LIELĀ INTERVIJA: Aija Vītoliņa - Skaistais instruments kopējā skanējumā (6)

Aija Vītoliņa /AMBER/ ir būtne ar mirdzošām acīm, kas nevar iztikt bez draugiem, bez miega līdz vienpadsmitiem, bez mīlestības, bez mūzikas, bez suši, bez ģimenes, kas ieņem pirmo vietu šo lietu sarakstā. Bez visa pārēja viņa varētu dzīvot arī tāpat un sarunāties ar cilvēkiem arī angļu, spāņu un franču valodā.

 

Viņas muzikālajā darbībā ir daudz pavadīts laiks backvokālistes statusā, bet arvien biežāk Aiju /AMBER/ var redzēt skatuves priekšplānā vienu vai duetā ar lieliskiem mūziķiem gan muzikālajā izrādē „Kabarē”, gan projektā „Viva La Bomba”, gan arī citās muzikālās performancēs uz dažādām Latvijas skatuvēm.

 

 

 

Tavs iknedēļas ritms, temps pienākumos, darbos, mūzikā?

 

Man nav noteikta nedēļas ritma, var pat teikt - mans dzīvesveids ir neritmisks, jo tas viss ir atkarīgs, cik sarīkojumu ir nedēļā, atkarīgs no manu iecerēto aktivitāšu daudzuma. Principā nedēļas pirmo daļu aizņem mēģinājumi, bet sākot ar ceturtdienu līdz sestdienai parasti ir spēles. Mēs tos sarīkojumus, kuros ir jāuzstājas, saucam par spēlēm, nevis par koncertiem.

 

Noteikts ritms nav, jo parasti ceļos ap vienpadsmitiem, agrāk vairs es nevaru piecelties pēc decembra, kad notika neskaitāmās muzikālās „Kabarē” izrādes. Un tas, manuprāt, ir briesmīgi. Eju gulēt ap kādiem diviem, kas arī ir briesmīgi, jo vakaros nevaru aizmigt. Tā lēnām kaut kā viss notiek.

 

Lielāko daļu tava laika aizņem darbs uz skatuves?

 

Patiesībā lielākā daļa ir darbs aiz skatuves, jo tie ir daudzie mēģinājumi. Jā, liela daļa darba ir uz skatuves – koncerti, izrādes, korporatīvie vakari un tā tālāk...

 

Kas Tavā dzīvē ir vēl bez skatuves?

 

It kā jau es cenšos bišķi ar sevi kaut ko darīt. Tās ir dažādas lietiņas – palasīt patīk. Pēdējā laikā esmu pirkusi tās „Dienas” grāmatas, kuras tagad esmu, tā teikt, spiesta lasīt. Kādas trīs jau ir aizsāktas, jo lasīt gribas, bet laiks tam īpaši neatliek daudz.

 

Kad parādās kaut kāds laiciņš brīvāks, mēģinu padarīt kaut ko sev, piemēram, sāku atkārtot dažādas valodas, ko esmu mācījusies Kultūras Akadēmijā.

 

Kuras valodas tās būtu?

 

Tā ir spāņu valoda, kas šķiet aizmirsta. Franču valodā man sanāk dziedāt, bet vienalga tā ir bišķiņ jāatkārto.

 

Kas vēl? Ā, ir nopirkts sporta tērps, vai ne, bet nav tur tālāk it nekas noticis. Vienreiz bija tā, ka es nopirku abonementu uz sporta zāli, taču tā arī nevienu pašu reizi neaizgāju turp, kaut gan apņemšanās bija liela.

 

Vai tad darbs uz skatuves ar ķermeni un balsi nepaņem fiziskos spēkus pietiekami daudz?

 

Nē, jo tas ir savādāk. Uz skatuves notiek kaut kādas citādākas enerģijas apmaiņa. Sporta zālē atkal tas ir tā, ka tu dabū izkustināt visu, visu, visu. Visus muskuļus, un tas ir mazliet savādāk. Man patīk izvēlēties dažādas fiziskas nodarbes, tas ir, gan dejošanu, kas man vairāk ir uz skatuves kā enerģijas apmaiņa, gan sporta zāles piedāvātās iespējas.

 

Kas ir šobrīd visu enerģiju centrālais punkts?

 

„Kabarē” priekšnesumi tā kā jau iet uz beigām. Vismaz pašlaik tā izskatās, kaut gan, iespējams, būs dažas izrādes arī februāra beigās vai pat martā, bet tas centrālais „Kabarē” punkts bija decembris, pēc kura es biju traki pārgurusi.

