LIELĀ INTERVIJA: Gunārs Kalniņš - Atbildība par katru skaņu (2)

Viņam mūzika ir stāsts. Labs mūziķis dzied no sirds, bet bērni ir gaišākais, kas ir šai pasaulē. Patiesākie. Baltā zvirbuļa sindroms kopš bērnības. Redzējuma dēļ. No tā skatu punkta, kur dzīve ir stafete. Kur ir jāpadod tālāk... Tas labais.

 

 

 

Kas ir jūsu dzīves epicentrs šobrīd? 

 

Es šogad esmu apņēmies strādāt mazāk, lai gan pēc mana grafika tā nemaz neizskatās. Ir tāds un tāds, un tāds projekts, bet man gribas vairāk pievērsties sev. Tā kā trīs, četrus iepriekšējos gadus ir strādāts cītīgi un ražīgi, tagad gribas drusciņ ievilkt elpu.  

 

Es nepiedalos visos šovos, kas šobrīd ir tik populāri Latvijā, un nav tādas naudas, lai mani varētu nopirkt dalībai šajos šovos. Visi mani ražīgie darbiņi ir saskaņā ar manu sirdsapziņu un ar to, kā es vēlos nodzīvot savu dzīvi. 

 

Jūs minējāt šovus. Vai ir bijuši piedāvājumi tajos piedalīties?  

 

Jā, gadās. Kad uznirst kārtējais šovs, tā atskan arī zvani. Zinu, ka daudzi man šai sakarā oponētu un arī mūzikas industrijā daudzi noteikti čortojas, ka ir taču jāiet, tā būšu populārs. Šad tad par to aizdomājos, ka varbūt tomēr vajadzētu...  

 

Kas ir spēcīgākais arguments pret dalību kādā šovā? 

 

Tam nav segmenta. Tas, kas der tiem citiem, noteikti neder man, un otrādi. Es cenšos nevienu nenosodīt, kas to izlemj darīt, lai gan ne vienmēr man tas sanāk. Katram ir sava motivācija kaut ko darīt.  

 

Bet es zinu, ka tas neiet kopā ar manu uztveri, ka to, ko es daru, to es nevēlos darīt popularitātes dēļ. Es esmu darījis ļoti daudz tikai popularitātes dēļ un samaksājis par to ļoti sāpīgu cenu. Līdz ar to diez vai es tam vēlreiz gribu iet cauri.  

 

Arī tā popularitāte ir tāda, ka ar katra jauna šova sākšanos pārējie jau ir aizmirsti. Tas ir tāds lētums. Labi, es neesmu uz katra žurnāla vāka, bet tad seko jautājums, vai man maz to vajag? Es esmu laimīgs. Es nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos, un daru to savam sirdspriekam.  

 

Jūsu minētā lētā popularitāte ir signāls, ka viss šodien ir fragmentārs un nepatstāvīgs? Arī slava?  

 

Pēc savas domāšanas Latvija dzīvo viduslaikos. Mēs te varam no rīta līdz vakaram runāt, cik mēs visi esam toleranti, bet no tās iecietības nav ne miņas... Diemžēl.  

 

Runājot par šoviem, ir tas gudrais teiciens, ka ja nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma. Tieši tāpat kā tas ir ar visiem šausmīgajiem dzeltenajiem žurnāliem. Mēs te varam spļaudīties un zākāties, bet ir cilvēki, kuriem to vajag un kuriem ir svarīgi zināt, kurš ar ko ir nodrāzies. Diemžēl.  

 

Kā uz tā visa fona jūs redzat jaunos mūziķus? Kāds ir to kvalitātes līmenis? 

 

Es jau nevaru būt nekāds atskaites punkts, kas tagad to varētu tā izvērtēt. Varu vien pateikt, kas mani uzrunā. Man, piemēram, patīk Ērglis. Viņš to dara tiešām kvalitatīvi, lai gan brīžiem viņš visur šķiet par daudz. Varbūt tas ir tāpat kā bija ar Busuli, ar to laiku pēc „Jaunā Viļņa”. Varbūt viņi kaļ dzelzi, kamēr karsta.   

 

Godīgi sakot, es tos jaunos nemaz tik daudz arī nezinu, lai varētu baigi vērtēt. Pagaidām Ērglis ir vienīgais, kas man nāk prātā.  

