LIELĀ INTERVIJA: Gatis Gāga (4)

Maza Kurzemes pilsēta rudenī. Ražas laiks. Lietus noskaloti, zaros karājas sārtvaidži āboli. Ābolu vākšanas talka, rosība. Piparmētru tēja ar medu pirtiņā. Līdzsvarotība, mājīgums, rūpes – trīs lielumi, kurus atļaujos piedēvēt JRT (Jaunā Rīgas teātra) aktierim un režisoram Gatim Gāgam.

 

 

 

 

Šeit, Ugālē, tev ir liels ābeļdārzs. Vai gads ir bijis ražīgs? 

 

Katru gadu pakāpeniski pieaug, bet šogad ir liela raža, četrkārtīga. Tagad pa galvu, pa kaklu, jo esmu divas dienas laukos un nebūs citu dienu, lai savāktu, savestu un sakrāmētu. 

 

Kas tevi mudināja aizrauties ar augļkopību?

 

Īsti nevaru pateikt. Koku būšana man vienmēr patikusi. Ja es pie sevis paanalizēju, tad liekas, ka tā ir bērnības trauma. Līdz sešpadsmit gadu vecumam nodzīvoju astoņu dzīvokļu mājā, tur katrai ģimenei bija dārziņš. Arī tur bija augļkoki, bet nekad neviena ābola. Man likās, ka izaudzēt ābolu – tas ir milzīgs notikums. Kad pārvācāmies uz šo māju, te bija tukša zeme. Domāju, ka kaut ko vajag. Nolēmu, ka tie būs augļkoki, un pats sāku stādīt. Ir vēl arī ķiršu dārzs, divus gadus jauns. Kad iestādu koku, skatos, kā tas aug, nes augļus – tas ir mistisks process. Te ir bijuši arī lopi – govis, teļi, cūkas. Vistas bija pēdējās, kas palika. Astoņpadsmit vistas un viens gailis. Tēvs gan nevarēja no vistām šķirties, bet es to vistu lietu ņēmu savās rokās...

 

Kā jau noskaidrojām, tu esi no Ugāles. Līdzās ir burvīgais Usmas ezers, salīdzinoši netālu Baltijas jūra... Ar kādām atmiņām atceries savu bērnību?

 

Hmm, ar ūdeņiem. Jā, netālu ir Usmas ezers, bet bērnībā man likās, ka braukt uz Usmu ir vesels notikums. Ceļš uz un no ezera, tas nav tā, ka ezers būtu tepat blakus – aizskrien, nopeldies. Jūra, jūra... it kā tālu nav, bet braucām maz.  Juris Poškus šovasar filmēja filmu, bet ap to sākām plivināties jau pagājušajā vasarā. Dzīvojām Mazirbē. Tur tāda vietējo džeku kompānija, puiši ap trīsdesmit gadiem. Viņu pasaules uztverē bija kaut kas tik nesamaitāts, lai gan viņi visu laiku dzēra. Juris izdomāja filmēt par viņiem filmu. Kādreiz viņi aiziet līdz jūrai, bet tā viņiem ne visai. Pilsētnieki aiziet uz jūru, paguļ smiltiņās, nopeldas, bet viņiem pilnīgi savādāka attieksme. Viņi jūru vairāk uztver kā nenovēršamu spēku, nekādas romantiskas attiecības ar jūru viņiem neeksistē. Ja ej jūrā, tad ar to ir jācīnās. 

 

Tad - vairāk ūdeņi vai tomēr velk sauszeme?

 

Tuvākas man drīzāk ir zemes lietas. Manuprāt, zeme ir kaut kas pamatīgāks. Es īpaši neticu horoskopiem un līdzīgām lietām, bet mana zīme ir zemes zīme. Es vairāk jūtos kā zemes cilvēks. Varbūt no malas izskatās mazliet romantiski, bet es pats to tā neizjūtu. Vienu brīdi mazajā kūtī bija seši liellopi, visiem bija siens jāsavāc. Es atceros, kā mēs to sienu vācām, kaut kāds murgs. Likās, ka visu vasaru sienu vācam. Tā īsti sienu neesmu vācis jau kādus desmit gadus. Šovasar nopļāva mums vienu pļaviņu, sienu atdevām kaimiņiem un gājām palīgā savākt. Tad likās forši, ka māku taisīt vezumu, uzdot augšā.

 

Tā jau liela lieta! Vecākie ļaudis jau pēc tā vērtē, ja nemāki, piemēram, zārdu sakraut, tad viņu acīs vēl neesi nekas.