 

Pašlaik turpinās tādi projekti kā „Viva La Bomba” kopā ar Intaru Busuli. Tas ir tāds interesants uzvedums meksikāņu stilā, ar ko mēs tagad brauksim arī uz Lietuvu, Igauniju. Tam visam pa vidu ir arī daudzi citi projektiņi un aktivitātes. Man nav nekā tāda monumentāla, bet gan daudzi mazi darbiņi.

 

Kādas bija sajūtas, piedaloties „Kabarē” šovā? Kas bija tās lietas, kas piesaistīja piedalīties un dziedāt?

 

Pirmkārt jau, mani tas projekts kādu laiku bija saistījis. Kopš pašiem pirmsākumiem es ļoti, ļoti vēlējos, lai man būtu iespēja kādreiz piedalīties kādā tāda tipa uzvedumā vai šajā konkrētajā. Tā nu es cerēju, cerēju, līdz nonācu līdz sadarbībai ar organizētājiem - producentu grupu „Virus Art”, ar ko mums kopā bija jau minētais projektiņš „Viva La Bomba”, līdz ar to pēc kāda laika es ieguvu iespēju darboties arī „Kabarē” uzvedumos.

 

Sajūtas ir ļoti jaukas, jo tur darbojas profesionāli cilvēki, tas ir, gan mūziķi, gan skatuves mākslinieki, gan viss radošais kolektīvs kopumā. Tā tomēr ir ļoti liela atbildība un arī reizē kaut kāda sava viena sapņa piepildījums. Tas viss tur kopā sajaucas – gan darbs, gan iespēja pabūt kaut kādā citā realitātē, arī ir iespēja pilnveidot sevi, tādēļ šis projekts man ļoti patīk. Tādas tās sajūtas.

 

Tavai balsij īpaši mīļš ir džeza skanējums. Vai tā ir, vai tas ir tikai tāds nezinātāja skats no malas?

 

Es tā laikam tomēr negribētu teikt, jo nezinu kāpēc tas tā ir un tā cilvēkiem liekas, bet es pat nebaidīšos teikt, ka tuvāks man ir tāds popdžezs, kaut gan tāda stila pat varbūt nav atsevišķi.

 

Es vairāk sliecos uz soul mūziku vai pat mēģinu kaut ko R’n’B stilā balto cilvēku metodēs, jo tā kā dzied šī stila pamatlicēji, mums tas, diemžēl, nav iespējams.

 

Latvijā tas ir minimāli izplatīts mūzikas stils vietējo izpildītāju balsīm.

 

Kaut gan nevar teikt, ka nekas nenotiek, notiek gan pamazītēm. Varbūt es pat nevaru teikt, ka es dziedu konkrēti to, to un to, jo man liekas, ka es dziedu no visiem stiliem, kaut ko kopā jaucot. Sanāk arī funky uzspēlēt ar Denisu Paškeviču kopā, tad arī R’n’B gabaliņus, tam visam pa vidu arī kādus populārākus skaņdarbus.

 

Bet džezs ir tāda lieta, par kuru pagaidām es vēl neuzņemšos atbildību teikt, ka es kaut ko tādu daru, jo tas ir jāmācās ļoti ilgi, tur ir jārok un jāmācās, nemitīgi pilnveidojot sevi. Varbūt pēc pāris gadiem es kaut ko tādu arī darīšu, bet pagaidām es darbojos vēl mazliet citos virzienos.

 

Varbūt tādā gadījumā tev ir kādas autoritātes mūzikas pasaulē, no kurām ir vērts mācīties daudzas muzikālas lietas?

 

Noteikti ir un ir ļoti dažādas. No pasaules mūziķiem tās ir ļoti dažādas autoritātes, tas ir, sākot ar tādām dziedātājām kā Madonna, „Sade”, Ērika Badū un citas, kas ir ļoti, ļoti dažādas dziedātājas, un tāpat arī dziedātāji, kopumā ņemot, jo es ļoti apbrīnoju un novērtēju to, ko viņi dara, jo no katra no viņiem var mācīties un pēc tam darīt to profesionālāk, jo atzītie mūziķi ir ieguldījuši milzīgu darbu, no kura pēc tam var paņemt tūkstošus, miljonus, tad viss ir kārtībā un no tiem var mācīties.

 

Kā ir ar vietējo mūzikas spektru? Vai arī tur ir tev tīkami cilvēki, no kuriem var kaut ko paņemt sev profesionalitātei?