 

Kas jums personīgi ir kritēriji labai mūzikai?  

 

Mūzikā ir jābūt kādām stāstam. Man mūzika ir svēta lieta. Ja reiz man ir dota iespēja uzrunāt caur mūziku cilvēkus, tad man ir jānes atbildība par katru vārdu, par katru skaņu, ko es izdvešu. Tu nevari vienkārši uziet uz skatuves un kaut ko uzdziedāt ne par ko. Es pats esmu dziedājis simtiem dziesmu ne par ko.  

 

Es tā spriežu, jo esmu bijis arī ierakumu tajā pusē. Man ir ar ko salīdzināt. Nav tā, ka es te tagad esmu atnācis, lai visus zākātu. Ir svarīgi, lai tas ir stāsts. Piemēram, Ainaram Mielavam. Viņam dziesmas ir uz diviem, trijiem akordiem maksimums, bet viņš spēj pasniegt to mesidžu tā, ka visa zāle vienkārši raud. 

 

Vai šodien mūziķi vēl spēj runāt par to, kas notiek pasaulē, vai aprobežojas ar savas dzīves analīzi? 

 

Lai tā kategoriski atbildētu, tad jāsaka, ka nezinu. Tad man būtu jāzina viss, viss, viss par to, kas ar ko nodarbojas. Mums ir daudzi, kas pasaka kaut kādas trāpīgas lietas. Piemēram, prātnieki. Tā ir prasme ar ironiju pasniegt ļoti nopietnas lietas vieglā formā. Tā ir augstākā pilotāža.  

 

Klausītājs spēj to sadzirdēt? Kāds ir klausītājs?  

 

Klausītājs tagad ir degradēts. Lielākoties degradēts. Tas ir arī tāpēc, ka ir daži mediji, kas piepalīdz klausīties tos sārņus. Varbūt Rīgā tas nav tik traki, bet ārpus Rīgas ir tikai dažas radiostacijas, ko var uztvert, ko var klausīties.  

 

Tāpēc daudzviet par normu pieņem tādus Koļas, Ivčikus un tamlīdzīgas lietas. Piemēram, ko lai uzliek ballītē? Uzliekam Ivčiku! Un visiem ir jautri. Ballīte ir izdevusies. Tie cilvēki jau nav ne pie kā vainīgi. Tas vienkārši ir tas, ko viņiem dienu no dienas potē. Varbūt tieši tas viņiem arī rada šo nevēlēšanos drusciņ paspert soli pa labi vai pa kreisi jebkurā citā virzienā.  

 

Tieši tāpat kā cilvēki atnāk, piemēram, uz kāzām ar noraidošu un tādu pozu, ka es taču samaksāju naudu...Viņi neatnāk piedalīties, bet viņi atnāk kā patērētāji. Ko mēs darām, atnākot mājās no darba? Sēžam pie televizora. Mēs nerunājamies ar saviem bērniem vai ar savas dzīves cilvēkiem.  

 

Tas izklausās pēc jūsu minētās vēlmes: mazāk strādāt, vairāk uzelpot un būt sev un saviem tuvajiem... 

 

Nē, es jau tagad visu laiku runājos. Man arī ir televizors mājās, bet tas vairāk kalpo atsevišķa koncīša noskatīšanās mērķim vai tamlīdzīgi. Vakar pat līdz trijiem naktī runājos un izrunāju labas lietas. It kā tādas saprotamas lietas, bet tai pašā laikā ir ļoti labi parunāties, jo laiks mainās, cilvēki mainās un atklājas kaut kas jauns.  

 

Saruna ar otru vienmēr patiesībā ir saruna pašam ar sevi... 

 

Arī. Vakar es pateicu kaut ko tādu, ko pirms tam jau biju izfunktierējis, bet vakar es to pirmo reizi pateicu skaļi. Kāpēc cilvēki reizēm kaut ko nedara, - jo viņiem ir bail. Un atzīties savās bailēs un savos vājumos nav viegli.  

 

Taču vēl joprojām runājot par mūziku: kurš žanrs vai mūzikas novirziens Latvijā šobrīd, jūsuprāt, ir visattīstītākais?  

 

Nu kā, šlāgeri un populārā mūzika, kas, protams, iet roku rokā, jo populārā mūzika ir tautas mūzika. Mums tā iedalās kvalitatīvā popmūzikā un šlāgeros. Ir arī tā saucamais poproks, ko prātnieki, Freimanis un Kivičs rada.  

