LIELĀ INTERVIJA: Aleksandra Kurusova (6)

Aleksandra ir ļoti enerģiska. Ikdienas skriešana nebojā viņas veselību un garastāvokli - viņai tas ir patīkami, jo Sašai patīk darīt. Draugi viņu atbalsta, un tie, kuriem varētu skaust, nav blakus. Galvenais, ka Aleksandra, kā viņa pati sevi raksturo, ir ļoti mērķtiecīga. Ja kaut ko izdomās, kas ir jāizdara, tad to arī paveiks. Pašlaik viņa raksta bakalaura darbu, gatavojas Eirovīzijai un pasniedz dejošanu. Smaidīga un aktīva, bet viņa uzmanās, ko saka medijiem - to viņa ir iemācījusies šovbiznesā.

 

Bēgšana uz Ēģipti

 

Šonedēļ es atbraucu no Ēģiptes, kur pavadīju nedēļu. Ceļojums nebija plānots, un es tam nebiju gluži kā iniciatore, bet kura it kā visvairāk gribēja aizbraukt prom. Pirms nedēļas man bija tāds apnikums, ka es vispār vairāk neko nevarēju padarīt. Man bija visa kā tik daudz, biju tā nogurusi, kā nekad dzīvē neesmu tā jutusies. Es tiešām vairs nevarēju: gāju pasniegt nodarbības, mans ķermenis bija tur, bet mans prāts bija kaut kur citur... Es nodomāju, ka tiešām man ir jāizbrauc atpūsties no visa. Tagad jūtu enerģijas pieplūdumu un atkal varu darboties. Jūtos ļoti labi. Šis ir bijis vienīgais gadījums, kad visu gribējas mest pie malas. 

 

Tu vari tikai aizbraukt no visa. Ja tu sēdēsi mājās, tevi tāpat dabūs rokā: vai nu tevi sazvanīs, vai atbrauks pie tevis. Neviens tevi nevar dabūt rokā, kad tu aizbrauc. Taču sazvanīt var, bet es necēlu telefonu. Man bija, bet es necēlu - es gribēju, lai mani neviens netraucē.

 

 

 

Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

 

Es mācos Latvijas Universitātē moderno valodu fakultātē angļu-vācu valodu ceturtajā studiju gadā un tagad rakstu bakalaura darbu. Tas ir diezgan grūti. Nav tā, ka tu vienu dienu apsēdies un uzraksti. Ir jāpasēž, jāpadomā, tas ir nopietni. Kaut ko esmu sākusi darīt, bet nu minimāli. Rakstu darbu par žestiem, bodylanguage - kā tulkošanā izmantoķermeņa valodu. Tas ir diezgan interesanti. Mēs sāksim tagad nopietni gatavoties Eirovīzjai. Vēl pasniedzu dejošanas nodarbības, bet tā ir ikdiena. Man ir tā: jo vairāk ir jāizdara, jo vairāk varu paspēt. Tad man ir komplektētāka diena - daudz kas notiek, viss salikts pa plauktiņiem, pa minūtēm. Ja es kaut ko saplānoju, tad paspēju. Zinu cik varu paspēt, rēķinos ar spēkiem. Vispār cilvēki izmanto kādus piecus, sešus, desmit procentus no savām spējām. Bet man šķiet, ka cilvēks varētu lidot, ja izmantotu simts procentus. Tas, ko es vairs nedaru - jau kādus divus gadus pati nedejoju.

 

Cik tālu tikāt ar gatavošanos Eirovīziju?

