LIELĀ INTERVIJA: Jakovs Rafalsons - Jakovs Rafalsons savai veiksmei ir gājis pretim (5)

“Skatītāju nevar piemānīt ar neīstumu un lētumu,” vairākkārt uzsver Rīgas Krievu Drāmas teātra aktieris Jakovs Rafalsons. Tāds viņš arī ir - ar atvērtu sirdi un nebeidzamu mīlestību pret Rīgu.

 

 

 

 

Kas, jūsuprāt, šobrīd Latvijā aktierim ir visvairāk nepieciešams?

 

Ne tikai Latvijā, visā pasaulē vienmēr ir pietrūcis labu režisoru. Tas ir rets talants, pasaules redzējums, ko nevar iemācīties. Režisors aktierim paver ceļu uz viņa talantu. Pat profesionāls aktieris, ja viņam nav laba režisora, nevar no sevis dot visu, ko spēj. Režisoram aktiera dvēselē jāaizskar īstā stīga, lai viņš ne tikai gribētu spēlēt savu lomu, bet justos tā, ka nevar to nespēlēt...

 

Aktieri nevar piemānīt ar neīstumu, viņš jūt, kas ir zelts. Liepājas teātrī šobrīd strādā izcils lietuviešu režisors Rolands Atkočūnas. Man un pārējiem izrādes Aiz slēgtām durvīm aktieriem bija lieli svētki strādāt ar šo režisoru.

 

Nedrīkst aizmirst, ka režisoram ir vara pār ļoti jūtīgiem, viegli aizskaramiem cilvēkiem - aktieriem. No tā, kā režisors izmanto savu varu, atkarīga arī gaisotne teātrī. Man ir paveicies, jo nekad neesmu strādājis teātrī, kur starp māksliniekiem valda savstarpējas intrigas. Taču zinu, ka tā ir daudzos teātros. Skatuve ir vieta, kur patiesībā neko nav iespējams noslēpt. Lai kā aktieri tēlotu labas attiecības un mīlestību, skatītāji zālē redzēs, ka jūtas nav patiesas.

 

Par finansiālajām problēmām nerunāšu, jo tās būs vienmēr. Valsts aktieriem nemaksāja ne padomju laikos, ne tagad... Valstsvīri zina, ka aktierim darbs sniedz gandarījumu. Kāpēc maksāt cilvēkam, ja viņš no sava darba gūst prieku. Zināms, ka tāpat nāks uz darbu. Piemēram, ja krāvējam nemaksās, viņš nestrādās.

 

Tomēr arī šajā ziņā ledus ir sakustējies - pēdējā pusotra gada laikā mēs, aktieri, divas reizes saņēmām algas pielikumu. Par to jāsaka paldies kultūras ministrei Helēnai Demakovai. Lai arī cik grūti ir no valsts iegūt papildus līdzekļus, viņa savu panāca. Bez šaubām, vienmēr gribēsies, lai maksā vairāk...

 

Padomju laikos skatuve bija vienīgā vieta, kur aktieris varēja justies patiesi brīvs no nomācošās pelēcības, tikai tad viņš atvērās. Tāpēc bija tik izcili aktieri, piemēram, Vladimirs Visockis. Tā bija pretestība, izlaušanās no smacējošā dūksnāja. Zinu, ka Maskavā pašlaik, uzņemot augstskolā jaunos aktierus, ļoti maz cilvēku patiesi der skatuvei. Jaunieši ir ļoti, pragmātiski, viņiem svarīgākais ir - cik man par to samaksās. Domāšana ir mainījusies.

 

Kā esat iejuties Latvijas teātru vidē?

 

21 gadu nostrādāju teātros Sevastopolē, Tomskā, Krievijā, kur biju nopelniem bagātais aktieris, taču vienmēr sapņoju strādāt Latvijā. No 1991. gada esmu Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris. Es šeit jūtos kā mājās! Rīga man nav parasta pilsēta, es to uztveru kā skaistu dzīvokli, kur var vest draugus. Liels ir gandarījums, ka tagad mani aicina spēlēt arī latviešu teātri - Liepājas teātris, Daugavpils teātris, TT teātris. Man ļoti patīk strādāt ar latviešu aktieriem, no savstarpējās saskarsmes vien rodas radošā enerģija.

 

Kad ar TT teātri Cēsīs spēlējām izrādi Tiritomba, iegājām kafejnīcā. Pie letes sēdēja pieci krimināla izskata tēvaiņi, piecēlās un tuvojās mūsu galdiņam. Pēkšņi viens sniedza man šampanieša pudeli un teica: „Jakov Rafalson, tas jums! Mums ļoti patika izrāde Tiritomba un seriāls Neprāta cena.“ Aktierim nekas nespēj sniegt lielāku gandarījumu! To nevar samaksāt ne ar kādu algu!

 

Latviešu publika ir aktīvāka nekā krievu. Tukumā Tiritombu spēlējām trīs reizes, zāle bija pilna. Man asaras sakāpa acīs, ar kādiem aplausiem mūs sveica skatītāji.

 

Kā aktieris uztver kritiku par savu darbu?

 

Neliekuļosim, aktierim spīdošu lomu vienmēr būs mazāk nekā vidēju. Neviena kritika nespēj ievainot aktieri tik sāpīgi, kā mākslinieks pats sevi šausta par katru neveiksmi. Taču, ja kritiķis vēl piedevām aktiera veiksmi nodēvē par izgāšanos, tas ir negodīgi gan attiecībā pret mākslinieku, gan skatītāju, kurš šo kritiku lasa un tai tic.

