LIELĀ INTERVIJA: Intars Rešetins (10)

Par sarežģītajām būtnēm - sievietēm un vīriešiem, vīrišķību, par teātra māņticību un par sevi – Intars Rešetins.

 

 

 

 

Kas tavuprāt aktierim ir svarīgākais? Kas, iespējams, būtu tas, kas sagaida cilvēku, izvēloties aktiera profesiju, taču viņš to nevar zināt?

 

Ja runa ir tieši par mācīšanās procesu, tad jo cilvēks vairāk ir paspējis nobaudīt un gūt dzīves pieredzi, jo labāk. Kaut vai skolā dažādas nodarbības, pulciņi, kori un  vienalga kas, - tad viņš sevi bagātina. Un man ir tas bonuss, es esmu aktieris ar bonusu (smaida), es nāku no laukiem, tāpēc man ir lauku pieredze, es to jūtu un tā ir daļa no “Likteņa līdumnieku” panākumu atslēgām – es pazīstu  to vidi un tajā diezgan labi jūtos. Par pašu skatuvi... nu... Patiesībā kas ir aktieris? Kad iestājies aktieros, tu nāc ar saviem priekšstatiem, pilnīgi ačgārniem, un tad tie zūd, tad it kā ļaujies pedagogam, kas tevi “stūrē”, tad ļoti būtiski ir , kas ir pie  pedagoga „stūres”. Domāšana aktierim sakārtojas, sajūtu pasaule, visas profesionālās šķautnes. 

 

Latviešu aktieris ir pietiekami spēcīgs aktieris profesionālā ziņā, jo mūs vairāk vai mazāk māca pēc krievu metodes, Staņislavska metodes, uz reālpsiholoģiskās  darba bāzes – šī metode  man ir tuva, kaut gan ir mēģināts savādāk  darboties, kas vienmēr ir interesanti. Ja visu laku ēdīsi rupjmaizi, tā tev pieriebsies, gribas arī karašiņu (smaida). Tas tā... Bet katrā ziņā jābūt aktierim sagatavotam, jo manā gadījumā, kad mēs ienācām teātrī, saskaršanās ar lomām bija pilnīgi savādāka, nekā kursa laikā pie Eižvertiņas, Burkovskas vai  Gruzdova. Profesiju  var iemācīties tikai praksē. Nu labi, mācoties ir etīdes, ir skates, ir kaut kādas izrādes un kaut kas tajā virzienā notiek, bet reāli šeit notiek pavisam savādāk. Kaut vai viss kolektīvs. Tu vairs nespēlē tikai ar savu kursu, tev ir jāsaplūst kopā ar kolektīvu. Visas šīs savstarpējās barjeras – vaiii, tas ir Tāds aktieris, kā es viņam tagad pieskaršos! Tad tu tiec pāri šiem iekšējiem šķēršļiem mēģinājumu laikā... Nu, profesiju tu iemācies tikai darbībā. To, ko sagatavo akadēmijā, tas ir tāds ieskrējiens, palēciens, bet tu tikai teātrī sāc lidot. 

 

Vai varētu teikt, ka teātra skatuve ir dzīva, bet akadēmijas skatuve ir kā mākslīga, kā uzmetums?

 

Tas ir atkal jautājums par to, pie kāda pedagoga tu mācies. Pieņemsim, ja mēs salīdzinām Gruzdovu ar Burkovsku, tad tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Burkovska ir aktrise, kas mums mācīja aktiermeistarību, un viņamācīja kā aktrise -  no sava viedokļa. Miša ņem dziļāk, viņš jau ņem analīzi, viņš jau ņem reālus apstākļus un to mālu tā mīca, veido. Tas atkarīgs no pedagoga. 

 

Kas būtu tas, ko pats savā aktiera darbā uztver kā pirmo nopietnāko izrādi, uzstāšanos?

