LIELĀ INTERVIJA: Aivars Visockis (17)

Intervijas dienā kultūrists Aivars Visockis ierodas, ģērbies neierasti sev glaunā uzvalkā ar šlipsi. Muskuļu vīrs gan sūkstās, ka šādā apģērbā jūtas neērti, jo ikdienā ir pieradis būt sporta tērpā. Kopš Aivars piedalās televīzijas šovā XXL, masu mēdiji nemitīgi izrāda interesi. Tikko kultūrists ir fotografējies kādam sieviešu žurnālam. 

 

 

 

Vai lielāka sabiedrības interese ir jūtama, kad gūstat uzvaru kādā nozīmīgā kultūrisma čempionātā (Aivars Visockis pagājušajā gadā kļuva par Latvijas čempionu kultūrismā jauniešu un veterānu grupā, šogad Budapeštā izcīnīja Eiropas čempiona titulu) vai parādāties televīzijas šovā? 

 

Kad šovasar uzvarēju Eiropas čempionātā, garām ejot šo faktu pieminēja labi ja pāris latviešu laikrakstu. Krievu presē bija gan fotogrāfijas no čempionāta, gan apraksts.

 

Pašlaik, kad piedalos televīzijas šovā XXL, interese ir milzīga - gandrīz katru dienu zvana no kāda laikraksta vai žurnāla.

 

Sabiedrībā šobrīd ir daudz lielāka interese par šoviem, acīmredzot cilvēki ir noguruši, gribas ko vieglu... Sports tomēr ir saistīts ar smagu darbu un piepūli. 

 

Šovs XXL atklāj sabiedrības problēmu - mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars...

 

Šī problēma Latvijā tiešām ir aktuāla. Skolās fizkultūra, kā mācību priekšmets, ir ļoti zemā līmenī. Skolotājs stundā tik iedod bumbu, puiši nespēj ne atspiesties, ne pievilkties. 

 

Ārpus skolas bērni to vien dara, kā sēž pie datora, nevis spēlē bumbu, iet uz baseinu. Kādu ģenētisko informāciju šie jaunieši nodos saviem bērniem? Ja šādi turpināsies, jau tagad ir vērts aizdomāties, kāda būs latviešu tauta pēc simts gadiem? Skolās fizkultūrai jāpieiet ļoti nopietni, bērnam būtu jāiemāca izprast savu ķermeni, fiziskās spējas, pakāpeniski jāpieradina pie fiziskās slodzes. 

 

Es piekritu piedalīties šovā XXL nevis lai zīmētos, bet tiešām palīdzētu cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams.

 

Mani pārsteidza, ka daudzi šova dalībnieki - par mani daudz jaunāki cilvēki - nekad nav braukuši ar riteni, slidojuši. 

 

Cilvēki, kas piedalās šovā, savā ziņā ir kā pionieri, pārējiem bēdu brāļiem parāda, ka ir iespējams tikt vaļā no liekajiem kilogramiem, ka droši var iet uz sporta zāli, neviens nerādīs ar pirkstu un nesmiesies. Cilvēki, ar kuriem es šovā strādāju, man uzticas. Ticot man, viņi notic sev. Jebkuram cilvēkam ļoti svarīgi ir, lai kāds tev liktu noticēt, ka var būt labāk, foršāk... 

 

Gandrīz visi šova dalībnieki ir savulaik nesekmīgi mēģinājuši pašu spēkiem tik vaļā no liekā svara - ar diētu, mājas trenažieriem. Bet mājas apstākļos to ir daudz grūtāk panākt. Tad cilvēks pats sev ir čempions, viņam nav konkurentu, turklāt mājās nemitīgi kaut kas novērš uzmanību - telefons zvana, kāds kaut ko pavaicā.

 

Pavisam kas cits ir trenēties sporta zālē, - lai gūtu panākumus, ir jākoncentrējas, nopietni jāstrādā ar sevi, uz to brīdi pilnībā jāatslēdzas no ārpasaules. 

 

Sporta klubā Reaktors mēs lūdzam cilvēkus zālē neizmantot mobilos telefonus, lai nenovērstu savu un citu apmeklētāju uzmanību.

 

Lai atnāktu uz sporta zāli, ir sevi jāpārvar, tas audzina raksturu.

 

Vai esat skaitījis, cik Eiropas un Pasaules čempionātos esat piedalījies?

