LIELĀ INTERVIJA: Kaspars Zvīgulis - 80 gados staigāšu nenormālā repera kostīmā ar spieķīti (5)

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis, kuram ir īpaša attieksme pret dažiem pārtikas produktiem, kurš ar patiesu sirsnību runā par laulību un ar azartu stāsta par idejām teātra jomā.

 

 

 

Kādā ģimenē esi uzaudzis, kā patīk Rīgā?

 

Piedzimu Rīgā, kur nodzīvoju pirmos savas dzīves gadus. Uzaugu Inciemā. Mātei ir divas aptiekas turpat Inciemā un Raganā, tēvs ir, manuprāt, ārprātīgi kolosāls galdnieks pēc profesijas, bet šobrīd galdniecība viņam vairāk ir kā hobijs. Ir man 2 gadus vecāka māsa un 4 gadus jaunāks brālis.

 

Rīgā atgriezos līdz ar studijām. Man ļoti patīk Rīga, man patīk pilsēta. Es tā vienkārši jūtu, patīk tā kņada, patīk viss, kas notiek ap pilsētu. Esmu vairākas reizes bijis Maskavā. Man patīk Maskava, pretēji tiem cilvēki, kam nē. Protams, es neesmu ilglaicīgi tur bijis, kādas 3 – 4 reizes, uz dienām 4 – 5. Arī, protams, darba darīšanās.

 

Mani nesatrauc sastrēgumi. Ir taču kājiņas! Es, piemēram, jau kādu ceturto vai piekto gadu braukāju ar skrituļslidām pa Rīgu vasarās.

 

Velk arī uz laukiem, gribas. Bet esmu sapratis, ka dzīvot tur nevarētu, jo tas ir ar viskautko saistīts, kaut vai ar darbu. Es saprotu, ja cilvēkiem ir regulārs darba ritms, ka viņi strādā no tikiem līdz tikiem, 17:00 viņi var sēsties mašīnā, 18:00 – 19:00 viņi ir ārā no pilsētas, un viņi ir mājās. Bet, ja tev 23:00 beidzas darbs un vēl 24:00 tu triecies kādu stundu kaut kur, un 06:00 tev atkal jāceļas, es to nevaru un arī negribu.

 

Kā nonāci līdz aktiera profesijai?

 

Nu , atkal (smejas)! Man nebija grūti, jo es nekad mūžā nebiju iedomājies, ka es varētu būt aktieris (smejas)! Piedalījos tā saucamajā dramatiskajā pulciņā, bet mēs tur vairāk nodarbojāmies ar sarīkojumu apkalpošanu, ar kaut kādām smieklīgām lietām, ludziņas iestudējām, bet tas viss bija fanam absolūti. Braucām uz skolu festivāliem. Daži cilvēki teica: jā, jā, jā, tev jāiet uz aktieriem! Bet es, protams, to nopietni neņēmu. Un tad mana klasesbiedrene Magda piezvanīja uz Kultūras akadēmiju un pieteica mani uz sagatavošanas kursiem. Kādu laiku jau dejoju “Dzirnās” , ārprātīgi sen. Periodiem: 5. klasītē, 8. klasē dejoju un tā pamatīgi sāku no 10. klases, pirms tam arī “Vizbulītē” dejoju tautiskās dejas. Tā skatuve bija aptaustīta.

 

Bijām nupat uztaisījuši “Mazo nāriņu”, kurai režisore bija Māra Ķimele un komisijā bija arī Varis Brasla, un es viņu tā daudz maz pazinu. Tai laikā sapratu, ka uz sagatavošanas kursiem negribu iet, arī negāju. Tad kādā tikšanās reizē ar “Dzirnām” viņš it kā garām ejot minēja: nu, atnāc uz tiem eksāmeniem! Tā es atnācu un tā es iestājos.