 

Aktiermeistarības apogejs bija Valmierā, pie Krodera, Miškinu spēlējot Dostojevska “Idiotā”. Tā ir virsotne principā, tādu lomu var arī dzīvē nedabūt. Bet es jau esmu priecīgs par katru lomu, ko man iedod, jo tas ir mans darbs un patīkams darbs, kaut arī varbūt tas sanāk diezgan dārgs hobijs, ņemot vērā samaksu. Bet Rešetins šobrīd nenožēlo, ka viņš ir aktieris. Man tīri labi te ir, te ir saprotami. Ir svarīgi cilvēkam darīt to, kas viņam patīk, jo savādāk ir diskomforts, ko nevar paciest. Protams, paralēli darbojos arī ārpus teātra – daudz sanāk tagad koncertēt, es vadu pasākumus, atklāšanas, reklāmas, ir seriāli, filmēšanas ... Bet tas nenozīmē, ka es varu tikai radošā plāksnē darboties. Savā laikā tēvs mani ir audzinājis un dzīves pamatus ielicis. Piemēram, kā ķebli uztaisīt, kā logu uztaisīt - zinu. Šajā plāksnē man ir kaut kādas vīrišķības pēdas norūdītas. Mājās remontu es varu uztaisīt, nu, labi,sarežģītākās lietas es uzticu meistaram vai pieslēdzu viņu, kad pašam nav laika to izdarīt. 

 

Runājot par vīrišķību, kas tad tavuprāt ir  ideālā vīrieša svarīgas rakstura un spēju iezīmes?

 

Vīrietis... Nu, tie jau arī ir tādi... Katram ir savi priekšstati par ideālo vīrieti vai no filmām, vai no romāniem... Vīrietis, tāpat kā sieviete, ir ļoti sarežģīta būtne, bet tāds, uz ko varbūt es pats tiecos, ir komunikabls, ar savu mugurkaulu un ar ļoti attīstītu spēju pielāgoties situācijai. Jo, kā mēs zinām, dzīve nereti visu apgriež ar  kājām gaisā, un, ja tu nespēj pielāgoties šai jaunai situācijai, tu pazaudē  stabilitāti.  Rakstura iezīmēs viss arī ir ļoti individuāli. Pirmkārt jau, jaunie puikas vairāk vai mazāk ietekmējas no saviem tēviem, tēvi ir etaloni. Tāpat arī meitas no mammām skatās. Un vēlāk ir nereti gadījumi, kad vīrietis izvēlas  mātes kopiju. Pat ģimenes modelis tiek pēc tam pārkopēts. Tēvs vienmēr man ir bijis etalons. Lai kas, bet viņš ir mans tēvs un ar visām četrām esmu par viņu. 

 

Kādai tad ir jābūt sievietei tev blakus, lai tu justos labi?

 

To sieviešu, kas man ir blakus, ir ļoti žēl, jo kā jebkurš radošs cilvēks, it sevišķi aktieris, ir stipri emocionāls un profesijai atdodas simtprocentīgi. Tu esi procesā, domas ir par to, tas nav tā, ka tu nes darbu mājās, bet, lai kaut o panāktu, tā tas notiek. Līdz ar to cilvēkiem, kas ir ārpus šīs vides, ir grūti izprast visus untumus un lēkmes, un kašķus. Kad aktieris nav pārliecināts, viņš mēdz būt nemiera pilns, viņš meklē, viss viņu kaitina. Kad ir pārslodzes, tad nevienu negribas redzēt. Kad esi bijis uzmanības centrā, gribas tikai mieru, bet atbrauc mājās, un arī mājiniekiem vajadzīga uzmanība. Sievietes mani uzrunā vairāk tās, kur ir kāda intelektuālā bāze klāt. iņai nav jābūt topmodelei vai jāatbilst kaut kādiem pasaules skaistuma standartiem. Svarīgi, lai man būtu sarunu biedrs... līdzvērtīgs. Un vēlams pat augstākā līmenī par mani, jo sievietes jau ir tās, kas vīrieti ceļ. Dažas, protams, arī nogremdē. Līdz ar saknēm... Bet, ja ir gudra sieviete tev blakus, tad arī vīrietis aug līdzi. Latviešu meitenes ir ļoti simpātiskas un, ja viņas pievērsīsies vairāk arī garīgām lietām, tad viņas būs vadošos posteņos arī ārpus Latvijas robežām. Latviešu sievietei ir krampis. 

 

Kas ir tavas labākās spējas un vai esi kategorisks cilvēks?