 

Tieši tā. 

 

Būdams režisors, kā tu apkārt notiekošo skati, vai vienotā veselumā, varbūt detalizēti?

 

Vienotais veselums jau sastāv no konkrētām lietām. Detaļu kopums nosaka veselumu. Es domāju, ka tādā jābūtības formā vajadzētu šos aspektus vienlīdz ņemt vērā. Tas ir tāpat, kā redzi: kokus vai mežu? Ko tu redzi aiz lauka – kokus vai mežu?

 

Savā ziņā abi varianti ir pareizi.

 

Teiksim tā, ka teātra sfērā jācenšas aiz kokiem ieraudzīt mežu. Varbūt uz aktieri tas tik daudz neattiecas, bet par skādi nav. Spēlējot savu līniju izrādē, ir jāpalīdz arī partnerim. Tā ir abpusēja mijiedarbība. Ja spēlējot nedomāšu par partneri, viņš tieši tāpat nedomās par mani. Es domāju, ka nekas labs tādā gadījumā nevar iznāk. 

 

Kas tevi kā aktieri un režisoru virza profesionālajā darbībā? Vai tā ir tieksme atklāt ko jaunu? Varbūt atbilde ir pašā procesā?

 

Tu domā interesi par teātri vispār?

 

Jā, var arī tā. Kas tev liek neapstāties, bet virzīties, būt kustībā? Klasiski ar virzīšanos saprot, ka uz priekšu, bet var jau dažādos virzienos, kaut vai uz riņķi.

 

Galvenais ir vērošana. Man labāk patīk vērot nekā tikt vērotam. Ja esi atvērts un skaties apkārt, katru dienu ieraugi kaut ko, kas palīdz izprast un labāk saprast pasauli, cilvēkus un pašam sevi. Katru dienu vāc pa mazam gabaliņam, pa ainiņai. 

 

Katru jaunu dienu uz vienu un to pašu jautājumu jau var atbildēt savādāk un dažreiz pat nonākt pretrunā pašam ar sevi, jo katru dienu atklājas kāds jauns krikumiņš no tā veseluma.

 

Tieši tā. Es domāju, ka šī mūsu saruna būtu savādāka, ja mēs sēdētu teātrī vai teātra bārā pie kūpošas kafijas tases. Tagad mēs vienkārši dzeram tēju ar visiem biezumiem.

 

Klau, esmu dzirdējusi, ka zinoši cilvēki tevi dēvē par nozīmīgu parādību uz Latvijas teātra skatuvēm. Kā tev pašam liekas? 

 

Tas jau jāprasa tiem, kas dēvē.

 

Bet kā tu jūties, ka tevi tā dēvē? Kā saņēmis avansu?

 

Man tas uzliek papildus uzdevumu: nedrīkstu nolaisties zemāk. Katrs jau vērtē personīgi, kas patīk un kas nepatīk. Tam es lielu uzmanību nepievēršu. Pieeju tam ar vēsu prātu. Zinu savas vājās un stiprās puses. Pa šiem gadiem esmu sevi mazliet iepazinis. Man pašam nepatīk lielīgi, iedomīgi un augstprātīgi cilvēki. Es ceru, ka tie novērtējumi, kas ir bijuši, nebūs pēdējie. Ceru, ka es nekļūšu lielīgs. Ja tu domā zvaigžņu slimību un līdzīgas lietas, tad, man liekas, ka uz mani tas īpaši neattiecas. 

 

Varbūt tev ir iekšējs mērs, kas pasaka: izrāde ir izdevusies, ieguldītais darbs nesis augļus?

 

Jā, man ir iekšējais. Pēc dabas esmu diezgan paškritisks. Ir bijušas dažas reizes teātrī, kad nospēlēju izrādi un pašam ir paticis. Tā vispār ir bīstama sajūta, ka sāc pats sev patikt. Bez šaubām ir patīkami, ka kāds novērtē, bet nekādā jūsmā par sevi es neaizeju. 

 

Tomēr ir patīkamāk, ka ik pa laikam sev patīc nevis apnīc.

 

Protams. Otra galējība ir, kad visu laiku sevi šausta. Tas arī nav labi. Es cenšos izkopt veselīgu attieksmi pret dzīvi. Cits jautājums ir, kā man tas sanāk. 

 

Salīdzinoši nesen pirmizrādi piedzīvojušajā izrādē „Fundamentālists” tu atveido mācītāju, tiesa gan, bijušo. Vai Markusa loma nav tāda kā grēksūdze pašam sev, pašanalīze? 

