LIELĀ INTERVIJA: Aisha (7)

Aisha ir apmierināta ar "Dejo ar zvaigzni 2" finālu. Rezultātus viņa skaidro: "Tā nav deju sacensība, tas ir šovs". Tā kā Aijai ir citas prioritātes un mērķi, iespējams, ka šis šovs bija pēdējais, kurā redzējām Aishu.

 

Aija Andrejeva ir patiesa, intervijas laikā var manīt nogurumu. Un tiesa - viņa ir ļoti aizņemta. Aija pat aizmirst atnākt uz iepriekš norunāto interviju. Bet viņai var piedot - Aisha taču ir tik aktīva.

 

 

 

Kā jūties, kad šovā „Dejo ar zvaigzni 2”paliki otrajā vietā, lai gan pēc žūrijas viedokļa būtu pirmajā?

 

Jūtos ļoti labi. Uzskatu, ka mēs, abi pāri, bijām vinnētāji jau ar to, ka bijām finālā. Man nav ne mazākās rūgtuma sajūtas par to, ka mēs ar Māri palikām otrie. Ja nebūtu piedalījusies šovā, Vidzis būtu mans favorīts arī. Viņš ir tik mīļš un savādāks nekā pārējie. Raivis sāka kustēties. Mēs ar Māri kaut cik jau dejojām, tad Vidzī varēja redzēt izaugsmi. Esmu priecīga par viņiem. Raivis ar Violu ir ļoti jauki cilvēki. Viņi ir pelnījuši uzvarēt. Šova laikā mums izveidojās ļoti labas attiecības. 

 

Vai ir taisnīgi, ka uzvar tie, kuriem ir sliktākas prasmes?

 

Tā nav deju sacensība, tas ir šovs. Ar to atšķiras šovi no kaut kādām nopietnām lietām. „Dejo ar zvaigzni 2” bija, pagāja, un rīt par to visi aizmirsīs.

 

Aizmirsīs, taču kas paliks no tā, ko tu ieguvi?

 

Ieguvu draugus, paplašināju savu redzesloku. Līdz šim nebija nekāda sakara ar sporta dejām, tagad nedaudz iepazinu deju pasauli, sapratu, ko nozīmē dejot, trenēties. Es atraisījos kā personība. Vairs neesmu tik noslēgta, ieslēgta sevī fiziskā kontakta aspektā. Kad man noliek svešu vīrieti priekšā un ar viņu ir jādejo, visu laiku atrodos fiziskā kontaktā. Baigi grūti ir to pieņemt un atraisīties, taču tagad nav nekādu problēmu, viss kārtībā. Arī teātrī uz skatuves varu daudz brīvāk justies.

 

Kur tu biji pirms šova fināla?

 

Biju Zviedrijā. Zviedru firma, kuras pārstāvniecība ir arī Latvijā, rīkoja kaut kādu balli. Aizbraucu uz šo sarīkojumu padziedāt pāris dziesmas. Pārstāvēju Latviju, Baltijas valstis. No katras valsts, kurā ir šīs firmas pārstāvniecības - no Latvijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Islandes, Dānijas - bija sabraukuši mākslinieki un uzstājās ar dažām dziesmām.

 

Kādi plāni tev ir pēc šova? 

 

Šodien (21. aprīlī) nodevām jauno disku. Plānojam prezentāciju, darbojamies, skraidām apkārt - tā kā viss kārtībā. Jaunā albuma nosaukums ir „Viss kārtībā, Mincīt!”. Bija tā: sēdējām ar Guntaru Raču un domājām, kādu nosaukumu likt, un viņš man jautāja, vai man ir kaut kāds sauklis pēdējā laikā. Man tāds bija, un tā tapa jaunā albuma nosaukums. „Viss kārtībā, Mincīt!” sauklis jau bijis man pirms šova, taču tas ir aizgājis tālāk, lietoju to gan šovā „Dejo ar zvaigzni 2”, gan Eirovīzijā.

 

Kā radās „Viss kārtībā, Mincīt!”?

