LIELĀ INTERVIJA: Linda Kalniņa - Lily meklē sevī jaunas notis un krāsas (6)

Kā nolaisties no mīlas padebešiem un samierināties, ka cilvēks tev līdzās ir tikai cilvēks, ar saviem untumiem un radošajiem periodiem, sarunā ar stilisti un dziedātāju Lindu Kalniņu jeb Lily. 

 

Pirms vairākiem gadiem skatītāji viņu iepazina kā mazo Lily, jauko dziedošo meiteni, dziedātāja Dona mīļoto sievieti un mūzu. Kopā viņi  dziedāja mīlas caurstrāvotas balādes. Šodienas Linda ir mainījusies - augusi savā pašapziņā, sievišķajā gudrībā, sapņos...  

 

 

 

Mūzika vairs nav tava vienīgā radošā pašizpausme un nodarbošanās, esi atradusi sevi arī stilistes profesijā... 

 

Jau divus gadus strādāju par stilisti izdevniecībā Rīgas Viļņi - veidoju stilu žurnālam Sīrups. Esmu uzkrājusi zināmu pieredzi - sāku domāt šajā jomā darīt kaut ko nopietnāku. Piemēram, nesen kādai Jumavas grāmatai vākam veidoju stilu. Man patīk stilistes darbs – domāt, kā salikt krāsas, kāds stils cilvēkam labāk piestāvētu, kādā tēlā es viņu redzu.

 

Stilistes darbs preses izdevumos nebūt nav tik viegls un rožains...

 

Jā, tikai no malas izskatās, ka tas ir vienkāršs, šķiet, kas gan tur varētu būt sarežģīts – sapucēt cilvēkus. Ir jau arī vēl daudz kas cits jādara, jāskraida ar smagām somām ar apģērbu – no veikaliem uz fotografēšanās vietu u.t.t. Darba dienās man viss laiks ir saplānots pa stundām. Taču man patīk šāds aktīvs un radošs dzīves ritms. Pati plānoju savu darba dienu, varu sākt strādāt pēcpusdienā, jo veikali ir atvērti līdz desmitiem vakarā, fotogrāfi arī lielākoties ir brīvmākslinieki. Man nepatīk agri celties. Būtu ļoti grūti celties pusseptiņos no rīta un posties uz darbu kādā ofisā.

 

Kā raksturo pati savu stilu?

 

Man patīk, ja apģērba stils vizuāli izskatās viegls, var būt arī kāda smalkāka detaļa. Nepatīk pārāk daudz rotaslietu, tad tās sāk traucēt. Ir brīži, kad man vispār negribas lietot smaržas. Uzskatu: strādājot par stilisti, man ir arī pašai jādomā par to, kā es izskatos, zināmā mērā jābūt kā paraugam.

 

Kādas krāsas biežāk izvēlies savā apģērbā?

 

Man patīk melna krāsa, šķiet nomierinoša. Ir dienas, kad sabiedrībā vēlies justies nemanāmāka, tad melna krāsa apģērbā lieliski palīdz. Īpaši vasarā man ļoti patīk dzeltena krāsa, tā ir saulaina, šādā apģērbā āda izskatās iesauļojusies, brūnāka, man tuva ir arī tirkīza zilā krāsa. 

 

Man ļoti nepatīk sarkana krāsa apģērbā, man tā šķiet pārāk tracinoša un uzbudinoša. Esmu dzirdējusi, ka sarkanā krāsa apģērbā gūst virsroku pār cilvēka personību. 

 

Lai strādātu par stilisti, cilvēkam jābūt apveltītam ar kādu īpašu talantu?

 

Stilistam ir jājūt un jāredz cilvēks. Tas ir ļoti subjektīvi, gaumes lieta, jo citreiz pašlaik liekas, ka izskatās baigi labi, bet kādam citam - var nepatikt. 

 

Lai strādātu par stilistu, nemitīgi sevi jāizglīto – jāseko līdzi jaunākajām modes tendencēm – audumos, krāsās, apdrukās. Lai veidotu meikapu, es izgāju speciālus kursus. 

 

Gaumi un stila izjūtu esmu mantojusi no savas mammas. Viņa ir gleznotāja, savulaik beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Atceros: bērnībā, kad mamma šuva sev balles kleitas, es stāvēju līdzās un vēroju, kā viņa to dara.

 

Arī pati sev kaut ko mēdz uzšūt?

 

Nē, bet viens no maniem mazajiem sapnīšiem ir iemācīties šūt. Plānoju kaut kad iet uz kursiem. Mammai pašlaik nav īpaši laika mani mācīt. 

 

Un kāds ir tavs lielais sapnis?

