LIELĀ INTERVIJA: Pērs Bogomazovs - Pērs, kurš jau 4 gadu vecumā zināja, kas būs (4)

Pērs: 4 gadu vecumā es jau zināju, ka būšu frizieris. Es biju aizgājis mammai līdzi uz frizētavu un izlēmu. Man nebija nekādu jautājumu, es gaidīju, kamēr pēc iespējas ātrāk varēšu apgūt šo profesiju...

 

 

 

 

Pastāsti nedaudz, kur esi piedzimis, uzaudzis! 

 

Izaudzis es esmu Aucē, Dobeles rajonā. Tur nodzīvoju līdz 11 gadu vecumam, tad pārcēlāmies uz Dobeli, kur es 15 gados ieguvu friziera profesiju. Sāku strādāt un lēnā garā ap 17 gadiem nokļuvu Rīgā. 

 

Kā tu izdomāji, ka būsi frizieris? 

 

4 gadu vecumā es jau zināju, ka būšu frizieris. Es biju aizgājis mammai līdzi uz frizētavu un izlēmu. Man nebija nekādu jautājumu, es gaidīju, kamēr pēc iespējas ātrāk varēšu apgūt šo profesiju. Mani apmācīja tāda meistare Mudīte Skujiniece, tur arī ieguvu pirmo profesionālo diplomu. Un tā es strādāju, nu jau 18 gadus.

 

Regulāri apmeklēju arī dažādus seminārus, taču labākā skola ir prakse. Ir arī kolēģi, kur es varu pavērot, kā viņi strādā, gūt jaunas idejas, pieliekot klāt savu izpratni un fantāziju. 

 

Vai ir gadījušies arī neapmierināti klienti? 

 

Visādīgi. Protams. Bet, kad cilvēku tik tikko safrizē, viņš diezgan maz saprot, vai viņam patīk vai ne. Jāpaiet kādam laikam, kamēr viņš pats ieveido savu frizūru, ienēsā. Mēdz būt, ka pirmajā mirklī cilvēks mēģina veidot matus tā, kā to ir darījis iepriekš, bet galīgi neizskatās. Pie tam dažreiz cilvēkam visi saka, ka izskatās burvīgi, bet pašam ir grūti pierast, liekas, ka tas neesi tu, jo ir cits viedoklis par sevi. Bet tas ir tikai normāli. Taču par to, vai klienti ir vai nav apmierināti, liecina mans lielais klientu pulks, tāpēc vairāk ir apmierināto. 

 

Kur tu pats griez matus? 

 

Es griežu salonā Maija pie frizieres Lillijas. Šķiet, jau no 1996. gada. Ir arī citi griezuši matus, arī pats sev, bet ik pa laikam atgriežos pie viņas.

 

Kad pats esmu klients, es sēžu krēslā un neko nesaprotu vairāk. Cilvēks nevar būt objektīvs pret sevi. Nekad! Daudzi saka, ka es zinu, kas man vislabāk piestāv, bet... ..muļķības pēdējās!  

 

Protams, var būt, ka cilvēkam ir ļoti laba gaume, bet viņš nevar zināt visas savas iespējas, par kurām pat nav iedomājies. 

 

Kas ir tas, kas tavā darbā ir grūtākais? 

 

(Domā) Man nekas nav grūts manā profesijā. Ja es agrāk kaut ko neesmu darījis, tad ar lielāko interesi cenšos to izdarīt, bet tas nav grūti. Nezinu... Ko ir grūti darīt?... Ja tu esi ļoti noguris un pārguris, tev nav bijis atvaļinājums, esi vienkārši fiziski noguris, tad ir grūti strādāt. Vai - esi saslimis. Tad ir grūti. Bet man nav nekas grūts manā darbā.