 

Menedžere Elvīra arī aizbrauca uz Ēģipti tajā pašā laikā, kad es, taču mēs nebraucām kopā, bet atsevišķi. Jānis un Roberto palika šeit. Roberto visu ko darīja, sazvanījāmies, viņš prasīja man padomus, apspriedāmies, kā būtu labāk. Es kaut ko atbildēju, bet  centos nedomāt ne par ko. Esam atpakaļ, mums otrdien no Zviedrijas atbrauks horeogrāfs, un sāksim veidot nopietnu horeogrāfiju Eirovīzijai. Būs dažas pārmaiņas, uzlabosim vokālu. Līdz šim mēs kārtojām visādus papīrus, līgumus. Vajadzēja iesniegt dziesmu, klipu, bildes - tāds aizskatuves darbs. It kā tagad viss ir nokārtots.

 

Kā vērtē jūsu izredzes Eirovīzijā?

 

Man pēdējā laikā bieži to prasa, kā es vērtēju mūsu spējas. Vienu es varu pateikt: saņemt pirmo vietu vai tikt pieciniekā mums nav primārais. Labākais ir tad, kad tu dari un  jūti, ka dari uz simts procentiem, ka atdod visu. Nav labi domāt par to, ka tev vajadzīga pirmā vieta un viss. Es esmu nodejojusi 14 gadus, piedalījusies sacensībās, tai skaitā arī Dejo ar zvaigzni un Eirovīzijas Latvijas atlasē, un pēc savas pieredzes varu pateikt, ka domāšana par pirmo vai otro vietu ļoti traucē. Ir jādomā par to, lai izdarītu savu darbu simtprocentīgi un atdotu pozitīvās emocijas - smaidu, harizmu. Lai neizskatītos, ka tu to dari tikai tādēļ, ka tas ir jāizdara. Mēs nevaram zināt, kā ies - varbūt mēs būsim augšā vai pašā lejā - darīsim, kas ir mūsu spēkos, un ceram, ka to pieņems Eiropā.

 

Kāda ir tava attieksme pret Eirovīziju?

 

Es agrāk skatījos Eirovīziju pa televizoru, man bija interesanti vērot konkursu. Sekoju, kā ies Latvijai. Es nekad nedomāju, ka varētu piedalīties Eirovīzijā un pie kam vēl dziedāt. Man bija sākumā neliels šoks, kad Roberto piedāvāja piedalīties šajā trio projektā. Tas ir dziedāšanas šovs, tev jābūt profesionālim, lai piedalītos, bet es neesmu dziedātāja. Viņš iedeva paklausīties dziesmu, un mani pierunāja. Es piekritu pieredzes dēļ, nevis joka pēc. Es nedomāju, ka aiziesim tik tālu. Man bija gandrīz katru dienu vokālās nodarbības pēc pusfināla un tagad būs vairāk. Mani mācīs vēl labāk dziedāt, bet es mācīšu dejot Roberto.

 

Vai esi iepriekš kaut kur dziedājusi? Ar Lauri?

 

Ar Lauri uz skatuves nē, bet mašīnā braucot – tā, joka pēc. Bet tā nopietni nekur neesmu dziedājusi. Esmu tāpat kā visi dziedājusi skolas korī un karaoki. Tagad es sāku saprast kas un kā - varu pateikt, ka ir grūtāk ir iemācīties dziedāt nekā dejot.

 

Kā ir pārmainījusies dzīve pēc Dejo ar zvaigzni? Vai tā vispār ir pārmainījusies?

 

Bet, protams, par visiem 180 grādiem. Vislielākais ieguvums ir jauni draugi - tie paši Lauris un Roberto. Pateicoties viņiem, tika iegūta tāda jauna pieredze kā Eirovīzija. Eirovīzija ir tas lauciņš, ko es neesmu tā pilnīgi apguvusi, bet sāku apgūt. Man nekad mūžā nebija mērķis kļūt populārai, tas nav bijis mans sapnis. Tagad lai iet, kā viss iet. 

 

Vai ar mācībām tev bija viss kārtībā? 

 

Vēl labāk ir kļuvis nekā pirms šova Dejo ar zvaigzni - esmu iekļuvusi budžetā. Man, kad mācījos skolā, nepatika, ka ir kaut kādi parādi, gribējās visu izdarīt laicīgi. Es tagad rakstu bakalaura darbu un  ceru, ka nebūs parādu. Viss notiek, kā tam jānotiek.

