LIELĀ INTERVIJA: Aleksandrs Radzevičs - Realitātes šovs ALEKSANDRS (4)

Eiropas eksčempions svarcelšanā. Ziemassvētku vecītis. Mīms. JRT aktieris. Jelgavnieks. Dzīvesprieks, mērķtiecība, optimisms. Tas viss slēpjas Aleksandrā, neskaitot viņa auguma centimetrus.

 

Ja mēs ieskatītos Aleksandra nerakstītajā CV, tad tā būtu aizraujoša lasāmviela. Savdabīgu CV par Aleksandra dzīvi ir iespēja redzēt arī uz ekrāna dokumentālajā filmā „Aleksandrs”, ko režisors Jānis Vingris piedāvā kā šī daudzpusīgā cilvēka stāstu pašam par sevi.

 

Aleksandrs Radzevičs. Eiropas eksčempions svarcelšanā. Ziemassvētku vecītis. Mīms Londonas ielās. Jaunā Rīgas teātra aktieris. Jelgavas iedzīvotājs. Dzīvesprieks, mērķtiecība, optimisms. Tas viss slēpjas Aleksandrā, neskaitot viņa auguma centimetrus.

 

 

 

Vai arī uz Jums attiecas vārds ikdiena?

 

Noteikti attiecas, bet droši vien citādi nekā pārējiem. Tai laikā, kad citi ceļas no rītiem agri, lai skrietu uz darbu, es reti kad steidzos no rītiem. Rīta cēliens tiek pavadīts mājās. Mazliet pasēžu pie datora internetā, tādā veidā iepazīstos ar pasauli, kā arī ar vietējiem jaunumiem. Manas darba attiecības visbiežāk notiek kaut kad vakarā, tas ir, Jaunajā Rīgas teātrī vai kādā pasākumā, kur notiek visādas interesantas izdarības.

 

Arī šobrīd izskatās, ka veidojas diezgan nopietnas attiecības „Voodoo” klubā, kur tā nama saimnieki ir izdomājuši visādus intriģējošus pārsteigumus saviem apmeklētājiem kopā ar mani. Kā lielākai sabiedrības daļai rīta skrējiens man izpaliek.

 

Kas notiek šobrīd rīta cēlienos?

 

Kā es pie sevis smīnu, tad šobrīd sāku kustināt nekustamo īpašumu. Pagaidām tas vairāk notiek tikai ar cerībām, ka varbūt izdosies piepildīt tās. Tomēr kaut kas jau ir nopirkts un cerams, ka arī izdosies kaut kas šajā jomā. Tāds ir viens no maniem šī brīža nelielajiem mērķīšiem.

 

Kā jau arī Jānis [Jānis Vingris – dokumentālās filmas „Aleksandrs” režisors] televīzijā teica, ar aktiera darbu visam mūžam nenopelnīsi iztikas līdzekļus un arī lomas visu laiku iespējams netiks piešķirtas Latvijas mērogā, līdz ar to izriet secinājums, ka ir jādomā un jāmeklē visas iespējamās darbošanās nišas, kur var sevi īstenot. Šīs nišas, vairākas no tām, kaut gan diemžēl ne visas, ir tikušas atspoguļotas arī dokumentālajā filmā.

 

Pastāstiet, par dokumentālās filmas „Aleksandrs” tapšanas procesu!

 

Jā, dokumentālā filma ir kaut kas atšķirīgs no visa, kas bijis līdz šim. Ar Jāni jau kādu laiku aptuveni divus gadus iepriekš viss bija izrunāts. Tad mēs divus gadus gaidījām, kamēr attiecīgās institūcijas piešķirs finansējumu, lai varētu šo ideju par filmu radīt redzamā veidā. Protams, lai cīnītos konkursos par šiem līdzekļiem jau bija daži mazi sižeti uzfilmēti, lai režisors varētu kaut ko redzamu jau stādīt lēmējiem priekšā. Tas deva ieskatu citiem par filmas motīvu.

 

Tā šī ideja pamazām, pamazām attīstījās par to, kāds būs sižets, kādas darbības tiks atspoguļotas. Varbūt viena, otra darbība arī palika diemžēl neatspoguļotas, jo kaut kas izpalika vai nu mana vai režisora laika trūkuma dēļ. Bet dokumentālā filma ir dokumentālā, tā teikt, action un atkārtojumi nenotiek. Dokumentālā filma tika veidota no tā, ko režisors sakrāja kā atsevišķus dokumentus un uzfilmēto materiālu. No tā tad arī filma tika veidota, un režisors strādāja ar to gala rezultātā.

