LIELĀ INTERVIJA: Dace Bonāte (2)

Nacionālajā teātrī ieskrēju samirkusi tikko no lietus, kratot lietussargu, Dace Bonāte omulīgi iznāca no kādas telpas ar siltas, šķiet, zaļās tējas tasi, uzsmaidīja un jautāja - Vai Jūs mani gaidiet?

 

 

 

Kuras no jūsu lomām jums pašai šķiet svarīgākās vai mīļākas?

 

Tādu ir daudz. Salemas raganas varētu būt. Kam no Vilka kundzes bail. Par to arī saņēmu prēmiju. Grūti jau tā teikt, ir mīļas lomas, ir lomas, kuras varbūt nav tik būtiskas, bet pašai šķiet svarīgas. Ir arī Pītera Šefera luga Amadejs - par Mocartu, - Klaudijas loma ļoti patika. Daudz bērnu lomu – Momo!

 

Ir tādas lomas, kurās tu kaut ko paveic, ko līdz šim neesi darījis, kādreiz arī vienkārši ir ļoti tuva tā satraukšanās, ir dvēseles stīgas, kas tiek iekustinātas, kas nav nepatīkami. Ir bijušas foršas saspēles ar kolēģiem, labas ansambļa izrādes, labas režijas ir bijušas, kurās ir kaifs spēlēt. Ne vienmēr tas saistās ar pašu, bet arī ar brīža kopā būšanu.

 

Iedomāsimies situāciju, ka pie jums atnāk pazīstama vai mazāk pazīstama meitene un saka: laikam iešu uz aktieriem! Kāds būtu jūsu komentārs vai ieteikums?

 

Man tagad tā arī daudz ir bijis! Taisni kaut kā pēdējā laikā tā uzkrītoši. Man laukos no kaimiņiem viena meitenīte beidza skolu šogad, viņa taisās. Tad es nesen uzzināju, ka ir iestājusies teātra fakultātē Nacionālā teātra kursā manas klasesbiedrenes meita. Ko teiktu? Ko tur var pateikt, tur vairs jau neko nevar pateikt, ja cilvēks jau tādās sliedēs ir iegājis? Vai teikšu, ka darbs drausmīgi grūts? - tas jau tik triviāli skan, ka vairs nav nekāda jēga to teikt. Ka tas ir visatkarīgākais no visiem amatiem uz pasaules? Arī, nu, kurš tam ticēs? Neko neteiktu. Lai veicas! - tā es varētu teikt. Lai veiksme stāv klāt un lai pietiek i prāta, i spēka, i veselības. Tā! Jā, tā es teiktu!

 

Vai jūs ticat Dievam un kāda ir attieksme?

 

Man nav tādu sakrālo tradīciju ģimenē, bet pati es ļoooti ticu. Un zinu, un esmu kontaktā, domāju, kā pat tā. Un esmu kontaktā arī ar saviem sargeņģeļiem, zinu, ka viņi ir skaidri un gaiši, un daudzas reizes mani izvilkuši, un esmu arī redzējusi, ir bijušas tādas atklāsmes. Es esmu sargāta no visām pusēm. Nupat esmu izkļuvusi no ļoti smagas slimības, mani sargāja gan cilvēki, gan gari...

 

Varbūt ir kāda dāvana, kura nekad jums nav dāvināta, bet jūs to gaidāt?

 

Sarežģīts jautājums. Jā. Es tā nevaru uz sitienu iedomāties, ko neesmu saņēmusi un kā man ļoti pietrūkst. Kādi pārsteigumi, ko varētu gaidīt no sev mīļiem cilvēkiem... Tie, protams, ir bijuši, bet to nekad nav par daudz. It kā nevaru sūdzēties. Un lai tie gari, kas mani ir sargājuši līdz šim un šo pēdējo gadu, tie arī lai stāv man klāt, ja neesmu viņus kaut kā aizvainojusi.

 

Kā jūs nonācāt teātrī, kā izlēmāt, ka būsiet aktrise?