 

Kā tu to domā?

 

Vai tu spēj Markusa tēlu nodalīt no sevis?

 

Bez šaubām, tas ir jāspēj. Piemēram, Valmierā spēlēju „Spilvencilvēku”. Ja to lomu es nebūtu spējis nodalīt, tas beigtos bēdīgi. Es zinu skumjus gadījumus, kad aktieris nespēj sevi nodalīt no lomas. Fakts, ka, lai uztaisītu labu lomu, ir kaut kas no sevis jāpaņem. Man palaimējās ar divām jaunākajām lomām, nu, vēl pa vidu ir „Klusuma skaņas”, bet „Sarkano lukturu ziemā” es spēlēju totālu kretīnu, tādu kā mūsdienu intelektuāli, samaitātu, kam nav nekādu principu. Kā izdevīgāk, tā viņš rīkojas. Un otrs tagad „Fundamentālistā”, cilvēks, kas visam pieiet ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Gandrīz vai ar misijas apziņu, bet tā visa rezultātā viņš sataisa baigos sūdus. Divi pilnīgi diametrāli pretēji cilvēki. Es uzskatu: lai uztaisītu labu lomu, katrā tēlā ir jāieliek kas no sevis, personības šķautnīte. Cits jautājums, vai ir ko ņemt. Var būt lomas, ka nav ko ņemt. Ir gadījumi, ka ir tādi aktieri, kuriem nav kur paņemt. 

 

Aka sausa...

 

Jā, aka sausa. 

 

Man kā skatītājam aktiermāksla allaž šķitusi netverama. Es zinu, ka ir nulles punkts, kad aktieris paņem lugas eksemplāru rokās, un zinu, ka ir gala rezultāts. Bet kas ir pa vidu? Instinkts vai prāts, intuīcija vai dedukcija?

 

Es uzskatu, ka šīm lietām jābūt līdzsvarā. Ja man jāizvēlas starp tīru intuīcijas aktieri vai prāta aktieri, tad es sliecos uz otru pusi. Man pašam ir interesanti skatīties, ka aktieris uz skatuves domā, kontrolē sevi. Tas ir profesionāli, ja kādā emocionālā epizodē aktierim jākontrolē savs ķermenis uz skatuves. Savādāk viņš var gan sevi, gan partnerus savainot. 

 

Kad talants un prāts aptrūkstas, tad glābj instinkti.

 

Kad prāts izbeidzas, tad nāk palīgā intuīcija. Man liekas, ka šīm lietām jābūt līdzsvarā. 

 

Kas tevi apžilbina teātrī, spēles procesā?

 

Kā skatītāju vai kā aktieri?

 

Kā tev labpatīk.

 

Kā aktieri - es nezinu, kas mani apžilbina. Kā aktieris dažas reizes uz skatuves esmu izjutis ko līdzīgu katarsei. Viens gadījums bija „Sarkano lukturu ziemā”. Bija pirmizrāžu bloka piektā vai sestā izrāde. Liekas, tas ir iespējams tad, ja līdzās ir atbilstoši partneri, kad notiek saslēgšanās, jau pilnīgi tādā kā kosmiskā līmenī. Vēl bija „Klusuma skaņu” izrāde Somijā, Tamperē. Tādas lietas notiek, kad vismazāk gaida. Vienkārši jūti, ka kaut kas notiek ar tevi un ar citiem, kas stāv līdzās. Enerģiju summa. 

 

Kad aktieriem jautā, kāpēc viņi izvēlējušies šo profesiju, bieži vien tiek minētas tādas lietas kā aicinājums, iekšējā balss, liktenis. Vai tad ir arī tādi aktieri, kas teātrī atrodas piespiedu kārtā?

 