 

To cilvēku atsauksmes, kas šo filmu jau ir redzējuši, kad to demonstrēja kinoteātrī „Rīga”, kur notika tās pirmizrāde, gan arī pēc tam, kad tā tika demonstrēta manā pilsētā Jelgavā, bija labas. Gan par uzņemto materiālu, gan par režisora meistarību...

 

Kādas tad bija jūsu sajūtas uzreiz pēc filmas pirmizrādes?

 

Protams, bija dīvaini. Visa zāle sēdēja un skatījās filmu. Pats arī turpat vien sēdēju un skatījos. Bija interesanti, jo pirms tam neviena no epizodēm man pašam netika atrādīta. Un tad es skatījos, redzēju to, kas ir iznācis un vērtēju pats sevi. Tad es analizēju no redzētā, ko no tā visa varbūt tomēr dzīvē vajadzētu darīt niansēs mazliet savādāk, jo no malas tas izskatās tā un šitā. Tad, kad filma beidzās un tika ieslēgtas gaismas, un visi aplaudēja, man šķita, ka aplausi tomēr pienākas režisoram, bet ziedus nesa man. Tai mirklī tās sajūtas bija tādas dīvainas.

 

Tas ir pilnīgi citādāk nekā tad, kad ir nospēlēta pirmizrāde teātrī vai kad ir noskatīta mākslas filmas pirmizrāde, kurā es, piemēram, spēlēju epizodisku lomu. Tur arī visi pēc pirmizrādes noskatīšanās redz, ka esi šai zālē. Tikko esi bijis uz ekrāna vai skatuves un nu visi tevi vēro zālē. Sajūtas ir īpašas.

 

Vai, vērojot gala rezultātu uz ekrāna, bija tādas epizodes, kuras būtu vēlme tomēr izgriezt no filmas ārā?

 

It kā jau savās domās šis tas tomēr bija, bet, runājot ar režisoru viņš man teica, ka nekas briesmīgs tur nav, ka viss ir pozitīvs. Tāpēc mēģinu to uztvert ne tā, kā padomju sistēmā audzinātam cilvēkam teica, ka negācijas nevajadzētu rādīt citiem. Šodien tomēr ir labāk, kad rāda visu, kā tas ir patiesībā, kā ir dzīvē. Šķiet, ka it kā neviens pārmetums, neviens kritisks komentārs pagaidām nav dzirdēts par vis to, kas šajā filmā ir parādīts.

 

Un kā ir ar tām situācijām, epizodēm, kuras varbūt gribējās cenzēt jau filmas uzņemšanas brīžos, kad kamera fiksēja Jūsu dzīves fragmentus?

 

Tad, kad notika filmēšana, tas viss bija ar domu, ka gan jau Jānis, kad uzfilmēs visu, to materiālu parādīs un saskaņos ar mani. Tad abi kopā pa diviem izsijāsim to, kas paliks gala variantam. Bet tāda bija Jāņa nostāja. Tā viņš bija izlēmis un neļāva ielūkoties darbā līdz tas tika pabeigts pavisam un nodots skatītājiem. Tā teica režisors un kopumā arī piekrītu viņam.

 

Praktiski jau visas iekļautās epizodes bija tādas, uz ko mēs gājām, devāmies, lai neteiktu, ka iepriekš gatavojāmies, jo tā tomēr ir dokumentālā filma. Piemēram, gatavojāmies tad, kad braucām uz motokrosa trasi. Tur es pirmo reizi dzīvē sēdos uz motokrosa motocikla, ja neskaita, kad jaunībā bija braukts ar parasto ielas motocikliņu. Toreiz tas bija krietni vieglāk, jo paši mehānismi bija daudz elementārāki nekā tie ir tagad. Jā, arī tādas lietas filmēšanas laikā nācās piedzīvot.

 

Kā varbūt pietrūkst, skatoties filmu šaipus ekrānam no jūsu redzespunkta?

