LIELĀ INTERVIJA: Žaklīna Cinovska - Prāts, instinkts, režisora nervs un velosipēdi (11)

Žaklīna uzsver, ka nav svarīgi, kādā formā tiek cepti pīrāgi, būtiskāk ir, no kādām sastāvdaļām un ar kādām rokām tie tiek veidoti. Viņas izmantotās receptes sastāvā ir iekļauts precīzs prasīga režisora darbs ar aktieriem, kas sastāda 80% no iegūstamā galarezultāta, uzmanīga kameras acs, kas darbojas kā starpnieks, kopīga filmēšanas grupas atdeve un atbildība vienam otra priekšā.

 

Televīzijas filma „Prāts vai instinkts” Žaklīnas Cinovskas režijā ir uzsākusi ceļu pie skatītājiem, no kuriem katram ir dota brīva izvēle - baudīt šo kūku vai izvēlēties vakariņās kaut ko citu.

 

 

 

Kā ir būt režisoram Latvijā?

 

Es domāju, būt režisoram Latvijā ir tas pats, kas būt režisoram jebkur citur. Svarīgi, manuprāt, ir, ka par režisoru nevar iemācīt. Tas ir atkarīgs no cilvēka, jo vai nu tu jūti vai nejūti, vai nu tu gribi kaut ko pateikt tādā izteiksmes formā kā kino, TV vai arī šīs vēlmes un līdz ar to arī prasmes nav.

 

Un tomēr, kas varētu būt tā atšķirīgā iezīme starp vietējo un pasaules situāciju?

 

Vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs Latvijā esam tik maz, tāpēc ir dikti žēl, ka filmas vai TV raidījuma veidošanā ir ielikts tikpat daudz pūļu kā citur pasaulē, bet to noskatās labi ja miljons skatītāju.

 

Tagad televīzijas filmā „Prāts vai instinkts” 9. un 10.sērijā dažās epizodēs parādās kāda krievu kinozvaigzne no Maskavas, viņa honorārs dienā ir gandrīz tik liels, kā varbūt es nopelnu par visu filmu. Bet no otras puses, tas ir pilnīgi normāli, jo viņiem Krievijā ir cits skatījums uz filmēšanos un cits plašums. Mēs cik esam, tik esam. Kad bija jāparaksta papīrs par honorāru, man palika tik skumji, jo mēs taču arī strādājam ar tādu pašu atdevi, kā citur pasaulē, tikai skatītāju mums ir tik, cik viņu te Latvijā ir. Vienkārši scenārijā mēs paredzējām, ka viena no meitenēm iemīlas krievu vīrietī, maskavietī, tad arī viņu meklējām, kas varētu šo lomu izpildīt.

 

Kāda ir šīs televīzijas filmas „Prāts vai instinkts” mērķauditorija?

 

Sākumā mums bija tā doma, ka no 25 gadiem un uz augšu, bet tagad jāņem vērā, ka ir krietni liela atsaucība arī no divdesmitgadniekiem, tātad jāsecina, ka filma ir paķērusi arī viņus. Un tas tikai un vienīgi priecē, ja sasniegts ir vairāk, nekā bija iecerēts.

 

Vecuma amplitūda ir plaša. Kā jūs raksturotu šo publiku?

 

Tie ir cilvēki, kam patīk domāt par savstarpējām attiecībām, jo jāatceras, ka ir arī cilvēki, kuriem tās vispār neinteresē, piemēram, kas nenormāli iekrituši darbā un kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet ir iegrimuši savās biznesa lietās, vai arī tikai sēž pie televizora un kasa vēderu.

