LIELĀ INTERVIJA: Ivo Martinsons (4)

Ivo Martinsons vasarā dauzās pa mākoņiem ar paraplānu, sapņo lidināties no kalniem kaut kur Eiropā un tikai pa ausu galam dzirdējis, ka ir nominēts „Spēlmaņu nakts” balvai par Hamleta lomu Valmieras teātra iestudējumā pie režisora Oļģerta Krodera.

 

Uz jaunās teātra sezonas atklāšanu Valmierā ierodas „Prāta vētras” krekliņā ar uzrakstu „Dārznieks”. Bet tam neesot nekādas nozīmes. Teātra kafejnīcas terasē viņš dzer minerālūdeni ar citronu. Un nemitīgi smaida. 

 

 

 

Kā tu pavadi vasaru pēc saspringtās sezonas teātrī?

 

Esmu sācis mācīties lidot ar paraplānu – tas ir tāds izpletnis, ar kuru nelec no lidmašīnas, bet ieskrienoties planē pa nogāzēm. Paraplānu automašīna ievelk un paceļ gaisā kā tādu pūķi. Es lidoju Ādažos, nesen sāku patstāvīgos lidojumus bez instruktora. Skaties, kādi man nobrāzumi uz rokām – tie ir no paraplāna striķiem!

 

Kāpēc tieši paraplāns?

 

Es jau sen esmu aizrāvies ar visāda veida lidošanu: esmu lēcis ar gumijām, izmēģinājis izpletņlēkšanu, lidojis gaisa balonā. Pagājušajā gadā Ķīnā satiku vienu čali, kurš braukāja ar velosipēdu, un viņam bija līdzi paraplāns. Lidošanā mani piesaista miers un klusums, kas valda apkārt. Lidojot pasaule izskatās lielāka: ja pirms tam apkārt bija tikai pļavas un meži, paceļoties gaisā, izrādās, ka blakus ir arī jūra. Pirmo reizi palidinājos Cēsu aeroklubā, lēcu ar izpletni no lidmašīnas. Visa lēciena sāls ir tajā pirmajā solī izplatījumā. Atceros, ka savā pirmajā lēcienā es rāvos ārā no lidmašīnas, bet instruktors pat aizlika durvīm roku priekšā. Lidošana ir kā cita pasaule, kas liek savādāk paskatīties uz cilvēka lomu, cilvēka spēkiem. Tas ir tāpat, kā skatītos uz skudru pūzni. Negatīvas, stresainas emocijas negaidot pavēršas par 180 grādiem, cilvēkā tajā brīdī ieplūst kaut kas vairāk nekā tikai adrenalīns un ekstāze, bet kaut kas tāds garīgs un patiess. Jo cilvēks nevar melot tādā brīdī.

 

Vai tev nekad lecot nav bijis bail?

 

Es paļaujos uz sevi un izpletni, kuru pats esmu salocījis, par kuru sīkumos zinu, kā tas strādā. Bailes rodas no nezināšanas. Domāju, ka pirmie cilvēki ļoti baidījās braukt ar auto. Un joprojām baidās. Pavisam nesen es biju aerodiumā. Tas nu gan ir baigi labi! Sākumā liekas, ka nekur neturies, bet pēc brīža saproti: uz gaisa tu turies ar visu ķermeni. Uzgulies uz gaisa un nekrīti zemē. Tāda pati sajūta kā brīvajā kritienā. 

 

Vai vasarā darīji arī kaut ko citu?

 

Izmantoju laiku, lai apbraukātu savus radus. Ģeogrāfija ir plaša: Latgale, Rēzeknes puse, Cēsis, Rīga.

 

Pagājušajā gadā tu izmantoji atvaļinājumu, lai iekšēji gatavotos sezonai un Hamleta lomai pie režisora Oļgerta Krodera. Vai arī šogad ir līdzīgi – briesti kādai lomai?

