LIELĀ INTERVIJA: Baņuta Rubess (1)

Baņuta Rubess Dailes teātrī iestudēja mūziklu „Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis”. Tāpat, kā galvenajam varonim, arī režisorei sapņi ir piepildījušies. Taču, ja tic, bet sapņi nepiepildās, tad viņa mierina: „Ja kaut kas beidzas, tad kaut kas cits piedzimst.”

 

Baņuta iestājas pret bezcerību un cinismu, jo tas grauj attīstību. Baņuta Rubess šķiet stingri pārliecināta par savu skatījumu uz lietām, ir pieredzējusi, zinoša un nopietna. 

 

 

 

Kā radās doma iestudēt mūziklu „Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis”? 

 

Mani uzaicināja Dailes teātris. Viņi saņēmās veidot šo brīnišķīgo ģimenes mūziklu. Tā kā man ir liela pieredze ar mūzikliem, un viņi gribēja tajā lielu, asprātīgu stilu, man piedāvāja veidot „Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis”.

 

Vai Latvijā ir citi spēcīgi režisori, kuri veido mūziklus?

 

Ir bijušas daudzas skaistas muzikālas izrādes un ļoti labas operas, taču šāda tipa mūziklus vispār ļoti reti iestudē Latvijā. Vienīgais piemērs ir mūzikls „Les Miserables” Ķīpsalā, ko iestudēja Gatis Šmits. Taču šī mūzikla iestudējums būs pirmā reize, ka kāds to darīs teātrī.

 

Kāda ir jūsu interpretācija mūziklam?

 

Interpretācija? Tas, ko ļoti esmu centusies darīt, ir panākt, ka visu laiku ir skaidrs stāsts. Pat, ja jūs nesaprastu latviešu valodu vai būtu mazs bērns, sapratīsiet pamata stāstu. Šajā mūzikla variantā nebūtu pareizi aizrauties ar citām lietām - tikai ar dejām vai tikai ar psiholoģisko variantu. Veidoju tādu kā komiksa variantu, pēc latviešu izpratnes. Rainis un Vēbers acīmredzot „atsperas” pret vienu tradīciju, kas ir rietumos - krāšņas bilžu grāmatas par Bībeli veidošanu, kurā vienkāršotā, jaukā, mīļā veidā tiek izstāstīs stāsts no Vecās Derības. Tas stils apmēram tāds arī ir šajā mūziklā - viss ir krāšņs un viss ir tāds drusku naivs. Un vēl tajā ir ļoti daudz mūzikas parodiju, piemēram, uz Elvisu Presliju, kantrī un vesternu.

 

Ko vēlaties pateikt ar šo izrādi?

 

Izrādes jēga ir tāda: mums katram ir savs sapnis, mums jātic saviem sapņiem un vajag priecāties par to, ka pasaule ir raiba.

 

Kāpēc ticēt sapņiem?

 

Ir jāseko savai sirdij, savām izjūtām. Jācenšas tās realizēt. Protams, reizēm ir maldīgi sapņi. Un tad ir jāsaprot, ka sapnis nerealizēsies. Katrs cilvēks to var pieredzēt, tu vari sasapņoties, ka tas vīrietis ir perfektais, bet izrādās, ka viņš nav - tad dzimst citi sapņi. Jāzepa spēks ir tas, ka viņa sapņi ir īsti un īstenojas. Bet, ja netic saviem sapņiem, tad viņi noteikti neīstenosies. Ja neīstenojas, bet tic sapņiem? Ir tāds skaists teiciens: ja aizveras vienas durvis, atveras cits logs. Ja kaut kas beidzas, tad kaut kas cits piedzimst.

 

Kuri ir jūsu sapņi?

 

Mani sapņi daļēji ir jau piepildījušies. Mans sapnis ir bijis dzīvot, piemēram, Latvijā. Tas ir viens no maniem sapņiem. Mans sapnis ir arī neatkarīgi dzīvot un brīvi noteikt to, ko es daru savā dzīvē - arī tas ir piepildījies. Turpmākie sapņi ir radīt fantastiskus mākslas darbus un vienmēr par tiem priecāties.        

 

Ar ko pati esat atšķirīga no citiem?