 

Mans puisis teica un joprojām saka šo saukli. Tā kā es vienmēr „sacepos”, stresoju par kaut kādām lietām, tad viņš kādu dienu teica „Viss kārtībā, Mincīt!” Tā tas aizgāja. Nu jau kādu gadu šis teiciens pastāv.

 

Kādā talantu šovā vēl gribētu piedalīties?

 

Nekādā. Nezinu, kā dzīvē iegrozīsies un ko pasākšu, taču tuvākajos gados noteikti būs miers no šoviem. Visdrīzāk, būs miers uz visu laiku - pietiek pa šoviem dzīvoties. Cilvēkam tas paņem ļoti daudz laika. Ir citas prioritātes, vērtības - cilvēki mainās, tādēļ vairs negribu piedalīties šovos. 

 

Vai pati skaties šovus?

 

Nav bijis laika, bet ir sanācis kaut ko redzēt. Speciāli neskatos un nesekoju tam visam līdzi. Ir forši, ka ir kaut kas tāds, kas ir dzīvs, nesamākslots.

 

Kādi mērķi tev ir?

 

Tie pagaidām paliks pie manis. Nemēdzu kaut ko stāstīt, kamēr neesmu iesākusi kaut ko darīt.

 

Tu es ļoti aktīva un dzīvespriecīga, bet kuros brīžos tu tāda neesi?

 

Tad, kad es tāda neesmu. Esmu dzīvespriecīga un aktīva - esmu tāda, kāda esmu. Neko no sevis nemēģinu tēlot. Daru lietas ar tādu atdevi, kāda tajā brīdī esmu. Kad esmu bēdīga, tad esmu tāda. Arī varu būt bēdīga koncertā, bet laikam skatītājiem to nevajag redzēt. Man nav skumji, kad es kaut ko daru. Ja ir brīvs laiciņš ko padomāt, tad varu „iegruzīties” par kaut kādām lietām. Tad var paskatīties filmu un paraudāt.

 

Ar savu žiperīgumu esi savus draugus kaut kā pārvērtusi?

 

Jāprasa maniem draugiem. Domāju, ka nē. Draugi man ir jautri, līdzīgi man. Ar viņiem parasti saiet neapzināti - ar tiem, kuri ir līdzīgi tev kaut kādā veidā. Katrs mēs esam tāds, kāds esam - ar kaut ko arī atšķiramies, un tādēļ kopā ir jautri.

 

Kādas blēņas esi sadarījusi bērnībā un tagad?

 

Visādas, grūti pateikt, jo nav bijušas lielas blēņas. Teiksim, gājām pa dārziem plūmes zagt. Mums vajadzēja adrenalīnu - kaut ko paņemt, kaut ko izdarīt, jo mums pašiem dārzā auga plūmes. Ja blēņas kāds nav darījis, tad tas šķiet jocīgi. Tagad nerātnības nedaru, pieaugušie dara visu nopietnāk. Ja viņi var aiziet pa dārziem un ēst plūmes sava prieka pēc, tad viņi ir malači.

 

Ja esi tik spilgta, vai tu savas negatīvās emocijas uz āru izrādi?

 

Jā, biežāk jau uz tuvajiem cilvēkiem. Citreiz sanāk kāds kašķis.. Uz ielas neiesi un nebļausi, tādēļ izlādēties parasti sanāk mājās. Lai cik stulbi būtu, ir jāmācās kontrolēt sevi. 

 

Vai piekrīti tam, ka negatīvās emocijas cilvēki liek uz āru, bet pozitīvās vērš sevī? 

 

Vismaz par sevi to nevaru teikt. Esmu emocionāli patiesa, man grūti noslēpt emocijas. Tajā pašā “Dejo ar zvaigzni 2” teica, ka man sejā var nolasīt, ko tajā brīdī domāju. Cilvēki ir egoisti, ja pozitīvo neizrāda ārēji. Mēs katrs esam egoisti, būtu jocīgi, ja tādi drusku nebūtu. Bet vai par to vajag runāt? Labāk par pozitīvo.

 

Kādas ir tavas stiprās un vājās puses?