 

Latvijā ir daudz brīnišķīgu kritiķu, piemēram, Tekla Šaitere, Gunārs Treimanis, kuru es šajā jomā uzskatu par korifeju. Viņš pieļauj, ka var kļūdīties, vienmēr raksta - man tā šķiet... Taču mums ir arī kritiķi, kuriem, manuprāt, būtu vajadzējis strādāt par tiesnešiem. Viņu raksti ir kā spriedums bez apelācijas tiesībām.

 

Izcilā krievu dzejniece Marina Cvetajeva savulaik rakstā Rakstnieks par kritiku ir teikusi „Первая добрoдетель критика зрячесть. Непростовидеть, аузретькореньвсегодело.” (Kritiķa galvenā priekšrocība ir māka redzēt... Ne tikai virspusēji ieraudzīt, bet saskatīt lietas sakni) Mani, piemēram, ļoti sāpināja Silvijas Radzobes kritika par izrādi Aiz slēgtām durvīm. Domāju, viņa nav saskatījusi izrādes būtību, par ko runā Marina Cvetajeva. Vai es, tik daudzus gadus nostrādājot uz skatuves un sasniedzot zināmu profesionalitāti, nespētu novērtēt pats savas veiksmes un neveikmes? Vai tiešām to spēj vienīgi cienījamā kritiķe?

 

Kādas ir latviešu teātra priekšrocības?

 

Katram teātrim ir ziedu laiku un arī kritumi. No neveiksmēm neviens nav pasargāts. Galvenais ir profesionāli godīgi iet savu ceļu. Kad Latvijā notiek Krievijas teātru viesizrādes, bieži var redzēt, ka skatītājus cenšas piesaistīt ar lētiem jokiem vai šokējot, piemēram, uz skatuves nomet bikses, rupji lamājas. Latviešu izrādēs šādu bezgaumību neesmu redzējis. Manuprāt, mūsu teātru izrāžu priekšrocība ir gaumība un kultūra.

 

Šajā rudenī nosvinējāt savu 60. jubileju. Nav noslēpums, ka teātros bieži priekšroka tiek dota jaunām zvaigznēm. Gados vecāki, arī izcili skatuves mākslinieki, paliek bez lomām... Vai tas jūs nebiedē?

 

Skatuves mākslinieku vidē šāda sāpe vienmēr ir pastāvējusi. Tā ir repertuāra problēma. Domāju, pateicoties manām darba spējām, man darba kļūst arvien vairāk. Es vairs neatceros, kā tas ir, kad ir brīvdiena. Vairākas naktis pēc kārtas notika filmēšana seriālam Neprāta cena, bet astoņos no rīta man jau bija jābrauc uz Rīgas Krievu drāmas teātra viesizrādēm Tallinā.

 

Katru dienu vingroju ar stieni un hantelēm, ne tādēļ, lai paildzinātu savu mūžu, bet ilgāk varētu būt uz skatuves. Pašlaik fiziski esmu labā formā, varu izdarīt vairāk nekā viens otrs jaunais aktieris.

 

Esmu pārliecināts, ka daudz kas ir atkarīgs no paša aktiera. Nedrīkst gaidīt rokas klēpī salicis un raudāt. Tas ir vieglākais ceļš. Padomju laikos bija brīdis, kad man bija ļoti maz lomu, taču es izveidoju savu autorprogrammu. Ar sevi ir jācīnās! Dzejnieks Izaks Babelsuz savas fotogrāfijas rakstīja - cīnoties ar šo cilvēku, paiet visa mana dzīve.

 

Katram aktierim pienāk viņa veiksmes stunda. Ja nevari pāriet ceļu, nestāvi un negaidi, kamēr aizbrauks mašīnas. Ej gar ietves malu, tuvojoties mērķim un īstajā brīdī pārej ielu!

 

Šķiet, jūs savu veiksmes stundu esat sagaidījis...

 

Manuprāt, es pēc tās esmu gājis, nevis veiksme atnākusi pie manis. Laime ir ceļš, kuru tu ej, nevis tas, ko sagaidi vai nesagaidi... Galvenais ir nekļūdīties ceļa izvēlē. Citādi ej, ej...., tikai pēc ilga laika attopies, ka ej nepareizajā virzienā. Ja esi uz ielas, nospļaujies par zaudēto laiku un ej pa citu ceļu... Bet ja tā notiek dzīvē?

 

Jaunā gada sākumā skatītāji jūs redzēs šovā Sapņu fabrikā?

 

Kad noskatījos Cabaret Allez latviešu valodā, es biju sajūsmā. Manuprāt, šovs iestudēts ļoti gaumīgi, tik augstā līmenī, it kā būtu veidots Parīzē vai Londonā, kur izklaides kultūra ir ļoti attīstīta. Tādēļ, kad mani uzaicināja piedalīties šovā Cabaret.ru, uzreiz piekritu. Tas būs šovs vārda vistiešākajā nozīmē! Pavisam atšķirīga izrāde no latviešu iestudējuma. Es spēlēšu kabarē īpašnieku. Valdīs noskaņa, kāda bija 20. gs. Krievijas krogū. Tiks iesaistīti arī skatītāji, piemēram, oficiante pienāks pie galdiņa apkalpot un piepeši sāks dziedāt. Spēlēs orķestris, dziedās labākie latviešu mūziķi Intars Busulis, Nikola u.c.