 

Šis jautājums mani parasti mulsina, jo, atklāti sakot, neesmu skaitījis. 

 

Padomju savienības laikā sacensībās startēju no 1981. gada, starptautiskā līmenī no 1991. gada. Varētu būt, ka kopumā esmu piedalījies 10 pasaules čempionātos, bet varbūt arī vairāk. Iespējams, esmu vienīgais kultūrists pasaulē, kas startē sacensībās divas reizes gadā 25 gadus pēc kārtas.

 

Šogad novembra beigās, decembra sākumā piedalīšos Pasaules vasaras čempionātā kultūrismā, kas norisināsies Čehijā. Esmu jau sācis gatavoties. Pirms nozīmīgām sacensībām simts dienas ievēroju diētu. Desmit nedēļas pirms sacensībām diēta ir īpaši drastiska, dienas ēdienkartē ir 150 g ūdenī vārītu rīsu, 10 -15 olas - tikai olbaltumu, 200 g maltas vistas filejas un 200 g mencas filejas, protams, arī vitamīni. Desmit nedēļas pirms sacensībām trenējos divas reizes dienā. 

 

Sacensībās konkurenti salīdzinoši kļūst arvien jaunāki...

 

Ja man jautā - Cik ilgi sportosi?, atbildu - Un cik ilgi tu dzīvosi? Protams, sportot var ne tikai profesionāli, bet arī savai veselībai.

 

Nevēlos lielīties, bet neesmu dzirdējis gadījumu, kad 50 gadu vecumā kāds kultūrists būtu kļuvis par absolūto valsts čempionu.

 

Pēdējos gadus pasaules un Eiropas čempionātos startēju veterānu grupā, tajā ir sportisti no 40 gadu vecuma. Veterānu grupā uzvarēt dažkārt ir pat grūtāk, jo sportistiem ir ļoti augsts līmenis, gandrīz visi ir līderi savas valsts mērogā. 

 

Starptautiskajos un Baltijas valstu turnīros startēju kopā ar visām vecuma grupām, jo labprātāk cīnos ar jaunajiem. Ir arī skauģi, kas uzskata, ka lieki maisos jaunajiem pa kājām un ir jādod iespēja arī citiem. 

 

Kas mudina neapstāties? 

 

Apziņa, ka neviens cits to nav spējis izdarīt, turklāt esmu sportists no Latvijas.

 

Kāpēc vēl neesat iekļauts Ginesa rekordu grāmatā?

 

Neviens nav ieteicis... Iespējams arī, ka Ginesa rekordu grāmatai netiktu skaitītas sacensības, kurās piedalījos, startējot Padomju savienības sastāvā.

 

Latvijā kultūrisms kā sporta veids nav īpaši populārs...

 

Latvijā īpaši nenovērtē spēka sporta veidus - boksu, svarcelšanu, kultūrismu. Man par to ir sava teorija. Latviešu vīrieši gadsimtiem ir karojuši citu zemju labā. Neviena māte nevēlēsies, lai viņas dēls atdod dzīvību par citu zemi, tāpēc jau zemapziņā vīrieši audzināti vārgulīgi. Labāk lai spēlē stabuli, dzied, nevis iet karot! Latvijā vīriešiem tas jau ir ieaudzināts gēnos.

 

Latvijā liela daļa vīriešu uz sporta zāli iet, lai pazīmētos, pakačātos, nevis lai tiešām strādātu ar sevi. 

 

Krievijā, Lietuvā kultūrisms ir ārkārtīgi populārs. To var just arī sacensībās:  gan sportistiem, gan publikai ir pavisam cita attieksme.

 

Nav sarūgtinājuma, ka savā valstī neesat tik novērtēts, kā tas būtu citviet pasaulē?

 

Dažkārt par to aizdomājos. Citā valstī finansiālais novērtējums, protams, būtu pavisam savādāks. Pagājušajā gadā kultūrists no Krievijas par uzvaru Eiropas čempionātā no valsts saņēma 10 000 dolāru, es saņemu pliku paldies.

 

Taču es joprojām esmu Latvijas sportists, jo nevēlos skriet, kur ir labāk. Kurš tad paliks Latvijā?