 

Esmu cilvēks, kurš spēj darīt tik ļoti dažādas, reizēm pretrunīgas, lietas. Es varu gan rakstīt akadēmisku eseju, gan uztaisīt lielu mūziklu - aizraujos ar abām lietām. Šodien es taisu mūziklu, rīt es varu uztaisīt ļoti eksperimentālu, dīvainu operu, kas ilgst 15 minūtes un notiek kaut kādā fabrikā.

 

Kā jūs raksturotu mūsdienu latvieti un mūsdienu kanādieti?

 

Man ir grūti raksturot mūsdienu kanādieti, jo šis jau ir desmitais gads, kad es dzīvoju Latvijā. Es varētu vispārīgi runāt par kanādiešiem - viņi ir ļoti pieklājīgi, toleranti, atvērti, bet ne sevišķi kulturāli - ne sevišķi ieinteresēti kultūrā kā tādā. Viņiem kultūra nav tik svarīga, kā tas ir latvietim. Mūsdienu latvietis ir interesants jautājums, jo es domāju, ka paaudzes ļoti atšķiras. Bet es teiktu, ka caurmēra skatītājs, kas nāk uz Daili, ir kļuvis prasīgāks, viņš grib kvalitāti, ir atvērts uz kaut ko jaunu, viņš gaida, lai strādātu tik pat sūri, kā viņš pats, jo latvieši pašlaik ļoti smagi strādā, lai nopelnītu savu iztiku. Un viņš grib saprast, kas ir visa pasaule. Tā man šķiet, kāds ir pašreizējais latvietis. Bet es uzsveru, ka tas nav katrai paaudzei. Es teiktu: jaunā paaudze ir īpaši atvērta pret kaut ko jaunu un mēģina censties saprasts, kas tad ir tas jaunais latvietis - kas tad viņi būs, kādā veidā viņi būs eiropieši. Mūsu zeme ir starp divām milzīgām valstīm un kultūrām, un mēs virzāmies austrumu-rietumu virzienos. Taču mums ir jāsaprot, jāizkaldina kaut kur tai starpā, kas tad mēs esam un kā atšķiramies.

 

Jums bez „Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis” ir arī citas pozitīvas izrādes, piemēram, „Putnu opera”, vai jūsu repertuārā ir darbi arī ar negatīvām noskaņām?

 

Man ir kameropera par vienu pilotu un tūristu, ko es pati rakstīju un arī iestudēju, kurai ir ļoti, ļoti bēdīgs fināls. Beigas ir atvērtas - vai nu pilots un tūrists ļoti laimīgi aizlido uz vienu salu, vai viņi mirst. Un vairums cilvēku domā, ka viņi nomirst - viņi uzsprāgst lidmašīnā. Daži ļoti ilgi raud un citi iet prom līksmi - kā nu kurais uztver šo izrādi. Man ir bijušas diezgan drūmas izrādes, piemēram, par karu un diezgan asas arī - bija tāda izrāde Jaunajā Rīgas teātrī, saucās „Zelta meitenes”. Tā bija izrāde par sievieti, par varu, par to, kas notiek vienā sabiedrībā, kad viena grupa kļūst ļoti turīga un otra grupa slīgst nabadzībā.

 

Ko ir būtiski pateikt, ko - noklusēt izrādēs?

 

Man ir tāds „nē” pret bezcerību un cinismu. Viens gudrs filozofs reiz teica, ka cinisms ir visnāvējošākā attieksme attīstībai. Ja jūs neticat, ka kaut kas var attīstīties un ļoti sirsnīgi un kaislīgi to paužat citiem cilvēkiem - tas ir it kā uzmest skābi uz laukiem. Latviešiem ir šis teiciens: „mest akmeņus dārzā.” Tāpēc man ļoti nepatīk izrādes, kas veicina bezcerību, apātiju vai tādu sajūtu, ka visa pasaule ir viena liela miskaste, un tā tas vienmēr būs. To, man šķiet, tomēr nevajag paust. Tas cilvēka dvēseles spēju rīkoties vienkārši iznīcina.

 

Ar ko būtisku atšķiras režisori Latvijā un Kanādā?