 

Tomēr vēl ir daudzas lietas, kas ir palikušas nepamanītas vai arī atstātas pagātnē, neparādot filmā vai nemaz netopot izstāstīts kamerai. Piemēram, bieži vien aizmirstas tas, ka jaunībā man ir bijušas arī muzikanta gaitas. Bija laiks, kad biju diezgan aizrāvies ar to, vidusskolu beidzot un studijas turpinot. Ļoti daudz kas ir darīts un ļoti daudz kas vēl noteikti tiks darīts. Īpaši tas, kas vēl nav izmēģināts. Lai arī brīžiem šķiet, ka mugurā sāk iezagties stīvums, sevišķi no rītiem.

 

Kā ir filmēties, piedalīties dokumentālajā filmā? Kā ir būt galvenajā lomā – būt pašam sev?

 

Te bija jāapzinās, ka te nav jātēlo sevi. Te ir jābūt pašam sev. Tomēr zini, ka tevi vēro un tas jāsaprot, kādam mērķim tas tiek darīts.

 

Vai tomēr niansēs šis savdabīgais, realitātes šova cienīgais filmas uzstādījums nelika rīkoties mazliet citādi?

 

Ne gluži. Mazliet varbūt. Tā kā man bija pieredze jau mākslas filmās, tad man šajā gadījumā viss izdevās diezgan dabiski, jo no kameras nebaidījos... Un ļāvu tai sevi vērot, tikai no mākslas filmām atšķirīgā kontekstā. Domāju, ka praktiski nekas netika spēlēts. Varbūt mazas, neapzinātas niansītes. Process ritēja dabiski.

 

Vai ir kas tāds, ko ir iecere tuvākajā laikā realizēt? Vai jau ir kādas priekšnojautas?

 

Ir, jau ir kaut kas tāds interesants, bet kaut kas tāds, ka patiesībā nekad tā ļoti nav darīts. Ir atnākusi pie manis ideja izmēģināt pielikt sevi pie domas, lai izspriestu, kā to varētu darīt, tas ir, kā izmantot savas vokālās spējas. Jāmēģina arī tās izlikt, izmantot kaut kādā veidā. Kaut gan līdz šim tas nekad nav darīts. Jaunībā, kad gribēju korī dziedāt, tad vienmēr mani brāķēja.

 

Man jau bērnībā ir bijusi pārāk rupja balss, kura kopējā skolas korī nederēja. Studiju gados arī bija tāda doma, bet šķita, ka, ja nav bijusi pieredze vidusskolā, tad ko nu tad tagad mācīs no jauna mani un dziedāt ar neņēma. Tad mazliet darbojos ansamblī, biju bundzinieks. Tur praktiski tik dziedāts bez manis. Tagad tā doma ir atgriezusies, un ir vēlme atkal mēģināt. Nezinu, kā tas realizēsies, bet doma tomēr ir. Padziedāt vajadzētu.

 

Kāda ir jūsu robežšķirtne starp teātra skatuvi un lielo ekrānu, no aktiera pozīcijām skatoties?

 

Teātrī izrāde tiek sagatavota iepriekš, ar katru atkārtošanos kaut kas mainās. Nezinu, kā ir citos teātros, bet mums Jaunajā Rīgas teātrī ir tā, ka ar katru nākamo izrādes izspēli attīstītās enerģētiskā atdeve un šis lādiņā aug vēl un vēl. Mēs cenšamies, lai skatītājs, kas redzējis pirmo izrādes demonstrējumu, atnākot divdesmitās izspēles laikā, sajūt, ka enerģētiskais devums ir audzis neskaitāmas reizes.

 

Tā visa darbošanās teātrī ir vērsta skatītājam, kaut neesmu profesionāls aktieris, bet daudz mācos no kolēģiem. Kino tas ir tā, ka katru epizodi izspēlē dažas reizes un, kā tas ir ticis izdarīts, tā arī paliek. Nekas vairs pēc tam nav labojams. Teātrī ir iespējas to darīt, variēt no izrādes un izrādi.

 

Kurš no diviem izpausmes veidiem šķiet tuvāks esam, ja tā var vispār vērtēt šo darbošanos?

 

Kino uzņemšanas process ir interesantāks, kaut gan tas ir bijis arī nogurdinoši, ja ievelkas, piemēram, ilgā, ilgā pārmontēšana. Taču tas parasti nenotiek pie labiem profesionāļiem, kur arī strādāt līdz ar to ir bauda. Laiks, kad notiek filmēšana, pārveido ikdienu pilnīgi. Ir jādzīvo tas laiks kino mērogā.

