ARHĪVA PERSONĪBA: Aldis Drēģeris (5)

Vīrs ar sintezatoru, lielu vēderu, foršām dziesmām, rupjiem jokiem, lirisku dzīves uztveri, alkohola problēmām un piedūrienu Čaka dzejai.

 

Aldis Drēģeris (10.08.1966 — 20.01.2005)

 

Alda Drēģera dzīves fakti

Dzimis: 1966.gada 10.augustā.

Dzīvojis: Saulkrastos, Rīgā, Madonas rajona Praulienas pagastā

Pirmo reizi pie klavierēm apsēdies trīs gadu vecumā vecāsmātes draudzenes – mācītājkundzes – uzraudzībā.

Mācījies Rīgas 50.vidusskolā.

Vidusskolas laikā apguvis akordeona spēli pie pasniedzēja VEF kultūras pilī, taču oficiālu muzikālo izglītību nav ieguvis.

Mūziķa karjeru sākcis 1987.gadā, kad draugs Ivars Auzāns paņēmis līdzi kā muzikantu uz kāzām.

Pirmā muzicēšanas vieta – kafejnīca Turaida Rīgā.

Aktīvu koncertdarbību aizsāka 1988.gadā programmā “Latvju brīvības cīņu dziesmas”.

Sākotnēji viņa instruments bija akordeons, vēlāk – elektriskās ērģeles. Vienmēr sabiedrības apziņā asociējies ar mūziku un alu.

Nodibinājis mūzikas izdevniecību "AD Show and Rec.", kas nodarbojās ar paša mākslinieka albumu producēšanu un izplatīšanu.

Izdevis vairāk nekā 30 audiokasetes un vairākus kompaktdiskus.

Muzicējis šlāgera, deju un popa mūzikas stilos.

Miris 2005.gada 20.janvārī Rīgas 1.slimnīcā ar akūtu apendicītu.

 

Bērnības šņabja nedarbs un pirmais skūpsts

 

Aldis Drēģeris, kavējoties bērnības atmiņās, savulaik presē atzinis, ka bijis palaidnīgs bērns, kurš prata sastrādāt nedarbus 50 reizes dienā un uz skolu bijis jāvelk ar varu. Jau pirmajā klasē viņš, negribēdams rakstīt domrakstu, visiem klasesbiedriem atņēmis pildspalvas un izsviedis tās pa logu, savējo ieskaitot, lai nerastos aizdomas, ka viņš tas vainīgais. Piezīmes zibējušas visā krāšņumā: Aldis smēķējis, Aldis starpbrīdī gājis uz veikalu, Aldis diskotēkā dzēris šņabi. No skolas brīvajā laikā viņš arī pacenties pārvērst lielā peldbaseinā tēvoča privātmāju, salaužot ūdens nolaišanas sistēmu mājas tualetē, un jau ceturtajā klasē tramvajā piedzīvoja savu pirmo skūpstu – kā algu par skūpstītājas vietā labi uzrakstītu kontroldarbu. Tomēr pirmā mīlestība Aldim bijusi jau triju gadu vecumā. Viņš bija noskatījis krievu meiteni no Maskavas, kura viesojās ģimenes Saulkrastu mājās un mācīja puisim krievu valodu. Savukārt Drēģera pirmais draugs bijis Saulkrastu milicis, kuram piederējis motocikls ar blakusvāģi.

 

Drēģeri jau bērnībā profesionāli interesējušas balles, tāpēc viņš gājis tusēties ar māksliniekiem, parasti Saulkrastu estrādē iešmaucot caur žogu.

 

Līdz krīt 160 kilogrami

 

Kāds šlāgermūziķaAlda Drēģera pēdējo dzīves gadu ģimenes draugs kādā atmiņu publikācijā apgalvo, ka daudzējādā ziņā Aldis Drēģeris nemaz nebija tāds, par kādu viņš tika uzskatīts lielas sabiedrības acīs it īpaši savas īsās dzīves beigu posmā. Viņa leģendārās dzērājdziesmas un nerātnās dziesmas šķita gaužām dabisks produkts, jo pats autors un izpildītājs bija dzērājs un rupeklis. Dziesmas lieliski saskanēja ar Alda drukno, kolorīto tēlu. (Atgādinājumam – viņa ķermeņa masa bija 160 kg!) Mūziķa tēla ticamību paspilgtināja arī viņa vētrainais dzīvesstāsts, jo nav noslēpums, ka dzērieni ar grādiem bija vieni no viņa labākajiem draugiem. Kas zīmīgi, Aldis no šīs tēlu sakritības dzīvē un mūzikā nemaz nevairījās, tieši otrādi – viņš to izmantoja dažādos vadītajos pasākumos, pēc kuriem ļaudis varēja tikai spriest: Aldis Drēģeris gan ir ar lielisku humora izjūtu apveltīts šovmens!