 

Mūsu sabiedrība ir vēl ļoti jauna, un tā šobrīd nepārtraukti ļoti mainās. Mums ir tikai, var teikt, sešpadsmit gadi. Tagad mainās gan cilvēki, gan sociālā vide, un tam visam līdzi nāk arī cilvēku savstarpējās attiecības. Ja Rietumos šīs attiecības ir attīstījušās dabiski, tad mums tas viss ir diezgan jauns. Man ļoti patīk pētīt, vērot, kas ar mums notiek, un domāt līdzi, un rezultātā ir tapusi šī televīzijas filma. Un, kā rāda reitingi, cilvēkiem tā pat ļoti patīk.

 

Stāsts par piecām sievietēm un viņu likteņiem... Kā tika izvēlētas aktrises, kas piedalās filmā?

 

Tad, kad veidojām ar Elitu [Elita Veidemane - aut.] scenāriju, uzreiz arī mēģinājām iedomāties, kurš aktieris un aktrise katram no varoņiem, tēliem būtu atbilstošāks. Atlases gaitā daļa nomainījās no tā redzējuma, kas bija sākumā, bet kā tagad skatos, varu teikt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

 

Man, piemēram, bija jāizvēlas tipāžs. Es to gribēju izdarīt, atlasot no kādiem septiņiem, astoņiem, vismaz trijiem pretendentiem, taču man bija tikai viens vai maksimums divi, no kuriem citi pat netika, jo bija pārāk aizņemti vai saslimuši. Tas kaut ko liecina par situāciju mūsu aktieru vidē, kaut gan te nav runa par kvalitāti, bet gan to pašu kvantintāti.

 

Ir pagājuši sešpadsmit gadi, kad ir ļauts brīvi izpausties televīzijā.

 

Ir vērts atcerēties, kas notika, kad parādījās pirmās atklātās filmas. Visi teica - ārprāts, ārprāts un šausmas, šausmas. Tagad mēs jau esam pieraduši pie tā, un vienkārši pliks sekss mums vairs neder, bet gan visi grib kaut ko ar odziņu. Bet tādā gadījumā ir nepieciešamība domāt visam līdzi. Laiks diktē savu. Tikai atkal nākas atcerēties to, ka mēs esam ļoti maz un svarīgi to pamanīt laikus. Tie cilvēki, kas spēj noķert to laika ēsmu, arī veido atbilstošus darbus.

 

Kā jūs raksturotu tendences Latvijā tapušajos televīzijas seriālos?

 

Mums vienmēr būs vajadzīgi vēsturi atainojošie „Likteņa līdumnieki”, bet tie pašlaik nav tik aktuāli, cik šī attiecību izdibināšana. Varbūt kaut kad, vēl pēc laika, nāks modē vēstures seriāli, un tie atkal būs topā. Ir tādas pastāvīgas lietas, kas vienmēr ir, un ir tādas lietas, kas tikai ik pa brīdim uzpeld. Man liekas, pašlaik ir tāds garīgais seksa bums, tas ir, runājam mēs par to daudz. Un filma jau arī tieši par to runā.

 

Kas šobrīd notiek televīzijas seriālu lauciņā?

 

Nav ko izgudrot velosipedu otrreiz. Tā es saku, pat ja man kāds pārmet, kāpēc jums jādara tieši tāpat kā amerikāņiem, bet neviens negrib atzīt, ka publika šobrīd pieprasa tieši šo žanru, tas ir, cilvēku attiecību analīzes vieglo žanru. Pieprasa. Pasaule gaida. Mēs ejam līdzi šai pasaulei, kaut gan ar mazu novēlošanos.

 

Mūsdienu sieviete. Pēc kādām pazīmēm to var atpazīt?

 

Domāju, ka visas piecas seriāla varones ir tipiskas mūsdienu sievietes. Lai gan katra sieviete atšķiras, tomēr katra no tām ir pielīdzināma šim vai citam tipam kaut kādā mērā.

 

Piecas sievietes. Lielpilsētas dzīve. Attiecību tīkli. Vai nav izteikti pārmetumi par to, ka televīzijas filmas pamatā ir analogs modelis tam, kāds ir tik populārajā seriālā „Sekss un lielpilsēta”?