 

(Smejas) Lielo sapņu ir daudz, bet galvenais ir būt laimīgai. Grūti nosaukt konkrētas lielas, kas tieši dara mani laimīgu, tā sajūta tevī ir vai arī nav... Laimīgs jūties tad, ja ir laba veselība, interesants, aizraujošs darbs – jaunas idejas, priekšlikumi, izaugsme. Ļoti gribētu iemācīties fotografēt. Man patīk fotografēt cilvēkus, ieraudzīt un kaut kādā tēlā parādīt, cik labi cilvēks var no malas izskatīties. Taču, lai fotografētu profesionāli, jābūt ļoti labai tehnikai, man pagaidām tādas nav. 

 

Kā, tavuprāt, Latvijā cilvēki ģērbjas?

 

Esmu novērojusi, ka Latvijā cilvēki ģērbjas arvien labāk. Cilvēki daudz ceļo uz ārzemēm, viņiem ir iespēja redzēt, kā cilvēki tur ģērbjas, iegādāties drēbes. Ārzemēs cilvēki nebaidās kombinēt kopā neparastas krāsas un apģērba gabalus, piemēram, nebaidās vilkt kleitiņu virs biksēm. Arī pie mums cilvēki šajā ziņā kļūst arvien drošāki, nebaidās izskatīties savādāki un interesantāki. Diezgan ilgi vēl no padomju laikiem mūsu cilvēku apziņā bija saglabājušies stereotipi, kautrējās ar apģērbu izcelt savu identitāti. Apģērba dārdzība vai zīmols nav noteicošais, lai cilvēks labi un stilīgi izskatītos. Izvēloties sev apģērbu, cilvēkam ir jājūtas ērti, harmonijā ar sevi. Esmu novērojusi, ka Latvijā cilvēki bieži ģērbjas, lai izceltos, parādītos citiem.

 

Pašlaik piedalies arī TV 3 šovā "Divas zvaigznes". Vai ir viegli sastrādāties ar Valdi Melderi?

 

Kad man piedāvāja piedalīties šajā šovā, uzreiz teicu: ”Ja tur būs jāmāca dziedāt, es nepiedalīšos. Man nav pedagoģiskās izglītības mūzikā, tāpēc nevaru nevienu mācīt. Es dziedu tikai pēc izjūtām, iespējams, pati nepareizi ņemu elpu. Man ir paveicies, nebūdams profesionāls mūzikā, Valdis samērā labi dzied. Viņš ir ļoti interesanta personība, ģimenes cilvēks, viņam ir trīs meitas. Varu no viņa iemācīties šādas tādas dzīves gudrības, piemēram, mieru un nosvērtību. LNT jubilejā mums bija jāprezentē šovs, jādzied. Valdis man no rīta piezvana. Iepriekšējā dienā vadījis raidījumu, galīgi aizsmacis, knapi var parunāt. Ko nu??? Valdis šo situāciju uztvēra tik mierīgi. Sak’ tas taču sīkums – tu padziedāsi, es padejošu. Izgājām no situāciju – es nodziedāju arī Valda daļu, viņš man pievienojās tikai beigās. Viņam bija lapiņa, ka šoreiz viņš tikai runāšot, sanāca labs joks. 

 

Kopš, piedaloties Talantu fabrikā, kļuvi  pazīstama sabiedrībā, ir pagājis krietns laiciņš. Kā esi mainījusies kā cilvēks, sieviete?

 

Attiecībās ar cilvēkiem esmu kļuvusi piesardzīgāka, tik ļoti vairs neatklājos kuram katram. Savulaik ir bijis tā, ka pārāk ātri uzticos cilvēkam kā draugam, izstāstu kaut ko personīgu, un drīz jau to zina visi. 

 

Esmu kļuvusi drošāka, kontaktējoties ar cilvēkiem, nebaidos būt tas, kas esmu, gan arī uz skatuves jūtos pārliecinātāka, par ko man pašai ir liels prieks. Agrāk, pirms katras publiskas uzstāšanās vai intervijas, man bija pamatīgs lampu drudzis, daudz domāju, kā es izskatīšos, ko par mani padomās, kā atbildēšu uz jautājumiem.Agrāk es vairāk novērtēju ārišķīgas un materiālas lietas, tagad vairāk domāju par attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem, piemēram, kā veidot un uzturēt draudzību, izdarīt kādam kaut ko labu, uzklausīt. Būt tādai, lai cilvēki varētu uz mani paļauties un uzticēties, piemēram, nekavēt norunāto tikšanās laiku. Kaut kas dziļāks... 

 

Vai šobrīd darbojies arī kā estrādes dziedātāja?

 

Pagājušajā gadā piedalījos mūziklā "Vestsaidas stāsts", šogad novembrī būs vēl izrādes. 

 

Man pašai īpaši neveicas ar dziesmu rakstīšanu. Kāds draugs man ir sarakstījis dziesmu, tā ir par mīlestību, tagad atliek to tikai ierakstīt studijā.