 

Nezinu, vai Kivičs kaut ko dara mūzikā par sociālām lietām, bet man patīk. Lai gan daudzi saka, ka viņam ir nekam nederīgi, pat infantili teksti, man šķiet, ka viņš šās elementārās lietas, ko mēs visi zinām, piemēram, ka vajag vienam otru samīļot, ka nevajag darīt viens otram pāri, - to viņš tā skaisti nodzied. Cilvēki jau to zina, tikai nezinu kāpēc, bet viņi to nerealizē. 

 

Vai laba mūziķa balsij ir jāspēj izdziedāt dažādi mūzikas žanri vai tomēr ir jābūt neatkārtojamam vienā, noteiktā? 

 

Kā kuram. Zinu, ka daudzi žurnālisti bieži ir šķendējušies, ka viņi mani ilgu laiku nevar ielikt kaut kādā plauktiņā. Jo es tad palaikam džezu, tad - popu, tagad it kā ir miers, līdz ar gospeļiem. Es neesmu gospeļdziedātājs vai diriģents. Es esmu mūziķis, kas grib pēc iespējas interesantāk izdzīvot savu dzīvi, tostarp arī savu muzikālo dzīvi, tas ir, pamēģināt sevi visur kur. 

 

Esmu attapies operā, un tad cilvēki saka: vai tu tagad operiski dziedi? Man jau nekas pēkšņi nav jānomaina. Pārējie dzied operiski, bet es - tāds svešķermenis.  

 

Es nezinu, vai tas ir labs dziedātājs, kas kaut ko dara pilnīgi visos žanros un var nodziedāt jebko. Viesturs Dūle reiz kolosāli pateica, ka Latvija iedalās divu veidu dziedātājos. Ir tie, kam patīk dziedāt, un viņi bez tā nevar iztikt. Ir otri, kas ar savu dziedāšanu grib kādam patikt, padalīt autogrāfus un ieraudzīt sevi uz dzeltenā žurnāla vāka.  

 

Man liekas, ka tiem, kas tiešām dzied no sirds, - viņiem tiešām patīk mūzika. Un tas ir labs dziedātājs. Pat tad, ja es viņu nekad neesmu vērtējis kā dziedātāju, bet varbūt viņš ir tas vienkāršais džeks, kurš nodzied sirsnīgi un trāpa naglai uz galvas.  

 

Tātad tie ir dziedātāji, kas ir īsti un ir līdz galam mūzikā? 

 

Tie ir tie, kas mani uzrunā, kam es ticu, un ticu tam, par ko viņi dzied. Tāpat varbūt ir ar aktieriem, kurus neraksta afišās pirmajās ailītēs, bet ir tādi, kas iznāk uz skatuves un izdara kaut ko tik ļoti ticamu. 

 

Jūs minējāt žurnālistu vēlmi iedalīt mūziķus plauktiņos. Vai mūsdienās ir nepieciešama šī kategorizācija?  

 

Viss, kas viņiem nav skaidrs vai kas nav ieliekams kādos rāmjos, rada viņiem diskomfortu. Tad viņi nomētā ar akmeņiem vai nozākā, vai izslēdz no pulciņa, jo viņiem tas nav ērti. Tāpēc viņiem to nevajag.  

 

Kā jūs šobrīd jūtat sevi vairāk: uz skatuves vai aizkulišu darbā, radot to, ko redzēs citi? 

 

Kā kur. Atceros, ka oktobrī mēs strādājām pie viena diska bērniem. Tad es, ieraugot to, ko tie bērni dara, sapratu: ja kādam vispār jābūt godinātam iekš vārda mūzika, tad tie ir tie mazie bērni. Tieši tā dēļ, kas no viņiem nāk ārā... 

 

Visi šie bērni ir ar kādiem fiziskiem traucējumiem. Bija tāds mazs puisītis Iļja, kad man likās, ja viņš atver muti vaļā, tad ārā nāk totāla gaisma... Es apstulbu, jo zināju, ka tādas lietas notiek, bet nekad nebiju tās piedzīvojis.  

 

Tie bērni atnāk uz studiju un ir sagatavojušies, iemācījušies tekstu no galvas, viņi zina, par ko ir dziesma. Vārdu sakot, viņi ir profesionāļi.  

