LIELĀ INTERVIJA: Juris Kaukulis - Stāstnieks ar dzelzs vilka sirdi (5)

Viņam patīk stāstīt to, kas ir izjusts. Stāstīt mūzikā, dziesmās, teātra skandās, noskaņās un sarunās. Viņam ir smaidošas acis un rokmūziķa sirds. „Dzelzs Vilka” sirds. Tā skan rokmūzikas ritmā, instrumentālās un tālās noskaņās, folkmūzikas nošu gammās. Vokāls, kas balansē no klusa čuksta līdz vilka cienīgam gaudojienam mikrofonā uz skatuves.

 

„Dzelzs Vilka” radošais sniegums ir dzirdams arī jaunajā Dž. Dž. Džilindžera izrādē INTIM Dailes teātra kamerzāles sienās, kur izskan sajūtu gamma stāstā par vīrieti un sievieti un to, ko viņi meklē sevī un citos. Un skan tik precīzi, ka skatītājs nevienā brīdī neaizdomājas tur dzirdam kaut ko citu. Attiecību skaistums un smeldze runā ne tikai caur aktieru sniegumu, bet arī caur „Dzelzs Vilka” mūziku, kurai ir vaibsti. Tik atpazīstami vaibsti.

 

 

 

Jūs varētu pastāstīt par radošo procesu pie Dž. Dž. Džilindžera jaunās izrādes INTIM, kuras muzikālā daļa ir atvēlēta „Dzelzs Vilka” skanējumam!

 

Hā...ja runa ir par šo izrādi, tad man tā lieta ir diezgan attāla, jo izrādē es piedalos tādā veidā, ka „Dzelzs Vilks” ir uzrakstījis mūziku, pašu izrādi pagaidām neesmu redzējis, bet tas notiks tūliņ pēc sarunas, kad vērošu ģenerālmēģinājumu.

 

Tas, kas vieno ar izrādi INTIM, ir scenārija vairākkārtēja pārlasīšana. Tad mēs to ar visu savu kompāniju vairākas reizes lasījām un domājām līdzi, lai ielaistu mūzikā tās noskaņas, kas radās lasot. Tad aiznesām to Džilindžeram un viņš teica, ka ir OK, kas viss baigi labi ies kopā. Un tas arī bija viss, ja neskaita, ka mēs paši pēc savas iniciatīvas rakstījām vēl mazliet klāt. Līdz ar to man ir grūti spriest pagaidām, kāds būs iznākums mūsu kopdarbam.

 

Stāsts ir par jaunas sekretāres un rakstnieka tikšanos un attiecībām. Kādas noskaņas ienāk muzikālajā izrādes daļā, „Dzelzs Vilka” interpretācijā?

 

Par noskaņām ir diezgan grūti runāt, jo tās laikam jāsauc par sajūtām, kas radušās, lasot scenāriju. Tas, kas bija iekšējās izjūtās, bija vēlme veidot un radīt nevis tādu koncertos spēlējamo mūziku, bet mūziku, kas ir iā kā domāta kinofilmai, šajā gadījumā - teātrim. Tas, kas skanēs, būs vienkārši raksturojošs vietai, videi un tam dialogam, kas notiek starp vīrieti un sievieti jeb darbojošamies personām, tāds konfrontējošs materiāls, kas kā krāsa attiektos uz viņu sarunu tēmām. Raksturot konkrētos vārdos to laikam nevar, bet gan jāizjūt izrādes kontekstā.

 

Izrādē INTIM akcents tiks likts uz erotisko, seksuālo vīrieša un sievietes attiecību pusi. Vai tas būs jūtams arī mūzikā?

 

Jā, tā visa izrāde būs tāda, var teikt, apmātība ar seksu. Pat varbūt ne apmātība tomēr. Sekss ir tāds dzinējspēks cilvēkam dažādajās mīlestības izpausmēs, vai tā ir ticība vai sekss, vai kaut kas pavisam cits. Tas ir kaut kas tāds, kas liek uztraukties un dzīvot ar lielāku baudu. Varbūt pat liek dažkārt mirt kaut kā dēļ vai pat radīt. Varbūt tas pat reizēm ir tas augstākais punkts vai krustpunkts, kur kaut kas saduras. Es pat nedomāju tikai to brīnumaino fizisko brīdi un beigu punktu, bet gan ceļu, kā tu ej uz to un kā tas notiek. Tikai pēc tam var just, kas ir, vai tā būtu iznīcība vai arī kaut kā jauna rašanās, vai arī vienaldzība, bet vienmēr kaut kas notiek no tā. Veidojas kāda īpaša attieksme.

 

Mīlestības stāstu jūs un „Dzelzs Vilks” jau reiz stāstījāt uz Dailes teātra mazās zāles skatuves izrādē „Man arī būtu bail”, kur spēlējāt savu mūziku dzīvajā. Kāda atšķirība ir starp šiem diviem stāstiem?