 

Jā, ir izteikti viedokļi. Bet es nesaprotu, kas gan tur ir slikts?! „Maskava asarām netic” ir tieši tas pats modelis, kas seriālam „Sekss un lielpilsēta”. Tad jau amerikāņi ir noskatījušies no krieviem, tikai pielikuši vienu meiteni klāt. Latviešiem vienkārši ir tāda daba — mūžīgi piekasīties, un šis ir tas moments, kad viņiem tiek dota iespēja...

 

Vissmieklīgākais ir, ka tu jautā, vai netiek pārmests. Jā, pārmet un kā vēl pārmet. Kuriozākais, ko man šajā sakarā ir nācies dzirdēt, ir tas, ka viņi paši meklē līdzības un pārmet, ka iztrūkst, piemēram, Lieliskais Vīrietis,un kāpēc nav tas un vēltas?... Smieklīgi. Nu vienkārši smieklīgi.

 

Vai tas netraucē strādāt pie televīzijas filmas tālāk?

 

Es ar to pat lepojos, ja man ir izdevies līdzīgi kā Amerikā, kur filma maksā miljonus, bet es to esmu paveikusi par dažiem simtiem, tūkstošiem. Taipašā laikā paņemt formu, ja mēs gribam cept to pīrāgu pēc vienas formas, nu nevar to izdarīt, ja neliec pats neko iekšā. Tas sastāvs modelim jau tiek pildīts citādi, no mana skatupunkta.

 

Ir tie lielie pārmetumi, bet tādā gadījumā uztaisiet jūs kaut ko tādu pašu šajā formā. Visas TV spēles, visi raidījumi ir pārņemti, pārpirkti no ārzemēm. Parādiet man kaut vienu spēli, kuras ideja nav nopirkta vai „nočiepta“? Parādiet ideju, kas nav nākusi no citām valstīm! Bet to nevar nopelt, jo risinājums šiem modeļiem tomēr ir mūsējais. Tas ir latviskots.

 

Kur tādā gadījumā paliek mūsu pašu vietējās kreatīvās, inovatīvās idejas?

 

Mēs esam maza tauta, nu ko mēs lai gribam? Gan jau kādam reiz būs kāda ģeniālā ideja, bet tai pašā Amerikā ir apmēram 300 miljoni cilvēku, no kuriem viens miljons to vien dara kā ģenerē idejas gan televīzijai, gan filmām, gan citām jomām. Cik mums ir to cilvēku, kas ar to nodarbojas? Desmit? Divdesmit? Nu simts varbūt? Ko lai no tā grib? Ja mēs tomēr kaut ko izģenerējam no tā īpatsvara, tad ir ļoti labi, bet ja nē, tad nekā.

 

Protams, ka miljons Amerikā izdomās vairāk, un tur jau arī ir iespēja pārbaudīt, vai aiziet tā ideja publikā. Cik tur ilgi jau darbojas televīzija? Kādus septiņdesmit gadus, bet mums brīvā televīzija - tikai kādus piecpadsmit. Un ko tad mēs gribam? O, lepnie latvieši, neņems neko no Rietumiem, domās paši, bet cik tad reizes mēs gudrosim to velosipedu no jauna? Pasaulē gandrīz viss jau ir izgudrots.

 

Jūs minat Ameriku kā salīdzināmo piemēru, kur pati esat studējusi režijas mākslu. Ko jūsu režisores amata prasmēm ir devis Amerikā pavadītais laiks?

 

Pats svarīgākais, ko no tā ieguvu, ir prasmes strādāt ar aktieriem. Darbs ar aktieriem. Tur es ieguvu ļoti daudzas lietas. Dialogaforma ir būtiska. Protams, katram režisoram ir savas metodes, kā strādāt ar aktieri, es toreiz vēl nevarēju izstrādāt savējo. Tas bija galvenais, ar ko tolaik nodarbojos.

