LIELĀ INTERVIJA: Pits Andersons - Katru dienu pārdozē mūziku (1)

Pits Andersons ir izdevis jaunu albumu „Brass-A-Billy”. Rietumu kritiķi atzinuši to par neparastu un interesantu, jo ir izmantoti arī nestandarta mūzikas instrumenti. Mūzika ir Pita laimes un enerģijas atslēga, bez mūzikas viņš nevarētu dzīvot.

 

Ja būtu dota  iespēja sākt dzīvi no jauna, Pits Andersons nedomā, ka stipri savādāk dzīvotu, lai arī dzīvē visādi ir gājis..

 

 

 

Ar ko atšķiras jaunais albums „Brass-A-Billy” no pārējiem?

 

„Brass-A-Billy” ir pilnīgi atšķirīgs no visa iepriekš ierakstītā. Šī ideja manī dzīvo kādus divdesmit gadus, no 88.- 89. gada, kad spēlēju klasisko rockabilly, kas ir agrīnā rokenrola forma. Es vienmēr dzirdēju, kā man ausīs skanēja pūtēju sekcija, kas ritmisko zīmējumu padarīja krāsaināku, dzīvāku. Mūzikas eksperimenti sākās tajos pašos gados, kad man vēl bija grupa „Arhīvs”. Mums bija liels sastāvs, arī trīs saksofonisti un paretam ņēmām klāt trombonu un trompeti. Piefiksēt dziesmas ieraksta veidā izdevās diezgan minimāli, tomēr kaut kas ir saglabājies, un šajā diskā kā ilustrāciju esmu iekļāvis divus „Arhīva” ierakstus priekšstatam par to, kā viss ir sācies.

 

To, kas ir albumā, es rakstīju diezgan ilgi, proti, gandrīz nepilnus trīs gadus, bet ar lieliem pārtraukumiem, lai iekrātu idejas un pārdomātu aranžējumus. „Brass-A-Billy” variants atšķiras no „Arhīva” ierakstiem, jo šajā albumā ir absolūti neraksturīgs šim mūzikas stilam instrumentu sastāvs. Ir akordeons, ko spēlē somu puisis Marko, kurš ir aprecējis latviešu meiteni un ir pasniedzējs Jūrmalas mūzikas skolā. Albumā dzirdama arī vijole, ko spēlē Dzintars Beitāns. Rokenrols un vijole, - skan fenomenāli. Visbeidzot - mutes ermoņikas blūzam un stīla ģitāra, kas ir kantrī un kantrī roka instruments. „Brass-A-Billy” sanāca krāsains, arī rietumu kritiķi atzina, ka tas ir ļoti neparasts un interesants produkts.

 

Kā tev ienāca prāta izmantot vijoli un radīt kaut kādas citas noskaņas?

 

Tas bija ļoti organiski. Es nesēdēju un nedomāju: ko man tagad izdomāt - kā lai atšķiros no visa. Es galvā dzirdēju skaņas - kā gleznotājs redz to, kas dabā varbūt nav, bet kas rada to impresiju, efektu.

 

Kā rodas tava mūzika?

 

Man ir mūzikas pārdozēšana katru dienu - no rīta līdz vakaram. Visa dzīve paiet ar mūziku. Kaut kādas sistēmas, tehnoloģija, kā mūzika varētu rasties, man nav. Citreiz nāk ļoti viegli, citreiz - diezgan grūti. Es bieži cenšos piefiksēt kaut ko, kas pēkšņi atnāk galvā un ko nedrīkst aizmirst. Citreiz piefiksēt ir ļoti grūti, jo ir slinkums, piemēram, celties sešos no rīta. Kad pieceļos deviņos, vairs neko neatceros un arī piefiksējis neesmu. Bieži man tā notiek...

 

Bieži sanāk muzicēt?

 

Jā, bet gribētos vēl biežāk. Mūzika ir mana dzīve, tā ir mana laime, enerģija. Bez mūzikas nevarētu dzīvot.

 

Par ko tu domā, muzicējot uz skatuves? Kādas sajūtas raisās?

 

Esmu pilnīgi mūzikā, dzirdu visu, ko dara katrs no maniem mūziķiem. Es dzirdu katru savu intonāciju. Kā vokālists sekoju savai tehnikai, to ko daru, - toņi un intonācijas ir bezgala daudz. Nekad nav tā, ka divas reizes varētu vienādi izpildīt vienu un to pašu skaņdarbu. Katru reizi ir kaut kas jauns, un citreiz pat ir spontāni momenti, ko apspēlēju. Gabali pilnveidojas, pārvēršas un neskan tā, kā pirms desmit gadiem. Man nav repertuāra, kā tas ir daudziem popmūziķiem. Viņiem ir viena programma, ko spēlē kādu gadu vai vairāk, un tad izveido jaunu programmu. Man repertuārs tik apaug, apaug un apaug. Es spēlēju to, kas ienāk prātā un kas konkrētai publikai patīk. Nebaidos atkārtot vecās dziesmas, ja tās ir to pelnījušas - kā šedevri vai mīļi gabali. Nekā slikta nav atkārtojot, sliktākais ir - rutīna. Atkārtojot pats sevi kā papagailis, izaugsme nevar notikt. Ja ir rutīna, tad ir degradācija, zūd azarts, kaisle un emocijas.