 

Man šķiet, ka visu uztveru vienkārši, necenšos lietas sarežģīt: kādas viņas ir, tādas viņas ir. Es cenšos pieņemt lietas un cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Un galvenais, man šķiet, ir būt patiesam pret sevi, tad jau viss ir kārtībā. Mamma ir iemācījusi pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ne vienmēr tas izdodas, bet jāmēģina.

 

Vājā puse ir, ka mani ir ļoti viegli aizskart. Es varu būt stipra, bet viens sīkums mani var uzreiz novest pie asarām - esmu ļoti viegli ievainojama. Ir kaut kādas situācijas, tās pašas intervijas, kurās uzrakstīts tā par mani, piemēram, ka man ir intrigas ar tēti, ka aizgāju no grupas “Opus Pro” ar skandālu... Ja aizskar manu ģimeni, tas man ļoti, ļoti sāp, it sevišķi, ja tā nav patiesība.

 

Vai tu studē?

 

Pagaidām nē, bet ir doma studēt, nākamgad vai vēlāk, nezinu, kā iegrozīsies. Ir iecere studēt Anglijā. Pagaidām vēl tas tāds mērķītis, jo ļoti atkarīgs no daudz kā - no finansiālām lietām, privātās dzīves un visa pārējā. Es studēšu, visdrīzāk ka, teātra mākslu. Esmu sapratusi, ka tā lieta man ir mīļa un tuva un ka man vajadzētu iegūt profesionālas zināšanas. 

 

Kā sāki spēlēt teātri?

 

Pirmā loma bija “’Fabrikas muzikālajā teātrī”. Pēc tam spēlēju Dailes teātrī izrādē „Burvis no Ozas zemes”, kur atveidoju Dorotiju. Sanāca tā, ka mani aicināja Valts Pūce iedziedāt Dorotijas partijas diskā „Burvis no Ozas zemes”. Galvenās lomas īpašniece Aija Dzērve bija stāvoklī, un vajadzēja atrasts dublantu. Valts Pūce izlēma, ka tā varētu būt es, un viņš man piedāvāja šo lomu.

 

Vai nav grūti no dziedāšanas pievērsties teātrim?

 

Dziedāšana jau nav tik aprobežota lieta: tikai uziet uz skatuves un dziedāt. Turklāt Dorotijas tēls bija līdzīgs man. Domāju, ka man nebija problēmu.

 

Vai bez teātra un mūzikas dari ko citu?

 

Pagaidām nē. Tas prasa daudz laika un pārējam laika nemaz neatliek. 

 

Bet man ir hobiji: es skrituļoju, ziemā slēpoju, patīk ūdenssports. Tāds sportisks dzīvesveids. Es neciešu zīmēt. Nevis neciešu, bet vienkārši man nesanāk un nepatīk to darīt. Man patīk atpūsties pie ezera, elpot svaigu gaisu un domāt par labām lietām. Man ļoti daudz ko patīk darīt, piemēram, arī tīrīt māju - tā es atpūšos. Kad esmu ļoti nogurusi, nekur neeju un sakārtoju māju: sakārtoju visas savas domas, un tad paliek ļoti labi.

 

Ko pārgalvīgu esi izdarījusi?

 

Izlēkusi ar gumiju. Sajūtas bija foršas, bet bija bail. Es pēc divām nedēļām aizbraucu domādama, ka atkal lēkšu, bet nevarēju. Kaut kāds klikšķis, ka vairāk nevajag.

 

Esi saderinājusies, vai esi paspējusi arī apprecēties?

 

Bija doma, bet nē, neesmu paspējusi apprecēties, un pagaidām nav domas precēties. Doma par precēšanos ir atlikta uz kādu laiciņu, jo šobrīd ir citas prioritātes. 

 

Vai mūsdienās precēšanās ir svarīga?

 

Kā nu kuram. Man, droši vien, jā. Jebkura sieviete vēlas uzvilkt kāzu kleitu, iet pie altāra un teikt “jā” vārdu. Tad rodas tāda ģimeniska un drošības sajūta. Uzskatu, ka ir jāapprecas. Šobrīd nesteidzos, jo man ir skola un viss pārējais. Jānostabilizējas un pēc tam var domāt, kā rīkoties tālāk.