 

Sen vairs neesmu Kanādā, bet pamatā teātra sistēma ļoti būtiski atšķiras. Kanādā un citur rietumos netaisa vai ļoti reti taisa repertuāra teātri, jo to uzskata par ļoti dārgu prieku. Tur ir, ko Latvijā sauc par projekta teātri. Tas nozīmē, ka, ja es taisītu mūziklu „Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis”, tad Kanādā es mēģinātu droši vien četras nedēļas (šeit esmu mēģinājusi gandrīz trīs mēnešus), bet pilnu laiku - katru dienu astoņas stundas, un aktieriem nebūtu vakaros izrādes - viņi tikai gatavotu šo izrādi. Tad būtu pirmizrāde un aktieri spēlētu tikai šo izrādi - sešas, astoņas nedēļas, gadu - ej nu sazini, cik ilgi. Latvijā mēs uzliekam skatuvi - izrāde ir vienu, divas, varbūt trīs dienas - ņemam viņu nost un liekam citu skatuvi. Tas, man šķiet, ir neefektīvi. Visas scenogrāfijas saplīst, cilvēki aizmirst, kas viņiem jādara. Ir ieguldīts milzīgs darbs, lai būtu precīza izrāde, un tas viss tie atkal izpostīts.

 

Kuri latviešu režisori jums patīk?

 

Esmu liels Alvja Hermaņa fans. Man jāsaka, ka pēdējā laikā es viņam novēlu mūžīgi mainīties, jo mēs sākam pārāk pierast pie viena zināma stila. Man, piemēram, ir dažas izrādes, ko es nespēju aizmirst un kas mani ļoti dziļi uzrunā. „Stāsts par Kasparu Hauzeru”, kas bija ļoti, ļoti spēcīga izrāde, fantastiska izrāde bija „Garā dzīve”, un man ļoti patika „Revidents”. Man latviešu stāsti un visas latviešu mīlestības izrādes mazāk uzrunā un satricina, lai gan tās ir skaistas.

 

Kā ar Džilindžeru?

 

Džilindžeram reizēm ir fantastiskas izrādes. Man ļoti patika gan „Kaligula”, gan „Jūdas skūpsts”- es viņu apsveicu par viņa drosmi. Viņa pasaules uztvere spēcīgi atšķiras no manējās. Es teiktu: Džilis visu zina par krievu kultūru, piemēram, un es visu zinu par anglosakšu kultūru. Jau tur sākās pavisam cita uztvere par to, kas ir pasaule un kādai tai vajadzētu būt. Es domāju, ka ir ļoti labi, ka ir atšķirīgi režisori, jo citādi skatītājiem būtu garlaicīgi.

 

Kā vērtējat aktieru prasmes un aktieru apmācību Latvijā?

 

Latvijā ar izglītību ir tā, ka tāpēc, ka mēs esam maza tauta, tas ir ļoti atkarīgs no indivīda, kurš apmāca aktierus. Aktieros, kuri ir mācījušies pie Māras Ķimeles, Pētera Krilova, Mihaila Gruzdova, ir redzami ļoti labi augļi. Piemēram, nav skolas, kas sagatavotu mūziklam. Cilvēkiem, kuri tiek sagatavoti akadēmiskajai dziedāšanai, ir visminimālākais teatrālais un dejas pieskāriens. Viņi nav gatavi taisīt mūziklus, jo jābūt trenētam cilvēkam, lai to varētu darīt. Ir brīnums, cik labi Dailes teātra aktieri ar šo tiek galā, par spīti, ka viņiem nav bijusi muzikālā izglītība.

 

Kā jūs reaģējat uz modernizētu pieeju iestudējumiem?

 

Man ir modernizēta pieeja. Pat varētu teikt, ka esmu līderis, esmu inspirējusi Džilindžeru. Viņš to arī ir atzinis, ka ir ietekmējies un kļuvis par postmoderno režisoru. 1991. gadā, kad viņš bija jauns, viņš redzēja vienu manu izrādi, kura, kā viņš pats ir teicis, ir bijusi liels grūdiens. Tā bija izrāde „Atriebēja”, kas bija ļoti eksperimentāla un nudien mūsdienīga.

 

Ko nozīmē laba izrāde?

