LIELĀ INTERVIJA: Binnija Ārberga - Skaistums, prieks, laime būt kopā bez neviena piecgades plāna (7)

Sieviete, kuras dienas plānotājā ir paredzētas nodarbes, kuru laikā Viņa rada skaistumu un prieku. Binnija ir skaistumsalona „B.B. Binnija” un producentu apvienības „Lamont” īpašniece, bet tam visam pa vidu viņai ir izdevies pārtulkot kādu no romāniem, kas stāv uz viņas naktsgaldiņa. Tas ir Denī Robēra darbs „Laime”, ko Dailes teātrī atpazīst kā jauno Dž. Dž. Džilindžera izrādi INTIM.

 

Saruna notiek Binnijas skaistumsalonā, kas veidots kā improvizācija miniteātrim ar skatuvi, aizkulisēm un mūziku un kur aiz aizkariņiem dūc fēni, skan viegla mūzika un cilvēki nāk pārtapt uz mirkli par aktieriem. Par lietām, kas rada viņā laimes sajūtu. Viņa ir sieviete, kas dzīvo šim mirklim un nemaz nedomā par piecgades plāniem. Iespējams, tieši tur arī slēpjas atslēga uz laimīga cilvēka dzīvi.

 

 

 

Vai jūs varētu ieskicēt to, kāda izskatās jūsu ikdiena un no tās izrietošie pienākumi?

 

Es nezinu, vai tos var saukt par pienākumiem, bet ko es esmu iemācījusies līdz šim brīdim: es nedaru neko tādu, kas man nepatīk. Varu teikt, ka mans ikdienas pienākums ir veidot skaistumu šeit skaistuma salonā „B.B. Binnija”, kā arī es organizēju pasākumus, ko var saukt par prieka radīšanu cilvēkiem.

 

Man liekas, ka tās ir tādas divas lietas, ko es ne tikai uztveru kā darbu, bet gan kā brīnišķīgu notikumu, kad katru dienu varu pavadīt, radot skaistumu un prieku. Tie ir pienākumi darba ziņā, bet, protams, ir arī privātā dzīve, kur es, cik nu man tas izdodas, arī mēģinu veidot harmonisku ģimenes dzīvi mājās kopā ar savu jauno vīru.

 

Jūs radāt skaistumu. Ko tādā gadījumā mūsdienās var apzīmēt ar vārdu skaistums?

 

Manā skaistumkopšanas salonā mēs esam centušies radīt maksimāli tādus apstākļus, lai cilvēks, kas šurp atnāk, varētu ne tikai safrizēties vai aiziet pie kosmetologa, bet arī lai visapkārt ir skaistuma sajūta. Šobrīd mēs sēžam aizkulisēs, tur tālāk ir grimētava un vēl tālāk ir tāda maza skatuve, respektīvi, cilvēks šeit var sajusties mazliet kā teātrī. Es ceru, ka šo cilvēku pārņem sajūta, tā kā esot aktierim. Bet jāatceras, ka aktieris ir cilvēks, kas sevi katru dienu, katru stundu pilnveido gan garīgi, gan fiziski, jo viņam ir jāizskatās labi uz skatuves.

 

Tieši tāpēc mēs šeit piedāvājam vidi, kur ir dažādi mākslas priekšmetiņi, gleznas, visādi nieciņi, kas cilvēku varbūt arī garīgi bagātina. Mūsu salonam ir tā filozofija, ka cilvēks ir skaists ne tikai ārēji, bet arī garīgi. Ja šīs lietas savstarpēji harmonē cilvēkā, tad tas lielākais darbs ir veikts.

 

Mūsdienu sieviete. Skaistums. Ārējs. Iekšējs. Kā jūs raksturotu šo sievieti no sava skatupunkta?

 

Es nezinu, vai tas ir tieši mūsdienās vai arī ir jau bijis, ir, būs, - ka sievietei, pirmkārt, ir jābūt laimīgai. Tad viņa var būt arī skaista. Jaunajā Džilindžera izrādē INTIM ir tā, ka Viņš jautā Viņai, kāpēc Viņa tā labi izskatās, bet Viņa atbild: „Es, tevi mīlot, esmu kļuvusi skaistāka, un šīs attiecības man pat sejas ādai ir nākušas par labu...” Tāpēc es domāju, ja cilvēks ir apmierināts, laimīgs, mīlošs un mīlēts, tad ne tikai sejas āda uzlabojas, bet arī garastāvoklis, sajūtas, jo tas viss iet roku rokā.