 

Kā vairums aktieru, esmu garastāvokļa cilvēks.  Mēs esam mainīgi savās izpausmēs. Par kategoriskumu runājot, jā, ir principiālas lietas, pie kurām turos... Ja es esmu uzņēmis kursu, manī ir mana pārliecība, tad es arī pie tās turos. Par labākām spējām – diezgan normāli braucu ar mašīnu (smejas). Nu, labi, tas bija tāds joks. Zini, lai cik tas jocīgi būtu, ir diezgan grūti runāt par sevi. Es parasti ļauju savam darbam runāt par sevi. Cilvēks kā cilvēks, galvenais, ja ir attieksme, kā tu dari savu darbu. Manuprāt būtiskākais ir tas, ka cilvēkam acīs redzi vēlmi. Un varbūt viņš šauj garām, bet vienalga viņš to dara ar baigo baudu. Tas ir būtiski, kad acis deg! 

 

Kā tu gatavojies izrādēm?

 

Es mēģinu atbaidīt uztraukumu, kas iezogas aiz atbildības sajūtas. Mandrāža ir,bet šī mandrāža tevi neiemidzina, tā tur tavu nervu. Svarīgi arī, kāda ir loma.Ja ir sestais plāns, septītā rinda, klibais zirgs ar vienu kāju, tad mandrāža nav liela. Ja ir lielāka loma, tad satraukums ir lielāks, jo tu nevaripotenciālajam skatītājam likt vilties, tas ir apgriezeniskais loks, tas var arī otrreiz  nenākt.

 

Ja nav mandrāža, tad īstenībā ir baigi slikti. Ir bijis tā, ka nav.. Tas bijapašā sākumā. Tu esi pārāk atbrīvojies, šauj ar tukšām patronām, un kariņšnenotiek pa īstam.

 

Cenšos atkārtot tekstu, kas ir ļoti būtiski. Lugās ir sāpīgākie punkti, kurvārdu kombinācija ir svarīga. Piemēram, Dostojevska Idiotā ir 3 stundas palagi vien, tad tur arī ir vietas, kuras visu laiku vajag malt, malt, malt, malt, un mēle jau atceras tās kustības, tad arī aiziet. Cenšos nevis bufetē sēdēt, bet koncentrēties. Ja nav tik nopietna loma, nāku pēdējā mirklī, uzlieku grimu, un pietiek.  Telefons grimētavā  man ir ieslēgts, bet tas ir tikai mājiniekiem, jo visādai gadījumi  ir bijuši. 

 

Vai tu esi māņticīgs?

 

Kaut kādās lietās -  jā. Par kaķi. Vienmēr pastāvu malā un tikai tad aizbraucu, ja iet melns kaķis. Nevar zināt, labāk nebraukšu, labāk pagaidīšu... Tad arī naudiņu cenšos nedot rokā, bet nolieku, lai nesanāk tā, ka es visu laiku dodu, un visi tik ņem un ņem, bet es pielieku punktu ar savu došanu. Cenšos arī mājās tualetes podam vāku turēt ciet,  lai nenoskalo arī visu labo prom.  Un arī tāpēc, lai, piemēram, bērns nenoslīcina podā mobilo telefonu (smaida).

 

Darbā ir gadījies tā, ka sanāk nospēlēt labi, otro reizi ne tik labi. Tad es mēģinu atcerēties, kāds man bija tās dienas rituāls, kurā nospēlēju labi. Daru to un, hops, atkal sanāk nospēlēt labi! Tad gan savā ziņā palieku māņticīgs. Jā, ar matiem ir interesanti: ir mākslinieki, kas mēģinājumu laikā pirms pirmizrādes negriež matus, neskujas, negriež nagus.

 

Filmējoties “Likteņa līdumniekos”, savā pēdējā filmēšanas dienā, kas bija 2007.gada 6. oktobris, es nogriezu  matus, visu savu enerģiju atstāju maisiņā. Tādēļ gan pazaudēju vienu iespēju filmēties, bet esmu kaut ko arī ieguvis ar to. 

 

Ko tu pats no sevis sagaidi?

 

(pauze) uf... ..uf... o-o-o! Ja būs darbs, tad es sagaidu darba augļus. Šausmīgs jautājums, šššausmīgs!