 

Kāda tava attieksme pret rap, hiphop, metālu?

 

Pēdējos gados esmu kļuvis tolerants. Mūzika ir vai nu laba, vai slikta - neatkarīgi no stila. Protams, ir klaji komerciālas mūzikas formas, kuras pilnīgi nepieņemu. Tas pats pagrimums bija septiņdesmito gadu disko mūzikā. Ļoti maz mūzikas saskatu tehno mūzikā, es pat tajā neiedziļinos. Mani šāda mūzika kaitina. Citreiz dzirdot to, ko atskaņo radio, pat raisās fiziskas sāpes. Nevaru iet uz vietām, kurās ir „tuc-tuc”. Šādas mūzikas klausīšanās, nezinu kādēļ, ir raksturīga Latvijai. Varbūt tā ir neinformētība, ilgu gadu izolētība no pasaules. Vienkārši ir neziņa, un nekas alternatīvs netiek piedāvāts. Tajā vietā mākslīgi kultivē lielās zvaigznes, DJ. Tā ir masu kultūra un masu gaume. Kad aizbrauc citur, var dzirdēt normālu mūziku netraucējošā skaļumā.

 

Ko tu domā par Latvijas jaunajām grupām?

 

Godīgi sakot, es par tām nedomāju, jo dzīvoju citā pasaulē. Kaut kādas īpašas spilgtas personas parādība pēdējo gadu laikā nav iekritusi ausī, bet ir daudz talantīgu instrumentālistu. Taču atrodos citā muzikālajā vidē, interesējos vairāk par to, kas notiek manos mūzikas žanros pasaulē - Eiropā un Amerikā. Cenšos aizbraukt uz visiem iespējamiem koncertiem un festivāliem. Pie mums diemžēl nekas tamlīdzīgs nenotiek. 

 

Vai mūsdienu cilvēks var novērtēt, kas ir slikts un kas - labs?

 

Grūti jau, jo traucē visi gadu desmiti, kas dzīvoti deformētā muzikālajā un informatīvajā vidē. Bet cilvēki jau jūt godīgumu, godīgu attieksmi, mīlestību, kaisli un enerģiju. „Brass-A-Billy” prezentācija notika dzelzceļa stacijā, un tur bija ieradušies klausīties ļoti dažādi cilvēki - no bezpajumtniekiem un narkomāniem, līdz steriliem cilvēkiem ar portatīvajiem datoriem. Kā viņi atplauka, smaidīja un priecājās. Tā ir pozitīva mūzika, enerģija, kas nes prieku cilvēkiem - viņi šādu mūziku jūt.

 

Ko dari šobrīd ikdienā?

 

Man tikai ir mūzika un mūzika - vairāk nekas. Cenšos pēc iespējas vairāk ceļot un nepalaist garām lielus muzikālus koncertus. Man bija milzīgs ceļojums februārī - biju Amerikā, Meksikā, Anglijā, Spānijā un Gibraltārā. Muzicēju ar izciliem amerikāņu mūziķiem uz vienpadsmit klāju kruīza kuģa.

 

Tūlīt sākšu rakstīt nākamo disku - man jau līdz pusei tas ir sarakstīts, jo es neiekļāvu „Brass-A-Billy” sešas dziesmas. Tas būs kā turpinājums un veltīšu to Bilam Heilijam, rokenrola pamatlicējam. Es neņemos pareģot, kad albums nāks klajā, bet noteikti ātrāk nekā trijos gados.

 

Vai tev ir vienveidīga dzīve?

 

Zināmā mērā jā, līdz zināmai pakāpei. Tas viss ir atkarīgs no manis paša - dažādot to. Taču, no otras puses, nevar būt nemitīgi svētki un ceļojumi, jo ir visādi pienākumi, ikdiena.

 

Kā tevi uzņem publika šobrīd un kā - agrāk?

 

Ar kuru laika periodu salīdzinām... 86.-87. gadā Latvijā bija pilnīgs rokenrola bums. Mana pirmā publiskā uzstāšanās, kas notika televīzijā, bija liela sensācija. Visi domāja, ka esmu Amerikas latvietis, kas atbraucis uz dažām dienām. Sākās triumfa periods - visas estrādes gribēja, lai pie viņiem koncertēju, mana istaba bija pilna ar ziediem. 

 

89. gads ir rietumu braucienu laiks. Pirmais īstais rokenrola koncerts ārpus Latvijas bija Zviedrijā 89. gada aprīlī. Pēc šī koncerta uzreiz mūs uzaicināja uz koncerta tūri Dānijā, pēc tam uz Angliju un tad jau aizgāja - spēlējām Holandē, Norvēģijā un citās valstīs. Ja salīdzina ar tiem laikiem, tagad viss ir mierīgāk, lai gan pēdējā laikā atkal atsāku aktīvi uzstāties ar savu grupu Eiropas rokenrola un kantrī mūzikas festivālos.