 

Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts un satraucies par kaut kādiem niekiem, nevajadzīgām, sīkām lietām, tad viņam vajag atnākt mazliet uz kādu relaksējošu masāžu, kas palīdzētu savest savas domas kārtībā.

 

Kuras, jūsuprāt, ir tās lietas, bez kurām šodien sieviete nevarētu iztikt?

 

Bez grāmatām. Bez kultūras dzīves - teātra, kino. Viņa noteikti nevar iztikt bez draudzenēm, ar kurām paklačoties. Viņa noteikti nevar iztikt bez mīļotā vīrieša. Viņa nevar iztikt bez dienas plānotāja, jo viņa ir aktīva, aizņemta sieviete. Bez augstpapēžu kurpēm. Bez lūpukrāsas. Lai gan tas ir tāds ļoti apspriežams jautājums, es tomēr domāju, ka viņa nevar iztikt arī bez naudas. Protams, par naudu mēs nevaram nopirkt laimi, bet labsajūtu gan.

 

Jūs minējāt, ka sieviete nevar iztikt bez draudzenēm. Kas ir tās īpašības, ko jūs vērtējat otrā cilvēka visaugstāk savstarpējās attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete?

 

Par īstiem draugiem es varētu nosaukt tikai dažus cilvēkus, jo dzīvē ir sagadījies tā, ka esmu arī apdedzinājusies, tieši nosaucot kādu cilvēku par savu draugu, viss ir apgriezies ar kājām gaisā. Tāpēc man labāk patīk lietot vārdu „paziņa”. Tādi īsti draugi, kuriem es varu uzticēties gandrīz par visiem simts procentiem, tas ir mans vīrs, mans brālis un dažas meitenes, ar kurām ir ļoti laba dvēseles saskaņa. Tā arī tad ir tā galvenā īpašība, kad nav jādomā par to, kādus vārdus kurā brīdī teikt.

 

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas vienos naktī zvana un sūdz otram savas kaut kādas lietas, jo es neuzskatu, ka draudzene ir tas spilvens, kurš ir jāpieraud. Draugs droši vien ir tas cilvēks, kurš saprot mani. Sapratne ir tas īstais vārds un īstā īpašība, kas vajadzīga. Tas, ko visvairāk nevaru ciest, ir liekulība. Un ne tikai draugu attiecībās, bet vispār.

 

Par to, kā saprotas un nesaprotas vīrietis un sieviete, tiek runāts jaunajā izrādē INTIM. Kā zināms, jūsu rokās bija šīs izrādes aizsākums.

 

Romānā, ko lasīju, sākums bija ar ļoti vienkāršām, pūkainām, dziļi intīmām divu cilvēku attiecībām, kur sievišķais un vīrišķais, baltais un melnais pastāv līdzās, un viņiem ir ļoti labi, tāpēc, ka viņus vieno tikai viena saikne — sekss, bet tajā brīdī, kad viņu trijotnē iejaucas ceturtais, kas ir mīlestība, tad viņi abi divi tā kā nobīstas. Baidās saprast un pieņemt to, ka viss ir iegājis citā dimensijā, mēģinot sev iestāstīt, ka tā tas nav. Lai turpinātu seksuālās attiecības, viņiem ir jāizdomā arvien drosmīgākas, skaudrākas lietas, lai viņi varētu līdzās pastāvēt.

 

Kur, jūsuprāt, ir meklējams cēlonis tādai izejas rašanai?

 

Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka vīrietis ir precēts un jūtas tīri apmierināts vai arī baidās kaut ko mainīt. Tas ir tāpat, kā mums apkārt. Nav nemaz nekur tālu jāskatās, tepat šajos preses izdevumos mēs visu ko tādu varam palasīt, jo peripetijas ir visur neierobežotā daudzumā. Tāpēc man liekas, ka izrāde ir tik ļoti saprotama, kaut gan nesaprotama tā varētu šķist tikai tādiem cilvēkiem, kas nenodarbojas ar seksu.