 

Nē, šogad es vairāk baudu vasaru, priecājos par brīvību un neatkarību, iespēju darīt lietas pēc sava prāta. Es nezinu daudz tādu profesiju, kurās vēl iespējams vasarā iegūt divus brīvus mēnešus! Man šogad ļoti gribētos aizbraukt uz kādiem kalniem Eiropā, kur var lidot ar paraplānu. Jaunā sezona man pagaidām ir pilnībā miglā tīta. Neko nezinu par to, kas ir plānots, un nesaspringstu. Kas nāks, tas nāks. Šobrīd ļaujos iekšējām mieram un plūdumam. Nu jā, pagājušajā vasarā es domās staigāju apkārt ar Hamletu.

 

Pagājušajā gadā tu ceļoji pa Ķīnu. Vai pēc gada kāda ceļojuma pēcgarša ir saglabājusies?

 

Pēc Ķīnas manī ir lielāks miers, paļāvība uz saviem spēkiem. Un reizē arī lielāka pacietība, jo Ķīnā neko nevar pasākt ar rietumnieku domāšanu. Pacietība tur nepieciešama, lai neizlektu no biksēm. Šeit mēs, salīdzinājumā ar Ķīnu, visu ļoti ātri iegūstam un sasniedzam: vai tas ir ēdiens, nauda no bankomāta vai brauciens uz Pārdaugavu. 

 

Šo vasaru tev noteikti dara krāšņāku nominācija gada aktiera balvai Spēlmaņu naktī par Hamleta lomu! Vai pats cerēji, ka tiksi nominēts?

 

Es lasīju atsauksmes un recenzijas pēc pirmizrādes, kaut ko jau nojautu. Kad paziņoja nominācijas, biju pie draugiem Tukumā. Man viena meitene atsūtīja īsziņu. Ir jau patīkami, protams, bet man jāteic, ka Hamleta loma un manas attiecības ar to joprojām ir kustībā, procesā. Tur vēl nav par ko likt atzīmes. Kopumā aizvadītā sezona bija spilgtākā manā aktiera karjerā. Man ir dažreiz sirsnīgi un atklāti cilvēki pienākuši klāt uz ielas, tādi, kurus redzu pirmo reizi. Reiz pienāca klāt mana krusttēva skolotāja un teica: es jūsu acīs redzu radniecīgu dvēseli. Tā pienāk arī citi, un es ticu, ka mani uzrunā tie, kam, teātrī, tajās divās izrādes stundās kaut kas ir ļoti paticis. 

 

Vai Hamleta loma kaut ko pārmaina arī tevī pašā? 

 

Es ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka es negribētu justies tā, kā jūtas Hamlets. Es jau iepriekš zinu, pret ko man jānodrošinās, kādas kļūdas es nedrīkstētu pats savā dzīvē pieļaut. Šajā lomā man arī nākas ļoti daudz kliegt uz citiem cilvēkiem. Un tā ir viena no lietām, no kuras es cenšos izvairīties. Es nemaz neesmu tāds kā Hamlets. Nu jau pēdējā laikā iemeslus visam meklēju pats sevī, nevis apkārtējos cilvēkos. Hamlets dara tieši pretēji. 

 

Ko vari teikt par citiem aktieriem, kas šogad nominēti „Gada aktiera” balvai? 

 

Kuri tie ir?

 

Juris Lisners, Ģirts Ķesteris, Uldis Anže, vēl Armands Kaušelis, Mārcis Maņjakovs... 

 

Tiešām? Es neko nezinu! Es netieku ne pie avīzēm, ne televīzijas. Visu vasaru dauzos pa mākoņiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Uldis Anže ir fantastisks aktieris! Ķesteri savukārt es mazliet pazīstu personiski. Pats tādu balvu vēl neesmu nekad saņēmis, nevaru iedomāties, kā tas ir. Bet pieļauju, ka tāds publisks vērtējums liek turēties pašam rāmjos, profesionālā līmenī. Jo latiņa tajā brīdī tiek pacelta augstu, augstu. Viens ir tas, ka visi skatās un vērtē, bet otrs, ka ir pašam atbildība pret sevi. Vislabāk jau ir darīt lietu, kas tev patīk, ja neviens to nevērtē, vai ne?

