību. Tas nāca no iekšējās kautrības, viņš nevēlējās nevienam rādīt savu visintīmāko pasauli.”

 

V. Vīķe – Freiberga, prezidente: „Eduards Pāvuls ir aktieris, ko vēl gadu desmitiem dēvēs par Lielu latviešu aktieri – viņa paveiktais, kas patiesi iegūlis cilvēku sirdīs un gaišā atmiņā, ir labākais viņa veikuma novērtējums un lielākais piemineklis cilvēka talantam un darbam.”

 

Tomass Kleins par satikšanos klipā „Dzimis Latvijā”: „Manuprāt, mēs tajā klipā varējām tikpat labi arī nebūt. Pāvuls tiešām bija vīrs, kas dzimis LV. Viņam nekas nav jāsaka...seja, mīmika, tas kā viņš dara to, kas viņam jādara, pasaka visu. Man bija tas gods ar šo vīru tikties, parunāt. Pāvuls paliks manā atmiņā kā īsts meistars, tiešām latvietis...visā.”

 

Interesantu faktu atradu ar vēlēšanām saistītā interneta portālā:

Eduards Pāvuls

Dzimšanas gads - 1929,

precējies, latvietis

Dzīves vieta - Jūrmala

Darba vieta un amats - aktieris - kinoaktieris,

Pabeigtas šādas mācību iestādes - Dailes teātra dramatiskā teātra studija, 1949

Nekustamie īpašumi un kapitāla daļas - nav

 

Runājot par kapitāldaļām, vietā ir Pāvula iemīļotais teiciens: "Un ko tu man padarīsi, zāģē jumtā!"

 

Izmantotie materiāli:

Lilija Dzene „Aktieris pret savu gribu”, R.: „Liesma”, 1987.

Elita Veidemane „Latvietis vējā”, R.: „Jumava”, 2004.

L. Guļevska, G. Treimanis „Vientuļā virsotne”. R.: „Antēra”, 2001.

Kristīne Matīsa, „Eduards Pāvuls. Iecirsts akmenī”, NRA, „Mēs”, 2006.07.22.

L. Ģībiete „Intervija ar Vari Braslu”, Kultūras žurnāls „Māksla+”, 5’2006, 23. lpp.

studentnet.lv

president.lv

cvk.lv