LIELĀ INTERVIJA: Jeļena Prokopčuka - Jeļena Prokopčuka baidās no kara un automašīnām (13)

Viņas triumfu Ņujorkas maratonā redzēja aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju. Taču Jeļena tāpēc nav kļuvusi lepna. Viņa joprojām uzskata, ka viņas mērķtiecība ir daudz lielāka kā talants un turpina trenēties.

 

 

 

 

Par ko domājāt, šķērsojot finiša līniju Ņujorkas maratonā?

 

Vispirms domāju, cik labi, ka esmu to paveikusi un spējusi pieveikt 42 kilometrus. Tas ir ļoti smags skrējiens, tāpēc tai mirklī jutos atvieglota, ka man vairs nebūs jāskrien. Otra doma, kas iešāvās prātā – vai tiešām es esmu uzvarētāja, es esmu pirmā un visi pārējie ir man aiz muguras. Turklāt esmu to izdarījusi jau otro reizi mūžā.

 

Tā ir taisnība, ka uzvara sportistam ir kā narkotikas, kas liek tiekties pēc nākamās uzvaras?

 

Savā ziņā jā. Es uzskatu, ka sports vispār ir kā narkotikas. Reizēm gadās, ka nav izdevies patrenēties, bijis kaut kur jābrauc vai jākārto kādas darīšanas. Un tad, atgriežoties mājās, es jūtos neapmierināta, pat īgna. Tāpēc vienalga, vai tie ir desmit vai vienpadsmit vakarā, ģērbju kājās krosa kurpes un skrienu. Kad atgriežos, man ir labs garastāvoklis, lieliska pašsajūta... Pat fizioloģiski jūtos daudz labāk.

 

Cik kilometrus parasti noskrienat?

 

Tas atkarīgs no tā, kādām sacensībām gatavojos. Parasti nedēļā noskrienu 160 līdz 180 kilometrus. Bet ja gatavojos maratonam, tad nedēļā skrienu 200 un vairāk kilometru.

 

Daži pat ar mašīnu mēnesī nenobrauc tik daudz kilometru!

 

Tā ir. Bet ja zinu, ka man būs jāskrien 42 kilometrumaratons, citādi nevar – skrējienam rūpīgi jāsagatavojas.

 

Ar jums kopā parasti skrien arī jūsu vīrs Aleksandrs.

 

Jā. Viņš arī ir ļoti sportisks jauns cilvēks, kurš savulaik nodarbojies ar sportu. 25 gadu vecumā viņš pievērsās maratonu skriešanai un pavisam ir noskrējis aptuveni 40 maratonus. Man ļoti palīdz tas, ka vīrs skrien kopā ar mani. Ja vīrieši var skriet un sportot vieni paši, sievietēm sportā ir nepieciešams vīrieša atbalsts. Tas attiecas ne tikai uz psiholoģisko atbalstu, arī fiziskā ziņā daudz drošāk ir, ja blakus skrien vīrietis, kurš nepieciešamības gadījumā var tevi aizsargāt.

 

Kur jūs parasti skrienat – vai nepieciešami kādi īpaši apstākļi?

 

Nekas īpašs nav vajadzīgs. Mēs parasti skrienam Jūrmalā. Vienkāršākā skrējienā dodamies gar jūras malu. Ja treniņam jābūt nopietnākam, izvēlamies asfalta segumu, piemēram, Kāpu ielu. Var skriet arī pa kāpām. Bet ja nepieciešams treniņš pa kalniem, savulaik braucām trenēties uz Siguldu. Tagad gan varam atļauties aizbraukt un patrenēties ārzemēs, kur ir ļoti labi apstākļi treniņam.

 

Jūs taču nenoliegsiet, ka ir reizes, kad arī jūs piekūstat.

 

Protams! Esmu tāds pats cilvēks kā citi. Piekūstu tāpat kā ikviens normāls cilvēks, kuram ir liela fiziskā slodze. Taču es ļoti labi saprotu, kāpēc es to daru. Es varu izdarīt mazāk un iegūt mazāk. Viss ir vienkārši – ja es gribu sasniegt daudz, tad man arī daudz jāstrādā. Man ir diezgan lieli mērķi un tāpēc, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, es turpinu trenēties.

 

Jums vēl ir kāds mērķis, kuru gribat sasniegt?

 

Patiesību sakot, jau tā esmu ieguvusi ļoti daudz. Varētu jau sev uzlikt dažādus mērķus, ir daudz medaļu, kuras vēl neesmu ieguvusi. Taču ja tās neiegūšu, tāpēc nekļūšu nelaimīga. Tieši pretēji – esmu laimīga par to, ko jau esmu sasniegusi.