 

Režisors Oļģerts Kroders savukārt ir nominēts par „Gada režisoru”, bet izrāde „Hamlets” izvirzīta nominācijā „Gada dramatiskā izrāde”.

 

Kroders pērn dabūja balvas par „Karali Līru”, domāju, šogad līdzsvara labad tās balvas aizies kaut kur citur, tas būtu tā loģiski. Latvijā tā notiek. Vispār es plānoju, kad sāksies sezona, atkal pastaigāt pa citu teātru izrādēm. Varbūt man būs mazliet brīvāks laiks. Ceru redzēt, ko kolēģi citos teātros dara. Es tā ik pa laikam braucu uz citiem teātriem paskatīties. Tas ir viens no veidiem, kā motivēt sevi darboties. Ja redzi kādu patiešām labu aktierdarbu, tad iezogas tāda maza skaudība un gribas arī pašam tā strādāt.

 

Kādas izrādes citos teātros tevi uzrunāja pagājušajā sezonā?

 

(Ilga pauze) Kas tā par izrādi, kurā Grāvelis dublējas ar Ķesteri? „Kaligula”, jā! Tas ir milzīgs šovs. Man līdz šim ļoti patikušas izrādes arī Jaunajā Rīgas teātrī: „Latviešu mīlestība”, „Latviešu stāsti”, „Jūlijas jaunkundze”. Nacionālajā teātrī redzēju Gaļinas Poļiščukas „Spītnieces savaldīšanu”.

 

Kādā citā intervijā „Spotnet.lv” tevi raksturoja kā „dzīvespriecīgi nopietnu avantūristu”. Vai tam piekrīti?

 

Dzīvespriecīgāks es kļūstu tad, kad ar mani runā cilvēki. Savā būtībā esmu visai haotisks noskaņojuma cilvēks. Cenšos būt pozitīvs, bet sanāk tā - pa kalniem, pa lejām. Es gan gribētu to nerimtīgu smaidu, tādu sajūtu panākt. 

 

Vai par 30 gadu vecuma tuvošanos tu domā?

 

Neesmu par to domājis, un man cipari absolūti neinteresē. Visam savs laiks, cipari neko nenozīmē. Ne gadi, ne svari, ne izmēri. 

 

Bet par aktiera profesiju droši vien esi padomājis. Ko tā tev nozīmē?

 

Aktiera profesija man palīdz brīnīties par visu: cik ļoti man vienā brīdī kaut kas patīk, tik otrā brīdī man tieši tas briesmīgi sāk nepatikt. Man ir liela cieņa pret tiem, kuri aktiera profesijā iegulda visu sevi, nododas šim darbam ar sirdi un dvēseli. Ja tā dara, tad pretī iespējams saņemt gandarījumu un atalgojumu par savu darbu.

 

Vai pieļauj mūžā darīt kaut ko citu. Piemēram, kļūt par paraplāna instruktoru?

 

Jā, kāpēc ne? Akmenī man nekas nav iecirsts. Es domāju, ka cilvēkam ir jāseko līdzi savai intuīcijai, visu laiku jājūt, vai es gribu šo turpināt, vai arī sākt ko jaunu. Lidošanas doma mani nav pametusi jau kopš laika, kad biju mazs puika – redzēju, kā lido planieri... 

 

Kur ir tava mīļākā vieta pasaulē?

 

(Pauze) Es vēlos sajusties tā, ka vismīļākā vieta man būtu tā, kurā es šajā brīdī atrodos. Tas ir attieksmes jautājums. Attieksmē ir viss. Vieta pati nepārmaina cilvēku, bet cilvēks visu pārmaina ar savu attieksmi. Var pārmainīt darba vietu un tāpat nejusties laimīgs. Iestudējām izrādi „Crazy” pie režisora Mārtiņa Eihes, manam varonim tajā lugā ir paralizēta roka. Ar režisoru runājām: lai kur es ietu, kur es bēgtu,-  jo mēs tur bēgam no internāta, dauzāmies apkārt, - tā roka man vienmēr visur vilksies līdzi. Un tur neko nevar darīt. Vispār es gribu, lai mana mīļākā vieta būtu manas mājas, - tādas man noteikti kādreiz būs.