 

Vienīgi kad mācu savus skolniekus, tad es redzu šīs profesijas grūtumu - kad “nepielec” sākumā. Tu vari iemācīt tehniku, griezuma shēmu, leņķus, bet tu nekad nevarēsi iemācīt izjust to māceklim, viņam pašam tas jādara. Tad viņš saka, ka tas ir grūti. Ir frizūras, kas jāgriež stundu, ir tādas, kas - 10 minūtes. Saprast ir visgrūtāk, bet, ja esi sapratis, tad nekā grūta tur nav. 

 

Vai ir bijis dzīvē tā, ka tu strādā, strādā, bet vienā mirklī saki: nē, viss ir baigi forši, bet vajag kaut ko citu! 

 

Ir bijis tā, ka viss ir baigi forši, bet es labprāt nestrādātu, dzīvotu mājās (smejas), lasītu grāmatas. Labprāt dzīvotu lauku mājā, projektētu sev dārzu, domātu par savas mājas interjeru un dzīvotu sev. Tas varbūt ir tas, ko gribētu darīt, bet tam ir vajadzīgs pamatīgs finansiālais nodrošinājums. Man tāda nav, man ir jāstrādā, lai man būtu nauda.

 

Bet, jā, es labprāt ceļotu vai dzīvotu mājās! Cenšos 2 reizes gadā ceļot. 

 

Tev ir kāda sapņu valsts, kurā gribētu dzīvot? 

 

Esmu pusotru gadu padzīvojis Nīderlandē. Pēc Nīderlandes es sapratu, ka man tomēr ir ļoti svarīgs klimats. Vislabāk es jūtos Vidusjūras zemēs. Bet, kamēr neesi ilgi kādā vietā dzīvojis, tu nevari saprast, vai tā ir tava sapņu zeme. Nav bijis tā, ka es kaut kur aizbraucu un gribu tur palikt.

 

Vairāk arī praktisku iemeslu dēļ. Latvijā man ir milzīgas iestrādes, daudz ko te esmu izdarījis un jūtos ļoti stabils. Zinu to, ka finansiāli vislabāk es dzīvošu Latvijā. Es nezinu, cik daudz gadi paies tur, kamēr nokļūšu tādā līmenī, kāds man ir Latvijā.

 

Nīderlandē strādāju dārgākajā ielā, kur atrodas tikai dārgi veikali, kur iepērkas karaliskā ģimene. Ir daži amsterdamieši, kas staigā pa šo ielu, lai “pazīmētos”. Tur nekas lētāk par 1000 nemaksā veikalos. Strādāju salonā, uz kuru nāk turīgi klienti. Principā iegāju no ielas un mani pieņēma darbā. Pirms tam pusgadu biju meklējis darbu, nekur mani neņēma. Bet tur mani paņēma pilnīgi bez neviena jautājuma. Ja citur biju rādījis savu portfolio, un es redzēju cilvēku acīs šaubīgu jautājumu: ja jau tev tik labi gājis Latvijā, ko tu te meklē, varbūt būsi sagāzis kādu podu? Šī salona īpašniece ir ļoti jauka sieviete, ir bijusi arī ciemos pie manis Latvijā. Nopelnīt es tur varēju, bet tik labi dzīvot es nevarēju kā Latvijā. Divi klienti dienā tur bija ļoti labi, Latvijā es astoņās stundās apkalpoju 10 klientus. 

 

Kādu tu redzi savu profesionālo nākotni? 

 

Pagaidām gribu strādāt par frizieri. Ja gribēšu mainīt statusu, protams, būs jādomā, vai tā būs kāda skola, vai salons. Taču tas nozīmē, ka no aktīvā darba būs jāiet ārā. Pagaidām es to nevēlos. Domāju, tas varētu būt pēc gadiem 10, augstākais 15. Kaut kas jau būs jādara! Protams, es būšu priecīgs, ja man ienāks prātā kāda doma vispār darīt kaut ko citu, tas ir interesanti, bet šobrīd man nav tādu domu. 