 

Tas toreiz bija dzejnieka stāsts par savu dzīvi un mīlestību. Tam brīdim, kad tika veidota izrāde „Man arī būtu bail”, tas atspoguļoja arī mūsu dzīvesveidu, „Dzelzs Vilka” dzīvi. Tā izrāde, manuprāt, tieši tāpēc izdevās tik vienota, jo tajā ietilpa arī savdabīgs „Dzelzs Vilka” koncerts. Tas viss bija kopā ar Ģirtu Ķesteri salādēts, sakausēts, un visa grupa tur jutās ļoti, ļoti iekšā.

 

Kas būs ar šo izrādi INTIM, redzēšu šodien. Tur ir uzrakstīti astoņi gabali, un tīrā mūzika ir aptuveni četrdesmit piecas minūtes, ko patiesībā tagad pat varu teikt, ka tā īsti neatceros, jo mājās man viņu nav. Tie tika uzrakstīti un atdoti. Mums pašiem tuvojas jaunā albuma iznākšana, un arī tur darbošanās ar izrādes mūziku ir ietekmējusi albuma dažus dziesmu tekstus. Lugas lasīšana, pārdomas un sajūtas.

 

Kas ir tas, kas piesaista darboties teātra sienās, lai ļautu skanēt savai mūzikai arī tur?

 

Vispār kopumā ir uzrakstītas četras izrādes, trīs deju izrādes un vēl šī. Tas, kas piesaista, ir iespēja eksperimentēt, jo teātrim nav vajadzīgs hīts, bet gan melodijas, atbilstošas tēmas. Kaut gan hīts ir vajadzīgs vienmēr, nu es domāju, tāds līdzi dziedams meldiņš, kurš nelaistu klausītāju vaļā arī esot mājās otrā dienā pēc tam, kad tas ir dzirdēts. Tā ir iespēja eksperimentēt arī ar mūzikas instrumentiem. Pēc tam vienmēr var atrast dažādas atsauces uz izdarīto teātrī arī mūsu pašu albumos, kā jau teicu, jaunajā albumā jau ir ienākusi šī ietekme uz tā saturu, kaut gan jau pirms izrādes INTIM bija viens darbiņš neatkarīgi tai tapis.

 

Kādas ir sajūtas, spēlējot savā koncertā un uzstājoties, piem., teātrī, dejas izrādē, kur mūzika nav centrālais, bet, kur viss kopā veido stāstu?

 

Diezgan dīvaini tās sajūtas var būt pirmajā reizē, bet pēc tam jau tā nav. Tālākajās reizēs jau tikai atliek priecāties par to, vai ir sanācis vai tomēr nav tā, kā gribētos.

 

Vai nerodas sajūta, ka mūzika atvirzās otrajā plānā aiz vizuāli notiekošā?

 

Nē, šajā gadījumā svarīgāk ir, vai tu esi ar savu mūziku palīdzējis notikt šim notikumam vai nē. Tas ir galvenais kopdarbos ar citu nozaru darbiniekiem. Varbūt tas bija svarīgi kaut kad agrāk, kad bija būtiski, lai mūs pamana, lai atpazīst, tagad viss ir mazliet mainījies. Laika jautājums.

 

Tā ir lieliska iespēja, kā „Dzelzs Vilks” piesaista savu auditoriju, tas ir, mūzikas cienītājus arī teātra skatuvei, teātra zālei, kur jūsu mūzika var būt kā katalizators, lai ietu un skatītos, un klausītos...

 

Jā, to pats arī esmu novērojis. Piemēram, izrādē „Man arī būtu bail” ievēroju, ka zālē ir tāda publika, kas līdz šim, iespējams, nemaz nenāca uz teātri, kaut vai tur bija sanākuši panki ar visām grebenēm, kas skaļi uzvedās, kaut gan šķiet, ka teātrim neatbilst, bet bija forši. Tas bija interesanti.

 

Kad būs tas mirklis, kad „Dzelzs Vilka” cienītāji varēs šo labumu gan paņemt rokās, gan ielikt mūzikas atskaņotājā?

 

Tas būs marts, ja nekas nemainīsies, tad tas būs astotais marts, kas sasauksies ar Džilindžera dzimšanas dienu. Cerams, datums arī tāds paliks. Šobrīd rit darbs studijā, un pirmais singls „Auksto staru gaisma” jau ir nonācis līdz Latvijas radiostacijām. Tagad mēs brauksim uz Londonu, kurš spēlēsim ārzemju latviešiem, pēc tam arī kādā no Londonas universitātēm sniegsim koncertu, tas ir, prezentēsim Latvijas roku turienes jauniešiem.

 

Kā šī doma koncertēt Londonā nonāca līdz „Dzelzs Vilkam”?