 

Un kā klājas tavai otrai pusītei Arturam - Donam?

 

Artūrs ieraksta dziesmas Latvijas Nacionālā teātra dramatiskajai izrādei "Adata", ko varēs redzēt jaunajā sezonā.

 

Abi dziedātāja karjeru sākāt kopā no vienas Fabrikas. Vai tevi neskumdina, ka Artūrs aizgāja tik tālu? 

 

Man bija skumji, ka tik ātri beidzās periods, kad dziedājām kopā. Bija pierasts katru nedēļu kopā uzstāties kādā koncertā. Bet par viņa panākumiem es ļoti priecājos. Cik spēju, es viņam palīdzu, atbalstu, veidoju skatuves stilu.

 

Nākotnē es domāju turpināt veidot sevi kā skatuves dziedātāja, bet, iespējams, citā līmenī, savādāk. Pilnveidojusies, atvērusies. 

 

Mājās katru brīvo brīdi trenējos, dziedu, klausos, kā skan mana balss, mēģinu atrast jaunas krāsas savā balsī.

 

Vai Artūrs tev palīdz? 

 

Mums katram ir ļoti piesātināta un intensīva ikdiena, kad satiekamies mājās, vairs īpaši negribas domāt par darbu, mūziku. Ja man ir kādi jautājumi, Arturs man vienmēr palīdz. Artūrs vienmēr grib dzirdēt manu viedokli par savu mūziku. Ja ir ierakstīta kāda jauna dziesma, lūdz noklausīties, lai es pasaku savu vērtējumu.

 

Es pati esmu iecerējusi pilnveidoties dziedāšanā pie kāda profesionāla pedagoga. Mācoties mūzikas koledžā, man ļoti labi veicās klasiskajā dziedāšanā. Trīs, četrus gadus nevienam profesionālam pedagogam neesmu atrādījusi savu balsi, iespējams, tajā ir parādījušās kādas jaunas nianses. Balsij nobriestot, tā mēdz gadīties. Iespējams, kāds profesionāls pedagogs man parādītu mūzikas virzienu, kādā labāk sevi attīstīt. Pieļauju domu, ka varētu stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man ir labs draugs Juris Vizbulis, viņš ir beidzis Mūzikas Akadēmijā vokālo nodaļu, pašlaik strādā kā pedagogs. Viņš man bieži palīdz ar profesionālu padomu. Kopā dziedam duetā, šad tad braucam ar koncertiem pa Latviju. Juris saka, ka man ļoti labi un skanīgi sanāk dziedāt zemākā balsī. Dziesmas, kuras mēs dziedājām kopā ar Artūru, vairāk bija rakstītas viņa balsij. Viņš dzied samērā augstu. Tad man arī nācās vīterot pa augšu. 

 

Savulaik, kad mācījos Mūzikas koledžā, kāda pedagoģe teica, ka man ļoti labi varētu sanākt dziedāt džezu.

 

Vai nav tā, ka līdzās Artūram tomēr esi palikusi ēnā? 

 

Šāds priekšstats bija izveidojies, prese to vēl veicināja, nemitīgi rakstot: Lily Dona ēnā u.t.t. Es pati īpaši nerāvos kaut ko īpašu paveikt vai sasniegt. Iespējams, man bija vajadzīgs laiks, lai padomātu.

 

Tev noteikti ir recepte, kā sievietei sadzīvot ar tik radošu, talantīgu, varbūt pat egoistisku vīrieti līdzās?

 

Jāatrod pareizā pieeja – jāļauj viņam attīstīties. Man savukārt jābūt pārliecinātākai par sevi, stingri jāturas pie sava viedokļa. Ja dažbrīd Artūram uznāk dusmas vai radošais periods, viņš ir pūcīgs, nevēlas sarunāties, man tas jāuztver viegli un mierīgi. Gan viņš izdusmosies vai arī kaut ko radīs, tad atkal pats nāks un sarunāsies. 

 

Mums katram pašlaik ir sava radošā dzīve, šajā ziņā īpaši nejaucamies viens otra darīšanās. Kad muzicējām kopā, iespējams, kavējam viens otra attīstību. 

 

Ilgstošu attiecību dabisks turpinājums ir ģimene, bērni...

 

Uzskatu: ja diviem cilvēkiem piesakās bērniņš, tā ir Dieva dāvana. Mēs pagaidām īpaši neplānojam... Precēties varētu būt svarīgi, ja mums būtu kāda kopēja manta. Jaunieši bieži precas, lai it kā noturētu otru cilvēku, uzskata, tad tu no manis nekur neaiziesi. Mums tas nav vajadzīgs. Artūrs daudzkārt ir teicis, ka viņam gribētos bērnu. Taču viņam vēl tik daudz kas jāizdara, un man arī.