 

Es domāju, kā pavadīt savu brīvo laiku. Es labprāt lasu, apmeklēju sarīkojumus, piedalos realitātes šovos, fotografējos kā modelis. Tagad projektā ir viena filma, kurā man jāfilmējas. Tā būs spēlfilma, kurā man ir viena no galvenajām lomām. Šovasar to sākšu. Bet frizēšana man ir tik ļoti organiska, ka tas ir kā instinkta līmenī. 

 

Kādas grāmatas tu lasi? 

 

Pēdējā grāmata, ko izlasīju, ir “Simts vientulības gadi”. Kādreiz mīļākā grāmata man bija “Meistars un Margarita”, bet pēc krievu seriāla man nav vēlēšanās atkal lasīt šo grāmatu, kaut gan nesen atkal pavēru, un atkal sāku lasīt, un atkal tā mani ieinteresēja... Ar lielu prieku palasīju . Ļoti patīk man tā grāmata. Redzi, es lielāku uzmanību pievēršu cilvēka dabai, cilvēka raksturam, instinktiem, kā viņi rīkojas. “Meistaram un Margaritai” man patīk gan Bulgakova krievu variants un arī Ojāra Vācieša tulkojums. Ļoti labi, es domāju, viņš to ir paveicis. Jo ir grūti iztulkot krievu valodu.

 

Smieklīgi, piemēram, kā saka, ka “Vinnijs Pūks” latviešu valodā ir pārtulkots labāk, nekā tas ir oriģinālvalodā. Raksturi vairāk ir atklāti, bet angļu valodā to nejūt.

 

Viena no pirmajām grāmatām bērnībā man bija “Grāfs Monte Kristo”. Ļoti patika... (smaida). Bet paīstam sāku aizdomāties par literatūru 17 gados, kad lasīju Džeroma Deivida Selindžera “Jaunie cilvēki”. Tas bija atklājums. 

 

Kāds tu esi – mājas miera cienītājs vai sabiedrības epicentra cilvēks? 

 

Man visam jābūt sabalansētam. Obligāti ir vajadzīga mājas dzīve, vajadzīgi lauki, bet ir vajadzīga arī sabiedrība. Vienīgi man nepatīk koncerti. Ja man būtu izvēle iet, piemēram, uz rokkoncertu vai simfonisko orķestri, es izvēlētos simfonisko orķestri. Klausos alternatīvo mūziku un klasisko. 

 

Kāda tev ir loma sabiedrībā, kompānijā vai kādreiz kaut ko izspēlē, ieturi kādu scenāriju? 

 

Cilvēki man apkārt ļoti mainās. Man ir ļoti daudz labu draugu, ir arī sirdsdraugi. Viņi nepazūd. Piemēram, tu komunicē ar viņiem kādu laiku, bet tad divus gadus nesatiec, tad atkal satiec, un ir labi.

 

Esmu pamanījis, ka, ja agrāk man apkārt bija stipri vecāki cilvēki par mani, tad tagad viņi ir jaunāki. Tas ir arī dēļ tā, ka daudziem ir ģimenes, ir citas prioritātes. Bet vecums man nekad nav eksistējis.

 

Man patīk, ka pie manis nāk cilvēki. Es jau neko nedaru, es tikai pļāpāju. Es pat brīnos! Man nešķiet dažreiz, ka esmu tik interesants cilvēks, bet no malas redzu, ka maniem viesiem ir pretējas domas (smaida).

 

Es neesmu liekulīgs, bet man patīk palielīties, pucēties patīk, bet patīk arī absolūti nepucēties. Man patīk sevi pārbaudīt: ko es varu, cik daudz es varu. Piemēram, dziedāšana šovā. Tas ir šausmīgi grūti, un es to apzinājos. Tāpat arī spēlfilmā neesmu filmējies, tagad to darīšu. Tur grūtākais ir tieši tas, ka nav jāspēlē, bet ir jāiejūtās, jāizdzīvo, jābūt atbrīvotam. Tas attīsta. 