 

Man tā bija skatuves sajūta. Ja to izdodas kaut kur noķert līdz skolas beigām, un ja tā ir bijusi pietiekami vērtīga, ja izdodas saņemt baudas sajūtu, tad tā tu arī pagriezies tai virzienā, - es teiktu. Man vienmēr ir paticis runāt prozu un dzeju, es ļoti daudz skolā to darīju, piedalījos visādos daiļlasīšanas konkursos, bet pirmā uzstāšanās, ko es atceros, bija  8. vai 9. klasē, kad runāju vienu stāstu... Tas bija diezgan šokējoši, bet forši: es to norunāju klasē, un bija kapa klusums, tad norunāju skolā, atkārtojās tieši tas pats, tad rajonā – tieši tas pats. Visa zāle bija mēmā kapa klusumā, kamēr es aizgāju un apsēdos. Kamēr es mācījos, man bija pirmās vietas daiļlasīšanas konkursos (smejas). Un man patika, tur es arī saķēru to sajūtu. Tā gan ir bišķiņ savādāka, nekā kad tu spēlē lomu un esi dialogā. Ilgu laiku es arī nevareju saprast, vai tas īsti ir mans, bet vēlāk jau atradu, un aizgāja... Jā, man tas sanāca no sajūtas.

 

Saka, ka aktiera profesija ir emocijas un sajūtas, bet vai nav tā, ka tā ir pat ļoti konstruktīva, racionāla un varbūt pat matemātiska nodarbe?

 

Jā, protams. Ne tā, ka racionāli, tas nebūtu tas vārds, bet, protams, ir savs karkass, uz kā tas turas. Tā ir profesija. Pirmkārt, tā profesijas līnija, otrkārt, katra luga ir uzrakstīta jau uz karkasa. Tie ir tie kauli, tas skelets, uz kā viss turas. Kad tu to apgūsti, tad arī iemācies, kā pogas piespiest katru vakaru. Nav tā, ka vienu vakaru labā reize, otru vakaru sliktā reize. Un to neiemācās vienā dienā, neiemācās arī četros gados, mācās katru reizi. Tu it kā visu laiku to savu platīna pogu spodrini. Līdz ko tu palaidies uz to, ka nu jau māki, ir rokā, lietas sāk iet, - tad tev tā iegāž pa muti, parāda, kur ir tava īstā vieta. Tā kā viltīga arī ir tā profesija. Tā ir neuzveicama, bezgalīga, un nekad tu neesi virsotnē. Citiem liekas, ka esi virsotnē, bet pats tu tikai tiecies visu laiku.

 

Vai bijuši posmi, kad saka pats sev, ka jāpamet teātris?

 

Jā, vai dieniņ, jā! Vairāk nekā tie otri. Bet neaiziet. Kā kuru reizi: reizēm nav kur aiziet, reizēm vakarā ir jāspēlē (smejas). Vienkārši aizvelkas atpakaļ un spēlē. Vai dieniņ kā... Jā, protams! Pēc kādas briesmīgas kritikas. No rīta tu izlasi un vakarā ej... Domāju, nav neviens, nu, reti ir tie izredzētie, kam nav bijis tā, ka nomazgā. Katrs to uzņem personīgi. Nav savādāk, man liekas, ja cilvēks it kā nepievērš tam uzmanību, tad tā ir poza, pašaizsargāšanās labākā variantā. Vai izlikšanās. Jo trāpa visiem. Jo tu stāvi viens un pliks tur uz tā paaugstinājuma, un ja tev pasaka, ka tu esi kroplis, sāp dikti.

 

Kā ar to tiek galā, kā turpina iet uz priekšu, neskatoties uz sāpīgu kritiku?

 

Kā kurš... Kā kurš. Tāpat kā ar visu pārējo, tas pieder pie dzīves, tāpat kā  mīlas mokās, kā ar vēdersāpēm, tieši tāpāt.

 

Kas notiek Nacionālajā teātrī, kāda atmosfēra?