 

Pārējās lekcijas un kursi vairāk vai mazāk bija tāds apstiprinājums tam, ko jau līdz šim brīdim biju pati izdarījusi un sapratusi.

 

Ko Jūs ieteiktu jaunietim, kas ir nolēmis doties režisora darba virzienā?

 

Latvijā mācīties arī ir vērts, taču vispirms es gribu teikt, ka ar izglītību tikai šajā profesijā režisoram nepietiks. Un cilvēki to paši apzinās, tāpat kā tas ir citās profesijās. Mūsdienās cilvēki neaprobežojas tikai ar vienu diplomu, bet gan turpina mācīties vēl un vēl, kas, manuprāt, ir ļoti pareizi.

 

Tāpat kā kādā amerikāņu filmā, kur viena žurnāliste gribēja strādāt televīzijā, bet lai viņa tur varētu strādāt, viņai vajadzēja iesniegt reportāžu par to, ko viņa pirms tam ir darījusi. Viņai nebija nekādas izglītības, bet viņa pati ņēma un uzfilmēja to reportāžu. Pēc tam tas darba ņēmējs TV studijā atzinās, ka viņš uzreiz redzēja, ka tā ir falsificēta. Viņa jautāja, kāpēc tad tika pieņemta, un darba devējs atbildēja, ka, ja viņa ir spējusi izveidot šofalšoreportāžu, tas nozīmē, ka viņa to spēj. Tā ir tā atbilde uz jautājumu.

 

Tātad no iepriekš teiktā izriet secinājums, ka režisoram jābūt īpašai pasaules uztverei, redzējumam?

 

Es domāju, ka jebkurš cilvēks, kam iekšā ir šis režisora nervs, viņš spēs to darīt, nevis tikai izdomājot, ka sāks mācīties šo nozari un tad strādās. Arī bez mācīšanās īsts režisors spēs atrast formu, kā pateikt citiem to, ko vēlas, kā piepildīt savu izteikšanās vēlmi, lai parādītu to cilvēkiem. Viņš jau to būs atradis, nav nozīmes kur — skolā, augstskolā vai kur citur, svarīgi ir darboties, organizēt visu kaut ko.

 

Cik svarīga ir tieši jums izglītība režijā?

 

Domāju, ka izglītība šajā profesijā ir paralēla. Viss ir atkarīgs, cik lielas cilvēkam ir ambīcijas, es pati, piemēram, divdesmitgadus strādāju par režisori un tikai pirms četriem gadiem devos uz Ameriku papildināt savas zināšanas šajā jomā, pirms tam es pamācījos mazliet Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tādas klasiskās režisora izglītības man nemaz nebija.

 

Tajā laikā, ko pavadīju Amerikā, biju sapazinusies ar kādu režisoru Haannu, kas veido mūzikas klipus Madonnai, „U2” un citiem slaveniem māksliniekiem, taču viņam vispār nav nekādas izglītības. Viņš sevi šajā jomā ir pierādījis un tādēļ veiksmīgi strādā. Es pieļauju domu, ja es būtu palikusi Amerikā, es arī lēnām ietu uz priekšu, varbūt ne tik spīdoši, kā šis mans paziņa, bet tomēr ietu.

 

Varbūt Jums ir kādas autoritātes režijas pasaulē?

 

Man bija tāds skolotājs, ko es vienmēr esmu apbrīnojusi, apbrīnošu, un, man šķiet, visi viņu apbrīno, tas ir Vladimirs Pozners. Viņš ir izcila personība, pie viņa es mācījos Maskavā, kur pabeidzu televīzijas skolu. Viņš ir tas cilvēks, kurš, kad ver vaļā muti, visi viņā klausās ar apbrīnu.

 

Tā kā jūs esat darbojusies abās kameras pusēs, vai pastāv kāda atšķirība, atkarībā no tā, vai kameras acī skatāties pati vai tā skatās jūsos?