 

Protams, ir jau arī kaut kādas robežas, kas ir katram cilvēkam pašam. Ir robežas, kuras mēs varam pārkāpt gan morāles, gan fiziskos apstākļos. Ir cilvēki, kam gravitāte ir milzīga.

 

Kā jūs varētu raksturot savu darba daļu šīs izrādes veidošanā?

 

Es tulkoju Denī Robēra romānu „Laime”, kurš balstījās uz divu cilvēku — Viņas un Viņa — dienasgrāmatu ierakstiem pa lapām, pa dienām, pa konkrētiem notikumiem, bet tie ir divi stāstījumi — kā Viņš un kā Viņa to ir uztvērusi. Viens un tas pats notikums tiek stāstīts no diviem dažādiem skatupunktiem. Un ļoti bieži bija tā, ka viedokļi ir diametrāli pretēji.

 

Domāju, ka nav vērts pierādīt sievišķo taisnību vīrietim, jo mēs, sievietes, vienkārši esam tā strukturētas, ka mēs uztveram lietas savādāk nekā viņi. Varbūt ir brīži, kurus sieviete uztver emocionālāk, ir brīži, ko vīrieši uztver emocionālāk un kuros mēs neatrodam pareizos vārdus vai esam jau pateikuši to, ko vēlāk uzskatām par lielākajām muļķībām.

 

Un kā jūs vērtējat šī darba INTIM galarezultātu?

 

Izcili. Esmu redzējusi divas izrādes, bet es ar nolūku negāju uz ģenerālmēģinājumiem, uz kuriem Džilindžers ar nolūku sauca publiku, lai uz pirmizrādes laiku tā būtu jau ļoti gatava. Pēc pirmizrādes, zinot materiālu, es biju satriekta par to, ka, lasot romānu, man bija pilnīgi citas emocijas, bet izrādē aktieri Kristīne un Ģirts [Kristīne Nevarauska, Ģirts Ķesteris] bija iemiesojuši skaudro realitāti. Un šķiršanās, lai kāda arī viņa būtu, tā vienmēr ir ļoti sāpīga. Tā kā Kristīne to spēja caur sevi izlaist un iedot mums, tas bija apbrīnojami.

 

Izrāde rāda to, cik īss ir attiecību skaistais, vienkāršais posms, kad cilvēki satiek viens otru un cik pēkšņi un sarežģīti topošās attiecības var pavērsties tādā virzienā, kur tās ir tik ierobežotas laikā...

 

Cilvēki bieži vien mēdz tās sarežģītās lietas vēl vairāk sarežģīt, un tad rodas tā sajūta. Protams, tie ir tikai vārdi, ko es tagad saku, bet tik un tā ir jāmēģina daudzas lietas vienkāršot, uztvert vieglāk. Attiecības vienmēr ir sarežģītas, jo mēs katrs esam personība.

 

Tas ir kā šaha galdiņš ar gājieniem uz priekšu un atpakaļ, ar kauliņiem, kas krājas vienā un otrā pusē. Ir cilvēki, kam patīk uzvarēt šajās vārdu cīņās, bet nepadomā, varbūt tas nemaz nav vajadzīgs. Ļoti bieži ir tā, ka cilvēkam nemaz nav taisnība, bet viņš turpinās spītīgi pastāvēt uz savu kaut kādu iedomātu, verbalizētu lietu, arī tad, ja sarunas gaitā viņš saprot, ka nav jau viņam tā īsti taisnība...

 

Ja cilvēks atzītu, ka ir kļūdījies, viss būtu daudz vienkāršāk. Galvenais, ka pašam būtu vienkāršāk un arī otram cilvēkam, kas dzīvo līdzās, būtu vienkāršāk.

 

Romāns, pēc kura tika veidota izrāde, bija uz jūsu naktsgaldiņa kādu laiku. Kāda literatūra šobrīd ir tur?

 

Vai! Pašreiz es lasu dāmu literatūru, kas ir saistībā ar salonu. Grāmata, kas man iepatikās, lai cik tas banāli būtu, tā bija „Sātans ģērbjas Pradā”, pēc tam es arī noskatījos kino versiju.

