LIELĀ INTERVIJA: Voldemārs Šoriņš (3)

Bērnībā viņš lēkāja kā vāvere un, pirmo reizi esot Nacionālajā teātrī, zināja, ka tur strādās!

 

 

 

 

Kā veicas ar “Vienas vasaras ministru”, kādas ir pirmās atsauksmes? 

 

Nav pagaidām nācis neviens klāt un acīs nav teicis, ka tas ir šausmīgi slikti. Nav arī gāzušies cilvēku pūļi, kas aiz sajūsmas klieguši. Bet ir cilvēki, kas nākuši klāt un teikuši, ka ir paticis, ka nav jutuši, kā laiks paiet. Tas liecina par to, ka publikai šis uzvedums ir gājis pie sirds un mērķi, kuru mēs esam uzstādījuši, proti, lai cilvēki atpūstos, esam sasnieguši.

 

Nenoliedzami tur vismaz, ja ne vairāk, ir Raimonda Paula dziesmas. Iespējams, kādam likās, ka šīs dziesmas vajadzēja uzlikt uz modernajiem ritmiem, tiem bumsi – dumsi, bet speciāli mēs negājām šo ceļu, negribējās tās dziesmas izvarot, gribējās saglabāt tieši šo stilu, tā kā arī pats uzvedums ir drusku kā retro, kaut kādi lauki, tāpēc Paula dziesmas, kas bija manā jaunībā, kādam šobrīd liekas kā retro stilā, tāpēc to mēs sasaistījām kopā.Publika bija, manuprāt, sākumā tāda vērojoša, arī pati izrāde sākumā ieskrienas, tad kamēr saprot kas ir kas, kas kuram tai dzīvē ir apakšā un visas konfliktsituācijas, un, tikko tā izrāde sāk griezties, publika arī nāk līdzi. Un, kas man bija pārsteigums:  izrāde beidzas vēlu, ap divpadsmitiem, jo mēs deviņos sākam un iepriekšējos gados bija tāda pieredze, kad publika jūt, ka iet uz finālu un paklanīšanos, tad viena daļa jau cēlās kājās un gāja prom, kas ir pilnīgi saprotami, jo jātiek atpakaļ pie noliktām mašīnām, lai normāli aizbrauktu mājās, tad šogad vai nu tā bja sagadīšanās vai tas bija tieši izrādes dēļ, bet visi nosēdēja līdz pēdējam akordam un tikai tad organizēti cēlās augšā. Es to tikai pēc tam nofiksēju, jo mums beigās vēl bija paredzētas uzrunas, un mēs jau domājām, ka tas notiks uz aizejošo mugura fona, bet nē! Redzēsim, kas būs ar turpmākām izrādēm. 

 

Kāds vecums bija publikai? 

 

Visāds. Es nevarētu teikt, ka tur bija tikai sirmas galvas, bet arī nebija tikai tīņi. katrā ziņā tas nav mūsu adresāts, šis tīņu vecums. Mūsu adresāts  ir cilvēki ap 30 līdz 40 – 50 un 70. Jo viss, par ko tur ir, tas ir vecais labais teātris. Tā kā to vismaz es izprotu. Protams, var būt citi stili un visu ko var izdomāt. Ja ir nauda, var Dieva zīmes taisīt, bet pašā pamatā ir aktiera spēle ar skaidri saprotamu sižetu, ar skaidri saprotamiem raksturiem un, gavenais, lai tas ir veidots ar emociju. Tie ir smiekli, bet neesam stādījuši par mērķi kādu izsmiet, jo man vispār ļoti nepatīk, kad nevis smejas, bet ņirdz. Lai tie ir tādi labdabīgi smiekli, smaidi ne par cilvēkiem, bet par viņu rakstura īpašībām. Viena lieta, ko noteikti nevar pārmest izrādei, ir tas, ka tā ir ļoti labdabīga. Tur nav nekādi slikti, melnie personāži. Pat tie, kurus tā varētu pagriezt, un ko es arī izrādes tapšanas laikā mēģināju, ir nevietā. Es sapratu, ka tas ir pilnīgi garām, jo tas, ko mēs gribam pateikt, tāpat iznāk ārā tikai caur citām krāsām. Un, kas grib saprast, tas sapratīs, nevis ar pirkstu sejā rādīt: ē, tas ir slikts! 

 

Kādas kopumā ir sajūtas pirms kādas izrādes, uzveduma nākšanas gaismā?

 

Cenšamies uzvesties adekvāti (smaida). Ar gadiem uztraukums neiet mazumā. Un tas ir normāli. Vienīgi uztraukums nedrīkst būs slimīgs, kas tevi paralizē. Bet nervu fons dod adrenalīna devu, kas atraisa koridorus tevī, kas ir viegli snauduši.