 

Taču reāli pieslēdzos aktiera profesijai tikai pēc otrā kursa, kad mani paņēma uz izrādi "Dibuks", kas man bija pirmā loma Krievu Drāmas teātrī. Tad man pieleca, ka tas ir tas, ko gribu darīt un man tas patīk. Tad arī attapos, kad mani izsauca pie dekāna ar visiem maniem 18 parādiem, un teica, lai es izdomāju, ko es gribu darīt, vai sakravāju mantiņas un eju mājās. Īstenībā baigi sapratu, ka pa šiem diviem gadiem esmu daudz ko palaidis garām, jo tiešām pusmuļķi laidu. Bet īstenībā tā ir baigi vērtīga skola, jo, piemēram, trešā kursa beigās vai ceturtā sākumā, neatceros, kad - man jau bija pirmā loma "Dibukā", un uzreiz tiku ar Kristīni Nevarausku uz izrādi Valmierā, par kuru mums bija nokārtota ieskaite, es atbraucu uz eksāmenu, skatījos fragmentus, ko visi bija sagatavojuši, un man bija tāda škrobe, ka pa to laiku neesmu mācījies un neesmu bijis kopā ar viņiem, jo man viņi visi likās par galvastiesu augstāki par mani. Un tad tu tajos divos pēdējos gados saproti, ka gribi to darīt un ko esi palaidis garām, tad tu rauj visu pēc kārtas, un prasi: dodiet man!

 

Aktiera profesijā ir būtiski saprast cilvēka būtību. Vai esi no dabas tā saucamais cilvēku pazinējs, psihologs?

 

Vidusskolas laikā sāku interesēties par tādām ārējām lietām, ko pirms tam neesmu darījis. Piemēram, ārzemju žurnāli. Es raku augšā intervijas ar cilvēkiem. Biju izlasījis fragmentu par Maiklu Džordanu, kad viņš tikko bija beidzis savu basketbola karjeru un izdevis grāmatu. Mani sāka ļoti interesēt cilvēku dzīves. Toreiz ļoti patika blūzs. Viens no iespaidīgākajiem stāstiem bija par Bo Didliju. Viņš ir absolūta leģenda! Tā cilvēku dzīves uztvere mani interesēja.

 

Nesen esmu piefiksējis, ka baigi daudziem cilvēkiem varu palīdzēt, izstāstīt – kas, ko, kā. Varu lamāt viņus, vest pie prāta. Bet brīžiem apsēžos un domāju, vai es pats savā dzīvē to daru. Savā dzīvē tu rīkojies savādāk. Cilvēkus pamācīt – jā, to es māku (smejas)! Taču varu klusēt, ja vajag, man nepatīk jaukties citu cilvēku dzīvēs, ja viņiem pašiem nav nekāda vēlme ar citiem cilvēkiem komunicēt.

 

Pastāv viedoklis, ka aktiera profesija ir uz mūžu un tā tevi nepamet nedz uz skatuves, nedz ikdienas dzīvē. Tas ir grūti. Ko tu domā par to?

 

Nezinu... Man pašam liekas, ka forši ar visu tieku galā. Lomas jebkurā gadījumā ielaid sevī iekšā. Esot mājās, mēģini no tā atslēgties, nemēģini nest mājās un spriest par to, kas izdodas, kas ne, bet tās ietekmē. Arī Sandra (Sandra Zvīgule, Kaspara sieva) ir teikusi, ka ir lietas, kuras paliek.

 

Nav jau tā, ka esi aktieris 24 stundas diennaktī. Kaut kādos brīžos tu esi vienkārši Kaspars, tā jau nav vienīgā lieta dzīvē. Tu satiecies ar citādākiem cilvēkiem, kuriem ar teātri vispār nav nekāda sakara, tādu man ir diezgan daudz. Viņi arī dara citādākas lietas, nekā es.

 

Piemēram, pirmais mans projekts "Muzeju naktis", kurš ir absolūti mans. Ir vēl arī Jānis Vimba, bet viņš diemžēl bija aizņemts ar izrādi “Kerija” tai laikā un nevarēja projektam pieslēgties. Tāpēc tas bija mans projekts no A līdz Z – iecere, ideja un realizējums.

 

Man ir bijis gadījums, kad atteicos no lomas, jo 2 sezonas nonstopā esmu dzīvojis teātrī. Jūti, ka vairāk nevari pavilkt, ir pārpūle. Tad nav arī lieki ko spiest. Iestājas vienaldzība. Es negribu kāpt uz skatuves, ja man ir vienalga. Labāk paņemt cilvēku, kas var pieslēgties un izdarīs to krietni ar lielāku atdevi, nekā es tai brīdī. Skatītājs nav muļķis, viņš redz visu.

 

Kādas tev ir domas par Nacionālo teātri, kādi plāni?