 

Tātad tas nozīmē, ka šobrīd priekšroka ir aizkulišu darbam? 

 

Drīzāk uz šo jautājumu es atbildētu tā, ka jebkurā formā, kurā es varu būt noderīgs un ļaut, lai Dieviņš caur mani runā, tad es varu iet arī sakopt mežu, ne tikai dzīvot skatuvei. Ja situācija izkārtojas tā, ka man tas ir jādara, tad es arī to darīšu.  

 

Protams, ka ne visu. Es cenšos filtrēt, piemēram, tādus šovus vai kaut ko tamlīdzīgu. Es varu strādāt un palīdzēt tiem bērniem, palīdzot radīt to apakšu tādu, lai viņiem tie ir svētki. Piemēram, sava korīša gadījumā es varu sēdēt un plīkšķināt klavieres, lai mirdz viņi.  

 

Jūs aizskārāt bērnu tēmu. Kāds ir jūsu viedoklis sakarā ar neseno diskusiju par Pinokio izrādes plakātu - ar kailu puisēnu uz tā? 

 

Kā jau ieminējos, mēs dzīvojam viduslaikos. Es negribu radīt sev nepatikšanas, sakot to, bet tomēr lielākoties mūsu sabiedrība ir slima. Viņi ierauga kaut kādu plakātu un domā, ka tas uzrunā pedofilus vai ka tagad viņu bērni pēkšņi ir apdraudēti... 

 

Viņu bērni ir apdraudēti ar to, ka viņiem netiek šī vecāku mīlestība. Vecāku mīlestība ir pulksten desmitos vakarā, un lielāka kabatas nauda kompensē, ko viņi nespēj bērnam dot. Protams, ka visiem patīk nauda, jumts virs galvas un siltas kurpītes.  

 

Tas ir tāds vāveres ritenis, kuram vispār nav jēga. Parunājies ar to bērnu, pasaki viņam: tas ir tā un tas ir šitā. Cilvēki savā gļēvulībā un savā slimumā daudz vieglāk var norādīt uz kādu citu. Piemēram, o, plakāts! Nu sūdzam! Tā vietā, lai pakustinātu savu pēcpusi un izdarītu tā, lai šī pasaule tāda nebūtu, - tam viņiem nav laika...

 

Tādā gadījumā no aprites būtu jāizņem visas filmas, visa literatūra un citi mākslas darbi, kuru motīvi var uzrunāt ne tikai pedofilus... 

 

Kaut vai tās pašas multenes! Tur ir tik daudz vardarbības. Internets? Es varu saderēt, ka katrs sīkais, kuram tas mājās ir, ir sēdējis visādos pornosaitos. Man pašam ir bijis padsmit gadu. Pie tam viss iet lielos tempos. Tas, kas man bija svēts varbūt astoņpadsmit gados, tagad tas jau zaudē nozīmi divpadsmit gados.  

 

Kas no jūsu skatupunkta ir pats galvenais, ar ko būtu jāsāk, lai tiktu ārā no viduslaiku stadijas? 

 

Varbūt izklausīsies egoistiski, bet tas būs patiesi, lai gan varbūt pat banāli. Es teikšu, ka ar sevi. Ko lai citu dara? Jāpārcilā kārtējo reizi visi politiķi? Gausties, ka viņi ir muļķi? To mēs visi mākam un taisām raidījumus par to.  

 

Tāpēc man varbūt ir ļoti paveicies, jo šo vidi ap sevi radu tādu, kādu vēlos. Man ir svarīgi samīļoties. Man ir svarīgi dot to labo. Es neesmu nekāds svētais un arī man gadās slikts garastāvoklis, bet šo savu modeli es gribētu ieviest sabiedrībā, kurā tas darbotos. Ja ir jau dažas tādas grupiņas, un ja tās padod šo vēsti tālāk, tad tas arī lēnām izplešas.  

 

Bija tāda filma „Padod tālāk”, kur ir viens mazs puisītis, kuram skolā ir uzdevums izdarīt kaut ko labu trīs cilvēkiem, savukārt tie trīs katrs citiem trīs. Un tā tas tur plešas plašumā. Tā varbūt arī ir mana dzīves filozofija. Ir jāsāk ar sevi. Ir jāsāk ar došanu. Varbūt tad arī kaut kādas lietas sakārtosies. Ja uzcelsim jaunu bērnu namu, salabosim ceļus vai pacelsim pensijas, ar to jau nekas nebūs līdzēts, ja to izdarīs. Cilvēkiem nekad nebūs labi.  