 

Kā režisoram man pirms pirmizrādēm ir liela atbildības sajūta. Noteikti tu gribi redzēt to, ko tu tur gribi redzēt, un, kad īsti neieraugi tik precīzi, kā biji domājis, tad pārdzīvo. Ir grūti, un praktiski tu sēdi un bojā savus nervus – nu, nu, kā viņi to nejūt, mēs taču par to runājām! Vai savukārt priecājies, kad ieraugi kaut ko, kas nemaz nebija mēģinājumos, bet aktieris tik organiski to izdara.

 

Man ir gan aktiera, gan režisora skatījums, bet abos gadījumos tu tērējies, tērē savus nervus.

 

Atceros, kad man bija pirmais dzīvais mikrofonlasījums radio, kad zināju, ka mani klausās visa tā laika ”republika”, es vispār nesapratu, ko es lasu, es domāju TIKA NOLASĪT TO TEKSTU, jo mute sausa, teātrī es tā nekad neesmu juties. Bet, kad pieradu, varēju jau to darīt, dzerot paralēli kafiju. Tas viss ir treniņa un pieraduma jautājums.

 

Vai jūsos ir saglabājies tā saucamais bērns, kāda ir pasaules uztvere?

 

Domāju, ka... Nu, es par sevi varu teikt. Iespējams, ir cilvēki, kas ļoti pārmainās: bērnībā viņš ir bijis viens, bet tad pieaug un ir pārvērties citādāks. Kaut gan es domāju, ka diezvai tas tā ir. Šie iedīgļi, šī attieksme pret pasauli, pret apkārtējiem bērnībā iedibinās un pēc tam tā tikai nostiprinās. Varbūt cilvēki ar ļoti spēcīgu raksturu un milzīgu gribasspēku un īpašu motīvu vadīti spēj sevī kaut ko kardināli pārmainīt.

 

Man pašam vienmēr ir bijis neērti kaut ko cilvēkiem aizrādīt, sauksim to par kautrību vai takta sajūtu, varbūt pat izkāpinātu. Es to nevarēju pateikt saviem vienaudžiem, nevarēju pateikt drusku jaunākiem par sevi. Un man likās, kad būšu pieaudzis onkulis, tad kaut kādam bērnelim, kurš man ar kaut ko nepatiks, es varēšu pateikt pilnīgi mierīgi visu, ko domāju. Ne ļauni, bet kādu aizrādījumu vai attieksmi. Varu teikt: nekas nav mainījies, es aizvien nevaru pat kādam puņķutapam pateikt, - kad to tiešām jāizdara, es nevaru to izdarīt. Vienmēr smejos par sevi – nu, redzi, domāji, kad izaugsi liels, tevī kaut kas mainīsies. Tak nē! Visa buķete, kas tevī ir, tā arī ir. Tas, kas ir mazs un nekaunīgs no bērnības, tam šī īpašība iet tālāk dzīvē. Tas, kas ir drosmīgs, arī būs drosmīgs. Protams, es negribu teikt, ka cilvēks nevar pārmainīties. Ar milzīgu piepūli un gribasspēku var, ja ir motivācija.

 

Tas bērns, kas manī bija, tas skats uz pasauli, kas man bija, ir palicis. Nu, es augu laukos,  augu tā kā dabā (smaida). Mani pirmie rotaļu draugi, jo rotaļlietas tajos laikos nebija īsti pieejamas, bija mans brālis un kazlēni, cālēni, truši, govis un sivēni. Ar viņiem mums veidojās attiecības, viņi bija draugi mums. Brālim bija viens jēriņš, man cits, un katrs par viņiem rūpējāmies. Iespējams, tāpēc man ir ļoti mīļa attieksme pret dzīvniekiem, man viņi ļoti patīk. Varbūt tas ir arī iedzimts, taču, ja būtu audzis pilsētā, tas būtu savādāk. Es labi jūtos pie dabas, mežā. Tai pašā laikā mani piesaistīja pilsēta, esmu dzimis Liepājā. Un vilka mani braukt uz pilsētu, un aizbraucot, tas bija kaut kas pilnīgi cits un tas bija fascinējoši un valdzinoši. Nebija tā, ka gribējās dzīvot krūmos un lēkāt kā vāverei, kaut gan arī to mēs ar bračku darījām. Lēkājām pa eglītēm un nožāvāmies (smejas). Jā, gribējām kā vāveres.