 

Jūsu laiks nav stingri ierobežots ar konkrētu treniņu grafiku. Vai tas netraucē darba režīmam?

 

Ar mani nav tik traki, kā cilvēki iedomājušies (smejas). Sports tagad ir mans darbs, ar kuru es pelnu naudu un kas sniedz man laimes sajūtu. Man nav nepieciešamības celties sešos no rīta un censties nenokavēt treniņu. Tā kā trenējos viena, no manis neviens nav atkarīgs, varu ar savu laiku rīkoties, kā vien ienāk prātā. Ja, piemēram, vēlu esmu devusies gulēt, varu no rīta gulēt līdz desmitiem. Pirmo treniņu parasti sāku ap vienpadsmitiem no rīta un tad skrienu aptuveni līdz vieniem. Otrais treniņš ir ap pieciem. Teikšu atklāti – cilvēka organisms ir tik gudrs, ka pats zina, kas tam nepieciešams. Īpaši to jūtu pirms lielām sacensībām. Sūtu organismam signālu, ka man gaidāms nopietns pasākums un tālāk rīkojas organisms pats. Tas pats sagatavojas lielai slodzei un pats noskaņojas gaidāmajam. Galvenais ir ieklausīties ķermenī un tam nedarīt pāri.

 

Treniņi aizņem lielu jūsu dzīves daļu...

 

Nē, tā nemaz nav. Kopumā trenējos aptuveni trīs stundas dienā. Visa pārējā diena man ir brīva, varu darīt, kas vien man ienāk prātā. Es varu lasīt, gulēt, iepirkties vai nedarīt neko.

 

Un ko jūs darāt vislabprātāk?

 

Man ļoti patīk lasīt, arī izšūt (Jeļena rokdarbos ir īsta profesionāle — viņas izšūtos ziedus sportistes vīrs Aleksandrs pat ierāmējis un tie, visticamāk, rotās viņu jaunās mājas sienas — B.K.). Man arī ļoti patīk uzkopt dzīvokli — nomazgāt logus, izpucēt visus stūrīšus...

 

Vai tas nozīmē, ka esat pedante?

 

Nē! Tikpat ļoti kā kārtot un tīrīt māju man patīk arī to piešmucēt. Reizēm uztaisu tādu nekārtību, ka kājas var salauzt. Tāpēc jau man bieži jātīra māja, jo to bieži padaru nekārtīgu (smejas).

 

Statistika liecina, ka aptuveni 80 procentu pasaules sieviešu kaut reizi dzīvē ieturējušas diētu. Esat viena no viņām?

 

Nekad nevienu diētu neesmu ieturējusi. Vienīgais, ko daru — cenšos ēst pēc vispārzināmiem veselīga uztura principiem. Tas nozīmē, ka uzturā lietoju daudz augļu un dārzeņu, izvairos ēst ceptu un žāvētu. Nekādus punktus neskaitu, ēdu visu, ko man gribās. Mazliet īpašāks režīms kļūst tieši pirms sacensībām. Tad gan nekādus ceptus, žāvētus un pārāk sāļus ēdienus nelietoju. Šajā sporta veidā nepieciešama tik liela enerģija, ka viss liekais tiek sadedzināts. Un pat tad, ja man kāds kilograms jānomet, mans organisms dara to ļoti pareizi — zaudēju aptuveni puskilogramu gadā. Kaut gan savulaik man bija pārāk liels svars un treneris man teica, ka jānovājē.

 

Ko jums nozīmē pārāk liels svars?

 

Man nekad nav bijis liekais svars šī jēdziena pierastajā nozīmē. Skriešanā ir tā — jo mazāks svars, jo lielāks ātrums. Kad biju jauna, man bija pārāk liels svars skrējējai, kas pēc tam pats no sevis pazuda. Toreiz svēru 56 kilogramus, kas bija par daudz skrējējai. Taču tolaik man bija tikai 18 gadi un tas bija normāli. Tagad sveru 48 kilogramus, kaut esmu 168 centimetrus gara. Pēc parastiem standartiem tas ir pārāk maz, bet kā sportistei — ideāli.

 

Sabiedrībā valda uzskats — tiklīdz sportists beidz savu karjeru, viņš iedzīvojas veselības problēmās. Jums nav no tā bail?