 

Drēģeris bija individuālists un visbiežāk Drēģeris uzstājās divvientulībā ar sintezatoru. Par publikas izklaidēšanu savulaik laikrakstam Vakara ziņas Aldis atzinies: „Privātie pasākumi man patīk labāk, nekā lielie koncerti. Banketi, prezentācijas, somu pirtis, kāzas un privātie baļļuki sastāda apmēram pusi no mana kopējā uzstāšanās daudzuma. Ilgums ir atkarīgs no pasūtītāja, taču nereti jāspēlē, kamēr krīt, un atsevišķos gadījumos jāturpina vēl otrās dienas rītā...”

 

Drēģera smaguma fenomens

 

„Mani resnums netraucē, jo esmu cilvēks bez kompleksiem – ja negribi, neskaties,” savulaik teicis Drēģeris. Viņa svars bija 160 kilogrami. Jau bērnībā viņš neizcēlies ar īpaši slaidu augumu, toties spēcīgā miesas uzbūve deva iespēju Drēģerim jau no skolas gadiem aktīvi nodarboties ar boksu un svarcelšanu. Diemžēl armija prasīja savu, un traumu dēļ sportista karjera bija jāpārtrauc. Lielos muskuļus nomainīja tauki, kas sāka strauji palielināties, taču pašam Drēģerim tie netraucēja. Ēšanas jautājumos Drēģeris bija liels filozofs – viņš uzskatīja, ka cilvēks var neēst vispār un enerģiju dzīvošanai saņemt no kosmosa. Drēģeris pārstāja lietot uzturā gaļu, ēda tikai zivis, taču Ziemassvētkos no cūkas cepeša tomēr neatteicās un pārdzīvojis arī tādu dzīves periodu, kad brokastīs notiesājis divas trešdaļas ķieģelīša maizes klaipa, kamēr sieva ar abiem bērniem apēdusi vien atlikušo trešdaļu. Neatņemama brokastu sastāvdaļa Drēģerim bijusi gandrīz litru liela kafijas krūze ar citronu.

 

Savulaik Drēģeris tomēr iemēģinājis dažādas metodes ķermeņa svara samazināšanai, vērojot un skaitot kalorijas, taču to atzinis par lieku esam lielā laika patēriņa dēļ. Kā visefektīvāko tievēšanas metodi Drēģeris atzinis pilnīgu atteikšanos no gaļas un olām ikdienas ēdienkartē. „Mani liekie kilogrami uzkrājušies to desmit gadu laikā, kad spēlēju krogos un kāzās,” Vakara Ziņām reiz stāstījis šlāgermūziķis. Arī lielie izlietotā alkohola apmēri darīja savu.

 

Mazliet no Čaka lirikas un sektantu ticības

 

90.gadu otrajā pusē Aldis Drēģeris pārstāja dzert. ”Cilvēka dzīvē kaut kāda iemesla dēļ nāk atskārsme: “STOP! Tālāk tā vairs nevar! Kaut kas ir jāmaina!” Tie ir brīži, kad cilvēks caur fiziskām un morālām sāpēm un ciešanām gūst sev jaunas atziņas, kas rosina mainīt dzīvesveidu un nereti arī sākt apzinātus garīgos meklējumus,” par Alda apstāšanos alkohola lietošanā spriedis mūziķa ģimenes draugs. Aldim šīs krustceles ar STOPzīmi radīja veselības izsmeltās dzīles. Aldis tolaik laikabiedriem atzinies, ka bijis ar vienu kāju kapā un, ja kardināli nemainītu dzīvi, drīz vien tur nokļūtu ar abām, tādēļ pārstāja dzert un pievērsās ne tikai mierīgākai dzīvei, bet arī liriskākai mūzikai – Alda Drēģera daiļrades kontā ir ne tikai dzērājdziesmas, bet arī sirdssmeldzīgi skaņdarbi ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem.

 

Tie bija viņa pirmie garīgie meklējumi, kuriem vēlāk sekoja iesaistīšanās Visariona sektā. Vienā no tās interneta saitiem joprojām lasāms Drēģera 1999. gada 29. jūlija ieraksts: “Pateicos Dievam, ka Pēdējā Derība ir nonākusi līdz Baltijai. Arī šeit ir cilvēki, kuri tic TAM. Lai sargā jūs Dievs!” Paradoksāli, bet iesaistīšanās šajā sektā atrisinājusi viņa veselības problēmas, toties radījusi jaunas nepatikšanas, kas saistītas ar darbību Visariona sektantu grupējumā. Drēģeris pats šo dzīves periodu komentējis ļoti īsi: “Kaut kā stulbi sanācis.” Par laimi, viņam bija lemts nonākt pie šādas atklāsmes, jo līdzcilvēki viņu no šīs sektas izpestīja. 2001.gadā Drēģeris pārcēlās no Rīgas uz dziļiem laukiem un pievērsās kristietībai.

 

Savas dzīves pēdējā pusgadā Aldis draugiem ne reizi vien teica un rakstīja: “Es jūtu, ka esmu pietuvojies kaut kam lielam un diženam. Drīz tam ir jānotiek!” Aldis noteikti negaidīja, ka tas, kam viņš ir pietuvojies, ir viņa nāve. Mūziķis bija pārpilns radošām idejām… Baltā roze joprojām viņa dārzā zied un vējā vijole raud līdzi...