 

Cik stundas guli?

 

Ar to gulēšanu - dažreiz sanāk četras, piecas stundas. Pēdējā laikā es nevaru agri aiziet gulēt. Es eju gulēt 01:30 - tas visagrākais. Man darbs - nodarbības (gandrīz katru dienu) beidzas 22:30. Atnāku mājās, padzeru tēju, pasēžu pie datora un izlasu vēstules „Draugos”- labās un sliktās. Tā arī paiet tas laiks, tad eju gulēt, un no rīta atkal agri jāceļas. Ja man nevajag celties agri, tad es ceļos vēlākais 10:00. Man šķiet, ka, ja piecelšos 10:03, tad puse dienas ir pagājusi. Psiholoģiski kaut kāds klikšķis. Ja ceļos 10:10 vai 10:05, man šķiet, ka diena jau ir pazaudēta, pagājusi un viss - nevar, nevar... Es varu gulēt četras stundas un varu astoņas stundas - labi jūtos. Ja es gulēšu četras stundas katru nakti nedēļas garumā, tad nu es gan jutīšu, bet tā negadās.

 

Tu bez nodarbībām ej dejot?

 

Darbs ir savam priekam, katru dienu tik daudz dejoju, ka man pēc tam uz vēl kādām dejām iet pavisam negribas. Nedēļas nogalēs es ar draugiem eju uz kādu vietiņu padejot. Bet es nekad nerādīšu, ka es esmu kaut kāda dejotāja. Man tieši patīk, vienkārši kā visi, pakustēties - bez piruetēm vai vēl kaut kā. Tas, ka tur nevajag griezt neko, ir baigais kaifs. Daži cilvēki saka: tu tak esi dejotāja, ko tu tā - no vienas kājas uz otru kāju. Es atbildu, lai dod man mieru, atpūsties...

 

Kādēļ tu sāki nodarboties ar dejošanu?

 

Mani vecāki aizveda, es pat divas reizes esmu pametusi dejošanu, jo nepatika. Viens iemesls bija tāds, ka bērnībā puišiem ir divas partneres no abām pusēm. Vienu kārtu viņš nodejo ar vienu un otru - ar otru meiteni. Man tas nepatika: kā tad tā, man jādala savu partneri ar vēl kādu meiteni. Tad teicu, ka nedejošu. Pēc tam vecāki atrada man partneri, un tad 14 gados atkal sāku dejot - tā nopietni.

 

Kāpēc vairs nepiedalies čempionātos?

 

Pirmkārt, esmu nodejojusi 14 gadus - jebkuram dejotājam pienāk brīdis, ka viņš pārtrauc dejošanu. Daži vispār negrib neko kopīgu ar dejošanu, daži turpina kaut ko darīt. Izdomāju, ka es mācīšu dejot. Piedalījos Dejo ar zvaigzni, kaut gan es teicu, ka nedejošu nekad. Nekad nesaki nekad, - kā saka. Kad tu dejo pats, tas prasa daudz laika, daudz naudas, daudz enerģijas. Ja prasa, vai atšķiras tava dzīve, kad dejoji un pasniedzi - tā īpaši neatšķiras. Vienīgais atšķiras, ka tev nevajag vairāk likt lielas skropstas, vienu kilogramu meikapa uz sejas. Tu tāpat ej uz sacensībām ar saviem audzēkņiem. Vienīgi tu skaties, neej uz laukuma un nedejo, bet nervozēšana un stress - viss notiek tieši tāpat.

 

Ko dejotāji dara, tad kad vairs nepiedalās čempionātos? 

 

Viņi aiziet no dejošanas vai pasniedz. Pasniedz pārsvarā, vienīgi daži sāk pasniegt salsu. Daži, protams, turpina dejot - ir tāda senioru grupa, kur dejo vecāki par 50 gadiem. Viņi dejo un dejo, arī sacensībās. 