 

Nē, man nav no tā bail, jo tā nav taisnība. Šāds stereotips radies vēl padomju laikos, kad rezultāts nereti bija svarīgāks par veselību. Nevar aktīvo sportošanu pārtraukt vienā dienā. Ja gribi beigt sportot, tas nenozīmē, ka vari tagad iekārt savas čībiņas skapī un viss. Var paiet pat divi gadi, kamēr sportists pakāpeniski un līgani iziet no sporta aprites. Līdzīgi ir ar sportistiem, kuri pēc nopietnām sacensībām ņem mēnesi brīvu un netrenējas vispār. Tā darīt nedrīkst. Organismam strauja slodzes pārtraukšana ir liels šoks. Un vispār maratonā nemaz ātrāk par 24 gadu vecumu startēt nemaz nevajadzētu. Runājot par to, cik ilgi to var darīt — kaut līdz 50 — 60 gadu vecumam.

 

Jūs esat ne tikai sportiste, bet arī sieviete. Kādas ir jūsu sievišķīgās vājības?

 

Esmu tāda pati vāja, dažreiz žēlojama sieviete kā visas citas. Man ļoti patīk skaisti tērpi, laba kosmētika... Cits jautājums — kur es to visu uzvilkšu? Skriet ar glaunu frizūru būtu muļķīgi. Arī citas vājības man nav svešas. Piemēram, vienā rāvienā reizēm varu apēst kilogramu banānu. Arī citus augļus varu ēst spaiņiem.

 

Vai jūsu drēbju skapī ir daudz populāru zīmolu?

 

Nē, nav daudz. Vispār necenšos piebāzt mājokli ar lietām. Vislabāk man patīk „Armani” un „Dolce & Gabbana” tērpi, tāpēc daži tādi man ir. Bet man nav nekādas Pptikas „zīmēties”, tāpēc tie ir daži. Turklāt man ir lielas grūtības nopirkt apģērbu, jo veikalos tik maza izmēra apģērbu kā man, vienkārši nav. Tādus uztaisa vienā eksemplārā, ar ko modelēm pa mēli nosoļot un viss.

 

Kā ar draugiem? Jums atliek laiks, ko veltīt viņiem?

 

Ja negatavojos sacensībām, tad pietiek, diezgan bieži sazvanāmies, satiekamies. Taču pirms sacensībām cenšos ne ar vienu nesatikties. To nedaru tāpēc, ka viegli varu saķert kādu vīrusu un tad mana dalība sacensībās būs apdraudēta. Pat vienkāršas iesnas man var būt īsta traģēdija, kas neļauj sasniegt labu rezultātu.

 

Un kā ar vecākiem?

 

Man ir ļoti labi vecāki, kas mani ļoti atbalsta. Mamma mani ir lutinājusi jau kopš bērnības, es biju viņas princese. Viņa varēja īpaši man pagatavot kādu ēdienu, ko citiem nedeva. Tāpat arī dažādas smukas drēbes man dabūja „pa blatu”. Tagad nesanāk ar vecākiem tikties pārāk bieži, tomēr sestdienās vai svētdienās viņus vienmēr apciemojam.

 

Vai arī savam vīram esat princese?

 

Laikam gan... (smejas). Viņš mani ļoti lutina un vispār ir uzmanīgs vīrietis. Ja man kaut ko gribas, viņš vienmēr cenšas man to uzdāvināt. Es pat nevarētu teikt, ka tā ir tāda vienkārša lutināšana. Vienkārši viņš ar savu attieksmi parāda, kā viņš mani mīl un cik es vīram esmu svarīga. Es esmu emocionāls cilvēks, bet viņš pret to vienmēr attiecas ar sapratni, kaut reizēm arī pāršauju pār strīpu.

 

Un no kā jums ir bail?

 

Es baidos no visa. Ļoti mīlu savus tuvos cilvēkus un pārdzīvoju, lai tikai ar viņiem kaut kas nenotiek. Baidos arī no automašīnām. Reiz bija tāds gadījums, kad mašīna man pabrauca tik tuvu, ka gandrīz pārbrauca pāri manai kājai. Pēc tam ilgu laiku man bija bail šķērsot ielu. Darīju to tikai vietās, kur ir luksofors.

 

Vai ir kas tāds, kas jūs uztrauc līdz sirds dziļumiem?

 

Kad biju maza meitene, vienmēr uztraucos, lai tikai kaut kas nenotiek ar maniem tuviniekiem. Otra lieta, kas mani satrauca — lai tikai nebūtu karš. Arī tagad uztraucos par tām pašām lietām.

 

Jums ir kāds elks, cilvēks, kuram līdzināties?

 

Man nekad nav bijis neviens elks un es šādas lietas īsti neizprotu. Labi, ka ir cilvēki, kurus mēs cienām un kuru darbus novērtējam, bet ja meitene sapņo, ka precēsies tikai ar Dimu Bilanu, tas ir absurds. Es labāk gribu būt es pati.