Kaut kāda loģika tajā visā ir, jā. Par sevi varu teikt, ka, ja pirms desmit gadiem man kāds būtu teicis, ka būšu aktieris un spēlēšu teātri, tad es tam nebūtu ticējis. Kultūras akadēmijā studēju kultūras teoriju, pēdējos kursos tā kā saslimu ar teātri. Pirmo teātra izrādi noskatījos deviņpadsmit gadu vecumā, kad jau studēju. Tā bija Alvja Hermaņa „Marķīze de Sada”. Tā laika acīm tas man bija pilnīgs šoks. Par teātri tolaik, tāpat kā lielai daļai cilvēku, kam nav ciešāks sakars ar teātri, man bija priekšstats, ka tā tāda māžošanās vien ir. Baltās sievietes kolonnu zālē... tas bija spēcīgs impulss. Pakāpeniski sāku iet uz teātri. Bija doma, ka vajadzētu studēt režiju. Kad beidzu kultūras teoriju, tajā gadā neuzņēma režisorus, bet Valmieras teātra aktierus. Es aizgāju pie Pētera Krilova, viņš teica, lai nāku, sēžu, klausos, skatos un mācos. Vienu gadu es nosēdēju un otrajā jau sāku piedalīties. Iestājos arī maģistrantūrā teātra režijā. Soli pa solītim... Tad Fēlikss Deičs mani uzaicināja uz Valmieras teātra izrādi, tā bija mana pirmā loma. Tā, ka es uz to apzinīgi būtu gājis un tas būtu mans mūža aicinājums, tā nav bijis un arī tagad nav. Man ir skumji, un tas man liek aizdomāties, kad skatos uz cilvēkiem, kam dzīvē ir tikai un vienīgi teātris. Es negribētu būt viens no viņiem. Tāpēc man ir lauki un ābeļdārzs. Ā, pēc tam Viesturs Kairišs taisīja savu teātri „United Intimacy”, viņš uzaicināja mani pie sevis, es tur paspēlēju. Tad bija „Spilvencilvēks”. Arī pilnīgi nejauši - atteicās aktieri...

 

Jā, to stāstu esmu dzirdējusi.

 

Jā, tad atcerējās mani. Biju jau sācis mēģināt JRT „Maigumā” laikam, īsi pēc tam „Degunā”. Tad piezvanīja Alvis Hermanis un uzaicināja štatā. Un viss. Kaut kā tā. Ja īpaši nesaspringsti, tad viss notiek dabiski.  

 

Esmu lasījusi, ka pirmais aktieris bija cilvēks, kas nonācis konfliktā ar sevi. Arī lugu darbība balstās uz kaut kādām sadursmēm, konfliktiem, risinājuma meklējumiem, procesu, galu galā tā ir darbības māksla. Tavuprāt, vai es domāju pareizā virzienā?

 

Nu, ko nozīmē, vai tas ir pareizi? Ja tu ar to domā, vai tas ir veselīgi, tad tas noteikti nav veselīgi. Savukārt, ja uz to paskatās tā, ka tādā veidā aktieris citos cilvēkos spēj izraisīt impulsus, pārdomas vai gluži otrādi, sliktu dūšu... Kā uz to paskatās, no kāda aspekta. Konflikts ar sevi. Bez šaubām, ja paskatās jebkuru lugu analizējot, tad klasiski ir ievads, konflikts un atrisinājums. Tagad ir iespējams arī savādāk uztaisīt teātri. „Klusuma skaņas” taisot, bija uzstādījums: jārada izrāde bez konflikta. Nav konfliktu, vardarbības. Sapņu teātris. Citam tas liekas nepieņemami, citam atkal – ģeniāli. Atkarīgs no cilvēka. Vācijā, Berlīnē pēc „Klusuma skaņu” pirmizrādes teātra vērtētāji bija sadalījušies divās nometnēs. Vieni teica, ka ģeniāli, otri teica: nē, tas nav teātris, jo nav konflikta. Zinot vācu teātra ievirzi uz dažādiem konfliktiem un sociālpolitiku... Tas bija apzināts gājiens – taisīt izrādi par to laiku, bet izvairīties no konflikta atspoguļošanas. Bija svarīgi censties parādīt tā laikmeta garu. Konflikti bija tie, kas notika fonā. Stāsts ir par cilvēka ilgām, sapņiem, mīlestību. 

 

Man liekas, ka cilvēkam piedzimstot, viņš nonāk konfliktā ar to, kas ir. Pastāv arī pieņēmums, ka cēloņi jebkāda mēroga konfliktiem starp cilvēkiem, meklējami homo sapiens dzīvnieciskajā iedzimtībā, kas esot neizskaužama. Kā tev šķiet?

 

Man liekas, ka mūsu divi tūkstoši gadu senā kultūra, arī kristietība, ir uz konfliktiem vērsta. Ja salīdzina ar budismu, aktuālas ir pilnīgi citas lietas. Tā saucamā Rietumu kultūra ir uz to tendēta. Pēc definīcijas cilvēks piedzimstot jau ir grēcīgs. Konflikts ir, ka esi piedzimis. Ir jācīnās visu laiku ar savu grēku, no kaut kā jāatsakās, jāpieņem, ir kārdināšana, jāturas pretī. Visu laiku cilvēks ir konfliktā ar sevi. It kā sabiedrība tagad ir mainījusies, bet dziļi saknē tāds uzstādījums ir. 