 

Lauku dzīve atstāja iespaidu. Man visur gribas redzēt harmoniju. Teātrī uz skatuves man ir grūti pieņemt vardarbības skatus, slimības un kompleksus. Man tas nav pieņemami, nevis tāpēc, ka tas nebūtu jādara, bet tieši man tas nav akceptējams. Kaut kā negribas tajā visā rakāties iekšā. Varbūt esmu vājš cilvēks šajā ziņā. Man gribas, lai tas ir priecīgi un gaiši! Nenozīmē, ka tās ir tikai komēdijas, man patīk visādas romantiskas filmas, vēsturiskas filmas. Protams, skatos arī tā saucamos karstos mākslas darbus, kas ir jāredz. Par daudziem es sajūsminos, ka tur tiešām ir fantāzija.

 

Bet sev esmu noformulējis, ka neviens mākslas darbs pasaulē neko nemainīs, un, ja kāds saka, ka taisa šos darbus, lai pārmainītu pasauli un lai cilvēki kaut ko saprastu, tad saku, ka neko viņi nesapratīs, jo viņi nesaprot paši sevi. Labākā gadījumā tas dos impulsu cilvēkam, kas jau ir uz to gatavs. Tas būs grūdiena moments. Tāpēc šī nostāja: nu, redziet, jūs tikai jokus, bet mēs taisam šitā un tas ir kaut kas! - tās ir muļķības, abi divi ir nekas! (smaida) Noteikti gribas, lai ir klāt dvēsele, lai cilvēks aiziet pozitīvi uzlādēts. Kaut gan saprotu, ka ir cilvēki, kuriem nevajag šo pozitīvo lādiņu, tādi, kuriem tieši vajag šo te, varētu saukt, psihoanalīzi. Tie ir tie uzvedumi un filmas, kuras saucu par slimajiem gabaliem. Piemēram, Trīra darbi. Nenoliedzami, tie ir mākslas darbi, profesionāli darbi. Bet, noskatoties “Dejotāju tumsā”, es nodomāju: ak, kungs, nabaga aktrise! Bet, kā Trīrs pats paziņoja, viņš filmē pats savus kompleksus. Man nevajag, lai man potē cilvēku kompleksus. Cepuri nost aktieru darbam, režisora darbam, profesionalitātei, bet es negribu uzņemt to sevī, man konkrēti to nevajag. Bet kādam vajag, viņš jūt sasauci ar to, jo cilvēki ir TIK dažādi. Man kādreiz likās, ka visi pasauli uztver tāpat kā es, bet aizvien dzīvē saskaries ar pretējo. Un droši vien ir labi, ka mēs esam dažādi. Režisoram liekas, ka tas, ko viņš rada, patiks visiem, bet tā tas nav, un tas ir normāli. Tikai reizēm mēs šo savu nepatiku pret kaut ko izsakām tādā nekulturālā formā, ar tādu kā personisku naidu.

 

Ir jābūt krāsām, citādi viss būs vienāds. Ja būs tikai raudamie gabali vai tikai komēdijas, tās būs galējības. Cilvēki smieklus bieži uztver kā kaut ko nepieklājīgu. Viņos ir problēma.

 

Kritiķi ir vajadzīgi. Ir vajadzīga analizējoša kritika, virzoša kritika, bet tā nedrīkst būt subjektīva kritika. Ir jāspēj redzēt lietas redzēt objektīvā sakarībā. Jā, vienam ir jābūt: redzēt profesionālo un neprofesionālo.

 

Tai pašā “Vienas vasaras ministrs”. Jāstrādā ar slapju muguru, citādi tas materiāls nevelk. Jādedzina sevi! Komēdijaā jābūt vieglumam, un, lai dabūtu vieglumu uz skatuves, ir stipri jāpiepūlas. Bieži vien ir vieglāk apsēsties un dot dramatisku monologu. Bet dabūt skatītājos sajūtu – eu, viņi taču neko nespēlē, viņi dauzās un ākstās, un skraida! - tas nav viegli, tas ir baigi grūti. Vēl jo vairāk Latvijā. Latvieši vispār ir smagi. Dienvidnieku tautām ir savādāk. Ne velti meksikāņiem ir tie seriāli . Seriālu fans es neesmu, tur jau tāda sajūta rodas, ka esi iekāpis ķīselī, un ejot kājas tev slīd uz visām pusēm (smaida).

 

Tā kā šis vasaras darbs ir mēģinājums lauzties cauri un neiznīcināt šo komēdijas žanru.

 

Kas jūsuprāt ir estētika uz skatuves?

 

Es tūlīt nevarēšu atbildēt, to jāmācās (smaida). Estētika bija tas mans viens punkts, kur man, liekot eksāmenu, aiz žēlastības neielika divnieku. Eksāmenā es kaut ko muldēju, vārījos, bet pasniedzējs uz mani tā skatījās un teica: labi, es jums ielikšu trīs, bet nevienam nesakiet!

