ARHĪVA PERSONĪBA: Sergejs Žoltoks (0)

1972.gada 2.decembris un 2004.gada 3.novembris. Starp šiem datumiem — dzīve, kura traģiski un negaidīta pārtrūka Minskā. Rīga — Bostona — Otava — Monreāla — Edmontona — Minesota — Našvila — Rīga. Sergejs Žoltoks.

 

Sergejs ŽOLTOKS (1.12.1972-3.11.2004)

 

Imantas iedzimtais

 

Sergejs Žoltoks uzauga Imantā. Rīga viņam vienmēr palika visskaistākā pilsēta, bet Imanta – visforšākais tās rajons. Žoltoks bija Latvijas, Rīgas un Imantas patriots, un vienmēr vēlējies dzīvot Latvijā. Tieši tāpēc viņš izmantoja katru izdevību būt šeit, nekad neatteica spēlēt Latvijas izlasē, ja vien tas bija iespējams, un tāpēc arī bez domāšanas piekrita spēlēt klubā Rīga 2000 NHL lokauta laikā 2004.gadā. Ar Rīgu viņu saistīja arī realizētie projekti un aizsāktās ieceres: viņš atbalstīja Latvijas jauniešu hokeja attīstību, bija iecerējis izveidot bērnu hokeja skolu, ar Dinamo jauniešu komandas maiņas partneri Viktoru Moiseiko pie Slāvu tilta Žoltoks atvēra autostāvvietu Auto 33 . Savukārt kopā ar Artūru Irbi viņš jau vairākus gadus rīkoja izsoli, kuras ienākumi tika novirzīti īpaši izveidotajam fondam bērniem, kuriem dzīve nodarījusi pāri. Izsolīts tika abu hokejistu sakrātais sporta ekipējums, ripas un nūjas un ar vairāk nekā 115 NHL spēlētāju autogrāfiem.

 

Sergeja vecāki Dženija un Anatolijs agri izšķīrās, un liela nozīme puikas audzināšanā bija vectēvam Andrejam Janovičam, kurš bija kaislīgs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Tieši vectēvs aizveda savu astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka. Slodze bija liela: rīta treniņš sākās 7:00, vakara nodarbības – 22:30. Treneris, ar kuru Sergejam saglabāja kontaktu līdz pat liktenīgajai spēlei Minskā, atceras, ka jau toreiz Sergejs no citiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un akurātu pieeju, un šādu attieksmi pret hokeju, treniņiem un spēlēm Sergejs saglabāja vienmēr. Turklāt Sergejam piemita spēja pārredzēt laukumu, paredzēt trīs gājienus uz priekšu jeb lasīt spēli. Sākot trenēties, viņš pat neprata slidot, un viņam bija plakanā pēda, tāpēc vectēvs ievietojis slidzābakos speciālas pēdiņas, kas slidošanu padarīja par īstām mocībām. Mazais hokejists tomēr nepadevās. Sevi viņš nežēloja arī vēlāk. Pat tad, kad būtu vajadzējis...

 

Hokeja gaitas Žoltoks turpināja trenera Jura Repša vadībā Rīgas 18.vidusskolā, kur tika izveidota 1972.gadā dzimušo jauniešu speciālā hokeja klase. Vairāki no viņiem, tai skaitā arī Žoltoks, turpināja spēlēt Rīgas Dinamo . Jau jauniešu komandās Sergejs izcēlās ar augstu rezultivitāti, un ātri vien viņš kļuva arī par sava vecuma Dinamo komandas līderi. Tomēr Rīgas Dinamo periods Žoltoka karjerā bija īss, jo, sabrūkot PSRS, jaunie talanti izklīda pasaulē.

 

Dzīve uz ledus aiz okeāna

 

Sergejs Žoltoks bija labākais neatkarības laika Latvijas hokeja uzbrucējs un viens no pirmajiem un nedaudzajiem latviešu spēlētājiem Nacionālā Hokeja līgā. 1990.gadā PSRS jauniešu izlase viesojās Kanādā, un par tur pieredzēto laikrakstam Sports jaunais hokejists toreiz stāstīja: „Kanādā hokejistam ir jāspēlē hokejs, jo par pārējo rūpējas palīgdienesti. Kaut mūsu spēlēs dažreiz ģērbtuves bija vēl sliktākas nekā Rīgas Sporta pilī, tomēr serviss visur bija daudz augstākas par mūsu. Oilers ģērbtuvēs ir arī atlētikas zāle, galda tenisa galds, kosmētikas un ārsta kabineti, frizētava. Viss vienā kompleksā. Varētu stāstīt vēl un vēl.”

