ARHĪVA PERSONĪBA: Nora Bumbiere (4)

Noras Bumbieres mūžu varētu raksturot ar Raimonda Paula komponētās dziesmas vārdiem: te mirdz, te tumst, te augšā, te lejā...

 

Nora Bumbiere (1947-1994)

 

„Zib mūža rats, zelta rats dienu skrejā,

Viss nāk un iet, te mirdz, te tumst,

Un ratam līdz skrejam mēs augšā, lejā,

Gan tu, gan es, ikviens no mums.”

 

Šī ir viena no pazīstamākajām Noras Bumbieres izpildītajām dziesmām. Viena no latviešu estrādes mūzikas pērlēm, kuras iedzīvināja Noras Bumbieres samtainā balss. Turklāt šai Raimonda Paula komponētajai dziesmai ir zīmīgi A.Krūkļa vārdi, ar kuriem varētu raksturot Noras Bumbieres mūžu: te mirdz, te tumst, te augšā, te lejā...

 

Jelgava. Pirmsslavas laiks.

 

Nora Bumbiere dzimusi 1947.gadā Jelgavā un ir vidējā no trīs Bumbieru ģimenes māsām. Jau mācoties skolā, nelielā, spriganā un jautrā meitene zinājusi, ka viņa grib dziedāt. Skolā Nora mācījās viduvēji, tomēr skanīgās balss dēļ viņa atradusies īpašā statusā. Viņai patika pucēties , iet uz ballēm, un tumsnējā meitene ar dziļajām, zaļganajām acīm patikusi arī puišiem. Norai bija tikai 15 gadu, kad viņa palika stāvoklī no izskatīgā jelgavnieka Edgara. Viņš Noru atstāja, bet viņa bija stingri nolēmusi bērniņu saglabāt, un drīz nāca pasaulē Noras pirmais dēls Romualds. Nav grūti iedomāties, ko nozīmēja būt vientuļajai mātei sešdesmitajos gados. Topošā estrādes zvaigzne pārgāja mācīties uz vakarskolu, strādāja Latvijas Keramikā par mākslas dekoratori un dziedāja Jelgavas Kultūras nama ansamblī un estrādes ansamblī Jaunība . Drīz viņa satika savu pirmo vīru — jūrnieku Aleksandru Režņičenko, kurš adoptēja zēnu, un Nora visās vēlāko gadu intervijās par viņu arī runā kā par Romualda tēvu, Edgaru un viņa sagādāto vilšanos nekad nepieminot.

 

Ar labu balsi bija apveltītas arī Noras vecākā māsa Dace un jaunākā Māra. Taču Bumbieru ģimene nereti saņēmusi ārkārtīgi smagus likteņa triecienus. Intervijā žurnālam Ieva 2003.gadā Māra saka: „Esmu daudz domājusi, bet man nav atbildes, kāpēc tāds melnums bijis pār manu ģimeni. Neviens no mums nav ļaunus darbus darījis: tēvs un mamma bija vienkārši un strādīgi cilvēki, visi esam Dievu godājuši.” Pirmais no šiem smagajiem triecieniem bija māsas Daces nāve: viņu dzērumā nosita vīrs, un tas notika naktī pirms Māras 8.klases izlaiduma. Māte šai naktī nosirmojusi. Norai tolaik bija 22 gadi. Vēlāk, jau pēc dziedātājas nāves, uz ielas tika smagi piekauts viņas vecākais dēls Romualds, kurš no gūtajām traumām mira.

 

Māras muzikālā karjera gan aizsākās, tomēr neizvērsās: arī viņa dziedāja Jelgavā, un vēlāk gadu kopā ar Noru R.Paula ansamblī Modo . Maestro bija iecere izveidot abu māsu duetu, tomēr tā nerealizējās gan abu atšķirīgo balsu, gan citu iemeslu dēļ. Māra apprecējās un viņai radās ģimene, vēlāk pie viņas nereti uzturējušies arī Noras bērni.

 

60.gadu beigās Nora uzvarēja republikāniskajā pašdarbības estrādes solistu konkursā un viņu pamanīja gan Raimonds Pauls, gan Imants Kalniņš — komponisti, kas tobrīd, 60.gados, aizsāka spilgto latviešu estrādes mūzikas laiku un bija uzmanības centrā. Norai Bumbierei vel nebija pat 20 gadu, kad savā paspārnē viņu ņēma Pauls, un gan viņš pats, gan citi mūziķi uzskata Noru par vienu no Paula izcilākajiem atklājumiem . Ar šo iepazīšanos sākās straujais Noras Bumbieres — zvaigznes laiks, kas spilgti mirdzēja desmit gadus, līdz sāka pamazām apdzist...