 

Tu neesi tāda?

 

Tur tā ar viņiem sanāk - viņi droši vien pārtrauc dejot un pēc tam atgriežas. Varbūt es pēc 30 gadiem atgriezīšos, kas zina... (smejas)

 

Dejošana ir hobijs vai sports?

 

Tas ir gan hobijs, gan sports, bet viss kopā - tā ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Es nevaru bez dejas.

 

Vai deja ir vienīgā lieta, kur tu izliec un saņem atpakaļ emocijas? 

 

Deja ir viena no tām lietām. Emocijas gūstu no draugiem, no cilvēkiem, kas ir apkārt, no ģimenes, no sava suņa. Man ir sanācis, ka man apkārt ir tie, ar kuriem ir patīkami atrasties kopā. Nav tādu, kas mani tracinātu. Kad es pavadu laiku ar draugiem, atpūšos, tās arī ir spilgtas emocijas, tāpat kā uzvara šovā Dejo ar zvaigzni un Eirovīzijas Latvijas atlasē. Es nevaru nodalīt emocijas. 

 

Latvijā ir labi sporta deju dejotāji? 

 

Latvijā ir ļoti labs līmenis - ir daudz pasaules čempionu, vicečempionu. Prasmes ir kļuvušas vēl labākas. Dejo ar zvaigzni ļoti popularizē dejošanu, un visos klubos tagad Latvijā, ļoti pieauga dejotāju skaits: gan mazie, gan lielie grib iemācīties dejot. Pie manis daudz vairāk cilvēku sāka nākt dejot: gan mācīties Vīnes valsi kāzām, gan vienkārši uz privātnodarbībām.

 

Kādēļ izvēlējies studēt valodas? 

 

Man skolā nebija tā, ka man neietu labi matemātikā, fizikā, ķīmijā. Vienkārši man patika valodas jau no agras bērnības - angļu valoda, latviešu valoda, jo man tā nav dzimtā valoda, vācu valoda mazāk patīk, bet tomēr patīk. Es mācījos 40. vidusskolā. Ar valodām tomēr gāja vieglāk un tās bija interesantāk mācīties. Pēc devītās klases izvēlējos iestāties humanitārajā klasē, jo es zināju, ka iešu studēt valodas pēc skolas beigšanas. Tā aizgāju uz moderno valodu fakultāti. 

 

Man valodas šķiet interesantas un lietderīgas, jo kad tu komunicē un braukā apkārt pa pasauli, tu nevari iztikt bez tām, taču, protams, vari lietot žestus. Pēc beigšanas es būšu tulks, taču neesmu pārliecināta, vai par to varētu strādāt. Es zinu, ka es nevarētu sēdēt kabinetā no 08:00 līdz 18:00 un neizejot šķirstīt lapas, kaut ko lasīt, kaut ko tulkot.... Man vajag komunicēt ar cilvēkiem. Ir domas par tūrismu, jo man patīk ceļot. Ļoti daudz braukāju pa pasauli, kad dejoju. Bet tomēr man viens no pamatiem ir dejas pasniegšana. Ko es dzīvē daru - tā ir dejošana, ceļošana un valodas.

 

Vai mūzika, pie kuras dejo, ietekmē to, ko klausies ikdienā?

 

Droši vien ietekmē. Ja esmu burziņā, un ja tur spēlē kaut kādu smago roku, metālu - es domāju: ārprāts! Bet, ja tur spēlē kaut kādu latīņu, sambas ritmu, kājas pašas par sevi iet dejot. Man nepatīk smaga mūzika, kaut kā sit pa smadzenēm. Man patīk kaut kas pozitīvs, romantisks, kad asociācijas raisās, kad var paraudāt...

 

Vai uz klubiem ej?