 

Pagāja pāris gadu, un Žoltoks pats jau nokļuva šai vidē. Viņam bija tikai divdesmit gadu, kad viņš debitēja NHL klubā Bostonas Bruins , kas savos sarakstos bija Žoltoku paņēmusi ar augsto 55.numuru. Tomēr Bostona jauno hokejistu pamatsastāvā neiekļāva, un Žoltoks vairākas sezonas spēlēja Bostonas fārmklubā (hokeja kluba otrā vienība, kur audzina jaunos hokejistus) Providensā. Tikai nedaudzās atsevišķās lielās līgas spēlēs viņu izlaida uz laukuma. Vienā no tādām reizēm viņš guva savus pirmos vārtus NHL, proti, 1993.gada 18.novembrī, spēlējot pret Sanhosē Sharks, kuras vārtus tovakar sargāja... Artūrs Irbe.

 

Līdz 1996.gadam, kad Žoltoks nokļuva Otavas Senators , viņš spēlēja AHL un IHL līgās. 1996.gadā Senators gan bija viena no pēdējo gadu vājākajām NHL komandām, tomēr tieši šeit Žoltokam pa īstam izdevās ielauzties NHL, kas gan viņu nekad nelutinās ar ilglaicīgiem līgumiem, un nereti sezonas noslēgums nāks ar neziņu par nākamo sezonu un gatavošanos spēlēt atkal jaunā klubā. 2002.gadā kādā intervijā Žoltoks saka: „Man NHL ir nepārtraukts pārbaudījums.” Otavai sekoja Monreālas Canadiens , un 1999./2000.gada sezona tās sastāvā bija līdz tam labākā Žoltoka karjerā, jo vairāki vadošie spēlētāji bija guvuši savainojumus, un treneri deva iespēju Žoltokam vairāk spēlēt, un viņš sevi arī apliecināja, šajā sezonā komandas labā gūstot 38 punktus (26+12), to starpā - septiņus uzvaras vārtus.

 

Pēc Monreālas - sezona Edmontonā, bet no 2001.gada rudens Žoltoks trīs sezonas spēlēja Minesotas Wild, kuru pats vērtēja ļoti augstu, jo tajā bija laba organizācija un tā ļoti laba trenera vadībā spēlēja izteiktu komandas spēli, kas vienmēr bija ļoti nozīmīgi Žoltokam. Wild sastāvā Žoltoks nokļuva līdz Stenlija kausa pusfinālam un aizvadīja savas individuāli labākās sezonas. Un tieši te ieguva ļoti labu draugu – kanādiešu hokejistu, komandas biedru Dārbiju Hendriksonu, kurš bija klāt arī Sergeja nāves brīdī un turēja viņa roku līdz pēdējam brīdim.

 

2004.gada martā klubs Žoltoku negaidīti aizmainīja uz Našvilas Predators . 2004.gada rudenī, sākoties NHL klubu īpašnieku streikam, Žoltoks iesaistījās klubā Rīga 2 000, un ar Rīgas kluba formu aizvadīja arī savu pēdējo spēli 2004.gada 3.novembrī Minskā, Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejam bija svarīgi spēlēt, neskatoties uz todien slikto pašsajūtu, jo spēli klātienē vēroja viņa Minskā dzīvojošais tēvs un citi radinieki. Jau 2003.gadā viņam bija konstatēta sirds aritmija: 2003.gada oktobrī Wild spēlē pret Kalgari Flames Sergejs 2.trešdaļā noģība. Izejot pārbaudes gan Amerikā, gan Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, ārsti tomēr atļāva turpināt spēlēt. Hokejists izlaida septiņas spēles un tad atgriezās un laukuma, priecīgs, ka ar viņa sirdi viss esot kārtībā.

 

Neilgi pirms Rīga 2000 un Minskas Dinamo spēles beigām Žoltoks atstāja laukumu un ārstu pavadībā devās uz ģērbtuvēm. Tās viņš nesasniedza: pa ceļam noģība un vairs nepamodās. Ārsti apmēram stundu cīnījās par viņa dzīvību, bet nesekmīgi.