 

Vai ir tādi koncerti, kad tevi uzņem negatīvi?

 

Negatīvi? Viens bija uz latviešu pop kultūru orientētajā klubā „Četri balti krekli”, kurš man ir simpātisks, jo tas ir ar lielu skatuvi, labu skaņu un parasti labvēlīgu publiku. Tur mani regulāri aicina spēlēt kādas trīs, četras reizes ik gadu. Bet bija reize, kad viens iereibis un agresīvs jaunietis kāpa uz skatuves un draudēja: vai tu dziedāsi latviski vai nedziedāsi... Tas bija ļoti nepatīkami, bet tā bija laikam viena vienīga reize. Citreiz ir tā, ka latviešu publika ir ļoti neatraisīta un intraverta. Viņi sēž un varbūt koncerts patīk, bet to neizrāda. Tad es jūtos kā morgā. Beigās apmeklētāji jūt, ka tūlīt, tūlīt koncerts beigsies, jau piesaka pēdējo, priekšpēdējo dziesmu, un tikai tad viņi atdzīvojas. Bet ir viss: koncerts tūlīt beigsies... Bet, ja atnāk cilvēki, kuri zina, uz ko ir atnākuši un kas viņus sagaida, - ir pavisam savādāk. Ir vēl tāds gadījums bijis, kad  kādi nejauši ieklīduši cilvēki prasa: nodziediet man kaut ko no "Metallica"....

 

Man patīk spēlēt Vecrīgā, klubā "Fīlings", kur ir daudz ārzemnieku, jo viņi manu mūziku uztver adekvāti: priecājas, dejo un dzied līdz. Viņi pazīst šo mūziku, un šādi koncerti ir patīkami.

 

Ko bez mūzikas dari citu?

 

Mana aizraušanās ir klasiskie, piecdesmito gadu, amerikāņu auto. Man pašam ir 59. gada kadiljaks.

 

Varbūt tev ir kaut kas padomā, ko tu savā dzīvē gribētu vēl izdarīt?

 

Viena lieta ir privāta, ko neatklāšu. Pārējais: ļoti gribētu apceļot vēl daudzas zemes. Vēlos aizbraukt uz Austrāliju, Jaunzēlandi, Taizemi, jo neesmu bijis nevienā eksotiskā valstī. Uz Āfriku man nevelk, bet pieļauju, ka tur arī ir skaisti un interesanti. Gribās vēl satikt kādu no dzīvē palikušiem rokenrola pionieriem - patērzēt, paspiest roku viņiem, un vēl vairāk pabūt Amerikā, kas ir mana sapņu zeme. Es tur jūtos ļoti labi.

 

Latvijā nejūties labi?

 

Kaut kā pietrūkst. Šeit neeksistē tradicionālā amerikāņu mūzika, ar ko saistās mana dzīve. Šeit es pamazām smoku nost, tādēļ reizēm gribas izrauties un ieelpot svaigu gaisu.

 

Kā tu dzīvotu savādāk, ja tev tāda iespēja tiktu dota?

 

Nedomāju, ka stipri savādāk dzīvotu. Šis ir mans ceļš - esmu laimīgs, ka man ir bijis daudz visa kā, neraugoties uz dzīves negācijām, kas ir bijušas manā dzīvē.

 

Vai vispār mūsdienu cilvēks prot dzīvot?

 

Vērtības ir drusku sašķiebušās, cilvēks kļuvis pragmatisks, ļoti bezemocionāls. Nedzīvā dzīvē dzīvo. 

 

Kā ir labāk: dzīvot koši, bet pārgalvīgi, vai uzmanīgi, bet vienmuļībā?

 

Ideāli ir sabalansēt. Bet, ja man būtu jāizvēlas starp divām lietām, tad dotu priekšroku pirmajam variantam, lai gan jāstaigā kā pa naža asmeni. 

 

Kāda ir tava pašreizējā formula: kā labi nodzīvot dzīvi?

 

Ir svarīgi mīlēt un būt mīlētam. Izjust pēc iespējas vairāk pozitīvismu, nevis negatīvās lietas. Ir arī tāda tipa cilvēki, kuri, lai cik labi būtu, vienmēr atradīs negācijas. Būtu laiku pa laikam jāapstājas un jāpaanalizē: kur atrodies, uz ko tu ej un kas tevi tur sagaida.

 

Vai dzīves gājumu 25 gados var pārmainīt?

 

25 gadi ir liels vecums, bet tādā vecumā vēl var visu pārvērtēt. Bet lai nu kā, vairumā gadījumu pārņem inerce - dzīvot tā, kā tu dzīvo. Ko tur vairāk pārmainīšu? Šāda pieeja nav laba. Ja tu zemapziņā apzinies, ka tomēr nav tā, kā vajag, kaut kas jāpārmaina. Bet to ir ļoti viegli teikt...