 

Nav nekādas atšķirības, jo tas viss tiek darīts skatītājam, cilvēkam. Tas, ko tu radi, neatkarīgi, kurā kameras pusē esi, tas viss ir produkts skatītājam.

 

Vai televīzijas skatīšanās mūsdienās joprojām ir aktuāla, ņemot vērā citas alternatīvās, modernās tehnoloģijas?

 

Televizors mūsu sabiedrībā ir mūsu dzīves sastāvdaļa, tas ir tāpat kā mobilais telefons, mašīna, dators. Svarīgi ir prast neaizrauties ar to lietošanu pārlieku daudz, jo kas par daudz, tas par skādi. Visam jābūt mērā, tas ir, samērīgās proporcijās ar visu pārējo. Man šķiet, ka dators aizņem vairāk laika cilvēku dzīvēs nekā TV.

 

Televīzija ir komunikācijas veids, kas ļauj visu uzzināt tajā pašā mirklī, nevis gaidīt avīzi reizi nedēļā, kā tas bija agrāk. Svarīgi ir izvēlēties ko patiešām ir vēlme redzēt, nevis jādirn pie televizora nepārtraukti.

 

Varbūt līdzšinējais režisores darbs televīzijā ir radījis vēlmi pamēģināt darboties arī citās sfērās, piemēram, uz teātra skatuves?

 

Bija pirms kāda laika viens projekts, bet zināmu apstākļu dēļ tas neizdevās, bet tas nenozīmē, ka es no teātra atsakos pilnībā. Viss vēl būs, jo mani piesaista tiešā saskare ar skatītāju. Varbūt arī tāpēc man vairāk interesē darbs ar kino, jo televīzija tiek tā kā pārveidota par fonu. Televīzija ir mājās, kur tu sēdi čībās, kur tu ej vārīt tēju, pat tad, ja skaties visinteresantāko pārraidi, tev var iezvanīties telefons vai kāds pieklauvēt pie durvīm un tu iesi.

 

Kino ir citādi. Tu sēdi kinoteātrī un esi spiests zināmā mērā piedalīties tajā, kas notiek uz ekrāna. Tu esi filmas varā. Un no tā izriet, ka teātris ir vēl tuvāka skatītāja un aktiera saskarsme, nekā TV vai kino. Man tas interesē, un, piedodiet kolēģi, es atkal drīz līdīšu tur iekšā.

 

Konkurence ir veselīga, tā veicina labākas kvalitātes produktu veidošanos, vai ne?

 

Nu bet protams! Tas ir normāli, konkurence ir attīstības priekšnoteikums. Katrā ziņā nevienam jau dziļākajā būtībā konkurence nepatīk, ja kāds no malas lien iekšā iesildītā dārziņā. Kaut vai pēc sevis spriežu, kas tas man ne pārāk patiktu, taču no tā nevar izvairīties. Šajā ziņā diemžēl latviešiem ar to skaudību un noniecināšanu ir tā, ka brīžiem tā pāraug fiziskā skaudībā, kas izpaužas kā fizisku šķēršļu likšana. Taču visā pasaulē tas laikam arī tāpat vairāk vai mazāk notiek, bet atšķirība ir, ka mums tā ir vairāk slima, nekā veselīga. Tajā pašā laikā man tas pat dod lielāku spēku darboties. Ja es kādam minu uz papēžiem, tad tas nozīmē, ka eju pareizā virzienā.

 

Kas ir manāms šobrīd kā tuvākais ceļa mērķis?

 

Ir tāds, ir. Nākamgadraidījumam „Horoskopi, horoskopi” ir divdesmit gadu jubileja, un šis tas ir iecerēts. Jāveido liels pasākums, idejas jau, protams, ir, taču kādas, tas lai paliek noslēpumā tīts pagaidām. Mūsu laikos nevar neko izpaust, pirms tas ir izdarīts.