 

Laba izrāde ir godīga, precīza....jā, ar sajūtām, bet reizēm ir ļoti labas izrādes, kurās ir maz sajūtu, bet ļoti uzrunā estētika. Var būt estētiski ļoti skaistas izrādes, kas aizrauj, taču neskar emocijas.

 

Kad jūs baudāt mākslu ikdienā - vai jūs to baudāt vai vērtējat?

 

Nē, es vairāk baudu. Primārā mākslā, ko baudu, ir rakstītais vārds - bez grāmatām vispār nevaru iztikt. Man ļoti patīk mūsu vizuālie mākslinieki, kā arī patīk skatīties neskaitāmus DVD, kuros vai nu ir labs stāsts, vai tos veido labi režisori. Ironiski, ka man ir maz iespēju klausīties mūziku, jo es dzīvoju ar komponistu un viņam, ja klausās mūziku, tad ir jāsēž un jāklausās. To nevar likt kā fonu, kā dara parastais cilvēks.

 

Cik spēcīgām vajadzētu būt mākslas vērtībām, lai tās mainītu mūsdienu pasaules vērtības? Vai māksla to var mainīt? 

 

Es domāju, ka māksla var piedalīties, provocēt pārmaiņas. Ja situācija un sabiedrība ir ļoti nobriedusi pārmaiņām un parādās mākslas darbs, kas provocē uz tām pašām pārmaiņām, tad tas var spēcīgi ietekmēt notikumus. Latvijā tas ir bijis redzams ar tādiem darbiem kā „Lāčplēsis” vai Aspazijas „Sidraba šķidrauts”. Sešdesmitajos gados visas lielās pārmaiņas mākslā rietumos - popkultūras piedzimšana, popārts, kur izpaudās Roberts Raušenbergs un citi mākslinieki, kuri varbūt latviešiem ir mazāk pazīstami, - ļoti, ļoti iespaidoja domāšanas pārmaiņas. Es nedomāju, ka viens mākslas darbs var pārmainīt pasauli- tikai, ja viņš ir kā pēdējais salmiņš, tad tas var būt tas, kas maina.

 

Kā ikdienas dzīvē cilvēkam radīt mākslu?

 

Piemēram, mana mamma bija mājsaimniece, un es teiktu, ka viņa arī bija māksliniece. Viņa bija māksliniece tādā ziņā - kā viņa šuva drēbes saviem bērniem, kā izvēlējās audumus. Viņa bija māksliniece, rīkojot viesības, domāja, kā pušķot māju, lemjot par apgaismojumu, par to, kur atradīsies krēsli, kādā krāsā būs galdauts, - tās visas ir tādas režijas. Cilvēks, pušķojot savu pasauli, dziedot tautasdziesmas vai internetā rakstot blogu, ir radošs. Katram ir vajadzība kaut kādā līmenī izpausties mākslā. Viszemākais līmenis, protams, ir sēdēt un truli skatīties. Bet daudziem cilvēkiem, pat ja noskatīsies šo mūziklu, izies un dungos meldijas, - tā būtu zināmā veidā radošās dzirksteles tālāk nešana. Tāpat, manuprāt, katrs cilvēks, kurš ir izdomājis vilkt šodien dzelteno krāsu, nevis zaļu vai melnu, viņš jau ir izlēmis kaut ko, kas ir radoši.

 

Vai jūs esat kaut kad gribējusi kļūt par filmu režisori?

 

Esmu gribējusi, kad biju jauna. Saintriģējos par kino, bet ārzemēs, vismaz tādā Kanādā, ja grib būt filmu režisors, ir jābūt arī gatavam savākt ļoti daudz naudu - jābūt spējai atrast producentu, kas to pirmo pusmiljonu sameklēs. Tas šķita pārāk dārgs prieks. Es zinu, ka latviešu kolēģi varbūt to nesapratīs, jo es saprotu, ka te vismaz uztaisīt pirmo filmu ir varējuši izdarīt lētāk - vismaz pirms lielās inflācijas. Ārzemēs filmu aktieri maksā ļoti, ļoti dārgi. Dārgs ir viss, kas notiek ar kino. Naudas vākšana nav mana stihija, un negribu taisīt kaut ko tik tā. Diezgan agrā jaunībā idejai par filmu režisori izlēmu nesekot.