 

Uz 70.gadu viļņa

 

Sākotnējā Noras Bumbieres sadarbība ar Paulu noritēja, viņai braucot uz Rīgas Filharmoniju pie komponista uz noklausīšanos un trenēšanos. Pagāja laiks, līdz prasīgais Maestro aicināja Noru kļūt par vienu no sešām Rīgas estrādes orķestra (REO) vokālā ansambļa ārštata dziedātājām. REO zvaigznes tolaik bija Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs, un vēlāk dziedātāja intervijās stāsta, ka viņa no aizkulisēm nereti vērojusi Margaritu Vilcāni, vēloties iegūt tādu skatuves izteiksmīgumu, kāds piemitis viņai. Savukārt Noras trumpis bija viņas dabiskums un brīvā izturēšanās uz skatuves, spēja radīt dziesmas tēlu, ko novērtēja visi pēc viņas pirmā patstāvīgā priekšnesuma — kopā ar Ojāru Grīnbergu izpildītā Papu, saki mammai pats.

 

Un, protams, viņas balss. Samtainais, sulīgais alts, ko piemin visi, jautāti par Noras fenomenu. „Tāda balss kā Norai Latvijā nav bijusi un nezinu, kad atkal būs,” pēc Noras nāves 1994.gadā Sestdienai saka Viktors Lapčenoks. M.Vilcāne saka: „Viņai bija no dabas nostādīta balss, pasakaini sulīgs tembrs, muzikāla apdāvinātība.” Tā apvienojumā ar darba spējām, aizrautību un īpaši viņai rakstītajām R.Paula skaistākajām melodijām ātri vien padarīja Noru Bumbieri slavenu un iemīļotu. Par spilgtāko 70.gadu zvaigzni. I.Kalniņš speciāli Noriņas (tā viņu sauca draugi un tuvinieki) balsij radīja liegi maigo Dūdieviņu , vēlāk Z.Liepiņš — Ķiršu lietu. Tomēr Nora mirdzēja, izpildot galvenokārt R.Paula melodijas. Vientulība, Precē mani, čigānzēn, Zvani, Kāpēc, Cik klusa nakts, Zib mūža rats, Viss nāk un aiziet tālumā, Laternu stundā, Mēmā dziesma, Par pēdējo lapu ...

 

Kad Nora jau vairākus gadus bija dziedājusi REO , tajā ienāca arī Viktors Lapčenoks, un Pauls radīja abu lielisko duetu un grupu Modo , un turpmākie gadi bija skaistākais laiks gan Noras Bumbieres skatuves karjerā, gan dzīvē. Viktors un Nora kļuva par pāri arī dzīvē un apprecējās. R.Pauls nepārtraukti gatavoja jaunas koncertprogrammas, Modo bija līdz pat 30 koncertiem mēnesī, viņi atradās nemitīgos pārbraucienos gan pa Latviju, gan ārpus Latvijas robežām, koncertējot un piedaloties festivālos visā Padomju Savienībā, Polijā, Austrumvācijā.

 

1972.gadā iznāca pirmais Noras un Viktora kopā iedziedātais albums Kurzeme ar tādām dziesmām kā Vēju stundā, Manai dzimtenei. 1973.gadā tam seko Jūras balss (dziesmas Ai-dundur-dundur-dun-dun-dun, Rudacīte u.c.), kurā gandrīz visu dziesmu tekstu autors, izņemot Ziņģes , ir Jānis Peters. 2003.gadā, kad šis albums tika izdots CD formātā, Gunārs Freidenfelds raksta: „Pirmkārt, Nora spēj būt dramatiska, pat traģiska bez liekas, samākslotas uzspēles. Otrkārt, dziedātāja vienlaikus nezaudē ne nieka no vienkāršas sirsnības, pat intimitātes. Un tas bez lieka sentimenta. Ieklausieties Noras dziedājumā, intonācijās! Un tādiem māksliniekiem nav viegli. „Bet tie ar spārniem, tie dzīvo ļoti ātri” — tas tieši kā par Noru.” G.Freidenfelda citē J.Petera vārdus no V.Lapčenoka izpildītās Cielavas.

 

Jau 1974. gadā iznāk nākamais abu iedziedātais albums Nekal mani gredzenā ar tādiem hītiem kā Lauku gurķis Rīgas tirgū, Caur manu sirdi naivu, Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesma . 1976.gads atnāk ar divām skaņu platēm: Priekšnojautu un Laternu stundu — vienu no izcilākajiem un iemīļotākajiem R.Paula albumiem, kura ierakstīšanā piedalās Modo savā labākajā sastāvā: Kārlis Rūtentāls (ērģeles), Valērijs Boldirevs (bungas), Vjačeslavs Mitrohins (ģitāra), Boriss Bannihs (basģitāra) un pats Maestro pie klavierēm; dziesmas izpilda N.Bumbiere, V.Lapčenoks un M.Vilcāne.

