LIELĀ INTERVIJA: Ivars Puga - Kad prāts kontrolē jūtas (7)

Ivars Puga ir Nacionālā teātra pamatsastāva aktieris, nodarbināts, aizņemts un apbrīnojami mierīgs. Atradis harmoniju disharmoniskajā lielpilsētas dzīvē. Saruna ar viņu ir īsa, piesātināta un kodolīga mācību stunda ar lozungu – dzīve ir interesanta, jo ir radīšanas prieks.

 

Ivars Puga ir saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirto Harija Liepiņa balvu par izcilu aktierdarba sniegumu Starptautiskās teātra dienas 2005 ietvaros. 2003./2004. gada sezonā Latvijas Teātru skatē Spēlmaņu nakts Ivars Puga ir atzīts par labāko dramatisko aktieri. 

 

 

 

Vai jūs, Ivar, mēdzat pastaigājoties vērot cilvēkus? Varbūt tirgū vai veikalā neuzkrītoši smelties iedvesmu savai lomai – kādu žestu vai runas veidu?

 

Vienā vārdā varu pateikt: jā. Es esmu praktiskās informācijas apmaiņas piekritējs. Grāmata nesniedz to, ko iegūst, skatoties uz cilvēkiem. Ideāla skola, no kuras smelties. Pirmos divus gadus, kad tapu par aktieri, studēju teoriju. Bija jāsaprot pamatprincips, uz kura balstās aktiera profesija. Pārējais ir, teiksim tā, dzīves skola. 

 

Aktieris, aktiera darbs, strādāt par aktieri... Kā tas ir?

 

Labi. Ne velti strādāju teātrī jau 20 gadus. Katra loma ir sākšana no jauna. Meklē īstos vārdus, cits kolēģis spēlē pretī, cita jūtu ķīmija. Tā meklēšana ir inde, kad notiek saindēšanās ar profesiju. Nav iespējams ieslīgt rutīnā, jo ir interesanti skatīties un vērot apkārt notiekošo. Dzīve ir interesanta un dziļa. Ir aizraujoši skatīties uz cilvēkiem, ķert nianses. Dzīve nekad nepārstāj būt interesanta. Un, ja iespējams būt šajā procesā iekšā un vēl koriģēt to, tas piesaista aktiera profesijā. 

 

Vai ir nācies apmaldīties uz skatuves? Justies ne-primārajam kā aktierim, kad lielāks akcents tiek likts uz scenogrāfijas sarežģītību vai citām lietām.

 

Es uzskatu, ka primārais uz skatuves ir aktieris. Domāju, arī skatītājam tas ir interesanti. Aktieris ir tas, kas uztur temperatūru uz skatuves. Teātris nav tikai prātam. Var būt ideāla skaņa, gaisma, scenogrāfija, bet aktieris tomēr ir galvenais. Ja jautā: kā patika? - Nu, tā nekas. Tad arī ir nekas. 

 

Bieži vien dzird runājam, ka izrādes mēģinājums ir tā sauktais melnais darbs, bet būtībā mēģinājums ir daiļrades sastāvdaļa. Tas ir sākums, radīšanas process. Ko jums nozīmē mēģinājuma process?

 

Pārtapšanas procesa izbaudīšana, radīšanas prieks. Kā es no viena cilvēka pārtopu citā cilvēkā, ielienu otra cilvēka ādā. Un par to vēl naudu maksā. 

 

Aktieris Donāts Baņonis kādā intervijā ir uzsvēris, ka tēlotās lomas – tas ir pats aktieris. Aktieris nespējot aiziet no sevis, jo var tēlot, atveidot tikai to, ko zina un saprot. Protams, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp lomu un aktieri. Kāds ir jūsu uzskats, pieredze šajā lietā?

 

Interesanti ir tas, cik daudz varu apmānīt pats sevi. Mēs savu iespēju robežas nezinām, savu potenciālu neapjaušam. Ja es ko daru, es daru to kā Ivars Puga. Es savācu informāciju, paskatos apkārt un veidoju savu tēlu. Ja man izdodas apmānīt tā, ka beigās jūtu: šī nav mana reakcija, tad esmu izgājis no sevis ārā un atvēris kādas neizmantota potenciāla durtiņas. 

 

Gēte „Vilhelmā Meistarā” saka: „Aktierim piedodu visas cilvēka vājības”. Kādas vājības jūs spējat piedot sev un saviem kolēģiem? Kādas jums šķiet neakceptējamas?