 

Par Latvijas autoritātēm varbūt nebūtu korekti šobrīd runāt, taču par spīti tam ir ļoti daudz cilvēku, kurus varētu saukt un no kuriem varētu mācīties. Kaut vai Intars Busulis, „Prāta Vētra”, Deniss Paškevičs, jo tie ir daļa no autoritātēm, kas ir katrs savā lauciņā un no viņiem arī var mācīties kaut vai entuziasmu, jo laikam tas ir tas, kas viņus dzen uz priekšu. Pieļauju domu, ka, ja citi varbūt vairāk domā par naudu, tad šie cilvēki tomēr pieturas pie mūzikas radīšanas. Man tas ļoti patīk, un tas ir apsveicami.

 

Ilgu laiku tu vairāk esi darbojusies kā backvokāls, tas ir, fona balss kādam izpildītājām, bet tagad tu arvien vairāk ienāc pirmās balss lomā. Kādas ir būtiskākās atšķirības, stāvot skatuves priekšā un stāvot skatuves aizmugures plānā?

 

Backvokāls ir tādā ļoti interesanta lieta. Ne visi var būt backvokālisti, ne visi var būs solo mākslinieki, ne vienmēr backvokāls kļūst par solo mākslinieku un otrādāk ne tik, jo tas ir gandrīz neiespējami. Princips ir tāds, ka esot backvokālista lomā, tu esi spiests būt tāds kā instruments visā ansamblī, jo tev jāspēj iekļauties tajā visā skanējumā, un tu esi līdzvērtīgs ģitārai, bungām un visam pārējam. Dažreiz pat ir tā, ka tu esi līdzvērtīgs solistam. Tu esi ļoti nepieciešams.

 

Bet atkal ne vienmēr solo mākslinieks spēs ieņemt backvokāla pozīciju, jo tad var būt grūtības kļūt mazliet nepamanāmam, iekļauties un pielāgoties kopskanējumam, jo solistam vienmēr tomēr mazliet gribēsies tā kā izlekt ārā no kopējā skanējuma. Esot backvokālā ir tieši otrādi, ka jāspēj izjust un pielāgoties, iekļauties.

 

Pastāsti, kāds bija tavs ceļš no backvokāla līdz pastāvīgā mākslinieka statusam?

 

Parasti ir ļoti grūti, ja ir doma iziet no backvokāla par solo mākslinieku, tad ir sevi ļoti jālauž, jo tomēr, esot backvokālā, atbildība ir mazāka. Tu tur ņemies, un viss ir baigi forši, jo tu proti kustēties un dziedāt.

 

Taču tiklīdz tevi izbīda uz priekšu, arī atbildības pakāpe aug un ir daudz lielāka, jo tad visi parasti koncentrējas uz tevi, un dažreiz ir ļoti grūti pārvarēt to neredzamo, iedomāto sienu un sākt dziedāt, esot pašam par sevi. Tad nāk prātā dažādas domas - ko nu darīt, tagad esmu viens, kā rīkoties, kā kustēties un tā tālāk. Tad brīžiem šķiet, ka pats neko nesaproti, taču cilvēki cīnās un tomēr var to izdarīt ar laiku. Ir grūti īstenībā, bet tam var tikt pāri, ja ir vēlēšanās.

 

Mūziķa gaitas ir tomēr liela sevis pārvarēšana. Kā tu nonāci līdz šai idejai un mūziķa gaitām pati? Kur rodami pirmsākumi tavai interesei par mūziku?

 

Patiesībā es tā baigi nekad nebiju domājusi, ka nodarbošos ar mūziku, ka saistīšu kaut kādu no savas dzīves daļām ar mūziku, lai gan man visi radinieki un ģimene ir vairāk vai mazāk saistīta ar mūziku, bet mani īsti tā neviens nebīdīja šajā lauciņā, un es pati varēju izvēlēties ko darīt. Es nemaz nezināju, ka es varu arī dziedāt, kā izrādās tagad. Tas viss tur tā notika, ka pēkšņi vienā dienā es izdomāju, ka man ir jādzied. Tā lēnām, lēnām viss arī notika.

 

Es ļoti priecājos par šo izvēli, jo šķiet, ka man tas ir ļoti tuvs izpausmes veids. Man to patīk darīt, un es priecājos, ka es to varu darīt un arī citiem tādā veidā sagādāt prieku.

 

Tavs ceļš uz mūziku ir gājis arī cauri muzikālajam realitātes šovam „Fabrika”?

 

Nē, tur es nebiju kā dalībniece, bet gan kā bakcvokāliste. Tas vairāk bija kā pārbaudījums, un darbs katru nedēļu pa piecpadsmit dziesmām, kur tas iestrādājās jau kā īstā darbā.