 

Trešo gadu strādāju Nacionālajā teātrī. Gribas jaunu elpu šim teātrim paraut vaļā. Muzeju naktīs es baigi sajutu, ka visiem aktieriem ir iekšā. Un tas ir tik kruti, ka to var darīt. Protams, nekur prom nebēgot, ar to pašu teātri saistītu, bet kaut kādas citas lietas, pasākumus. Un cilvēki, kas nāk to skatīties, tā apstājas un – o-bana, tāds arī var būt teātris!

 

Tieši Nacionālajam vajag to darīt, jo ir daudz priekšstatu par šo teātri, kaut vai par pašu ēku. Cilvēki baidās, viņi domā, ka tur notiek tikai naftalīns. Protams, Lielā zāle pati par sevi iedveš KAUT KO, bet ja tu uz brīdi atslēdzies un paskaties, ir ļoti daudz izrāžu, kas runā par mūsdienām.

 

Ir pat konkrēts gadījums: uzaicina draugu uz izrādi, viņš jautā: kas tas tāds ir? Atbildu:  nu, tā ir izrāde, kurā es spēlēju. Draugs jautā:  kurā vietā? Un, kad viņam atbild, ka Nacionālā teātrī, tad viņš tikai paskatās un saka: kur tu mani vispār aicini?!

 

Cilvēki jāmotivē interesēties par izrādēm, uz kurām viņi iet. Ir izrādes, kas uzrunā noteiktu kontingentu. Ar Jāni Vimbu mēģinām bīdīt ideju, ka cilvēkiem jāinteresējas, kas tā ir par lugu, kāds ir tās lugas mesidžs, ko tā grib pateikt un kādai auditorijai tā ir domāta. Nevis vienkārši uztaisīt izrādi un cerēt, ka kāds nāks un būs jau labi. Arī tā informācija, kas ierakstīta programmiņā, ne vienmēr atbilst patiesībai, tas ir viena cilvēka viens viedoklis. Teātrim pie tā jāstrādā. Šogad esam izdarījuši ārkārtīgu darbu, Nacionālais teātris ir dabūjis lielu skaitu skatītāju iekšā, salīdzinot ar visu pārējo laiku. Tiek veidots teātra imidžs, jādomā par vērtībām, kas uzrunā, pareizi jārīkojas, lai atklātu izrādes, kas domātas noteiktai publikai, arī es pie tā strādāju. Jo vairāk viedokļu, jo labāk. Ir direktors, ir mārketings, ir producenti, un vēl mēs nākam. Teātrim ir milzīgs potenciāls, vajag tikai izgrūst pamatus no kājām!

 

Kāds tu esi cilvēciskās attiecībās?

 

Man liekas, ka tāds pāriskrienošs. Es ļoti ātri aizmirstu lietas, kas jāizdara. Man ir pilna galva ideju, bet  vajadzīgs cilvēks, kas tās sakārto. Man ir pamatprofesija, pamatlieta, kas jādara, tāpēc nevaru tam pilnībā pieslēgties. Arī mājās bieži tā sanāk, ka pēc divām dienām pēkšņi atceros: ā, man bija tas jāizdara! Bet tad tas ir jāizdara, un viss.

 

Kā reaģē uz kritiku darba procesā – varbūt paturi sevī vai uzreiz labojies?

 

Es esmu no tiem, kas lecas pretī. Ja man kaut kas nepatīk vai kaut ko nesaprotu, es uzreiz to bliežu ārā. Kāda jēga man to turēt sevī un nest mājās, priekš kam man tas vajadzīgs mājās? Tas ir darbs, tas darbā arī jāatrisina. Vajag lamāties, izlamājamies! Bet tiekam pie kaut kāda rezultāta. Man vienmēr gribas tikt pie rezultāta. Lai arī ko tas prasītu, risināt lietas.

 

Ja esi zem kaut kā parakstījies, tad meties tur iekšā un izdari. Vienalga – kliedz, bļauj, raudi vai vienalga ko.

 

Tu redzi sevi kā aktieri līdz mūža galam?

 

Nē. Es neredzu neko (smejas). Man nepatīk salikt visu pa plauktiņiem: tagad būs tā! Kā būs, tā būs. Apniks, teikšu: paldies, uz redzēšanos! Es pieļauju domu, ka kaut kas var mainīties. Bet mani vairāk saista šodiena. Ja jutīšu, ka to negribu vai psiholoģiski nevaru, tad negribu sevi lauzt. Skatītāji tiešām visu redz, notiek dabiskā atlase. Arī turpat aktieru fakultātē uzsākām mēs kādi 20, pabeidzām kādi 15.