 

Mūs turp uzaicināja un mēs uzreiz piekritām, jo nebija nekādu domu par padomāšanu. Mēs tikko bijām ar deju izrādi Liverpūlē, kur man ļoti patika, jo iepriekš es nebiju bijis Anglijā. Tagad mēs brauksim atkal un es ceru, ka tā nav pēdējā reize, kad dodamies koncertēt ārpus Latvijas.

 

Vai no Londonas atpakaļceļš vedīs uz Siguldu, ko jūs jau gandrīz pusgadu varat saukt par savām mājām?

 

Jā, tā ir. Sigulda man ļoti patīk, kaut gan domāju, ka pilsēta vairāk varētu rūpēties par savu Siguldas tēlu nekā par savām privātajām lietām, bet vieta ir gan no vēstures, gan dabas skatupunkta ļoti ievērojama. Tur viss ir uz vietas, nekur tālu nav jābrauc – tur ir viduslaiki, tur ir daba, tur ir upes. Tur ir laba vieta, jo īpaši, kad gribas pēc koncertiem atpūsties.

 

Kādi būs jaunā albuma noskaņu motīvi, jo līdz tam tur daudz bija stāsti par pilsētu...

 

Man laikam tomēr jāatzīst, ka mēs pagaidām nebūsim tikuši tam visam pāri - sekss, trakā dzīve, tādas mazliet dīvainas saprāta sliekšņa sajūtas. Bija mēģinājumi, kaut gan tikai domās, visu to mazliet arī politizēt, bet tad sapratām, ka tas ir smieklīgi. Politika mirst jauna, tad viss arī beidzas. Kaut gan arī mīlestība ir sava veida ļoti individuāla politika. Tās ir tās trakās lietas, kas liek naktī negulēt, kas liek sajust pasauli savādāk un kas liek ziemā sajusties kā vasarā...

 

Kur tādā gadījumā paliek jūsu brīvais laiks, ja tāds tomēr ir, starp radošo darbību, „Dzelzs Vilka” koncertiem, pārbraucieniem un visiem citiem pienākumiem?

 

Bērni, bērni, bērni un vēlreiz tie ir bērni. Tie paņem visu brīvo laiku, ko esmu nolēmis atdot viņiem. Mana ģimene ir otra puse manai dzīvei.

 

Tas ir arī viss, ko daru pašreiz, kaut gan esmu iedomājies par to, ka pēc kāda laika sākšu nodarboties ar kaut ko vēl nebijušu. Skriešu, braukšu ar riteni vai kaut ko citu. Kaut ko aktīvu.

 

Kāds ir tas atskaites punkts, pēc kura tiek noteikts, vai dziesma, albums un koncerts ir labs, izdevies, veiksmīgs vai - tieši pretēji?

 

Protams, ka lielākā un svarīgākā mēraukla esmu pats. Tad var just, vai patīk, vai pats tās dziesmas ietekmē kļūsti savādāks, vai gribas kustēties līdzi, vai, dziedot dziesmas tekstu un sakot kādu frāzi, var just, vai tas ir tas īstais stāsts, izdzīvotais stāsts. Mūzika un teksts - ir svarīgi, lai tie, katrreiz atskaņoti, mijiedarbotos, radot šo stāstu. Ir labi tad, ja tu pats tam notici, pats sevi spēj pārliecināt ar šo stāstu, tad, tikai tad pastāv iespēja, ka arī klausītājs tam noticēs un izjutīs. Man tā liekas, ka tā vienmēr ir noticis.

 

Ir dīvaini tomēr stāstīt stāstu, kas tiek ierakstīts cietajā diskā, un es nezinu, kur tas tiek glabāts un atskaņots – vai tā ir automašīna vai vannasistaba, vai kur citur. Tā pati plate, to izlaižot, uzsāk pati savu dzīvi. Mēs arī nezinām, kur tā tiek spēlēta. Tai ir sava dzīve, savas gaitas un savas interpretācijas. Lūk, tā!

 

Vai padomā jau ir kādas jaunas ieceres, jauni projekti, par kuriem pagaidām tiek klusēts, bet domāts, pārdomāts vai mēģināts īstenot?

 

Ja tā labi padomā, tad var pateikt, ka ir uzsākts darbs ar tiem, kas lido gaisā ar lid-šovu Aerodium. Viņiem ir četras minūtes gara izrāde ar mūsu mūziku apakšā. Šobrīd viņi plāno stundu garu izrādi, un tad tur varētu būt vēl viena no mūsu sadarbībām. Ir arī dejas izrādes ar Olgu Žitluhinu, kā arī ir koncerti, kuros ir jānoslīpē jauno dziesmu skanējums, kas vēl nav nostrādāts tā, kā gribētos. Pagaidām ir ierakstītas pirmās četras dziesmas, tagad ir jāturpina darbiņš pie pārējām. Tāds ir mans šībrīža laiks un dzīvesveids.