 

Tas ir teksts, tas nav iz dzīves. Aktierim nepiedod tāpat kā jebkuram citam nepiedod. Tās pašas vājības, ko piedod vai nepiedod ikvienam, tāpat arī aktierim. Aktiera profesija tajā ziņā neatšķiras no citām profesijām.

 

Esmu gan novērojusi, ka pret aktieriem ir īpašāka attieksme. Piemēram, viņus vairāk apčubina...

 

Jā, bet to nedara čubināšanas pēc, bet tāpēc, ka tas ir vajadzīgs darbam. Ja stundas laikā uz skatuves ir jāizdzīvo vesels emociju kopums, tad ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kurš pasaka:  tu esi baigi foršais, tu to vari, viss izdosies, nebaidies.

 

Pirms „Smiltāju mantinieki” izrādes es prātoju, vai šodien no galvaspilsētas teātra skatuves ir aktuāli runāt par dzīvi lauku sētā. Skatoties izrādi, dzīvojot tai līdzi, es sapratu, ka pašos pamatos izrāde ir par ko citu... Kā jūs uztverat izrādes vēstījumu, kāds tas ir?

 

Aktierim to nevar prasīt. Es neko nevēstu, vēsta izrādes režisors. Es runāju vārdus, kas ir uzrakstīti un dzīvoju savu līniju iestudējumā. Es nenāku ar vēstījumu nācijai un tautai. Skatītājam sajūtu rada viss kopā. Skatītājs vēro un sākt domāt jau citās kategorijās: tas ir par to, tas domāts tā... Piemēram, tas nav par lauku dzīvi, tas ir par to, ka cilvēkiem ir pazaudētu māju sajūta. Cik būtiska ir atgriešanās? Mēs varam staigāt līdzi jaunai kultūrai, bet mūsu tautas mentalitātei raksturīga ir atgriešanās. Var jau censties maskēt savu identitāti, bet, ar zināmiem nosacījumiem, tā izlīdīs ārā un sevi parādīs. 

 

Vai varat atsaukt atmiņā, kad pirmo reizi apjautāt, ka skatuve jūs piesaista un vilina?

 

Jā. Pēc darba brīvajā laikā es sāku darboties Rīgas Kamerteātrī. Es tolaik strādāju galdniecībā. Pamazām, pamazām... 

 

Vai jūsu dzīvē ir kādi garīgi skolotāji? Personības, kas ir sniegušas jums kādu mācību, padomu, kas pavada jūs ik dienas?

 

Nē, ik dienas nē. Es uzklausu un skatos visos. Pēc tam izsecinu, ko no tā paņemt sev. Brīžiem var paņemt no jaunākā kolēģa, citreiz no vecākā. Gadiem nav nozīmes. Vecumam vispār nav nozīmes, tikai tik, cik osteohondroze un paiet var lēnāk, bet tā – nē. Kā zināms, prāts cilvēkam nenoveco. 

 

Kāda ir jūsu attieksme pret profesionālu kritiku? Vai tā jums ko dod?

 

Es izlasu. Ar norunu, ka tā ir profesionāla kritika. Tāda kritika runā profesionālā valodā. Bet, ja pasaka: patika vai nepatika, mazāk vai vairāk žultaini, - tad jēgas no tā nekādas. Es no tādas kritikas neko neiegūstu. Ja cilvēkam pašam ir problēmas dzīvē, tad tas īlens lien agri vai vēlu ārā. Ar laiku paliek imūns pret neargumentētu žultainību kritikā. Kritikas būtība ir sadarbība starp aktieri un profesionālu kritiķi. 

 

Vai grāmatas jums sanāk laiks lasīt?

 

Grāmatas es lasu, bet šobrīd ne tādas nopietnas. Kaut ko nopietnāku palasu vasarā. 

 

Vai ticat tam, ka ir kāds augstāks spēks, kas valda pār mums?

 

Bez šaubām. Es gan mazāk ticu rituāliem. Esmu kristīts luterānis un ar cieņu izturos pret jebkuru reliģiju, bet es nepārzinu rituālus. 

 

Un kā jūs skatāties uz seriālu „Neprāta cena”, kurā filmējaties?

 

Pirmkārt, man patīk komanda. Tur es darbojos kopā ar kolēģiem, kurus ikdienā nesatieku. Tas process sniedz pietiekami profesionālu baudījumu. 

 

Paldies jums.

 

Paldies jums arī.