 

Vai prasme iemiesoties dažādos tēlos palīdz vai traucē tev ikdienā? 

 

Dzīvē esmu ļoti slikts aktieris. 

 

Mēs varētu paturpināt tēmu par sauso aku, jo kā jebkurš darbs arī aktiera darbs prasa piepūli – gan fizisku, gan garīgu. Kā tu, Gati, papildini savu garīgo enerģiju? 

 

Mazliet standarta atbilde, bet lauki ir tie, kas palīdz. Pa īstam es neesmu kļuvis par pilsētnieku. Esmu pa vidu starp zemi un debesīm. Nevaru vairs iztikt bez pilsētas, arī bez laukiem nevaru. Man vajag abas šīs lietas. 

 

Uz kuru pusi tu brauc ātrāk – uz šo vai uz to?

 

Labs jautājums. Hmm, varētu būt, ka līdzīgi. Ir tā, ka ceļu sāku lēnām un tad apskatos spidometrā, ka pusceļā ātrums ir mazliet uzkāpis. Jānomet, lai nerastos pārpratumi ar ceļu policiju. Diezgan līdzīgi. Varētu teikt, ka šīs lietas man ir līdzsvarā. Bet tas ir tāds diezgan... nestabils līdzsvars. Labi, ka šogad sakrita izrādes tā, ka varēju uz pāris dienām izrauties un novākt ābolu ražu. Citādi diez kas nebūtu. Āboli sakristu zālē un liela daļa sapūtu.

 

Cik gadus jau tev ir ābeļu dārzs?

 

Pirmais dārzs iestādīts 2001. gadā. No tā šogad tā lielā raža. Otrs stādīts 2005. gadā. 

 

Nepieciešama liela pacietība, lai sagaidītu pirmo nopietno ražu.

 

Ir tā, ka visu laiku ir kaut kas jādara, it īpaši vasarā.

 

Tu pats arī potē savas ābeles?

 

Šopavasar iemācījos potēt. Nedaudz uzpotēju. Patiesībā nav laika gaidīt, jo ir ko darīt. Tas ir pienākums. Jāliec ābelēm zari, jāveido vainags. Es apzinos, ka esmu uzņēmies vilkt to vezumu. Šobrīd tas sāk nākt atpakaļ. 

 

Man ābelēs patīk tas, ka tās nav jāravē.

 

Jā, nu, tas ir labi. Ir jau arī tā, ka šo to nepaspēju, bet galvenos darbus cenšos paspēt. 

 

Tā, ābolu pauze beigusies. Turpinām par teātri. Ko tu dari tad, ja lasot lugu jūti, ka nepiekrīti autoram. Kā tiec galā ar šo dilemmu?

 

Ļoti interesanti, jo ar „Spilvencilvēku” bija tā. Man piezvana Valmieras teātra direktore Evita Sniedze un saka, ka tāda lieta, ir luga, galvenā loma. Es braucu autobusā, slikti dzirdēju un teicu, ka jā. Sāku lasīt un biju vieglā šokā, jo kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Es nespēju iedomāties, kā kaut ko tādu var uztaisīt. Sākot mēģināt, viss mainījās, atvērās dziļāki slāņi, sāka kļūt interesanti. „Maigumā” arī aktieri ar lugas autoru nebija vienisprātis, tad mēs īsinājām. Ja autors ir pietiekami labs un atzīts, tad ir jāmēģina saprast, kāpēc nepatīk un liekas nepieņemami, jāspēj noformulēt. Ja spēj noformulēt, tad var atteikties no lomas, kaut ko mainīt, labot. Ja nespēj, tad jāuzdod sev jautājums: kāpēc es nespēju noformulēt to, kas man nepatīk? Bet, ja autors nav pietiekami atzīts, tad var šo to izsvītrot no viņa darba. 

 

Vai tev ir kādi dzīves skolotāji, kas ir norādījuši tev kādu virzienu, kurā iet, uz kuru labāk nedoties?

 

Es domāju, ka nav. Ir cilvēki, kas attiecīgā dzīves posmā ir palīdzējuši kaut ko saprast, bet tas viss mainās. Pirms desmit gadiem bija tāda autoritāte, pēc desmit - cita. Ja cilvēks pats mainās, pilnveidojas, tad arī viņa uzskati mainās. Ir cilvēki, daži kolēģi teātrī, no kuriem es mācos kā aktieris. To, ko vajag, to es paņemu no katra. 