 

Lai kā mēs no tā slēptos, es atklāti varu atzīt, ka es tādus romānus lasu, man patīk, un arī tur es saskatu kaut ko sev noderīgu, jo nevar visu laiku lasīt Dostojevski. Lai gan nopietnā literatūra ir tas pamats, kas dod mums spēkus domas attīstībai, jo lasīt nopietno literatūru nozīmē piespiest sevi domāt.

 

Jūsu pienākumos ietilpst arī izklaides pasākumu organizēšana, jo jūs esat arī producentu apvienības „Lamont” īpašniece.

 

Jā, jo šobrīd ir izkristalizējušies klienti, ar ko es kopā strādāju jau vairākus gadus un kas zina, ko no manis var sagaidīt. Tie, kas līdz šim nav ar mums darbojušies, viņus mazliet baida vārds Džilindžers. Tas ir tā, ka, kad Raimonds Pauls gatavojās „Melanholiskajam valsim” un teātra direkcija teica, ka režisors būs Džilindžers, tad R.Pauls noteica, ka tad jau būs ar kailskatiem.

 

Kopumā jāsaka, ka tas man ir tāds dvēseles eliksīrs, ko es daru tikai tāpēc, ka man tas ļoti patīk, un ja vēl es par to saņemu naudu, tad tas ir dubults prieks, nevis darbs.

 

Vai atliek laiks arī savai izklaidei brīvajā laikā?

 

Jā, man ir jautājuši cilvēki, pa kuru laiku es to visu paspēju, jo no rīta līdz vakaram es esmu salonā, tad taisu pasākumus, eju uz izrādēm, tulkoju grāmatas, eju uz visādām prezentācijām, eju ciemos pie draugiem. Es to visu daru, jo tā dzīve ir tik interesanta, ka es tveru katru mirkli. Tas notiek uz tā rēķina, ka es maz skatos TV, es nenodarbojos ar tām lietām, ar kurām cilvēki vienkārši izstiepj savu laiku, kā dēļ viņiem neatliek laiks kaut kādām citām lietām.

 

Man nav tādas izklaides, lai es teiktu, ka braucu ar snovbordu vai lecu ar izpletni. Tādas lietas man nepatīk. Mana izklaide varētu būt tās pašas grāmatiņas un teātris, kur es fantastiski atpūšos, un man ļoooti patīk teātrī kā tādā. Tad vēl man patīk pastaigāties ar savu dalmācieti. Kaut kā tā kopumā.

 

Jūs radāt skaistumu, prieku un labsajūtu sev un citiem, bet kā ir dzīvot kopā ar cilvēku, kas arī ir radošs, tikai citā sfērā?

 

Tas ir ārkārtīgi interesanti. Pirmajā laikā, kad mēs sākām draudzēties un dzīvot kopā, es biju satraukta par katru mirkli, kad es biju ar viņu kopā. Tas satraukums nav beidzies līdz pat šim brīdim. Ir tā, ka man ir milzīgs prieks un gandarījums, ka man ir tā laime būt ar viņu kopā.

 

Es respektēju katru viņa darbu, veikumu, man ir ļoti interesanti. Tie vakari un tās naktis, kad viņš mājās strādā pie lugām, tas ir tik ļoti vērtīgi, manuprāt, ka es pa māju pārvietojos uz pirkstgaliem, tā ļaujot ģēnijam radīt.

 

Kā var iemācīties staigāšanu uz pirkstgaliem, kad otrs strādā, un kas mūsdienās tik ļoti pietrūkst cilvēku savstarpējās attiecībās?

 

Ja pats esi nodarbināts un ja pašam ir krāsaina dzīve, tad arī var saprast un respektēt otru cilvēka un viņa darbošanos. Es no Džilindžera esmu ļoti daudz mācījusies un mācos vēl joprojām, jo viņš ir neparasts cilvēks. Viņā ir milzum daudz visa kā. Es nezinu, kam ir jāpasakās, liktenim, laimei vai kādai netveramai matērijai, ka man ir tā laime būt ar viņu kopā.

 

Laikam nav tā, ka es domāju, kā būs pēc dienas, divām, piecām, es izdzīvoju šo brīdi un nekaļu nekādus piecgades plānus.