 

Kā jūs raksturotu darbu Jaunajā Rīgas teātrī, jo, kā pats minējāt, šī teātra izrādēm piemīt spēcīgs enerģētiskais strāvojums? Kur aktieris rod spēku?

 

Tas notiek tad, kad katrs no aktieriem iegulda savu enerģiju. Tur ir jādabū iekšējais dullums, tikai tad ir panākams labs rezultāts, ko sajūt arī skatītājs. Man liekas, ka neviens nevar tā vienkārši spēlēt. Profesionālisms, kas piemīt maniem kolēģiem, protams, ir cita lieta, bet jāspēj rast sevī šo iekšējo dullumu.

 

Man, kā neprofesionālim, daudz palīdz kolēģu spējas iejusties, atdoties. Esmu pateicīgs viņiem par to, ka aizkulisēs man tomēr iesaka kā un ko labāk darīt, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Bagāža, ko viņi man ir dāvājuši ir nenovērtējama. Katrā ziņā te strādāt ir interesanti. Garlaicīgi tur vienkārši nevar būt.

 

Kāda ir aktiera sajūta pēc šīm spēcīgajām izrādēm, kuru laikā skatītājs, katarses dzīts, slauka asaras kabatlakatos no aizkustinājuma vai līdzpārdzīvojuma?

 

Mazliet tajā brīdī tas tomēr ir darbs, bet izrāde beidzas. Notiek pārģērbšanās process, mēs visi izrunājamies aizkulisēs, tad es sēžos mikroautobusā un četrdesmit piecas minūtes braucu līdz Jelgavai, uz mājām. Tas ir laiks, pa kuru es atslēdzos no teātra, atvienojot strāvas savienojumus no tā. Un, kad izkāpju Jelgavā no autobusa, es esmu tāds pats cilvēks, kā pārējie.

 

Jūsu ceļš uz mājām ir kā atslēgšanās, bet vai nav bijusi vēlme dzīvot Rīgā, tuvāk darba vietai?

 

Nē, tā vēlme drīzāk ir bijusi dzīvot laukos, jo no turienes arī pats esmu nācis. Līdz ar to ir vēlme laukos arī atgriezties agri vai vēlu, bet pagaidām to nevar savienot ar darbu šeit, Rīgā. Visi iespējamie varianti vēl man priekšā, jo dzīve ir vēl tikai vidū.

 

Man jau Jelgava šķiet liela pilsēta, un tāpēc nav vēlmes dzīvot Rīgā. Esmu Jelgavā iedzīvojies starp savējiem. Man ar savu ārējo atšķirību tomēr nebūtu vēlmes sākt šo iedzīvošanās procesu kaut kur no jauna. Vienīgais pārmaiņu variants, ko pieļauju, tie ir lauki.

 

Kā ir ar šīgada Ziemassvētku noskaņām, ņemot vērā Jūsu pieredzi kā Ziemassvētku vecītim?

 

Wow! Tur jau tā lieta, ka šī darba dēļ bieži nākas sev pārmest, jo tā ir sevis apdalīšana. Ar katru gadu mēģinu to darīt arvien mazāk, lai sevi neapbižotu. Ziemassvētku noskaņas šogad balstās pašgandarījuma atņemšanā sev. Dodot citiem un skrienot pa pasauli, es atņemu tās sajūtas pats sev. Tā skrienot, sanāk paskriet garām šiem svētkiem.

 

Tai pašā laikā, kad esi cilvēkos, esi darbā, tu nemaz nedomā par svētkiem, bet par to, ko dari. Tad pārnāc noguris mājās, pieslēdzies televizora bojevikiem, jo skaistās Ziemassvētku melodijas jau ir izskanējušas. Tā tas ir noticis līdz šim. Šogad tomēr ir paredzēts nosvinēt Ziemassvētkus savās mājās ar tuviem draugiem. Jaunais gads droši vien tiks sagaidīts publiskā vietā strādājot. Noteikti tepat, „Voodoo” apvidū.

 

Vai ir kas piebilstams, ko neizdevās šoreiz pajautāt?

 

Tā kā ir Jaunā gada priekšvakara laiks, tad novēlu aktīvi pavadīt Jauno 2007. gadu, kā arī nepaļauties ne uz kādām likteņa ironijām un likteņa problēmām. Panākt iecerēto un iecerēt kaut ko!