 

Ja vienu dienu tu, Gati, pamostos kā zemes valdnieks ar varu un spēju mainīt kaut ko, kāda būtu tava rīcība?

 

To es nevaru zināt, jo, kā zināms, ja cilvēkam tiek piešķirta liela vara, tad cilvēks spēji izmainās. To cilvēku nevar pat pazīt. Vara, nauda, sievietes...

 

Bija vēl arī slava...

 

Nu jā, vai slava. Ar to varu ir tā, kā ir. Ir lietas apkārt, kas man nepatīk, bet teikt, ko es izdarītu, mainītu, ja varētu, man pat bail domāt. 

 

Tu liecies cilvēks ar spēcīgu māju sajūtu. Vai uz tevi neattiecas apkārt valdošais kosmopolītisma vilnis?

 

Māju? Es to vairāk sauktu par sakņu sajūtu. It kā izklausās mazliet nenopietni un romantiski, nedaudz pēc dzejas, bet es nezinu, kā lai noformulē to savādāk. Man ir svarīgi, lai aiz manis būtu turpinājums, jo arī es esmu kaut kā turpinājums. Mūžības cikls. Kad tika kārtotas mantojuma lietas pa zemes lietām un īpašumiem, valsts arhīvā uzzināju, ka maniem senčiem piederējusi zeme bijušā Abrenes apriņķa Kacēnu ciemā. Meži, pļavas, augļudārzi. Es sapratu, ka man tas ir jāturpina. Dzimtā neviena īsti nav, kas to varētu turpināt. Es izjutu latviešu tautas likteni – būt zemniekiem. Skaļi skan, bet es to izjūtu kā pienākumu. Vēl bija gadījums, pirms pāris gadiem ar vilcienu bijām aizbraukuši ekskursijā uz Pēterburgu. Atceļā, viņu pusē pēdējā pietura, ir Pitalova, bijusī Abrene, pasu kontrole, tad ir pusstundas ceļš līdz Latvijas robežai. Pusseši no rīta, saule aust, es skatos pa logu uz teritoriju, kas kādreiz bija Latvija, bet vairs nav Latvija. Plus vēl senču stīga ieskanas. Skatoties pa vilciena logu, es piefiksēju, ka ainavā ir kas savādāks nekā visu ceļu pirms tam. Protams, viss aizaudzis, bet kaut kas nav kā Krievijā. Un tad es sapratu: tie ir ozoli! Ir arī pļavas, gan pļautas, gan nē, bet lauka vidū palicis ozols. Tā ir Latvija. Tādas lietas atstāj uz mani spēcīgu iespaidu. Caur to es izjūtu savu vietu uz šīs pasaules. Ir vienalga, kā to sauc, vai par saknēm vai kā, bet es to jūtu un man tas šķiet svarīgi. Ir nācies sastapt cilvēkus, kam nav sakņu izjūtas, nav pēctecības. Skatoties un kontaktējoties ar viņiem, paliek bēdīgs iespaids. Tieši tāpat kā, ja kokam nav sakņu, tas nokalst. Arī viņi izskatās pēc nokaltušiem cilvēkiem, bez pamata. 

 

Vai esi mēģinājis pētīt un sastādīt ciltskoku?

 

Cik no saviem vecākiem... Esmu uzzinājis līdz sava vectēva vectēvam. Esmu domājis tam pieķerties nopietnāk. Kad sākās 1. pasaules karš, radi pa mātes līniju devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Daļa palika tur, daļa atgriezās. Dzimta tika sadalīta uz pusēm. Katram savs liktenis. 

 

Varbūt tu raksti dienasgrāmatu? 

 

Nē, tam man pietrūkst uzņēmības. Esmu gan mēģinājis, bet kaut kā tas izbeidzas. Šad un tad es pierakstu ainiņas, ko redzu uz ielas vai kur citur. 

 

Kādi ir tavi lugas eksemplāri? Varbūt veic pierakstus mēģinājuma procesos, remarkas?

 

Vecās paaudzes aktieri vairāk raksta. Man ir diezgan tīrs tas eksemplārs, tikai galvenās lietas, lūzuma punkti. Es kaut kā visu iemācos līdz ar lugas tekstu. Man nav nepieciešams atcerēties, kas man bija jājūt tajā vietā. 