 

Jāsāk katram ar sevi. Un tad mainīsies arī sabiedrība kopumā... 

 

Tā ir baigā ķēde. Ja tā padomā, tad paliek bail. Tas viss ir tāds tauriņa efekts. Bija arī tāda filma. Fantastiska. Pēc tās filmas man palika neomulīgi, jo radās sajūta, ka es dzīvoju pilnīgi šķērsām.  

 

Kas ir vairāk jūsu attieksmē pret lietām: dominē emocionālais vai racionālais? 

 

Viennozīmīgi - emocionālais. Kaut kādā brīdī man ir piezadzies arī tas racionālais, snobiskais un ciniskais. Diemžēl. Pazib tā doma, ka ar mani tas nenotiks. Redzot pašu dzīvi, redzot to, ka dzīve sit.  

 

Kas jums ir būtisks cilvēciskajās attiecībās saskarsmē ar citiem? 

 

Tas laikam būs – dot kaut ko labu. Ja tu nedod, tad vismaz nedari sliktu. Ja es paskatos apkārt vai paskatos pats uz sevi. Nu nav tā vienmēr glaimojoša. Tāpēc ir baigā laime, ka ir šī izrāde Pinokio. Tur piedzimst šis Pinokio, un viņš redz pasauli pilnīgi no jauna. Viņam viss ir jauns. Arī šīs cilvēciskās vērtības.  

 

Tā man ir laba izdevība, lai izpreparētu savā galvā, kas un kā tur notiek. Kā tad tas ir, ja redz visu pirmo reizi? Protams, nevar dabūt autentisku sajūtu, bet tomēr ir forši uz visu paskatīties arī no tās perspektīvas. 

 

Tās ir smeldzīgas atmiņas, kas bija īstas, kad pieaugušais bija bērns.  

 

Bet pozitīvi smeldzīgas? Kur tad tas viss ir? Kur? Kurā brīdī mēs to palaižam garām? Lai arī saku, ka mēs dzīvojam viduslaikus, es tomēr ticu, ka ikvienam cilvēkam tas viss ir iekšā. Visi cilvēki, bez izņēmumiem, ir labi.  

 

Mēs protam smuki sapucēties. Protam uzvilkt D un G. Protam pateikt otram riebeklību, kas jau ir kļuvis par normu. Tad, kad tu mēģini teikt kaut ko labu, tad cilvēki jau jautā: cik tev par to vajag?.. Kaut vai redzot divus džekus, kas samīļojas, novēlot labu dienu, cilvēki uzreiz noraksta uz to, ka viņi ir pediņi.  

 

Piemēram, aizbraucot uz Indiju, tu redzi, ka tur nav nekādu robežu. Tur nekas netiek dalīts tādos plauktiņos. Cilvēks ir dvēsele, punkts.  

 

Kas ir tas, kas notur jūs palikt Latvijā? Vai tomēr ir bijusi doma doties prom? 

 

[Ilgi, ilgi klusē- aut.] Ir viena lieta, kas man šeit ir jāizdara. Es šobrīd nevaru atklāt, kas tā ir par lietu, bet es esmu devis solījumu. Tad jau redzēs.  

 

Ko mēs varētu mācīties no citām tautām un valstīm? 

 

Tās ir šīs cilvēciskās attiecības. Kaut vai no Nepālas. Tur cilvēki ir ļoti nabadzīgi. Viņiem ir būdas, lai gan arī ne visiem. Tām būdām pat nav četras, bet trīs sienas. Ja tu esi viņu viesis, tad viņi tev atdod visu. Tikai tāpēc, ka viņiem nav žēl.  

 

Mēs te mācāmies no grāmatiņām kaut ko, lai pēc tam var pacitēt kaut kādās smalkās viesībās. It kā mēs visi esam ļoti garīgi. Tur daži pat neprot lasīt, bet viņi paši nonāk līdz atziņām. Un ne tikai saka, bet arī darbojas tā, kā saka. Viņiem arī ir tas pieslēgums, ka viņi nedzenas pēc plazmas, pēc luksusa, pēc stāvokļa sabiedrībā.