 

Man liekas, ka pašreiz ir ļoooti dzīvelīga. Lai jau runā, ko grib un kā grib, bet pašreiz ir ļoti dzīva, ļoti daudz kas notiek. Mums bija Muzeju naktis, piemēram. Kolektīvs ir tik ļoti atsaucīgs, visu to sagatavoja bez maksas, uz pilnīga entuziasma pamata visu gada gājumu! Tas jau vien norāda, ka kolektīvs ir dzīvs un kopā esošs. Jaunieši brīnišķīgi ienākušu, no jaunā kursa. Baigi foršie cilvēki. Ir pieņemti un, liekas, jūtas labi. Nebūtu nekādu iemeslu pretējam. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka šis teātris ir sastindzis, kā runā. Ir viegli runāt par visādām lietām, ja tev aiz muguras nav simtgadīga māja, kura atceras ļoti daudz ko. Kad te ienāk jauni cilvēki, nevar būt tāds “es pats, viss sākas no manis”, jo tu viļus vai neviļus esi spiests atrast savu vietu tajā plūsmā, kas ir tīri enerģētiska. Tā nav nosaucama, bet tā ir te. Tāpēc daudz skaudrāk izjūt telpas lietas. Liekas, tie, kas ar to nerēķinās vai nesaprot, agri vai vēlu pārliecinās, ka smalkās matērijas strāda daudz pamatīgāk nekā rupjās. Jābūt šausmīgi glupam cilvēkam, lai ar to nerēķinātos. Tā nav tāla mistika, tas ir ļoti reizēm dīvaini sajūtams. Tā ir arī cieņa pret savu kultūras mantojumu. Es šausmīgi lepojos, ka te strādāju. Vienmēr esmu uztvērusi par pagodinājumu, ka man te ir ļauts būt. Man te patīk, vienmēr ir bijis foršs kolektīvs.

 

Uz kādu izrādi aicinātu draugus, paziņas?

 

Es aicinātu uz “Smiltāju mantiniekiem”. Man liekas, to ir vērts redzēt. Tā ir sava veida retrospekcija par mūsu tautas likteņstāstiem. Ir visādas piebildes, bet tas ir labs darbs. Man ir grūti kādu aicināt uz izrādi. Man liekas, ka man pazīstami cilvēki pazīst mani, ka viņi visas kļūdas redz, bet par šo darbu man galīgi nebija kauns, ne tikai sevis dēļ, bet vispār. Nākamgad jānāk, jānāk uz visām izrādēm!

 

Kādu jūs redzat teātra nākotni? Pastāv viedoklis, ka tas izmirs un nebūs vajadzīgs?

 

Ja mirs, tad to procesu es neietekmēšu. Vakar, piemēram, es biju aizgājusi uz “Skroderdienām Silmačos”, kur spēlēja mūsu jaunieši. Es teātrī esmu jau gandrīz 30 gadus, kā ienācu. Ir bijušas daudz “Skroderdienas Silmačos”, - man viss skan ausīs, visus tekstus es zinu, bet, ja es varu skatīties un ja var rasties kaut kas, kas saista... Ka es dzīvoju līdzi, smejos un raudu, un nezinu, kas sekos tālāk, baudu ar tik ļoti tīru, tīru latvisku sajūtu. Ja tā var būt, kur tad viņš nomirs (smaida)? Teātris ir ļoti ekskluzīva lieta. Cilvēka saskarsme ar cilvēku ir ļoti ekskluzīva dāvana. Nemaz tik bieži tā nenotiek. Formas var mainīties – var būt tuvāk skatītājam, var būt tālāk no skatītāja, bet tā komunikācija ir vajadzīga. Man liekas, ka teātris nemirs tik drīz (smaida).

 

Kāda ir trakākā lieta, ko esat dzirdējusi par sevi?

 

Vai dieviņās (domā)! Ā, jāā! Bet tas vēl bija padomju gados, bija žurnāls “Liesma”, biju tam uz vāka. Es biju iedevusi tādu bildi, kas man ļoti patika, bet tā izskatījās stipri īpatnēja, Stīpnieka bilde. Un tad ļoti daudzi cilvēki nāca man klāt un jautāja, vai es esmu ļoti slima. Es biju gribējusi, lai interesanti iznāk, bet sanāca ļoti smieklīgi.