 

Dažreiz, bet nu zini kā - baigi grūti tagad ir ar tiem klubiem, jo uzreiz visi cilvēki uz tevi skatās, uzreiz novēro, novērtē - no pirkstu galiem līdz matu galiem. Jūtu tos skatienus, un tas man ne īpaši... Taču aizeju, protams, gribas atslēgties no ikdienas - padejot, patrakot.

 

Vai ikdienā  uz ielas tev pievērš uzmanību un runājas ar tevi? 

 

Pievērš, protams, ka pievērš. Nevaru teikt, ka tagad mazāk to dara. Eju un redzu, kā cilvēki viens otru baksta un saka, skaties, skaties. Dažreiz ir, ka cilvēki pienāk, kaut ko pasaka - tās parasti ir sievietes gados. Daudzi iet un sveicina, es arī sveicinos un smaidu, cilvēks atsmaida, un ir forši.

 

Tu jūties zvaigzne? Vai vispār tādas ir?

 

Man draugi visu laiku tā: mūsu zvaigznīte, zvaigznīte. Es visu laiku viņiem saku, lai beidz taču ākstīties. Man nekad mūžā nav bijusi zvaigžņu slimība. Man nav tā, ka būtu deguns gaisā un es nerunātu un nepamanītu cilvēkus. Nē, es neuzskatu, ka esmu zvaigzne, esmu tāds pats cilvēks kā visi. Es vienkārši daru to, ko man patīk darīt. Trāpijās, ka tas, ko daru, parādās televizorā. Taču es domāju, ka ir zvaigznes, piemēram, Lauris Reiniks.

 

Kādas ir tavas attiecības ar Lauri? Esat pāris?

 

Uz šo jautājumu mēs neatbildam. Mums ir ļoti brīnišķīgas, ļoti draudzīgas attiecības, viņš ir perfekts, brīnišķīgs draugs. Lauris man ir daudz ko devis, daudz ko iemācījis. Viņš bija pirmais cilvēks, ar ko sastapos šovbiznesā, kad sākām dejot Dejo ar zvaigzni. Lauris tiešām deva man ļoti lietderīgus padomus: kā uzvesties, kā reaģēt, kā ko teikt, ko neteikt, kā ar kuriem jārunā, kuros mirkļos jāpaklusē, kurā mirklī otrādāk - kaut kas vairāk jāpasaka... Esmu ļoti pateicīga viņam. Viņš nav tas, kas mani ieveda šovbizensā, bet viņš ir tas, kas man iemācīja visu. Lauris tagad ir Amerikā, mēs sazvanāmies, un es zinu, kā viņam iet, un viņš zina, kā man iet. Viss ir ļoti feini. Es uzskatu, ka viņš tiešām ir zvaigzne, bet viņam nekādā gadījumā nav zvaigžņu slimība. Ar viņu ir viegli kontaktēties, kaut gan es nezinu, vai visiem tā ir ar viņu. 

 

Vai cilvēkam jābūt noslēgtam, jākontrolē, ko var teikt un ko nevar?

 

Ir jāmāk „filtrēt”, ko tu saki. Bieži ir tā, ka tu ko pasaki, un pēc tam cilvēki uzraksta to, un kaut kā pagriež savādāk. Es saprotu, ka vajag sensācijas, lai būtu interesanti. Piemēram, šonedēļ „Privātajā Dzīvē” uz vāka sacīts, ka Aleksandrai ir jauns draugs, bet mēs tikai aizgājām apskatīties šovu Dejo ar zvaigzni. Nav patīkami, ka tevi uzliek uz vāka, ja tu vispār negribi parādīties presē, un vēl raksta, ka tev ir draugs vai nav draugs. Es to ņemu visu vieglāk, man nav nekādas tādas negācijas - lai ir, un viss. Man vienalga, ko saka, par ko runā, jo es neiešu strīdēties un tiesāties. Lai nu ir, kā ir. Katrs cilvēks dara savu darbu un par to saņem naudu. Lauris iemācīja man uztvert vieglāk negatīvās lietas.