 

Esmu praktiķis, man ir grūti ar teorētisko pusi.

 

Ja es, skatoties izrādi, redzu režisora ieceri, es apskatos to 10 minūtes un man apnīk. Izrādes procesā mani notur tikai tas, ko ģenerē aktieris. Ja aktieris ir nevarīgs un runā tikai tekstu, nepaķerot mani uz kaut kādu šķautni, neaizrauj, tad es varu sēdēt un domāt: re, ko tas režisors te izdarījis, te ir tāds gājiens, te šāds. Es redzu piegrieztni. Skaisti, bet! Ideālā variantā jābūt gan tam, gan tam.

 

Ir pietiekami veiksmīgi darbi. Mani patīkami pārsteidza “Jūdas skūpsts”. Atklāti sakot, es biju iekšēji pret to, kad uzzināju, ka mūsu teātrī kaut ko tādu taisīs, bet, kad es redzēju gala rezultātu, tad jāsaka: cepuri nost! Man patika, ka Džilindžers bija gājis mākslinieka ceļu. Un vēl es tik ilgi nebiju tik labus redzējis savus kolēģus šajos tēlos. Es jau domāju: tūlīt no Džiļika nāks viss viņa arsenāls, ko viņš parasti izmanto, bet tas bija ar māksliniecisku taktu, ar lielu gaumi un tajā pašā laikā viņam bija izdevies atvērt mūsu dažus aktierus pilnīgi nezināmā kvalitātē. Tā bija māksla. Varbūt ne tajā ārējā, ko bija viņš licis un kas tikai papildināja, bet mani viņš bija uzpircis, ka viņš atvēra aktieru pusi. Tad tā izrāde iegūst traģisku skanējumu. Nav runa  par seksuālām minoritātēm, bet runa ir par citādākiem cilvēkiem vispār – tā ir tā māksla, ka neaiziet lētumā, kad parādīs plikas pakaļas un visi skries, bet ir atrisināts iekšējais motīvs. Tad viss ir OK!

 

Katram cilvēkam ir bijuši lieli it kā pat nerealizējami sapņi. Kas bija jūsu sapnis?

 

Par saldējuma pārdevēju kļūt neesmu gribējis būt, par ugunsdzēsēju arī ne. Mans paralēlais sapnis bija jūra. Es sapņoju, jā, tā kā mācījos Liepājas 1. ģimnāzijā un jūra bija tuva lieta, un kuģi nāca, manī radās kaut kas TĀDS! Kad bija iespēja aiziet kādā ekskursijā un tikt uz kuģa virsū, man tas likās tik romantiski – šī māja uz ūdens! Bračka mans realizēja šo sapni, viņš aizgāja pa šīm lietām.

 

Bet man aizgāja, kā man aizgāja. Es piedalījos visādos pašdarbības pulciņos, gan dancoju, gan dziedāju, arī dramatiskajā teātrī spēlēju. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Bija arī tāds republikas daiļlasītāju konkurss, tāds notika katru gadu. Mana literatūras skolotāja, skolotāja Feldmane, ļoti virzīja mani uz šīm lietām. Viņa vispār bija fanātiķe dramatiskajās lietās. Mēs katru gadu taisījām lugu fragmentus, Liepājas teātris nāca pie mums skatīties, bija teātra vakars arī. Un iekšēji es biju izlēmis: nu, labi, es te tagad piedalīšos un ja man kaut kas iznāks, varbūt pat mēģināšu sniegt tos papīrus teātra fakultātē. Arī Liepājas teātra aktieri teica, ka ķēriens varētu būt, var mēģināt. Es gan nebiju šausmīgi uz to koncentrējies, man vienkārši patika viss, kas ar to saistīts. Ir, šķiet, tāds teiciens: man patīk šī liderīgā dzīve! (smejas) Ne tādā nozīmē, kā to varētu saprast ar alkoholu un meitām. Es biju ļoti tikumīgs jaunietis, bet patika šie procesi: braukšanas, uzstāšanās utt. Un tā es biju piedalījies šajā daiļlasīšanas konkursā, un vai tā bija sakritība vai kas, bet ar vienu meitenei arī no Liepājas mēs dalījām pirmo vietu un atnācām līdz Rīgai. Pirmo reizi atnācu uz Nacionālo teātri, nopirku biļeti otrajā balkonā, sākās izrāde, un es tā skatījos, kas notiek, un pie sevis pilnīgi bez nekāda pamata nodomāju: jā, šajā teātrī, iespējams, es kādreiz strādāšu... Un tā es te līdz šim arī esmu (smaida).