 

Vai ir tā, ka darbs teātrī ir saistīts ar vientulību, bet tajā pašā laikā ar pilnīgu sava Es atkailināšanu publikas priekšā. Vientulību tādā aspektā, ka tā ir labvēlīga, - izvērtēšanas process bez aizspriedumiem, brīdis domāšanai, fantāzijai. 

 

Patiesībā jau bieži vien ir baigā vientulības sajūta, atrodoties uz skatuves cilvēku pilnā zālē. 

 

Tu esi vairāk vienpatis vai sabiedrības dvēsele?

 

Viennozīmīgi esmu vienpatis. Jo vecāks kļūstu, jo kļūstu vairāk viens. Jūtu, ka pieaug pieredze. Kā jau teicu, man patīk vērot un klausīties, ne tik daudz pašam runāt. Cita lieta, vai ir ko klausīties. 

 

Bet pie tevis sabrauc vesels bars līgotāju, tad tu atkal esi sabiedrības dvēsele.

 

Nu, jā, tad jā. Bet tāds, ko uzskata par sabiedrības dvēselēm, kas vienmēr jebkādā kompānijā māk tostus teikt un tonusu uzturēt, tāds es noteikti neesmu. Es taupu savu enerģiju. Pa labi un pa kreisi to nedāļāju. Es cienu cilvēkus, kas māk klausīties, jo tādu nav daudz. Kompānijās ir jāapliecina kaut kāds savs stāvoklis, ka tevi noteikti ir jāuzklausa, ka centies izstāstīt savu stāstu. Ja kāds cits ir kaut ko izstāstījis, tad ar savu stāstu cenšas otru pārspēt. Cīņa visu laiku vai ļoti bieži vienkārši tukša muldēšana, kas man nešķiet īpaši interesanta. Ja māk klausīties, tad, manuprāt, no tā daudz var iegūt. Daudz vairāk nekā tad, ja nemitīgi eksponē savu ego. Cilvēki, kas prot klausīties, hmm, negribas lietot vārdu – ir dziļāki, bet viņi ir ar lielāku pieredzi vai ar iespēju iegūt lielāku pieredzi. Klausoties, ja tas ir klausīšanās vērts, viņi gūst pieredzi. Lielās kompānijās, ja kādam arī ir kas būtisks sakāms, diez vai viņu sadzird uz to fona, kas zīmējās ar savām spalvām. Es vēlos, lai biežāk būtu kas vērošanas un klausīšanās vērts.

 

Dažbrīd gan rodas jautājums, kur to pieredzi no apkārtējo notikumu un cilvēku izpausmju vērošanas lai liek?

 

Es domāju, ka ne vienmēr pieredze ir kaut kur jāliek, tas nav obligāti. Ja ir situācija, kurā var izmantot pieredzi, tas ir labi. Izmantošana nav vienīgā pieredzes funkcija. Tas tevi bagātina. Tu vari būt cilvēks ar lielu pieredzi, bet bez vismazākās iespējas to izmantot. Pats galvenais, kā tu jūties. Man liekas: jo pieredze ir lielāka, jo mazāk cilvēks peras un raustās, viņš ir mierīgāks... Re, saulīte arī uzspīdēja!

 

Saistībā ar vērošanu varētu minēt arī mēģinājuma procesu. Mēģinājumu varētu salīdzināt ar pakāpieniem. Vai tu vari, atnākot uz mēģinājumu, uzreiz tā – klikš un pārformējies?

 

Katru reizi ir savādāk. Tāpat kā nevar izstāstīt, kā taisa izrādes. Katra izrāde ir atsevišķs stāsts un gadījums. Tāpat arī mēģinājumi. Ir dažādi piegājieni, kā ar aktieriem tiek strādāts. Citi režisori liek iemācīties tekstu jau otrajā trešajā mēģinājumā, citi ļauj to apgūt brīvā peldējumā. Ir izrādes, kuras mēģini un mēģini, un ilgi nekas nesanāk, bet pēkšņi kādā mēģinājumā ir klikš un gatavs! Jārunā par katru konkrēto izrādi kā atsevišķu gadījumu.

 

Vai tu ar lomu staigā kopā arī ikdienā, čubini un auklē to?

 

Ja ir baigā mocīšanās, tad varbūt. Es cenšos tā baigi nemocīties teātrī.