 

Bet, starp citu, man bija tāda doma - iet uz pirmo „Fabriku”. Es nezinu, kā tas būtu beidzies, bet mans tā laika šefs Jānis Stībelis mani atrunāja, un laikam tas arī bija pareizi. Kaut gan nav prātīgi spriest, vai tas bija pareizi vai nepareizi, jo katram tas ceļš ir citādāks. Tomēr uzskatu, ka vērtīgāk ir iziet pašam visu no apakšas līdz augšai, nevis jau vienā dienā pamosties ar kaut ko un nezināt, ko iesākt pēc tam, kad šovs ir beidzies. Labāk tomēr ir šo piramīdu būvēt no apakšas uz spēcīgiem pamatiem.

 

Drīz tavu fotogrāfiju varēs redzēt arī kalendārā „Riga Beauty” novembra mēneša lapā.

 

Jā, tā ir. Kaut gan īpašas sajūtas nav, tomēr man ļoti patīk fotografēties, arī mans vectētiņš ir bijis fotogrāfs. Bērnībā viņš visus ģimenes locekļus fotografēja, bet mani nē. Man nepatika gaismas, kas tika liktas, un man nekad nepatika bildes, ko pēc tam redzēju.

 

Kalendārā es nokļuvu pēc kāda piedāvājuma no menedžeriem, kas veidoja šo projektu. Lai gan es vienmēr par šādām lietām prasu atļauju vecmāmiņai. Es viņai zvanu un jautāju, vai tā būs labi. Viņa atsaka, jā, drīkst, jo galvenais, lai vecumdienās ir ko atcerēties. Mana vecmāmiņa ir ļoti mūsdienīga sieviete, un mēs labi saprotamies.

 

Esot šajā kalendārā tu tādā veidā tiec nosaukta arī par Rīgas skaistumu. Kas tev ir skaistums?

 

Skaistums tomēr ir tāds izstiepts jēdziens. Mūsdienās ne vienmēr, kas ir tajos žurnālos, ir patiess. Man pašai nekad nav bijuši tādi etaloni. Tas ir vairāk konkrētas īpašības, kas liek redzēt otru cilvēku skaistu.

 

Piemēram, man ir prasījuši daži, kā es varu draudzēties, piemēram, ar resniem cilvēkiem. Bet es vispār tādu jautājumu nekad neesmu iedomājusies... Mēs jau nedraudzējamies ar to ārējo veidolu, bet gan ar to, kas ir iekšā. Skaistums ir tāds divējāds, bet mūsdienās tas vairāk laikam tomēr ir bizness, bet šķiet, ka arī visur pasaulē šobrīd cīnās par šo etalonu apgāšanu, piemēram - par kārnajām modelēm.

 

Īpašību kopums. Kas ir šajā tevis piesauktajā cilvēka kodolā, ko tu vērtē augstu?

 

Man ir svarīgi, lai cilvēks ir atklāts, pozitīvs, lai viņš ir tāds, kāds viņš ir, lai nav kaut kādas samākslotības. Es uzskatu, kā es iešu pie cilvēkiem, tā viņi nāks pie manis. Un tie cilvēki, kas ir mani draugi, ir diezgan līdzīgi man. Mēs saprotamies no pusvārda, dažreiz pat domājam vienu un to pašu, ka dažkārt pat sajūtos nelāgi, bailīgi.

 

Katram jau ir savi niķi un negatīvās īpašības, neviens no mums nav eņģelis, bet man kaut kā vairāk sanāk kontaktēties ar cilvēkiem, kuri ir pozitīvi, stipras personības, tie ir tiešām iedvesmojoši cilvēki, kam vienmēr var piezvanīt un uzprasīt padomu.

 

Vai tavs draugu loks veidojas tajā vidē, kurā tu darbojies, tas ir, skatuves cilvēki, vai arī tie ir draugi, kas ir ārpus tavas darbošanās vietas?

 

Man tomēr vairāk sanāk būt ar tiem cilvēkiem, ar ko es esmu arī kopā uz skatuves. Lai gan domstarpības ir neizbēgamas, mēs mācāmies rast kompromisu, un strīdos jau dzimst patiesība. Man liekas, tas pat vairāk palīdz, ka tie ir tie paši cilvēki, tādā veidā rodas stiprākas saiknes.

 

Ņemot vērā tavas muzikālās darbības spektru, vai ir iespējams kaut kad tuvākajā laikā gaidīt tavu balsi arī CD formātā?

 

Jā, tā vēlēšanās ir, un ir jau arī pati doma, ko un kā. Pašlaik tas vēl ir tikai domas līmenī, taču es mēģinu strādāt, lai tas notiktu šogad. Ir arī daudz ideju citiem cilvēkiem, kas man vēlas palīdzēt šo sapni piepildīt, līdz ar to es domāju, ka pēc kāda laiciņa arī kaut kas varētu būt.