 

Bet es zinu, ka 80 gados staigāšu nenormālā repera kostīmā ar spieķīti (smejas)! Man patīk tā domāt!

 

Kas ir tas, kas satur divus cilvēkus ģimenē, ļauj stāties laulībā?

 

Nūūū... (aizdomājas). Manuprāt, tas, ko tu jūti pret cilvēku, kā viņu saproti, uztver. Nevarētu teikt, ka mums ar Sandru ir daudz kopīgu interešu. Manuprāt, tieši otrādi – mums ir ļoti, ļoti dažādas intereses. Bet ir saprašanās līmenis. Arī laulībā notiek viskautkas interesants un dīvains. Es jau esmu diezgan pamatīgs frīks, viskautko esmu izpildījis.

 

Protams, strīdas, kliedz, mīl, priecājas. Nevar būt cilvēki, kuriem viss tā baigi notiek, notiek, notiek! Tā ir izlikšanās, jo nevari sadzīvot ar cilvēku 100% gludi, par visu vienojoties. Ir jāatrod spēja vienoties, bet ne vienmēr tas nāk viegli, ka ir – o! Ā, nu labi, ok! Ja tu saki vienmēr ok!, tu mazliet izliecies un apzodz sevi. Tas sakrājas un tu noraujies, tad saproti, ka – oi, oi, oi (smejas)!

 

Cilvēkam jāsaprot, jāizjūt, ko viņam tas nozīmē un cik ļoti viņš ir gatavs tam atdoties pats. Tā ir atbildība, kad saproti, ka nāksies pielāgoties, būs jāvienojas, jāpaļaujas, jāspēj rast risinājums, jo tu vairs neesi viens, bet tu esi jau vairāki cilvēki.

 

Kas ir tavs mīļākais ēdiens?

 

Mans mī-ļā-kais ēdiens ir silta baltmaize ar ūdeni (smejas)! Tas man ir no bērnības, kad atceros, ka vecāmamma cepa maizi. Un, ja bija jāiet uz veikalu pēc maizes, kura tikko bija atvesta silta, tad bija jāpērk kukulis, kas domāts visiem, un viens, kas ir domāts MAN (smejas)!

 

Joprojām man tas ir, piemēram, restorānos, tāds kā rādītājs: nosaku restorāna kvalitāti pēc maizes, ko viņi pasniedz. Un, ja ir garšīga maize, es to varu ēst ārprātīgi daudz (smejas)! Bet esmu cimperlīgs: man negaršo vārīti un cepti sīpoli, diemžēl es tos lasu ārā pat restorānos (kautrīgi smaida). Svaigus gan es varu ēst kā ābolus. Paprika man negaršo, bet to es varu ēst. Un man negaršo dilles. Dilles kaisa viskautkur, un tad man liekas, ka viss ēdiens garšo pēc dillēm. Protams, tas ir veselīgi... 

 

 

Kādas ir tuvākās nākotnes ieceres, notikumi?

 

Tās ir Baltās naktis. Jau ir izveidots projekts, kas iesniegts Rīgas Domē. Tad redzēs, kā būs ar finansējumu. Bet domas ir foršas: dažādas instalācijas Nacionālā teātra apkārtnē. Zaļas zāles segums, kur varēs staigāt ar čībiņām, 5 – 6 istabas ar dekorācijām no izrādēm un interesantiem pasākumiem, mūziķi uz balkoniņa. Tiks pieaicināti arī cilvēki no malas, dažādi mūziķi, dīdžeji, ne tikai aktieri. Jāgaida finansējums, no tā jau arī sapratīs, cik daudz varēs atļauties realizēt.

 

Vēl nākamgag Nacionālajam teātrim būs 90. sezona, kur mēģināsim radīt kaut ko negaidītu. Būs ne tikai veco izrāžu uzvedumi, bet arī kaut kas no pilnīgi cita skatu punkta radīts.

 

Kur tu paaicinātu kādu savu draugu, ja viņš gribētu redzēt tevi profesionālā darbībā?

 

Uz “Mehānisko apelsīnu”, protams (smejas)! Tā nav izrāde katram, bērnam vai psiholoģiski ne tik  nobriedušam cilvēkam to nevajadzētu skatīties, bet tā ir atšķirīga izrāde, kas var uzrunāt un radīt plašāku skatījumu par teātri.