 

Pēc šiem albumiem kopēji ieraksti ar R.Paulu Norai vairs neseko. Viņi ir strādājuši kopā 10 gadus, kad viņu ceļi sāk šķirties. Iemesli ir dažādi. 2003.gadā iznākušajā Inetas Meimanes grāmatā — atmiņu portretā par Noru Bumbieri Nepalikt vienai tumsā autores intervētie Noras kolēģi, draugi un radinieki uzsver gan viņas labsirdību, izpalīdzību, jautro dabu, enerģiskumu, gan arī smago rakstura pusi. Raimonds Pauls grāmatā saka, ka nevēlas taisnoties un neuzskata sevi par vainīgu tajā, kas notika pēc tam, kad viņa un Noras ceļi šķīrās. Paulam allaž bijuši raksturīgi jauni meklējumi, un Modo tai laikā viņš bija ievedis jaunās solistes Aiju Kukuli un Mirdzu Zīveri. Nora jutās apdraudēta. Līdz šim pieradusi pie zvaigznes statusa, viņa arī tagad uzstādīja prasības, ar kurām bija aizvien grūtāk samierināties. Turklāt aizvien redzamāka kļuva alkohola problēma, kaut Noras balsi un izpildījumu tas neietekmēja. Tas bija sācies garajos pārbraucienos, koncertos, un, šķiet, bija neatņemama aktīvās koncertu dzīves sastāvdaļa.

 

Sarežģījās arī dziedātājas privātā dzīve. Pēc deviņiem kopā pavadītiem gadiem tika šķirta laulība no V.Lapčenoka. Viens no cēloņiem bija Noras ārkārtīgā greizsirdība un aizvien biežāk uzliesmojošie skandāli. Lapčenoks saka: „Norai bija smags raksturs un šausmīga greizsirdība. Es to ilgi nevarēju izturēt.” Tiesa, laiku pa laikam viņi turpināja dziedāt kopā arī vēlāk, astoņdesmitajos gados. Un viņu balsis saskan un dzīvo kopā aizvien: tiesa, ne uz skatuves, bet gan daudzajos ierakstos un neskaitāmās atmiņās.

 

Skarbos vējos — astoņdesmitie

 

Pēc aiziešanas no Modo Nora koncertēja dažādās vietas un ar dažādiem izpildītājiem. Divus gadus ansamblī Tip Top kopā ar Ojāru Grīnbergu un Margaritu Vilcāni, kopā ar Žoržu Siksnu Jūrmalas Lido , pusotru gadu dziedāja viesnīcas Latvija restorānā, koncertēja kopā ar dažādiem nelieliem ansamblīšiem.

 

1991.gada intervijā žurnālam Sieviete Nora par šo laiku stāsta, cenšoties noslēpt sarūgtinājumu: „Dziedāšana restorānā — tā neietekmē nedz cilvēka raksturu, nedz viņa balsi. Man vienalga, kādā zālē dziedu, jo tie ir cilvēki, kam es dziedu.” Kā saka dziedātājas māsa Māra, Nora vienmēr centusies slēpt savas sāpes svešām acīm. Tas jaušams arī šai intervijā: par spīti viņas apgalvojumiem, ir skaidrs, ka viņai pietrūkst lielās skatuves. M.Vilcāne saka: „Nora dzīvoja ar milzīgu sakāpinātību būt laimīgai, viņa ļoti vēlējās, lai visi apkārtējie ir pārliecināti, ka viņa tāda ir. Viņa prata sevi brīnišķīgi parādīt, vienmēr smuki saģērbusies, safrizējusies.”

 

Sakāpinātās ilgas pēc laimes izpaudās arī privātajā dzīvē: pēc šķiršanās no Lapčenoka Nora apprecējās ar mūziķi Valēriju Beļinovu, nāca pasaulē abu dēls Georgs, bet jaunais vīrs ģimene pameta, kad mazajam bija vēl tikai daži mēneši. Nora drīz apprecējās atkal: ar skaņu operatoru Arsenu Suleimanovu. 1990.gadā Norai piedzima ilgi gaidītā meitiņa, kuru nosauca par Beatrisi. Šobrīd viņa kopā ar tēvu dzīvo ASV. Atmiņās par Noru viņas tuvākie cilvēki izsaka viedokli, ka neviens no šiem vīriešiem nebijis viņai piemērots un galvenokārt viņi no Noras pratuši vien ņemt. Nora Bumbiere gan tolaik intervijās stāsta, cik ļoti vīrs viņu saudzē, un nekad nesūdzas.

 

Zvaigznes mūžs

 

1994.gadā janvāra naktī Nora Bumbiere — leģendārā latviešu estrādes dziedātāja ar neatkārtojamu, samtainu balsi — aiziet mūžībā, iemesls — aknu ciroze. Kā nereti ārkārtīgi talantīgiem, dabas apveltītiem cilvēkiem, viņai ir īsts zvaigznes mūžs: spoži mirdzēt un ātri sadegt.

 

Noras kolēģi mūziķi 2003.gadā sarīkoja viņai veltītu piemiņas koncertu, kas bija ļoti apmeklēts. Par iegūtajiem līdzekļiem tika izveidots piemineklis Norai Bumbierei. Tiesa, vairāk par pieminekli līdzās Mežaparka estrādei Noras Bumbieres piemiņu glabā dziesmas un joprojām dzīvā klausītāju mīlestība, ko apliecināja arī kuplais apmeklētāju skaits 2003.gada koncertā.

 

Raksta tapšanā izmantotas intervijas, raksti no laikrakstiem Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze un žurnāliem Sieviete, Zeltene, Ieva, Santa , kā arī I.Meimanes grāmata par N.Bumbieri Nepalikt vienai tumsā.