 

Palicēji

 

Sporta žurnālisti un hokeja fani vienmēr uzsvēruši, ka Žoltoks bija ne tikai izcils sportists, bet arī lielisks cilvēks, mīlošs vīrs un gādīgs ģimenes tēvs. Armands Puče raksta: „Viena no visgaišākajām Latvijas sporta personībām.” Par to, cik milzīga loma viņa dzīvē bija ģimenei – mammai Dženijai, kura otrpus okeānam vienmēr sekoja visām Sergeja spēlēm, sievai Annai un abiem dēliem Edgaram un Ņikitam – ļauj nojaust arī intervijas, kurās Žoltoks stāsta par viņiem. Par mirkli, kad Kanādā nācis pasaulē mazais Ņikita. Par Edgaru, kurš iet tēva pēdās un šobrīd spēlē Mineapolisā skolas hokeja izlasē. Par to, ka viņš pats labprāt spēlē vairākas sezonas vienā klubā, jo nemitīgā pārcelšanās no vienas pilsētas uz otru nav vēlama arī bērniem, kuri pierod pie skolas, vides un draugiem. Anna un Sergejs satikās, kad abi vēl bija ļoti jauni.

 

Anna dzimusi Krievijas pilsētā Glazovā un pēc skolas beigšanas devusies uz Maskavu, kur mācījusies bērnu rotaļlietu apgleznošanas skolā. Annai bija septiņpadsmit gadu, kad viņa skolas brīvlaika laikā pavadīja dažas novembra sākuma dienas dzimtajā Glazovā. Tobrīd tur notika kāds hokeja turnīrs, un tajā piedalījās arī Rīgas RASMS , kurā tolaik spēlēja sešpadsmit gadus jaunais Sergejs Žoltoks. Viņu satikšanās bija pilnīgi nejauša, burtiskā nozīmē – uz ielas, kad Anna bija izgājusi pastaigāties ar draudzeni, un abas meitenes uzrunāja jaunie sportisti. Pēc tam viņi satikās ikreiz, kad Sergejam bija spēles Maskavā, bet mēnesi pēc iepazīšanās viņš aicināja Annu uz Rīgu kopā ar viņa ģimeni svinēt Sergeja 17.dzimšanas dienu. Tikpat strauji viss notika arī turpmāk – nākamā, proti, 1989.gada14.jūnijā abi Rīgā apprecējās, bet rudenī piedzima dēls Edgars. Vardu viņam izvēlējās Sergejs – par godu galvenajam varonim no filmas Ilgais ceļš kāpās  Šoruden viņam paliks 17 gadu, un Edgars ir ļoti līdzīgs savam tēvam.

 

Tā kā Anna un Sergejs vienmēr bija tālu no tuviniekiem, viņš viņai bijis gan tēvs, gan draugs, gan brālis, gan draudzene. Annas un abu zēnu dzīve šobrīd aizvien galvenokārt norit Amerikā, kur viņi iet skolā, kur Edgars spēlē hokeju, bet mazais Ņikita – futbolu. Sergejs vienmēr vēlējās, lai puikas zina un runā arī krievu valodā, bet šobrīd vide dara savu, un sešgadīgais Ņikita mammai, kura viņu uzrunā krieviski, atbild angļu valodā. Vasaras un brīvdienas viņa cenšas pavadīt Rīgā un Jaundubultu mājā, kuru ģimene iegādājās gadu pirms nāves un kurā Sergejs pats tā arī nepaguva padzīvot.

 

Piemiņa

 

Kad Pasaules hokeja čempionātam Rīgā tika celta jaunā halle, bija ierosinājumi to nosaukt Sergeja Žoltoka vārdā, kas, kā zināms, nenotika. Arī ierosinājums nodēvēt viņa vārdā ielu jaunās halles tuvumā netika realizēts. 2005.gada septembrī notika Žoltoka piemiņas turnīrs U-20 izlasēm. Un Žoltoka vārdu nes Rīgas 55.vidusskola, kurā hokeju spēlē apmēram 300 jauniešu vecumā līdz 14 gadiem, no kuriem daļa vēlāk turpina hokeja gaitas profesionālā sporta līmenī. Protams, ne jau nosaukumos vai skaitļos mērāma piemiņa. Atmiņas ne saskaitīsi, ne nosvērsi. Un, kā portālā Delfi raksta kāds lasītājs, „....mēs viņu mūžam paturēsim sirdīs!....jo tādu hokejistu un cilvēku nevar aizmirst!”.