 

Vai tu viegli vari uzticēt kādu savu sirdssāpi, noslēpumu? 

 

Esmu ļoti atklāts cilvēks. Es zinu, ka par daudz nekad arī neizstāstīšu, jo vispār ir grūti pašam sev noformulēt problēmas būtību, tāpēc par daudz nevari arī izstāstīt. Tu jūti, kam vari, kam ne, kaut vai pēc tā, vai viņš tevī klausās. Liekulīgiem tu nestāstīsi. Jā, ir cilvēki, kas domā, ka ir lietas, kuras nedrīkst izpaust apkārtējiem, kaut kādi noslēpumi. Muļķības pēdējās, es domāju... Es nebaidos. Noslēpums var būt tas, ka ģimenē kāds ir slims ar vēzi, bet tā ir cieņa pret šo ģimenes locekli. Ir vienkārši lietas, kas nav noslēpumi, bet par kurām nevajag runāt. 

 

Ar ko tu nevarētu samierināties cilvēkā? 

 

Ir cilvēki, kas māk būt meistarīgi, panāk, ka esi bijis atklāts pret viņiem, bet tad ar šiem faktiem manipulē... Man nepatīk liekulīgi cilvēki. Un, ja nevaru pieņemt kaut vienu no cilvēka īpašībām, tad es ar viņu vienkārši nekomunicēju, - ja man liekas, ka cilvēks ir... slikts cilvēks. Ir arī slikti cilvēki... 

 

Kas ir slikts cilvēks? Vai tam nav savi iemesli? 

 

Man ir arī piemēri, kad cilvēks stāsta visiem, ka ir nopietni slims, iet baznīcā, kurā viņam vāc ziedojumus zālēm, bet viņš izmanto šos līdzekļus savam priekam, pērk drēbes un nav nemaz tik nāvīgi slims. Tas ir slikts cilvēks. Ir skaudīgi cilvēki, aprobežoti cilvēki, tādi, kas vēl ļaunu citiem. Tur var būt iemesli, bet mēdz būt arī raksturs. Man nav jābūt viņam par dakteri, lai tagad glābtu viņu no šiem iemesliem. Draugam var palīdzēt, bet jāskatās, vai tas viņam palīdz, vai tomēr gremdē. Es varu samierināties ar kādām vājībām cilvēkā, vāju raksturu, ja es redzu viņā potenciālu, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa. Jo, ja viņam ir potenciāls, viņš to piepildīs. Citādi man tas cilvēks neinteresē. 

 

Kas tev ir skaists cilvēks, cilvēka ideāls? 

 

Man darbā bieži sanāk par daudziem teikt: vai, cik tas cilvēks ir smuks, cik glīta meitene vai puisis!

 

Kolēģiem nekas glīts tur neliekas. Es gan saskatu to. Ir svarīgi, kā viņš sevi pasniedz. Nav svarīgi, lai cilvēks būtu klasiski skaists, svarīga ir viņa persona. Piesaista harizma, vienalga kādā veidā: caur izskatu, caur runu... Tās meitenes, kas reklāmās ir atrastas klasiski skaistas, man nemaz nešķiet skaistas. Klasiski skaistu cilvēku nekas neglābs, ja viņš ir tukšs vai lēts. 

 

Kāds tu esi iemīlējies? 

 

Es labprāt apliecinu savu simpātiju cilvēkam. Rakstu vēstules, dāvinu ziedus. Bet ļoti svarīgi arī pašam saņemt šos apliecinājumus. Es neesmu no tiem, kam pietiek vienreiz gadā pateikt, ka mīl. Man patstāvīgi vajag. Ja tā nav, es lieku manīt, palieku kašķīgs.

 

Bet katrās attiecībās tu esi pilnīgi cits cilvēks, pats par sevi var brīnīties!