 

Un kāda loma teātrī ir skatītājam? Šeit es domāju izrādes tapšanas procesu, ne grāmatvedības rādītājus. Izrādes forma taču nebeidzas ar skatuvi, to pabeidz skatītājs? Un katru reizi šī forma ir nedaudz savādāka. Vai tas ir atkarīgs no skatītāju atsaucības, pretimnākšanas, aktiera spējas uzrunāt?

 

Skatītājam ir milzīga loma. Ar to teātris no filmas atšķiras, filmas skatītāju klātbūtne ir pēc tam, kad viss ir beidzies. Teātrī ir tieša līdzdalība. Ir bijušas izrādes, kam skatītāji neatbild, ir klusējoša siena. Bet arī šeit jāskata katrs gadījums atsevišķi. Ja publika ir atsaucīga un smejas, tas aktierim ir patīkami, bet jāuzmanās, lai aktieris neaiziet līdzi publikai un nesāk piespēlēt, tas ir slikti un bīstami. Ir gadījumi, ka tur, kur smējās vakar, šodien ir klusums, bet tas nav vienaldzīgs klusums, bet jūti, ka publika skatās un klausās ļoti uzmanīgi, visam seko līdzi. Bet ir arī tā, ka ir totāla vienaldzība. Viens ir intelektuāla sagatavotība, kas, manuprāt, nav galvenā. Otra ir emocionālā sagatavotība. Piemēram, mēs spēlējam „Sarkano lukturu ziemu”. Pati luga ir pārbāzta ar visādām intelektuālām fiškām, tajā pašā laikā lugā ir kaut kas dzīvs un patiess. Var būt publikas daļa, kas ir intelektuāli attīstīta un ļoti sagatavota, noķer lugas intelektuālo līmeni, bet nepieslēdzas emocionālajam. Var būt publika, kas intelektuāli nav tik ļoti sagatavota, bet pieslēdzas emocionālajam līmenim. Varbūt viņi no izrādes ir sapratuši daudz vairāk, teiksim, pašu būtiskāko. Bet ir skatītāju daļa, kam nekas neinteresē. Mūsu teātrī šī daļa gan ir ļoti niecīga, es domāju. Vai arī tie ir nejauši iemaldījušies cilvēki. Ir cilvēki, kas sākotnēji teātrim ir iedalījuši kaut kādu lomu dzīvē, piemēram, izklaidēt. Ikdienā ir smagi jāstrādā, un uz teātri iet atpūsties. Viņi šim mākslas veidam ir iedalījuši nozīmi – izklaidēt. Manuprāt, tas ir diezgan aprobežots priekšstats, ja uzskata, ka teātris ir ārpus īstenības un dzīves... Teātris un māksla vispār ir daļa no īstenības. 

 

Bet vai nav stilīgi būt JRT skatītājam un aktierim arī?

 

Tas arī ir jautājums tiem, kas tā domā. Bet runā jau, oho, viņš ir JRT aktieris, tātad viņā kaut kas ir!Tas laikam ir koks ar diviem galiem. Ir noteikta daļa, kas nāk uz teātri tāpēc, ka tas ir JRT, tādā veidā viņi mēģina celt savu statusu. Domāju gan, ka tādi ir tikai daži no simta vai tūkstoša. Es tagad prātoju un nevaru nosaukt nevienu izrādi mūsu teātrī, kas būtu radīta ar funkciju, piemēram, izklaidēt. Visas izrādes tiek taisītas par pašu galveno. Cita lieta, ka ir labākas un ir arī mazāk labas, tas ir cits jautājums. Visas tiek taisītas par būtisko. Teātra vilinājums ir tas, ka var legāli noskatīties uz citu cilvēku dzīvēm un ciešanām. 

 

Ar ko šeit tiek domāts būtiskais?

 

Nu, katram tas ir kas savs. Kas tev ir būtiskais?

 

Skaidrs. Un, ja pieskaramies teātra kritikai, vai tā palīdz uzlabot izrādes kvalitāti? Kāda ir tās loma?

 

Manā pieredzē nav bijis gadījums, kad teātra kritika uzlabotu kādu izrādi. Drīzāk jau var palīdzēt un ko pateikt kolēģi, tuvi cilvēki, kuru viedoklis man kaut ko nozīmē. Vēl jau ir tas: kad tiek uztaisīta izrāde, ļoti maz ko var labot. Var pateikt aktieriem, lai dara savādāk, bet pēc būtības ir grūti ko pārmainīt gatavā izrādē. 

 

Paldies liels tev, Gati, ka ielaidi savā saimniecībā. 

 

Nav par ko. Paņem šos ābolus līdzi.