 

Svarīgāka par naudu man ir cilvēku atzinība, novērtējums. Reiz kāda sieviete atsūtīja vēstuli, viņas dēls narkomāns iedvesmojās no maniem panākumiem, sāka nodarboties ar sportu un pārtrauca lietot narkotikas. „Paldies, ka izglābāt manu dēlu,” sieviete rakstīja. Man tas bija vislielākais gandarījums, sajūta, ka spēju kādam palīdzēt.

 

Mūsdienās ir maz cilvēku, kam rūp citi, katrs vairāk domā par savu labumu...

 

Tā arī ir sabiedrības lielākā problēma, ir sašķobījušās vērtības, dominē materiālais, katrs pirmkārt domā par sevi. Redzot, ka jaunas meitenes pie sporta kluba smēķē, aizrādu vienreiz, otrreiz. Viņas noteikti domā - ko piesienas? Bet es to daru rūpējoties, lai viņām būtu laba veselība un izskats, veselīgi bērni.

 

Naivi izklausīsies, bet es uzticos cilvēkiem. Mani kaitina notariālie apstiprinājumi, nemaz negribu domāt par to, ka kāds mani varētu piečakarēt, piemānīt. Uzskatu, ka pastāv absolūtā patiesība - Viņš no augšas tāpat redz, kā ir īstenībā, kurš bijis godīgs un kurš - nē. Labais vienmēr nāk atpakaļ, tāpēc cilvēkiem jācenšas tādiem būt. 

 

Jums pašam jau ir divi mazbērni. Ko cenšaties viņiem ieaudzināt?

 

Mazdēls šogad sāka mācīties pirmajā klasē, spēlē futbolu, mazmeita mācās trešajā klasē. 

 

Ar mazbērniem sanāk vairāk būt kopā, nekā jaunībā ar saviem bērniem. Daudz ko mācos no saviem mazbērniem, bet viņi - no manis.

 

Pieaugušie bieži uzskata, ka ir gudrāki par bērniem. Patiesībā mazais cilvēciņš ir ar savu viedokli, un viņā ir jāieklausās.

 

Paziņas, šodien ieraugot jūs uzvalkā, vaicājuši - vai neesat iesaistījies politikā? Vai kādreiz nav bijusi šāda doma?

 

Savā ziņā jau esmu politikā - esmu Zaļās partijas biedrs, taču aktīvi nedarbojos. Man patīk šīs partijas idejas: labāk, lai Latvijā bērniem ir vairāk smilšukastes, nekā benzīntanku. Varbūt nākotnē es varētu aktīvāk iesaistīties politikā, jo sabiedrība galvenokārt čīkst, ka ir slikti, bet kaut kas ir jāsāk darīt. 

 

Diezgan bieži sabiedrībā zināmu cilvēku vārdi parādās partiju sarakstos...

 

Partijām ir nepieciešams vēlētāju balsis, tāpēc piedāvā sabiedrībā zināmiem cilvēkiem iesaistīties, cerot, ka vēlētāji balsos par zināmiem vārdiem. Mani uzaicināja, domājot, ka ar savu vārdu varētu piesaistīt vairāk sportistu. Toreiz piekritu, jo uzskatīju, ka varētu kaut ko palīdzēt sakārtot.

 

Kas jūs visvairāk satrauc pašreizējā situācijā valstī?

 

Satrauc tas, ka valdošie politiķi domā par sevi un savu kabatu, nevis par tautu, zināmā mērā uzskata tautu par muļķākiem... Pašreizējā situācijā pensionāri gaužas, ka ir zemas pensijas, tāpat skolotāji, mediķi. Ja valsts aizņemsies naudu ārvalstīs, pēc pieciem gadiem, iespējams, pensijas vispār nevarēs maksāt, jo nebūs naudas. Nauda kaut kā ir jāpelna - jāattīsta vietējā ražošana.

 

Ko Jums vēl dzīvē gribētos sasniegt?

 

Neko daudz jau neesmu izdarījis... Piecas reizes uzvarēju Eiropas čempionātā, trīs reizes Pasaules čempionātā esmu bijis vicečempions, bet nekad neesmu bijis pasaules čempions... Pasaulē ir precedenti, kad kultūrisma čempionātā piedalās tēvs kopā ar dēlu, bet nekad nav bijis tā, ka vectēvs ar mazdēlu... Mazdēlam pašlaik ir septiņi gadi, tāpēc nekas nav neiespējams...